ĪSUMĀ:

• Aigara Norda ceļš no Čikāgas līdz Rīgas maratonam.
• Lielākā kļūda – pašam skriet pusmaratonu.
• Trase pirmo reizi šķērso Daugavu.
• Starts un finišs pie jaunatvērtās “Arēnas Rīga”.
• Atbalstītāji atved gāzētu ūdeni.
• 10 000 eiro par trases rekordu.

1999. gadā ciemos uz Čikāgu pie maģistranta Aigara Norda devās bijušais klasesbiedrs un studiju biedrs Rolands Melbārdis, kas vēlākos gados izveidoja pasākumu organizēšanas uzņēmumu “Eži”. Abi Limbažu jaunieši ASV skrēja vienu no pasaulē lielākajiem maratoniem. Pēc nelielas pauzes 2004. gadā Čikāgai sekoja Ņujorkas maratons, uz kuru Aigars Nords aizvilka draugu bariņu un pēc tam lepojās, ka personīgi nepazīstamā Jeļena Prokopčuka izcīnīja 5. vietu.

Vēl tika noskriets Medokas vīna maratons Francijas dienvidos blakus Bordo, un pamazām auga ideja par maratona organizēšanu Latvijā. 2006. gada februāra slapjdraņķī bija saruna ar Rīgas mēru Aivaru Aksenoku un pamazām darbs varēja sākties. Pavasara 16. starptautiskajā Rīgas maratonā, ko vēl pēdējo reizi rīkoja Jānis Karavaičiks, Aigars Nords noskrēja satelītdistanci. Starp pirmajiem darbiem bija sponsoru meklēšana un vīzijas būvēšana.

Pirms tam Aigars Nords bija jau sevi paspējis pierādīt mārketinga uzņēmumā, pārdodot vairākas idejas, piemēram, Ventspils ielās un skvēros plaši atpazīstamās govis, kas piesaistīja tūristu uzmanību. Kā vēl vienu palielu veiksmīgu projektu pirms maratona organizēšanas Aigars Nords atceras "Nordea" bankas sadarbību ar Latvijas futbola izlasi.

Maratona uzrāviena idejai noticēja bankas “Nordea Latvija” vadītājs Valdis Siksnis, kurš nebija aizmirsis kādreizējo Tautasdziesmas maratonu, kas spēja sapulcēt 10 000 dalībniekus. Tiesa, Biķernieku trasē katrs skrēja savu apļu skaitu pēc paša spējām.

Arī Aigara Norda rīkotajā maratonā visi neskrien 42,195 kilometrus, taču tiek pakāpeniski pieradināti skriešanai. Pavasarī tika izsūtīti simtiem personīgu uzaicinājumu e-pastos un īsziņās draugiem un uzņēmējiem – startēt minimaratona piecu kilometru skrējienā, potenciālos dalībniekus iedrošinot pirmajam varoņdarbam.

Prezentācijā, kas tolaik tika rādīta potenciālajiem sponsoriem, augšupejošajā trepītē bija redzams, ka pirmajā gadā tika prognozēti tūkstots dalībnieki. Startēja par trešdaļu vairāk – ap 1300.

Tagad Aigars Nords vērtē, ka labi vien ir, ka sākumā nebija lielāks izrāviens, jo tolaik nebija pieredzes šādu pasākumu rīkošanā, un lielākā kļūda bija paša starts pusmaratonā, ko sāka kopā ar Aivaru Aksenoku, kurš bija spēcīgāks skrējējs un kādā brīdī nācās palikt vienam ar gūzmu neatbildētu zvanu mobilajā tālrunī.

Aigars Nords augstu vērtē iepriekšējo organizatoru Jāņa Karavaičika un Aleksandra Balsa ieguldījumu Rīgas maratona attīstībā, iznesot cauri pasākumu skarbajiem deviņdesmitajiem gadiem.

Taujāts par lielāko kuriozu, organizators atminas sponsoru piegādāto ūdeni, kas bijis gāzēts. Skrējiena laikā devušies uz tuvāko degvielas uzpildes staciju un pirkuši par savu naudu. Tiesa, skrējēji jau nezināja, kādam ūdenim jābūt uz galdiem un, visticamāk, padomāja, ka viss ir kārtībā. Pirmajos gados enerģijas dzēriens tika pildīts baltajās glāzītēs, nevis sarkanajās, kas dažkārt rezultējās ar saldena un ķepīga šķidruma uzliešanu sev virsū.

Pasākuma budžets bija ap 40 000 latu, kas bija pieckārt lielāks par iepriekšējo gadu Rīgas maratoniem. Ievērojamu daļu no tāmes –

10 000 eiro aizņēma prēmija par trases rekordu, un Aigars Nords atceras, ka tā ir viena no lielākajām summām vēsturē, kas atdota par rezultātu – 2 stundas un 20 minūtes. Pārvēršot šodienas naudas izteiksmē, summa kļūst vēl lielāka. Vēlākos gados par tādu rezultātu ne tikai nemaksās, bet pat neaicinās startēt.

