"Ir baigi grūti – jāsaka kā ir," šādi par lielāko izaicinājumu – laika plānošanu skriešanas treniņiem – teic diplomāte. Dažkārt nākas agrāk celties, dažkārt izbrīvēt laiku starp tikšanās reizēm. "Trenere piemēro treniņu grafiku manam darba grafikam," atklāj Baiba, piebilstot, ka šo grafiku ievēro ļoti disciplinēti.
Diplomātes darbs ir saistīts ar komandējumiem. Taču arī darba izbraukumos skriešanas botas vienmēr ir līdzi.
"Skrēju gan Kijivā, gan Vašingtonā, gan Londonā,"
atklāj Braže. Tieši Vašingtonā izdevies pirmo reizi pieveikt desmit kilometru distanci. "Tas bija skrējiens zem ziedošiem ķiršiem pie Vašingtona un Linkolna memoriāliem. Skaisti skati," atklāj diplomāte.
Ļoti īpašs skrējiens bijis Kijivā. "Nakts pirms tam bija jāpavada bumbu patvertnē – tad Krievija intensīvi bumboja. Nākamajā rītā skriet – tas nebija pārāk viegli," neslēpj Braže. Taču tad visvairāk izdevies sajust Kijivas cilvēkus, ukraiņu izturību.
Kijivā izdevies sastapt dažus skrējējus, un tas devis pārliecību, ka cilvēki turpina dzīvot un karš kādreiz beigsies.
Bražes attiecības ar skriešanu līdz šim bijušas briesmīgas.
"Necietu skriet, un arī tagad neteiktu, ka esmu to iemīlējusi," atklāja diplomāte. Treniņos gan viņa ir iemācījusies pareizi elpot un, klausot treneres norādījumus, kļūst aizvien vieglāk. Ilona Marhele ir devusi diplomātei pārliecību par saviem spēkiem un radījusi apziņu, ka skriešana ir prieks.
Piedalīties programmā "Mans pirmais maratons" Baibu iedvesmoja rakstniece un bijusī politiķe Dace Rukšāne-Ščipčinska, kura pērn piedalījusies šajā programmā un treniņa procesus, kā arī savu pieredzi, kā iepatikušies skriešana, aktīvi rādījusi saviem sekotājiem sociālajos medijos.
Braže padomājusi – ja jau Dacei iepatikusies skriešana, kādēļ gan nepamēģināt, un pieteikusies programmā. Vēl viens aspekts – Braže ir pieteikusies Zemessardzē, kur nepieciešama fiziskā sagatavotība, un šie procesi viens otru papildina.
