"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
1939.gadā Latvijā dzīvoja 62 000 vācbaltiešu. Pēc krieviem un ebrejiem trešā lielākā etniskā minoritāte. Gandrīz 50 000 toruden Latviju pameta. Vēl 11 000 – 1941.gada pavasarī. Hitlers bija atdevis Baltiju Staļinam un līdz okupācijai un karam steidza izvākt savu rasi. Staļins ļāva. Pati Latvija dedzīgi palīdzēja, arī latviešu nacionālistiem vācieši nebija vajadzīgi.
Turīgi, izglītoti un sociāli aktīvi
Arhitekts Bernhards Bīlenšteins bija lauku puika. Lauku idilli viņš uzbūra arī savas ģimenes mājas dārzā Mežaparkā. Tas viņam no tēva. Tēvs bija Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins – slavens ne tikai kā selekcionārs, bet arī latviešu valodas un etnogrāfijas pētnieks, Latviešu literārās biedrības priekšsēdis un Rīgas Latviešu biedrības goda biedrs. Bīlenšteini bija vācieši. 1939.gadā, jau sirmā vecumā, Bernhards ar sievu raudot pameta gadu desmitiem vīto ligzdu. Reizē ar viņiem bailēs no krievu okupācijas aizbrauca teju visi Mežaparka vācbaltieši, aptuveni 600 cilvēki.
Mežaparks, šis joprojām bagātākais Rīgas rajons, bija vācbaltu citadele. Līdz Pirmajam pasaules karam to cēla un apdzīvoja lielākoties vācieši. Arī neatkarīgās Latvijas laikā viņi bija sabiedrības elite – turīgi, izglītoti un sociāli aktīvi. Kaut no iedzīvotāju kopskaita vācbaltu bija tikai 3%, ekonomikā ietekme bija daudz lielāka – viņiem piederēja 17% fabriku, tidzniecības uzņēmumi ar 16% no kopējā tirgus apgrozījuma un gandrīz 30% Rīgas lielo dzīvokļu. Vācbaltu partijas darbojās Saeimā, tiem bija savas biedrības, korporācijas, skolas un pat augstskola – Herdera institūts.
Identitātes ziņā vācbalti sevi diez ko nesaistīja ar Vāciju.
Tā vietā dzīvoja idilliskā (un latviešiem grūti pieņemamā) pārliecībā, ka kopā ar šejienes tautām ir baltieši – vienas identitātes atvases. Pētnieki lēš, ka vācbaltu asinīs piektā daļa bija latviešu un igauņu piejaukums.
Spriedze starp vācbaltiem un latviešiem
Spriedze un līdz galam nenokārtotu rēķinu sajūta starp vācbaltiem un latviešiem gruzdēja kopš valsts sākotnes. Vācbaltieši jutās pazemoti par zaudēto varu un muižu nacionalizāciju, arī kungu tautas šovinisms daļā nebija apdzisis. Bet augošā latviešu pašapziņa turpināja ravēt vēl palikušos vācu dominances simbolus.
No trim augstākajām Vecrīgas panorāmas dominantēm luterāņu vācu un latviešu draudzēm vispirms atņēma Jēkaba baznīcu – 1922.gada Latvijas līgums ar Vatikānu to piešķīra katoļiem kā atalgojumu par katoliskās Latgales integrāciju Latvijā. 1931.gadā Saeima vāciešiem atņēma arī Domu – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapa vajadzībām. Pats latviešu bīskaps Kārlis Irbe protestējot atkāpās, bet nacionālistu populismu tas neapturēja. No trim lielajām baznīcām vācbaltiem palika vien Pēterbaznīca.
Nacionālistiskais Kārļa Ulmaņa režīms dedzināja tiltus ar vēl lielāku joni. Ārdīja vācu mājas Vecrīgā, vācu brāļu kapiem priekšā aizcēla Jāņa Čakstes pieminekli, likvidēja vācu skolu autonomiju, svītroja vācu valodu no sabiedriskās aprites, sāka ierobežot vācbaltu darbību advokatūrā... Īpaši sāpīga bija abu ģilžu likvidēšana. Kaut tām jau sen nebija nekādas ietekmes un tās darbojās vien kā profesionālas biedrības (turklāt Mazajā ģildē daudz bija arī latviešu amatnieku), vadonis biedrošanos aizliedza un ģilžu gadsimtiem senos īpašumus nacionalizēja.
Spriedze un nenokārtotu rēķinu sajūta starp vācbaltiem un latviešiem gruzdēja kopš valsts sākotnes. Augošā latviešu pašapziņa ravēja vēl palikušos vācu dominances simbolus. No trim augstākajām Rīgas virsotnēm dažu gadu laikā vācbaltiem atstāja tikai vienu – Pētrbaznīcu. Jēkabs kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli, Doms – par latviešu luterāņu bīskapa sēdekli.
Eiropu pāršalkušais autoritārisma vilnis polarizēja arī Latvijas tautu.
Nacionālists Ulmanis sarīdīja latviešus, nacionālsociālists Hitlers migloja prātus vācbaltiem.
