Trešais Rīgas maratons: kārtējā valūtas maiņa un Prokopčuka uzvara

Trešajā Rīgas Starptautiskajā maratonā 1993. gadā uzvaras laurus beidzot plūca pašmāju gargabalnieks Aleksandrs Prokopčuks, kurš līdz tam vairāk bija zināms kā triatlonists. Vienlaikus bija jāsamierinās, ka iepriekšējo gadu dalībnieku skaits saruka, jo Latvijā aizvien mazāk ieradās kādreizējo padomju republiku skrējēji, tostarp arī kādreizējie favorīti.

ĪSUMĀ:

  • Ātrākie pērnā gada skrējēji dodas uz Frankfurti.
  • Hamburgas maratonā rīdzinieki dzīvo teltīs.
  • Kārtējā valūtas maiņa un dalības maksa latos.
  • Jaunais vīzu režīms sarūpē dalībnieku skaita kritumu.
  • Uzvarētājs Prokopčuks gadu dzīvo bez pases un netiek uz ārzemju sacensībām.
  • Satelītdistancē uzvar Jeļena Čelnova, ko pēc desmitgades iepazīs arī Ņujorkas maratona rīkotāji.

Ātrākie Rīgas skrējēji tiek uz Vāciju

“Skrienot Rīgas maratonu, publikas reakcija lielākoties ir ar mīnusa zīmi – neatsaucība, vienaldzība, smīkņi... Savukārt Frankfurtes maratona laikā, šķiet, ielās bija puse pilsētas, un daudzviet bija jāskrien pa ļaužu veidotu koridoru, kas nevar neradīt gandarījumu,” tā 1992. gada 4. novembrī laikrakstā “Sports” rakstīja izdevuma “Sporta Pasaule” žurnālists Artis Drēziņš.

Rimi Rīgas maratona vēsture

Līdz ar neatkarības atgūšanu 1990.gadā Latvijā ieradās ne tikai pirmās tūristu grupas, bet arī pusgadsimtu iepriekš aizbraukušo vācbaltiešu pēcteči, starp kuriem bija arī Rīgas maratona galvenais iniciators. 

2020.gadā Latvijas lielākais tautas sporta pasākums atzīmē 30 gadu jubileju, tāpēc LSM rakstu sērijā "Rimi Rīgas martona vēsture" ieskatās notikumos, kuru aculiecinieki joprojām ir starp mums. 

Trijās desmitgadēs mainījušās gan skrējēju paaudzes, dalībnieku struktūra un galvenie varoņi, gan pasākuma organizatori, reklāma un starptautiskais vēriens, gan naudas vienības un maratona budžets, gan rezultātu un ziņu publicēšana. Mainījusies pat skrējiena trase un starta vieta, taču saglabājusies skriešana 42,195 kilometros un pati Rīga palikusi savā vietā.

Rakstu sērijā:

  1. 1990: Rīgas maratona dzimšana

  2. 1991: Pirmais Rīgas Starptautiskais maratons

  3. 1992: Otrais Rīgas maratons ar finišu zem Sporta pils jumta

  4. 1993: Trešajā Rīgas maratonā uzvar Prokopčuks

  5. 1994: Karstākais Rīgas maratons

  6. 1995: Rīgas maratonu patriec no Brīvības pieminekļa

  7. 1996: Prokopčuks ielas apavos triumfē Rīgas maratonā 

  8. 1997-2006: Rīgas maratona noriets

  9. 2007: Rīgas maratona atdzimšana

  10.  2012-2019: Rīgas maratons mirdz bronzā un zeltā

Frankfurtes maratona rīkotāji turēja savu solījumu un nodrošināja dalību ātrākajiem 1992. gada Rīgas maratona skrējējiem, kuri uz Vācijas piekto lielāko pilsētu devās divu dienu braucienā ar autobusu, stājoties uz visām valstu robežām un kārtojot muitas formalitātes. Uz pilsētu Mainas krastā devās arī Rīgas maratona direktors Aleksandrs Balss un viņa vietnieks Jānis Karavaičiks, kā arī Latvijas Radio sporta komentētājs Uldis Jirgens un Artis Drēziņš.

Ja iepriekšējā gadā uzvarētājam tika automašīna, tad šoreiz 5000 doičmarkas. Lietus sāka smidzināt īsi pirms starta šāviena, taču tas nevienu neatbaidīja, jo organizatori ieguldījuši gadu maratona tapšanā, kamēr skrējēji atdevuši sevi treniņos. Arī pilsēta devusi savu artavu, jo lielpilsēta bez sava maratona izskatītos dīvani un, līdzībās runājot, būtu kā māte, kas rūpējas tikai par savu bērnu vēderiem un lupatām, bet neved svaigā gaisā pastaigāties. Lai arī visiem dalībniekiem apstākļi bija vienādi, vieniem lietus patika labāk, citiem mazāk.