Tolaik pasaules rekords piederēja Paulam Tergetam, un “Nordea Rīgas maratona” organizators vienojās ar viņa menedžeri Federiko Rosa, ka uz Rīgu atvedīs kādu maratonistu, kas noteikti pārspēs 15 gadus seno rekordu – 2:21:29, ko 2. starptautiskajā Rīgas maratonā uzstādīja Gusmans Abduļins no Tatārijas.

Federiko Rosa, kas bija vadošais elites klases skrējēju menedžeris, ieradās Latvijā kopā ar kenijieti Džonstonu Čangvoni, kurš pirms trim gadiem Karpi maratonā (2:10:59) ierindojās starp pasaules 150 labākajiem rezultātiem 2004. gadā. Itāliešu menedžeris bija gatavs sākt ilgtemiņa sadarbību, palīdzot “Nordea Rīgas maratonu” padarīt par starptautiska līmeņa pasākumu.

“Nordea Rīgas maratons” 2007. gadā risinājās 20. maijā, pirmo reizi 17 gadu vēsturē skrējēji pulcējās svētdienā, nevis sestdienā. Starta un finiša zonai tika izvēlēta pirms gada ekspluātācijā nodotā “Arēna Rīga” jaunajā Skanstes mikrorajonā, ko tolaik vēl neklāja modernās augstceltnes. Maratona trase trijos apļos stiepās līdz Ķīpsalai un pirmo reizi pasākuma vēsturē šķērsoja Daugavu. Pusmaratonistiem bija viens aplis, ko papildināja mazais minimaratonistu piecu kilometru skrējiens līdz pilsētas kanālam un atpakaļ pa Hanzas, Dzirnavu un K.Valdemāra ielām, kur dalībniekus uzmundrināja orķestri un dīdžeji.

Finišētājus pie “Arēna Rīga” izklaidēja muzikālā apvienība “Sweet Waterz”. Trasē par skrējējiem speciālos punktos rūpējās atbalstītāji – “Nordea” bankas filiāle “Valdemārs”, pie Nacionālā teātra “Hanzas maiznīca” ar “fitnesa” maizi, pie Mākslas muzeja reklāmas aģentūra “TBWA” un Māris Gailis pie Ģipša fabrikas Ķīpsalā.

Piecus kilometrus kā kopēju laika pavadīšanu bija izvēlējušies dažādu uzņēmumu un organizāciju veidotas komandas. Ģenerālsponsora “Nordea” kolektīvā startēja 53 cilvēku liela komanda, savus skrējējus pieteica arī “Latvijas skriešanas centrs” (LSC), Stokholmas Ekonomikas augstskola Rīgā, “Durex” un desmitiem citu apvienību, kas vēlējās izcelt sevi un veicināt uzņēmuma atpazīstamību.

No kopējā 1300 dalībnieku skaita 730 startēja minimartonā, kur piedalījās arī dziedātājs Renārs Kaupers (0:30:08,30).

Ar uzvaru atzīmējās Mareks Florošeks (0:17:35,3) un Daniela Fetcere (0:18:50.05). Tolaik 14 gadus vecais Dmitrijs Serjogins (0:20:15,55) palika aiz otrās ātrākās dāmas Innas Poluškinas (0:19:03,45 tagad Žolnerovičas) un vīru vērtējumā izcīnīja sesto vietu, piekāpjoties Andrejam Pupuram (0:18:32.10), Jānim Arseņikovam (0:18:39,7), kurš pēc dažiem mēnešiem Valmieras maratonā (2:55:26) kļuva par bronzas medaļnieku Latvijas čempionātā, kā arī Gvido Beļinskim (0:19:05,9) un vārda brālim Dmitrijam Vecgailim (0:19:32,30). Dāmu trijnieku noslēdza Ieva Dimza (0:20:48,05), aiz kuras palika ātrā vecmeistare Ināra Lūse (0:21:51,85). Piebilstams, ka vairāk nekā puse minimaratonistu – 375 bija sievietes.

Pusmaratona skrējienā uzvaru svinēja 21 gadus vecā vēlākā olimpiete Ilona Marhele (1:22:20,70) no Alūksnes, aiz kuras 11 minūtes atstatus palika Gunita Ošeniece (1:33:49,30) un pirmo divu (2004 un 2005) Baldonē aizvadīto pašmāju kalnu maratonu uzvarētāja Baiba Ozola (1:35:01,40). Uzreiz aiz sešinieka palika vienīgā četrkārtējā iepriekšējo gadu pamatdistances uzvarētāja Laila Ceika (1:46:38,55) no Valmieras.

Vīru konkurencē mājinieki palika aiz lietuvieša Dainusa Saucikova (1:09:16,70). Ātrākais Latvijas skrējējs Dmitrijs Sļesarjenoks (1:11:53,95) dalīja otro un trešo vietu ar Krievijas pārstāvi Juriju Vinogradovu. Uzreiz aiz trijnieka palika vēlāk Īrijā dzīvojošais Raivis Zaķis (1:12:38,40), kurš identisku rezultātu uzrāda arī 13 gadus vēlāk. Triatlonists un Latvijas Televīzijas žurnālists Andrejs Dmitrijevs (1:14:37,95) palika ārpus sešinieka, bet desmitnieku noslēdza Antis Zunda (1:18:06,80).