Vācu jaunieši Rīgā ticēja, ka kopā ar Hitleru kolonizēs Krieviju. 1933.gadā vietējie nacionālsociālisti sagrāba iepriekš Latvijai lojālo vācu avīzi "Rigasche Rundschau". Tās ilggadējo redaktoru, demokrātu Paulu Šīmani patrieca, viņš devās trimdā.
Latvijas un Igaunijas vācbaltiešu repatriācija
1939.gadā Latvijas bojāeja tuvojās ar nāvējošas lavīnas ātrumu. 23.augustā – Molotova-Rībentropa Eiropas sadalīšanas pakts, 1.septembrī – kara sākums, 5.oktobrī – Latvijai uzspiestais PSRS karabāzu līgums, un tajā pašā dienā Vācijas sūtņi Rīgā un Tallinā saņem rīkojumu no Reiha informēt Latvijas un Igaunijas valdības par vācbaltiešu repatriāciju. Šo operāciju Hitlers plānoja lielā steigā un slepenībā; Baltijas valstis par to uzzināja tikai pēc tam, kad fīrers bija vienojies ar Staļinu.
80 000 Latvijas un Igaunijas pilsoņu likteni lielvaru plēsoņas izlēma, viņiem nezinot.
Līgumu ar Latviju par vācbaltu izceļošanu Vācija noslēdza 30.oktobrī, un jau nākamajā dienā tā sākās. 31.oktobrī 9.00 no rīta durvis vēra repatriācijas punkti, tāds bija ierīkots arī vācbaltu senajā citadelē Melngalvju namā. Ļaudis stāvēja rindās, lai atteiktos no dzimtās zemes: “Līdz ar šo labprātīgi atsakos par sevi un saviem šajā lūgumā minētiem bērniem no Latvijas pavalstniecības uz visiem laikiem, kā arī no mūsu tiesības atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi.”
Izceļotāji brauca prom ar kuģiem no Rīgas, Ventspils un Liepājas. Ielas pilnas ar mēbeļu ratiem; nekustamos īpašumus pārņēma speciāla tam dibināta valsts akciju sabiedrība; tika slēgti vācbaltiem piederoši uzņēmumi; divu nedēļu laikā bija jālikvidē 150 biedrības un iestādes, arī skolas un bērnudārzi, kaut nupat bija sācies jauns mācību gads. Pirmais kuģis Latviju pameta 7. novembrī, pēdējais – 16. decembrī.
Bija, kas prombraucot dziedāja “Deutschland über alles”, citi savukārt – “Dievs, svētī Latviju!”
Hitlera slepeni izplānotā repatriācija notika tādos tempos, ka trāpīgāk to būtu saukt par evakuāciju. Pirmais kuģis Latviju pameta 1939. gada 7. novembrī, pēdējais – 16. decembrī. Toruden aizbrauca ap 50 000 cilvēku. Bija, kas prombraucot dziedāja “Deutschland über alles”, citi savukārt – “Dievs, svētī Latviju!”
Vācbaltus veda nevis uz “Deutschland”, bet gan uz okupēto Ziemeļpoliju. Kaut devis iespēju glābties, Hitlers viņus par pilnvērtīgiem Reiha pilsoņiem neatzina – pilsonību nepiešķīra uzreiz, bet tikai pēc īpašas lojalitātes un rases tīrības pārbaudes. Polijā iedzīvoties nebija viegli, Baltijas vāciešiem ar šo “apsolīto zemi” taču nebija nekāda sakara. Arī Bernhards Bīlenšteins atmiņās rakstīja: “Mēs neatbraucām uz tēvzemi, un mēs neatbraucām uz dzimteni.” Tomēr brauca prom pat tie, kas mīlēja Latviju – skumjās par savu tautas brāļu zaudēšanu un bailēs no boļševisma.
Atbalstīja vācbaltu izceļošanu
Ulmaņa valdība aizbraukšanu ne vien atbalstīja, bet agresīvi forsēja. Tam bija divēji apsvērumi – ārpolitiski un iekšpolitiski. Ārpolitikā Ulmanis centās iztapt Hitleram, jo bailēs no PSRS okupācijas naivi cerēja uz Vācijas atbalstu. Latvija pat uzņēmās nesamērīgus finansiālus zaudējumus. Vācija izceļotājiem maksāja kompensācijas par atstātajiem īpašumiem, bet mēs tās Vācijai atmaksājām. Šodienas acīm raugoties, kāda valstiska aprobežotība – tev atņem pilsoņus un tu vēl piemaksā!
Iekšpolitiski atbrīvošanās no vāciešiem vadonim bija lieliska iespēja uzturēt mītu par “jaunas latviskas Latvijas” celšanu.
Tos, kuri negribēja braukt prom (un negribēja daudzi), varas iestādes brīdināja – palikšana nozīmēs savas vācu tautības noliegšanu, un Latvija pret viņiem attieksies kā pret “konjunktūras pilsoņiem”. Kāpēc ļaudis negribēja braukt? Kā kurš. Mīlēja dzimteni, necieta Hitleru, bija pārāk trūcīgi vai veci, tuvinieki te palika – jā, režīmam tā visa bija konjunktūra, pašlabums.