No 1993. gada 13. līdz 20. aprīlim Starptautiskā Rīgas maratona direktoriāts rīkoja arī braucienu uz Hannoveres maratonu. Maijā tika apmeklēts Hamburgas maratons, uz kuru Latvijas delegācija devās ar aviokompāniju “Baltic International Airlines” un jau nolaižoties saprata, ka izsenis par dārzu un parku pilsētu dēvētā Rīga nav nemaz tik zaļa ar saviem jaunajiem guļamrajoniem pustuksnešos iepretim kokiem, krāšņajiem krūmiem un puķēm pie privātmājām, kas vedināja domāt, ka katrā dzīvo pa selekcionāram.

Astotais Hamburgas maratons risinājās pašā pilsētas sirdī, lai 100 000 skatītāji izietu ielās atbalstīt 8000 skrējējus un izpirktu tirgotāju sarūpētās desiņas un dzērienus. Rīgas maratona rīkotāji padomāja, ka tas ir joks, dzirdot, ka Vācijas otras lielākās pilsētas maratona direktoram Volfgangam Kuklikam ir 3500 palīgi un trim gadiem “Shell” Vācijas filiāle organizatoriem atvēlējusi 300 000 doičmarkas. Tas ļāva rīdzinieku klātbūtnē samaksāt favorītēm pa divām simtmarku naudas zīmēm, kā arī nodrošināt dzīvošanu un ceļu pat no Deli un Tanzānijas.

Viesnīcu lētākie numuriņi bija rezervēti elites skrējējiem, latvieši atrada vietu telšu pilsētiņā, kur LVS viceprezidents Jānis Karavaičiks pukojās, ka nav kur uzvalku pakārt.

Pēc nakts ar lietus skaņām uz telts jumtiem nākamajās dienās tika atrastas dzīvošanas iespējas pie vietējiem baltvāciešiem.

No 25 Latvijas skrējējiem neviens netika labāko trīssimtniekā, un tas bija saprotams, jo uzvarētājam tika solītas 50 000 doičmarkas, ja finišēs ātrāk par 2 stundām un 10 minūtēm. Uzvarot ar divu minūšu vājāku rezultātu, solītā summa saruka. Trases rekords (2:10:43) netika labots, taču intriga neizpalika, jo nākamais uzvarētājs Rihards Nerurkars (2:10:57) pēc pirmajiem 12 kilometriem par minūti atpalika no astoņu vīru līderu grupas, kurā bija arī speciāli algoti zaķi. 29 gadus vecais indiešu izcelsmes anglis tikai piecus kilometrus pirms finiša savā maratona debijā panāca vienu no galvenajiem faforītiem, kas finišēja minūti vēlāk un bija spiests palaist garām vēl divus konkurentus, paliekot sekundi aiz labāko trijnieka. Ātrākais vācietis Tomass Ekmans noslēdza pirmo desmitnieku, palaižot priekšā abus favorītus tanzāniešus, divus čehus, kā arī brazīlieti, baltkrievu un etiopieti.

Bez gavilēm neizpalika 58 gadus vecais vietējais hamburgietis Horsts Preislers, kurš ar pirmo numuru četrās stundās sasniedza finišu savam 316. maratonam. Pēc piecarpus stundām kā noslēdzošais (6980. vieta) skrējienu noslēdza turks Hanali Kajs.

Taču ne visi maratoni Vācijā bija tik spoži. Jau pirms došanās uz Hannoveri kļuva zināms, ka sponsoru neinteresētības dēļ likvidēts Brēmenes maratons. Par spīti ekonomiskajai situācijai rīdzinieki nedomāja mest plinti krūmos. Tieši otrādi, 29. maijā 32. reizi Daugavas stadionā risinājās “Rīgas kausi”, kurus organizēja LVS viceprezidents Jānis Karavaičiks ar izpilddirektoru Vladislavu Novicki. Divus mēnešus un divas dienas vēlāk bija klāt arī Rīgas maratons.

Dalības maksas Latvijas rubļos vai latos

Trešais Starptautiskais Rīgas maratons risinājās 1993. gada 31. jūlijā, tieši 66 gadus pēc pirmā maratonskrējiena Latvijā, kas tika aizvadīts Liepājā 1927. gada 31. jūlijā. Kaut arī pirms gada otrais maratons notika teju mēneša vidū, organizatori nolikumā rakstīja, ka tas tradicionāli notiks jūlija pēdējā sestdienā. Vērojot, ka ārzemju maratonos netiek izsmieti tie, kas skrien ilgāk par četrām un piecām stundām, kontrollaiks tika par stundu pagarināts no piecām uz sešām.