Maratona rīkotājs Aigars Nords (1:53:55) finišēja ātrāk par divām stundām un turpmāk nestartēja paša rīkotajās sacensībās. Statistika rāda, ka pusmaratonu spēja pieveikt 278 Latvijas skrējēji.

Dalībnieku skaita ziņā pamatdistance piedzīvoja vērienīgu izaugsmi – iepriekšējā gadā pašmāju finišētāju skaits bija 85, bet 2007. gadā ar saukli “Šoreiz pa īstam” 42,195 kilometrus pieveica 180 Latvijas maratonisti. Visai jaunajā Eiropas Savienības dalībvalstī skrējēji bija ieradušies no 20 valstīm, lielākoties no kaimiņvalstīm Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Zviedrijas. Ievērojamākā daļa viesu startēja pamatdistancē.

Maratona lielvalsts Kenijas pārstāvis Džonstons Čengvoni (2:18:30) skrēja bez tiešas konkurences, taču viņa mērķis bija neklātienē sacensties par 15 gadus senā Rīgas maratona rekorda gāšanu, kas viņam arī izdevās:

“Esmu pagodināts, ka man bija lemts pārspēt 15 gadu veco Rīgas maratona rekordu. Noteikti gribētu atgriezties un atkal skriet Rīgā. Skats, kas paveras uz jūsu vecpilsētu, skrienot pāri Vanšu tiltam, ir vienreizējs. Domāju, ka tas mani iedvesmoja skriet ātrāk un uzvarēt.”

Trijnieku noslēdza Vadims Ulejovs (2:36:50,95) no Krievijas un Arunas Balčiunas (2:40:13,10) no Lietuvas. Pirmajā desmitniekā puse bija pašmāju skrējēji, uzreiz aiz pjedestāla palika brāļi no Ogres – Rolands un Kristaps Kaimiņi (2:41:32,70 un 2:49:28,40), triatlonists Anatolijs Ļevša (2:58:16,05) un Ivars Valtass (2:59:26,80), kurš 7. vietā bija pēdējais, kas iekļāvās trijās stundās.

Dāmu cīņā pirmās piecas vietas aizņēma viešņas no Krievijas, Lietuvas un Vācijas. Uzvarētāja Ludmila Rodina (2:50:07,95) no Krievijas piekāpās tikai pieciem vīriem, tostarp abiem brāļiem Kaimiņiem un kā vienīgā sieviete spēja maratonu pieveikt ātrāk par trim stundām:

“Fantastika! Nordea Rīgas maratons ir mana pirmā lielā uzvara šogad. Noteikti palīdzēja lieliskie laikapstākļi un labā uzņemšana, tāpēc centīšos nākamgad uz Rīgu atvest vairāk Krievijas sportistu.”

Ārpus piecinieka un četrām stundām palika ātrākā latviete Maija Pūpola (4:07:38,65), kurai cieši sekoja Dace Kovaļevska (4:08:05,45), Nadežda Kavtaskina (4:16:38,20) un Baiba Kovaļevska (4:21:33,35).

Savu pirmo maratonu ar 107 starta numuru komandas “Nordea” sastāvā veica vēlākais Latvijas ultratriatlonists Jānis Miezers (4:13:08,75). Sava klasesbiedra organizētajā maratonā dalību ņēma valmierietis Rolands Melbārdis (4:22:52,60).

2007. gadā visus līdzšinējos 17 Rīgas maratonus bija pieveikuši Modris Ābrams, Juris Bērziņš, Jevgeņijs Osauļenko, Andulis Šmidlers un Arnis Vērmels, no kuriem pēdējie divi saglabās šo statusu arī līdz jubilejas 30. maratona 2020. gada oktobrī.

Maratonu kolekcionārs un statistiķis Gunārs Akerbergs bija iekrājis 273 maratonus 31 valstī, taču cīņā ar vēzi nācās atteikties no starta atdzimstošajā Rīgas maratonā. Pusgadu vēlāk, 2008. gada pirmajās dienās Latvijas Futbola federācijas izpildsekretārs 60 gadu vecumā padevās slimībai, taču viņa noskrieto maratonu skaits joprojām ir nesasniedzams citiem skrējējiem.

Otro elpu atguvušajā Rīgas maratonā nestartēja arī pasākuma patronese Jeļena Prokopčuka, kura izteica lepnumu par katru, kas devās savā distancē neatkarīgi no mērķa un statusa, vai tas bija iesācējs, baudītājs vai skriešanas profesionālis. 13 gadus vēlāk, 2020. gadā, pasaules vieglatlētikas zvaigzne būs kopā ar skrējējiem amatieriem Ģimenes skrējienā, kur startēs kopā ar bērniem un vīru.