Tik pēkšņa un masveidīga aizbraukšana, protams, bija šoks visiem. Bija latvieši, kas bravūrīgi klaigāja, lai tik brauc prom uz “fāterlandi”, bet bija arī, kas saprata – šis nav uz labu. Uzvirmoja baumas par PSRS iebrukumu; Ulmanis tās sauca par “aplamu ļaunprātīgu izdomājumu”. Tomēr starp aizbraukušajiem bija vairāki tūkstoši latviešu. Vadonis pret viņiem bija skarbs: “Lai kādi viņu iemesli — ja kāds grib braukt, lai brauc, bet lai zina, ka izbraukšana ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem, proti, uz neatgriešanos! Šo “konjunktūras latviešu” nevienam nebūs žēl.” Savus tautiešus, kas bēga no krievu okupācijas, jaunā latviskā Latvija patrieca kā spitālīgos.
Pamesti tūkstoši mājokļu, pat ielas
Dažās nedēļās Latviju bija pametuši 50 000 cilvēku, lielākoties – no augstākajām aprindām. Tas izraisīja krīzi. Kritās patēriņš, jo aizbraukuši bija lielākie tērētāji. Kritās nekustamā īpašuma cenas, jo bija pamesti tūkstoši mājokļu, Rīgā – pat veselas ielas. Kritās valsts kopprodukts, jo bija slēgti simti uzņēmumu. Krīze bija arī darba tirgū, jo vācbaltu pamestajām darbavietām mazā valsts nespēja uzreiz atrast aizvietotājus. Latvijas tautā bija izplēsts milzu caurums. Tukša telpa.
Tālākie notikumi šo tukšumu plēsa vēl lielāku. Jau pēc okupācijas, 1941.gada sākumā, Staļins ļāva Hitleram no Latvijas izvākt vēl 11 000 vācbaltu – tos, kuri, cerot uz labāko, nebija aizbraukuši iepriekš. Tādi pat cirtieni tautai bija padomju Baigais gads, nacistu holokausts, latviešu došanās Rietumu trimdā, pēckara deportācijas... Vismaz trešdaļa miljona noslaktētu vai citādi zaudētu tautiešu. Latvijas tautas elite šais gados tika teju pavisam iznīcināta.
Bet mājas palika. Tieši tā savu atmiņu grāmatu nosauca Bernhards Bīlenšteins: "Bet mājas palika".
Tukšums paģērēja jaunu piepildījumu. Mežaparka villas kļuva par piegānītiem komunālajiem ūķiem. Kur kādreiz bija dzīvojusi viena vai divas ģimenes, tagad iežmiedza četras vai astoņas. Arī Bīlenšteinu pasaku namiņā. Tas vēl tagad ir noplucis, un droši vien paliks tāds vēl ilgi.
Viena māja, divi laikmeti. Agrāk lauku idille, jau drīz – sajāts komunālais ūķis. Pirms Pirmā pasaules kara to Mežaparkā savai daudzbērnu ģimenei uzcēla vācbaltu arhitekts Bernhards Bīlenšteins. 1939.gadā, jau sirmā vecumā, abi ar sievu raudādami aizbrauca uz neatgriešanos. "Bet mājas palika" – tā Bīlenšteins vēlāk nosauca savu atmiņu grāmatu.
Vācbaltiešu izvākšana laupīja mūsu tautai nieka 3% minoritāti. Jau drīz to ar desmitkārtīgu, pat vēl lielāku, uzviju aizstāja cita minoritāte. Latviešu nespēja, pareizāk - nevēlēšanās paturēt savā nācijā vācbaltiešus, tai skaitā vienīgos mūsu aristokrātātus, ir stāsts par sabiedrības integrāciju.
Pirms 80 gadiem mēs nepratām integrēt 60 000. Tagad nezinām, ko iesākt ar 600 000. Un optimistiski plānojam uzņemt vēl bēgļus no trešās pasaules valstīm.
Vācbaltieši, neskatoties uz visiem pagātnes aizvainojumiem, bija mūsu nācijas rota. Tāpat kā jebkura cita minoritāte gan toreiz, gan tagad. Mēs taču dzīvojam kopā, tautas prom nebrauks. Izdzīvosim tikai tad, ja sadzīvosim.
Teju visus savas valsts 100 gadus mēs esam dzīvojuši sašķeltā divu virzienu sabiedrībā. Latviešu nevēlešanās paturēt savā nācijā vācbaltiešus arī ir stāsts par sabiedrības integrāciju. Toreiz mēs nepratām integrēt 60 000. Tagad nezinām, ko iesākt ar 600 000. Vācbaltieši – tāpat kā jebkura minoritāte gan toreiz, gan tagad, – bija mūsu nācijas rota. Izdzīvosim tikai tad, ja sadzīvosim.
“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim. Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.