Balvu fonds vācu markās gan saglabājās iepriekšējais ar 500 DM uzvarētājiem, dalības maksa Latvijas skrējējiem vietējā valūtā, kas ekvivalenta 1 DM, Igaunijas, Lietuvas un NVS skrējējiem – 2 DM, bet pārējo valstu skrējējiem – 40 DM. Vietējā valūta trešo gadu pēc kārtas bija mainījusies un par dalību varēja maksāt Latvijas rubļos (LVR) vai jaunieviestajos latos (LVL). 4,2 kilometru satelītskrējienā dalības maksa bija divreiz zemāka – 25 LVR vai Ls 0,13 jeb 13 santīmi.

Pieteikšanās procedūrā lielu izmaiņu nebija, joprojām vajadzēja Tērbatas ielas 4. nama 5. stāvā, kur atradās LVS mītne, iesniegt pieteikuma veidlapu vai arī pirmsmaratona un maratona dienā ierasties Sporta pilī, kur bija jāierodas arī pēc numuriem un jāreģistrējas tautas skrējienam.

Četrus mēnešus pirms 3. Starptautiskā Rīgas maratona direktoriāts saņēma vēstuli no Ungārijas ar pieteikumu par 100 dalībniekiem. Viņi neieradās. 25 Vācijas skrējējus solīja atvest Olafs Fīgels no “Baltishes Reiseburo”, kas bija Rīgas maratona iniciators. Aleksandrs Balss, kurš trešo gadu bija viens no maratona organizatoriem, uzaicinājumus bija izsūtījis daudziem gargabalu skriešanas klubiem Rietumeiropā.

Divas nedēļas pirms starta bija pieteikušies ap 150 dalībniekiem no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas, Moldovas, Uzbekijas, Lietuvas un Igaunijas, kā arī saņemtas vēstules no Rietumiem – Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Holandes un Somijas.

Latvijas skrējējiem šī bija arī cīņa par valsts čempionāta medaļām, kā arī tika dalītas 25 dalības uz 17. oktobra Frankfurtes maratonu, nodrošinot arī uzturēšanās un ēšanas izdevumus. Trīs dalības tika solītas ātrākajiem vīriem, viena sieviešu uzvarētājai, bet pārējās Latvijas Universitātes (LU) Tūrisma klubam, kas rīkoja braucienu uz Frankfurti un solīja uz Vāciju aizvest pašmāju ātrākos maratonistus. Starp citu, LU pārstāvis Uldis Alksnis trešo reizi mērījis trasi, lai tās garums būtu precīzi 42,195 kilometri.

Labvēļu pulkā bez pieminētās avisabiedrības “Baltic International Airlines” klāt nāca veikals “Adidas”, katru dalībnieku jau pirms starta nodrošinot ar suvenīru maisiņu un divas dienas pirms starta aicinot uz preses konferenci savās telpās K.Barona ielā 7/9. Vācijas izdevniecība “Paul von Sengbusch” bija norēķinājusies par starta numuru izgatavošanu un solīja piegādāt īpašu dzērienu, kā arī Latvijas čempionus nodrošināt ar īpašiem kausiem. Iepriekšējā gada atbalstītājs “Euroskor Latvijā” sarūpēja sporta apavus pēcfiniša loterijai, kurā tika solīts, ka gandrīz visas lozes būs pilnas. Starp sponsoriem bija arī ierastā viesnīca “Hotel de Rome”, “Remus”, banānu firma “Dole”, “Rīgas Komercbanka”, laikraksti “Diena” un “Kurjers”, kā arī “Rīgas Sporta pils”, kas pirms tam par telpu īri prasījis 4000 latus, taču pēc tam vienojušies, ka pils šo summu sponsorē un bez maksas zem jumta uzņēma finišētājus, par ko pateicība tika Helmūtam Balderim un Vizbulītei Auželei.

Ja pirmajā gadā ģenerālsponsors bija “Dzintars”, kam otrajā Rīgas maratonā sekoja “Rīgas birža”, tad šoreiz viena lielākā sponsora nebija, taču par lielāko varēja uzskatīt “Adidas” veikalu K.Barona ielā, kura viens no vadītājiem Aigars Štrauss “Adidas” busiņā pa trasi veda žurnālistus, lai tie varētu sekot līdzi līderiem un notikumiem trasē.

Jaunais vīzu režīms un dalībnieku skaita kritums

Inflācijas tempi nerimās, sacensību budžets mazinājās, un maratona priekšvakarā dalības maksa dažos mēnešos bija četrkāršojusies un pieaugusi līdz vienam latam jeb 200 Latvijas rubļiem. Nevarēja arī būt runas par iekļūšanu AIMS starptautiskajā kalendārā, kas piesaistītu sponsorus, taču prasītu iemaksāt 1000 ASV dolārus. Taču tas netraucēja gūt labas atsauksmes Vācijas maratonu žurnālos par pirmajiem diviem gadiem, kā arī publicēties Itālijā.

Tomēr pēc 735 dalībniekiem pirmajā gadā un 518 otrajā, 1993. gadā startēja vien 282 maratonisti (pēc citiem datiem 275 un 250).

Dalībnieku kritums tika skaidrots ar ieviesto vīzu režīmu, kā rezultātā tuvējo aizrobežu jeb NVS valstu skrējējiem iebraukšana Latvijā sagādāja iepriekš nebijušus šķēršļus. Tāpēc no austrumiem ieradās vien pa diviem skrējējiem no Krievijas un Moldovas, kā arī viens ukrainis.

Savukārt vakareiropiešiem brauciens uz Rīgu šķita milzīga avantūra ar neprognozējamām sekām bez diža balvu fonda.

“Dzelzs priekškars, kas pārvietojies no Latvijas ritumiem uz austrumu robežām, Rīgas maratona dalībnieku skaitu ievērojami samazina,” sprieda izpilddirektors Aleksadrs Balss, piebilstot, ka autrumu puses skrietgribētājiem lielu pretimnākšanu izrādījis Latvijas Pilsonības un imigrācijas departaments: “Pateicoties Karnupa kunga atbalstam, maratona prospekts ir pamats, lai skrējēji saņemtu vīzu. Turklāt bezmaksas. Vienīgi attiecīgās pilsētas sporta komitejai bija jāapliecina, ka potenciālais Latvijas apmeklētājs tiešām ir maratonists.”

Latvijā ieradās 22 ārzemju maratonisti no deviņām valstīm, pārstāvot tādas nedzirdētas vietas kā Brēmene, Bufalo un Benderi. Tas nozīmēja, ka vietējie skrējēji varēja cīnīties par uzvaru Starptautiskajā Rīgas maratonā, bet mazāks dalībnieku skaits sašaurināja konkurenci un uzvarētāja rezultāts bija par piecām minūtēm vājāks nekā pirms gada.

Starts skrējienam svelmē

Sestdienas pēcpusdienā dalībnieki satikās ar saviem skriešanas draugiem un varēja izrunāt gatavošanos procesu, kā arī pielietotos treniņplānus. Citi dalījās pieredzē par jaunāko ekipējumu, ko sponsora “Adidas” veikalā varēja atļauties tikai retais. Pirms maratona dienā katrs apēda un izdzēra viņuprāt piemērotāko – medu, riekstus, minerālūdeņus, nenosakāmas receptes putras un šķidrumus. Čalas kļuva nesakarīgākas, tuvojoties starta mirklim pie Brīvības pieminekļa, līdz apklusa pavisam. Vadošie skrējēji neturpināja sarunāšanos arī pēc starta, taču nesteidzīgākie atsāka pļāpas, pārrunājot dzīvi un pat stāstot anekdotes, politiku pieminot mazāk. Protams, arī lēnāko starpā ne visiem tīkama bija salmu kulšana un vientuļie īpatņi cītīgi nodevās tīkamai nodarbei – skriešanai.

Pa Brīvības ielu tiekot līdz Senču ielai, tad pagriežoties uz Mežaparku un veicot apli ap Ķīšezeru cauri Jaunciemam, arī intesīvāko runātāju sarunas īsinājās, līdz kļuva par retu vārdu apmaiņu un apklusa pavisam, lai atsāktos pēdējos kilometros, kad tveicē bija skaidrs, ka finišs neizpaliks un maratona 42,195 kilometri tiks pieveikti.

Protams, līdz tam ne viens vien paspēja sevi trīskārt nolādēt un zvērēt, nekad vairs neskriet, taču jau uzreiz pēc finiša šie solījumi bija pagaisuši.

Trasē skrējējus gaidīja tiesneši, astoņi ēdināšanas punkti, kā arī orķestris startā un finišā.

Sākotnēji pie Matīsa tirgus līderu trijnieku veidoja galvenie favorīti – savā pilsētā skrienošais profesionāls triatlonists Aleksadrs Prokopčuks, iepriekšējā gada ceturtājā vietā palikušais moldovietis Nikolajs Šepeļevs no Benderiem un ukrainis Vasilijs Šostenko. Aiz viņiem skrēja vārda brāļi Normundi Fedotovskis un Ivzāns no Aizputes un Preiļiem. Sešinieku dzeltenā kreklā noslēdza lietuvietis Aruns Balčūns no Paņevežas, kas bija uzskatāms par tumšo zirdziņu, jo 20 gadus vecais jaunietis maratonam pieteicās reģistrācijas slēgšanas brīdī, ierodoties kopā ar vēl četriem lietuviešiem un vienu igauni. Septītajā vietā bija iekārtojies madonietis Aivars Karlsons, piesakoties cīņai par Latvijas čempionāta medaļām.

Prokopčuka izrāviens

Sestdienas pēcpusdienas saulē gaiss bija sakarsis vairāk nekā abos iepriekšējos Rīgas maratonos un, caurskrienot Mežaparku, pēc 10 kilometriem līderu trijnieks no sekotājiem bija atrāvies gandrīz par dažiem kilometriem. Vēl pēc pieciem kilometriem Šostenko sāka iepalikt, bet vēl pēc 10 kilometriem pie Bukultiem, noslēdzot Ķīšezera apskriešanu un tuvojoties ieskriešanai Rīgas ielās, izjuka arī vadošais duets, Aleksandram Prokopčukam soli pa solim pametot savu partneri, ar ko kopā skriets 25 kilometrus.

Līdz finišam rīdzinieku pavadīja 25-30 riteņbraucēji, kas, visticamāk, cerēja tikt televīzijas kamerā. Pārsteigumu sagādāja jaunais lietuvietis Balčūns, blakus Biķernieku trasei Mežciemā pie 35 kilometru atzīmes, pagriežoties no Eizenšteina uz Biķernieku ielu, aizskrēja garām ukrainim Šostenko, pakāpjoties uz trešo pozīciju.

Trešā Starptautiskā Rīgas maratona organizatori uzaicināja sponsorus uz tikšanos Rīgas Sporta pils kafejnīcā plkst.18.00 stundu pēc starta, lai vēl pēc pusotras stundas kopīgi ar viesiem sagaidītu uzvarētājus, kam tika speciāli kausi no vācieša Paula fon Zengbuša.

Skrienot vienatnē, augstvērtīgu rezultātu nevarēja uzrādīt mājinieks Aleksandrs Prokopčuks, kurš savā astotajā maratonā svinēja trešo uzvaru un finišā pauda, ka vajadzības gadījumā no rezultāta (2:26:41) varētu nomest vēl kādas divas minūtes:

Bet skriet gan šoreiz bija grūti. Tveicīgs, izplūdes gāzes. Distances otrā puse gāja vieglāk, nekā biju gaidījis.

Lai arī Aleksadram Prokopčukam bija individuāli atbalstītāji – divi Jūrmas uzņēmumi - “Unitrade Petroleum” un “LEDA”, draugu skubināts, trešā Rīgas maratona uzvarētājs žurnālistiem pastāstīja arī par savām problēmām, no kurām lielākā bija tā, ka jaunais valsts čempions jau gadu dzīvo bez pases. 26 gadus vecā skrējēja pārkāpums bija dienests Padomju armijā, pārmaiņu laikā startējot sacensībās ASK sastāvā. Lai arī Aleksandrs laikus demobilizējies, Imigrācijas un pilsonības demartaments pasi neizsniedza, jo pārstāvēta cita valsts, kad Latvija jau bija pasludinājusi neatkarību. Tādējādi Aleksadram Prokopčukam 1993. gadā nebija iespējams startēt populāros maratonos un triatlona sacensībās, pasaules čempionātu ieskaitot. Bet Rīgas maratons no tā tikai ieguva par vienu spēcīgu skrējēju vairāk.

Vienīgi uzvarētājs spēja finišēt ātrāk par divarpus stundām. Aiz pirmo reizi Rīgā uzvarējušā pašmāju skrējēja palika gargabalnieki Nikolajs Šepeļevs (2:32:16) no Moldovas, debitants Aruns Balčūns (2:39:43) no Lietuvas un viens no sākotnējiem favorītiem Vasilijs Šostenko (2:41:39) no Ukrainas.

No cīņas par Latvijas čempionāta medaļām izstājās un nefinišēja Normunds Ivzāns no Preiļiem. Taču piecinieku noslēdza viņa vārda brālis un distances sākuma daļas cīņubiedrs aizputnieks Normunds Fedotovskis (2:45:09), kurš pirms mēneša bija ātrākais laucinieks dižskrējienā Rīga-Valmiera, televīzijas kameru priekšā saņemot no “Lauku Avīzes” specbalvā kafijas automātu ar kafiju. Trešo vietu Latvijas čempionātā maratonā izcīnīja ogrēnietis Jānis Mežiels (2:53:16). Starp citu, pieminētais 107 kilometru skrējiens Rīga-Valmiera togad risinājās piekto un noslēdzošo reizi, pie skrējējiem atgriežoties pēc 21 gadu pauzes 2014. gadā.

Skatītāji kā Rietumos

Pretēji vīru cīņai, kad līderu trijnieks lēnām izjuka, līdz distances otrajā pusē noskaidrojās nākamais uzvarētājs, dāmas bija lēmušas savādāk noskaidrot labāko karstajā trasē. Pirmajā pusē lielu pārsvaru iekrāja lietuviete Gailute Keļutiene, ko ne bez pūlēm deldēja rīdzinieces Anitas Klapotes un moldovietes Svetlanas Tkačas duets. Tiesa, draudzība un divvadība trešajā Starptautiskajā Rīgas maratonā beidzās brīdī, kad sīkā auguma viešņa no Benderiem nolēma steigties uz finišu un bija vienīgā dāma, kas finišēja ātrāk par trim stundām (2:57:07), sev priekšā palaižot vien astoņus vīrus.

Pēc neveiksmes Barselonas olimpiskajās spēlēs (10 000m) Rīgas maratona laikā uz Pērnavā notiekošajām Baltijas meistarsacīkstēm vieglatlētikā Latvijas izlasē neaizbrauca rīdziniece Anita Klapote un, daļu trases draudzīgi noskrienot kopā ar nākamo uzvarētāju, savas pilsētas ielās izcīja otro vietu (3:03:04) un par ceturtdaļstundu atpalika no sava aizpērnā personīgā rekorda (2:48:22).

Nedaudz pēc trim stundām ieskrienot Sporta pilī un vasaras vidū ledus malā saņemot žurnālistu uzmanību, latviete finišēja 10. vietā kopvērtējumā: “Skriet bija viegli, tikai kājas īsti netur. Par maz vēl skriets. Mans mērķis nebija rezultāts, bet gan pirmo reizi Latvijā noskriet maratonu,” pēc finiša pavēstīja uzvarētāja, atbildot arī jautājumiem par skriešanas apaviem: “Nike, taču tās kurpes man īsti neder. Šis modelis domāts 10 kilometriem un pusmaratonam.

Tās nav īstās maratonkurpes. Lai tiktu pie īstām, nepieciešams sponsors, kura diemžēl man nav!”

Taujāta par publiku, Latvijas vadošā gargabalniece atbildēja, ka skatītāji par pārsteigumu  izrādījušies itin atsaucīgi, piedāvājot pat ūdeni un maizīti. “Gluži kā Rietumos, kur pie maratona jau pieraduši, ka tie ir svētki visiem.” Skrējēja arī atklāja, ka labprāt rudenī oktobrī vai novembrī skrietu maratonu Spānijā, Portugālē vai pat Taivānā, kur būts pirms gada, nopietni trenējoties un sagatavjoties labākam rezultātam.

Jaunā valsts čempione aiz sevis atstāja lietuvieti Gailute Keļutieni (3:04:55) un kluba biedreni Tatjanu Ribakovu (3:13:25). Pērnā valsts čempione valmieriete Laila Ceika (3:15:30) bija spiesta samierināties ar bronzu, taču varēja priecāties, ka apsteigta trešā ātrākā ārzemniece Sigita Martina (3:20:08) no Vācijas.

42,195 kilometru distanci veica 246 skrējēji, kas bija divreiz mazāk nekā iepriekšējā gadā. Skrējēju vidū bija arī vairāki žurnālisti – 119. vietā finišēja Kārlis Baumanis (3:57:54), četrās stundās tomēr neiekļāvās Rīgas maratonam uzticīgais Artis Drēziņš (4:04:48) no “Sporta Pasaules”, kā arī Atis Ieviņš (4:13:03), Dainis Caune (4:14:47) no “Liesmas” un Uldis Jirgens (4:48:47) no “Latvijas Radio”, kurš bēdājās, ka nav noskrējis personīgo rekordu un gan jau nedomāja, ka bijis divreiz lēnāks par uzvarētāju.

Pirms starta uz rokām stāvējušais Johana Štrausa dzimtenē saksafonu spēlējošais Imants Skuja (4:26:10) ierindojās 186. pozīcijā un 53 gadu vecumā nostājās uz rokām arī finišā.

Ģimenes, seniori un juniori

Sporta pilī zem jumta finišēja arī ģimenes pāri – tēvs ar dēlu, māte ar meitu, vīrs ar sievu – neskatoties uz to, ka spēku samēri nebija vienādi, jo interesantāk bija skriet garo distanci kopā ar sev tuvu cilvēku, nekā finišēt vienam dažas minūtes ātrāk. Neko nezaudēja kāds vācietis ar fotoaparātu, kurš pēc apstāšanās un iespaidīgāko Rīgas un apkārtnes skatu fiksēšanas skrēja sparīgāk, atgūstot iekavēto.

Cienījamākā dāma bija 62 gadus vecā Velta Vītola, savukārt godājamākie kungi bija 68 gadus vecais Leonīds Nicmanis un 67 gadus vecais Valentīns Latiševs. Zaļknābju galā pieminams 95. vietā noskrējušais 16 gadus vecais Viesturs Zellis (3:47:29) un gadu jaunākais Kaspars Grava (5:10:56), kurš finišēja 10. vietā no beigām, taču pamanījās apsteigt savu trīs gadus vecāko brāli Gati.

Pēc pasākuma pateicība tika gan policistiem, kas bija noslēguši ikkatru mazāko šķērsceļu, kā arī “Adidas” cepurītēm apjumtām meitenēm, kas ik pēc pieciem kilometriem dzirdināšanas punktos nepagurušas pildīja glāzītes ar ūdeni un sporta dzērienu un palīdzēja skrējējiem aplieties ar ūdeni. Tikmēr puikas centīgi salasīja izlietotās glāzītes. Pie daudziem “Paldies!” arī šoreiz tika kādas ceļmalas mājas viesmīlīgais saimnieks, darbinot pumpi un gribētājus atvēsinot ar improvizētu dušu.

Itin siltajā laikā vieglāk klājās desmitkārt īsākajā satelītskrējienā, kurā startēja 473 dalībnieki, no kuriem finišu sasniedza 359 vīri un 35 dāmas. No ātrākajiem pašmāju skrējējiem uz starta līnijas nebija vienīgi tobrīd Pērnavas meistrsacīkstēs startējošie vieglatlēti Uldis Pastars un N.Freimanis, kā arī ātri skrienošais soļotājs Aigars Fadejevs, kurš tobrīd atradās aiz Pirenejiem.

4,2 kilometros uzvaru svinēja Ģirts Fogelis (13:15) no Saldus, bet cīņā par otro vietu par sekundi pārāks bija cēsinieks Jānis Mičulis (13:22), aiz sevis atstājot Mārtiņu Alksni (13:23) no Salaspils. Ārpus trijnieka palika viesis no Lietuvas D.Gruzdis (13:31), kurš tāpat kā viss pirmais desmitnieks maratona desmitdaļu veica ātrāk par 14 minūtēm.

Sadale par vietām dāmu konkurencē bija krietni skarbāka, jo 16-gadīgā rīdziniece Jeļena Čelnova (15:43) no “SK Arkādija” tikai par sprīža tiesu pārspēja dobelnieci Ilonu Lubāni (15:43), aktualizējot runas par elektroniski fiksētu rezultātu nepieciešamību nākotnē.

Ātrākā meitene satelītdistancē nākamajā desmitgadē divreiz uzvarēs prestižajā Ņujorkas maratonā un kļūs par vienu no vadošajām gargabalniecēm Eiropā.

Trešo vietu izcīnīja vēl par diviem gadiem jaunākā uzvarētājas komandas biedrene Jeļena Volodina (16:22), apskrienot slēpotāju Laimu Klaužu (16:28). Jāpiebilst, ka viņa nebija jaunākā skrējēja starp ātrākajām meitenēm, jo sešinieku noslēdza 12 gadus jaunā D.Vasiļjeva (17:29) no Jelgavas. 18 minūtēs finišēja pirmais desmitnieks, devītajā vietā ierindojoties arī veterānei Dz.Ruzaiķei (17:38) no Jēkabpils.

Abiem uzvarētājiem tika balva no Latvijas Tautas sporta asociācijas. Starp citu, Starptautiskais Rīgas maratons bija republikas skrējēju konkursa 4. kārtas posms. Otro gadu pēc kārtas 25 Latvijas skrējējiem tika Frankfurtes maratona dalības un valsts čempionāta medaļniekiem nokļūšanu Vācijā nodrošināja Latvijas Universitātes tūristu klubs.

Spilgtākie avīžu virsraksti 1993. gadā bija:

“Trīs labas lietas”,

“Uzvar meistari”,

“Skriesim! Braukšana būs ierobežota”,

“Maratons sacensībā ar sevi”,

“Rīgas 3. maratonu pievar 246 varoņi”,

“Skrējēju skaits rūk, bet skrienošo žurnālistu – ne”,

“Maratonu “paņem” Prokopčuks!”,

“Kāda dzīve, tāds maratons”,

“Viss notika... kā pirtī”,

“Strauss vēl neskries”,

“Skriesim apkārt Ķīšezeram, nepaliksim maliņā!”,

“”Rīgas maratons”. Trešais piegājiens”,

“Rīgas kausi un maratons būs arī šovasar!”.

Togad Latvijā - deviņi maratoni

1993. gadā Latvijā tika aizvadīti deviņi maratonskrējieni. Pavasarī notika divi maratoni 6. martā un 17. aprīlī Ozolniekos un Jūrmalā. Pirmajā ar deviņiem finišētājiem uzvarēja D.Ozols (2:55:14). Savukārt otrajā starp 13 finišētājiem ātrākie bija ultramaratonisti Georgs Jermolajevs (3:18:52) un Viktors Suborins (3:24:26). No vasaras trim maratoniem divi risinājās jūnijā, bet trešais bija 3.Starptautiskais Rīgas maratons. Ar nedēļas starpību 6. un 13. jūnijā 23 un deviņi maratonisti pieveica maratondistances Ikšķilē un tuvējā Ogrē. Zilo kalnu vienā pusē uzvaras laurus plūca Normunds Ivzāns (2:42:01) un Laila Ceika (3:20:55), kuri abi nākamajā mēnesī vairāk vai mazāk veiksmīgi skrēja arī Rīgas ielās. Nedēļu vēlāk otrpus Zilajiem kalniem divi skrējēji – Aivars Karlsons (2:46:19) un Modris Ābrams (2:58:23) bija ātrāki par trim stundām.

Jūlija pēdējā dienā 3. Starptautiskajā Rīgas maratonā starp 245 finišētājiem uzvaras laurus plūca Aleksandrs Prokopčuks (2:26:41) un Tkača (2:55:07) no Moldovas.

No rudens četriem maratoniem trīs bija iespiesti oktobrī. 4. septembrī otrreiz maratons 1993. gadā tika skriets Jūrmalā un 13 finišētāju vidū ātrākie bija Pāže (3:03:03) un Nadežda Kavtaskina (4:06:00). Tautasdziesmas maratons Rīgas Biķernieku trasē risinājās 3. oktobrī, un 177 finišētāju skaits tuvojās diviem simtiem. Savās mājās vietējie skrējēji netika pie uzvarām, jo otrajā vietā starp diviem igauņiem ierindojās Zaļkalns (2:31:17), paliekot aiz Loskutova (2:25:14), bet sievietēm uzvarēja krieviete Lanova (2:55:50). Mēneša vidū, 16. oktobrī, maratons ar 13 finišētājiem risinājās Ventspilī, kur ātrākais bija vasarā Rīgā uzvarējušais Aleksandrs Prokopčuks (2:27:18), bet uz goda pjedestāla pakāpienu zemāk tika lietuvietis Arunas Balčunas (2:29:44), kas bija par vietu augstāk nekā maratona debijā Rīgā. Savukārt trešajā vietā ierindojās Klements (2:51:15) no Vācijas. Sievietēm ātrākā bija Rudenko (4:28:56). No Jūrmalas neatpalika Ozolnieki, jo tur sezona sākās un noslēdzās, 28 maratonistiem pieveicot distanci 30. oktobrī. Pirmais trijnieks bija ātrāks par trim stundām, uzvaru svinot Normundam Fedotovskim (2:43:07).

Tāpat šajā gadā skrējēji devās uz 17 ārzemju maratoniem. Trīs iecienītākās pilsētas bija Hannovere un Parīze aprīlī, kā arī Frankfurte 17. oktobrī, kur devās 17 skrējēji, no kuriem vislabāk veicās Fedotovskim (2:46:58) un Ruzaiķei (4:17:39). Parīzē starp 14 skrējējiem 25. aprīlī ātrākie bija Brencis (3:03:05) un Laila Ceika (3:32:00). Bet nedēļu ātrāk, 18. aprīlī, Hannoverē starp 10 skrējējiem ātrākie bija Aivars Karlsons (2:40:33) un jau pieminētā Laila Ceika (3:27:33), kurai tas bija pirmais no diviem maratoniem nedēļas laikā. Tā paša gada oktobrī valmieriete Karpi maratonā skrējusi krietni tuvāk trim stundām (3:04:00).

Taču sezona labākie maratona cipari uzrādīti Somijā, kur nedēļu pirms Rīgas maratona, 25. jūlijā, Turku ātrāk par trim stundām skrēja soļotāja Anita Liepiņa (2:53:39) no Tukuma, savukārt visa gada vīriešu augstvērtīgāko rezultātu Aleksandrs Prokpčuks (2:21:50) sasniedza 7. augustā Helsinkos.

Ar šo skrējienu rīdzinieks ielēca visu laiku TOP 10, pietuvojoties 1980. gada Pētera Kairo piederošajam Latvijas rekordam (2:16:59), kuru reiz arī pārspēs. Tikmēr Anita Liepiņa sieviešu rangā pakāpās uz ceturto pozīciju, pietuvojoties Latvijas rekrdistei Elizabetei Bradu (2:39:20), taču no aktīvajām skrējējām vārda māsas Anitas Klapotes aizpērnais rezultāts (2:48:22) palika nepārspēts.

Simto maratonu savā karjerā 1993. gadā noskrēja 52 gadus vecais Voldemārs Valdmanis, kurš 15 gadus agrāk 42,195 kilometru distanci spēja pieveikt tuvu divarpus stundām (2:33:40). Viņš bija trešais Latvijas skrējējs, kas pārkāpis šai 100 maratonu robežai, pirms tam to 1989. un 1990. gadā izdarot arī Gunāram Akerbergam un Georgam Jermolajevam. 1993. gadā pirmais bija jau veicis 135 maratonus un 11 ultramaratonus, savukārt Georga Jermolajeva kontā bija 126 maratoni un vairāki desmiti ultramaratonu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti