ĪSUMĀ:

• Direktoriāts apciemo Frankfurtes, Minhenes, Hanoveres un Vīnes maratonus
• Latvijas Valsts rubļa ieviešana un hiperinflācija ievieš savas korekcijas
• Starta līnija izmaksā 1000 rubļus, budžets sasniedz pusmiljonu
• Ideālos laikapstākļos seši vīri noskrēja ātrāk par pirmrekordu
• Ātrākais latvietis neierodas uz apbalvošanas ceremoniju
• Gaviles saņem puiši invalīdu ratiņkrēslos

Nepilnus trīs mēnešus pēc pirmā Rīgas Starptautiskā maratona, 13. oktobrī Biķernieku trasē ar līdzīgu pašmāju dalībnieku skaitu risinājās Tautasdziesmas maratons, kura rīkošanā roku pielika arī Rīgas ielās veiksmīgi aizvadītā maratona organizatori. Pēc nedēļas Aleksandrs Balss un Gunārs Akerbergs otro gadu pēc kārtas devās uz Frankfurtes maratonu, kur vietējo apjūsmots vācietis par uzvaru nopelnīja 5000 DM un ceļazīmi uz Barselonas olimpiskajām spēlēm. Pirmsmaratona ceremonijā Frankfurtes “Messe” hallē pēc vietējās slavenības godināšanas uz skatuves kāpa Rīgas pirmā starptautiskā maratona organizatori, lai pēc tam dalītu reklāmas prospektus. Protams, 44 gadus vecais Gunārs Akerbergs nelaida garām izdevību noskriet kārtējo maratonu savai kolekcijai. Oktobrī notiekošais skrējiens ar 5499 finišētājiem noslēdza četru maratonu seriālu ar 150 000 DM lielu balvu fondu, kurā ietilpa gan naudas čeki, gan ceļojumi no galvenā sponsora “Deutsches Bundesbahn”, pulksteņi “Tissot”, no “Asics” sporta apavi, treniņtērpi, somas, pelddvieļi un lietussargi. Seriāla iepriekšējie posmi tika aizvadīti Hanoverē, Minhenē un Leipcigā.

Rīgas maratona rīkotāji par 10. Frankfurtes maratonā vērienīgumu varēja pārliecināties, arī uzzinot, ka pilsētas atbalsts ir 200 000 DM, kā arī ātrā medicīniskā palīdzība, policija, telpas hallē, transports, reklāma un ielu tīrīšana. Padomju iekārtā dzīvojošie bija dzirdējuši, ka Rietumos neesot rindu, taču atklāja, ka gluži patiesība tā nav, jo pirms starta maratonisti pulcējas pie speciālām pārvietojamām tualetēm. Masu pasākumā rindas veidojās arī stāvot pēc alus un pēc tam nododot tukšo taru, lai saņemtu iemaksāto depozītu. Frankfurtē neizpalika tikšanās ar pirms gadu iepazīto pasākuma rīkotāju Frici Vēberu, kurš kara laikā pabijis arī Latvijā. Šoreiz iepazīta pilsētas padomes deputāte Silvija Šenka, kuras tēvs 1939. gadā bija spiests pamest Latviju kopā ar citiem baltvāciešiem. Bijusī Vācijas meistare 800 metros bija viena no maratonu rīkotāju komandas. Potenciālo Rīgas starptautiskā maratona sponsoru vidū iezīmējās sporta dzērienu piedāvātāji “Gatorade” un “Isostar”, kā arī apģērbu firma “Runners Point”.

Savu artavu Latvijas pārstāvju vizītes nodrošināšanā deva arī Rīgas maratona idejas iniciatore “Baltisches Reisenburo”, kuras sporta pasākumu kurators Hūberts Rainers un advokāts Olafs Zīgels bija klāt Frankfurtē. Vēl pirms došanās uz Vāciju Rīgā bija ieradies tūrisma uzņēmuma īpašnieks Renē Vencelidess un 11. oktobrī svinīgi parakstīja vienošanos ar LVS, ka 1992. gada 11. jūlijā tiks rīkots otrais starptautiskais Rīgas maratons. “Baltisches Reisenburo” šefam tika tautas skrējiena pirmais numurs, bet LVS prezidents Aivars Prūsis pieteicās uz otro starta numuru. Oktobra beigās LVS tika uzņemta Eiropas vieglatlētikas asociācijā (EAA).

Maratona direktoriāts – Aleksandrs Balss un Jānis Karavaičiks gada laikā no pirmā līdz otrajam starptautiskajam Rīgas maratonam pabija ne tikai Frankfurtē pie Mainas, bet arī Hannoverē, Vīnē un Minhenē. Februārī aizvadītajā Sankpēterburgas maratonā startēja septiņi Latvijas skrējēji un Gunārs Akerbergs pamanījās pēc skrējiena arī izdalīt ielūgumus uz 2. Starptautisko Rīgas maratonu.

Tiesa, 2. Starptautiskais Rīgas maratons nenotika ne iepriekš noskatītajā 25. jūlijā, kad Barselonā tika atklātas olimpiskās spēles, ne arī 11. jūlijā, kā to paredzēja parakstītā vienošanās. Maratons notika tieši pa vidu abiem noskatītajiem datumiem – 18. jūlijā. Tam tika mainīts gan starta laiks, gan finišs, gan ģenerālsponsors, par ko kļuva a/s “Rīgas birža”. Sākums tika pārcelts par stundu agrāk uz plkst.17.00, tautas skrējienu sākot par stundas ceturksni ātrāk – plkst.18.00. Savukārt finišam tika izraudzīta vēlāk nojauktā Sporta pils, kur skrējēji ieradās pa Čaka ielu, pirms tam līdzīgi kā iepriekšējā gadā startējot pie Brīvības pieminekļa, tālāk virzoties uz Mežaparku, apskrienot Ķīšezeru un caur Juglu un Mežciemu atgriežoties galvaspilsētas centrā.

Ja saka, ka katra maratona finišs uzskatāms par uzvaru, neskatoties uz ieņemto vietu, tad Rīgas maratona sarīkošana arī bija sava veida panākums kaut tāpēc, ka 1992. gadā tika ieviests Latvijas Valsts rublis (LVR), kura pirktspēja turpināja samazināties un, ja rudenī dalības maksa tika izsludināta 25 rubļi, tad pavasara bukletos tā bija nomainīta uz 35 rubļiem. Ārzemniekiem norādītā 40 DM cena gan palika nemainīga, jo 90-to gadu sākumā ārpus brūkošās PSRS hiperinflācija netika novērota. Interesi kā sponsors izrādīja Vācijas lidsabiedrība “Lufthansa”, parādot, ka politiskā situācija kļuvusi stabilāka un prognozējamāka.

Tomēr tuvojoties pasākumam, vācieši nebija manāmi atbalstītāju sarakstā, kur no pirmā maratona bija palikuši “Somdaris”, “Chiquita Bananas”, “Mīlgrāvis” un ne vairs ģenerālsponsora statusā arī “Dzintars”. Protams, nevar nepieminēt maratona iniciatorus “Baltisches Reiseburo”, kuri solīto pussimta skrējēju vietā uz Rīgu atveda astoņus. Sponsoru sarakstu papildināja “Euroskor” Latvijā, “Straume”, “Gerkens & Co”, “Tērbata”, L/s “Colos” Jelgavā, “Rīgas Komercbanka”, “LTN” un “Latvijas Keramika”, kura katram finišētājam sarūpēja māla medaļu. Rezultātu apstrādei ar kompjūtertehniku palīdzēja “Latvenergo”, bet pavairošanas darbus veica “Rank Xerox”.

Ja pirmajā gadā skrējējus mulsināja neprecīzi novietotās kilometru atzīmes, tad šoreiz mēnesi pirms starta par katra kilometra atzīmi atbilstoši IAAF noteikumiem parūpējās AIMS mērnieks Lotārs Lencs no Vācijas, izsakot atzinīgus vārdus par trasi. Tas deva cerību iestāties AIMS, kas dotu iespēju publicēties pasaules līmenī un iekļauties maratonu kalendārā.

Sarežģītā ekonomiskā situācija un neinformētība par iespējām nokļūt Latvijā bija mazinājusi dalībnieku skaitu, taču nedēļu pirms starta tas bija gana ievērojams – ar 683 skrējējiem no ASV, Beļģijas, Francijas, Dānijas, Vācijas, Polijas un bijušās Padomju Savienības. Tālākie maratonisti ieradās no Vladivostokas un Tjumeņas, kuriem dalības maksas 35 rubļi bija sīkums pret ceļā iztērēto. Puse pieteikto dalībnieku bija pašmāju skrējēji, rīdzinieki – aptuveni ceturtā daļa, bet no rietumvalstīm ap 20 maratonisti. Pirms pašas preses konferences pieteikusies kāda vāciete, kas ieradusies ar humāno palīdzību Latvijas skrējējiem. Sev nederīgus sīkumus Rīgas maratona rīkotājiem iepriekš nodeva arī Frankfurtes maratona organizatori.

Abu dzimumu uzvarētājiem 500 DM sarūpēja “Hotel de Roma”, tuvākajam pieciniekam - 300, 200, 100, 75 un 50 DM. Pirmie desmit vīri un trīs dāmas saņema arī bezmaksas dalību Frankfurtes maratonā. Atceramies, ka pirms gada pirmajā Rīgas starptautiskajā maratonā uzvarētāji saņēma pa 1000 DM.

Gatavojoties otrajam Rīgas maratonam, piedzīvota lielākā hiperinflācija Latvijas vēsturē, kad gada sākumā cenas pieauga par 64 procentiem pret iepriekšējo mēnesi.

Ja pirmā maratona baltā starta līnija pie Brīvības pieminekļa organizatoriem izmaksāja 1000 rubļu,

tad nebija iespējams prognozēt, cik tā maksās otrajā gadā. Sacensību budžets bija izaudzis no 128 tūkstošiem PSRS rubļos 1991. gadā līdz pusmiljonam Latvijas rubļos 1992. gadā. Gandrīz visa summa naudā, mantā un pakalpojumos nākusi no sponsoriem, bet

dalības maksas sedza nedaudz vairāk par diviem procentiem no izdevumiem.

LVS ar 20 000 rubļiem sniedza atbalstu, jo sacensību laikā tika aizvadītas arī Latvijas meistarsacīkstes maratonā, ar ko simboliski tika pielikts punkts paralēli Daugavas stadionā iepriekšējos trīs vakarus notiekošajam valsts čempionātam līdzīgi kā olimpisko spēļu noslēguma dienā.

Pūtēju orķestris “Rīga” uzmundrināja skrējējus startā, trasē un finišā. Sacensību galvenajam tiesnesim jeb direktora vietniekam sporta jautājumos Abramam Avsiščeram kārtību maratona laikā palīdzēja nodrošināt 100 policisti un Kara augstskolas kursanti. Aptuveni tikpat daudz trasē bija ēdinātāji, kas darbojās kontrolpunktos. Latvijas Televīzija pieslēdzās ar tiešraidi 20 minūtes pirms starta un otrreiz finišā sagaidīja visus, kas maratonu pieveica ātrāk par trim stundām.

No Latvijas skrējējiem uz starta līnijas stājās visi labākie, izņemot Anitu Klapoti, kura pēc nedēļas bija to nedaudzo latviešu vidū, kas pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas zem sarkanbaltsarkanā karoga startēja Barselonas olimpiskajās spēlēs. Tiesa, vairākkārtējai LPSR čempionei stadiona distancēs un Latvijas rekordistei nācās izstāties 10 000 metru priekšacīkstēs un neturpināt tālāko cīņu par medaļām.

Pieteikšanās maratonam turpinājās arī starta dienā un pirms reģistrēšanās slēgšanas 768. numurs tika atdots 18 gadus veicai meitenei no Biržiem, kura bija vienīgā juniore un pretendente uz balvām no “Gerkens & Co”. Kopējais reģistrēto sieviešu skaits sasniedza 63 jeb aptuveni 8 procenti no visiem dalībniekiem.

Taču ne visi nostājās uz starta līnijas pie Brīvības pieminekļa. 513 sasniedza finišu Sporta pilī, bet pieci bija spiesti pārtraukt sacensības un izstāties.

Laikapstākļi bija teju ideāli maratona skrējienam ar gaisa temperatūru ap 20 grādiem, bezvēju un Sauli aizsedzošiem mākoņiem, no kuriem krita sīkas un retas lietus lāses.

Ceļavārdus maratonistiem pirms starta šāviena teica Rīgas pilsētas valdes priekšēdētāja vietnieks jeb vicemērs Juris Rītiņš. Pustūkstoša skrējēju straumē gar Brīvības pieminekli grūti atšķirami pašmāju skrējēji, kas cīnījās Latvijas meistarsacīkstes ietvaros. Tiem par ļaunu nebūtu iezīmēti starta numuri, sprieda vērotāji no malas.

Sākumā trase skrējējus veda pa Brīvības, Senču un Miera ielām. Pie ilgstošā remontā izdangātā Brasas tilta pirms piecu kilometru atzīmes sākotnējais līderis ir Vladimirs Maņilovs no Sankpēterburgas, kurš izrāvies 15-20 metrus priekšā tuvākajiem sekotājiem. Vadība tika noturēta arī izskrienot Varoņu ielu un Meža prospektu, taču pēc iegriešanās Mežaparkā un nokļūšanas uz Ostas prospekta, kur bija izvietota 10 kilometru atzīme, 13 vīru sekotāju grupa, kurā nebija Latvijas pārstāvju, noķēra līderi.

Vēl pēc 10 kilometriem skrējiens ir gandrīz pusē un līderu grupa sarukusi līdz astoņniekam, atzīmējas stundā un septiņās minūtēs. Divas minūtes iepalika aizputnieks Normunds Fedotovskis, noslēdzot pirmo divdesmitnieku. Minūtes trīs zaudēja pirms četrām nedēļām Rīga-Valmiera jaunā trases rekorda iecementātājs uz trim desmitgadēm Georgs Jermolajevs no Jūrmalas. Aiz trešā desmita blakus skrēja Juris Treimanis un Aivars Karlsons. Turpat arī ogrēnietis Jānis Mežiels.

Dzeršanas punktos, kas izvietoti ik pēc pieciem kilometriem, tika solīti elektroniskie tablo, taču to vietā stāvēja tiesneši un centās starprezultātus skrējējiem saukt mutiski. Maratonistiem tika ne tikai tīrs ūdens, bet arī minerālūdens un sporta dzēriens. Gabaliņos sagrieztā rupjmaize visiem nepietika. Taču Jaunciemā netrūkst vietējo atbalstītāju, kas paņēmuši līdzi arī ūdenskanniņas un krūzītes.

Pēc Ķīšezera apskriešanas un atgriešanās galvaspilsētas ielās, Juglā, 10 kilometrus līdz finišam nākamais uzvarētājs Gusmans Abduļins no Tatārijas sajuta spēkus aizbēgšanai no vadošās grupas, kas izšķīdusi. Cīņā par Latvijas čempionāta medaļām vadību pārņēma Aigars Rancāns, kurš gadu iepriekš pašmāju skrējēju konkurencē bija piektais.

Ātrāk par pirmrekordu (2:28:27) finišu sasniedza pirmais sešinieks,

pirmās divas vietas tika Tatārijas pārstāvjiem Gusmanam Abduļinam (2:21:29) un Igoram Pavlovam (2:22:50), bet trešo vietu izcīnīja pirmajā gadā sacensību spriedzi radījušais un astoņus kilometrus solovadībā bijušais Dmitrijs Bilaks (2:23:13) no Moldovas, šoreiz finišējot 10 pozīcijas augstāk.

Uzvarētājam Abduļinam šis bija trešais maratons pēc pērn izcīnītās otrās vietas Ašhabadā (2h29min) un pirms dažām nedēļām izcīnītā triumfa Vladimirā (2:17:51). Uzreiz pēcfiniša tatārietis pavēstīja, ka skrējies labi un grūtāk kļuvis pēc atrāviena un kritiskākie bijuši pēdējie četri kilometri. Līdz šim tatārietis bija speciālizējies 10 000 metros (0:28:49) un ticis pat pie medaļas Krievijas čempionātā, taču viņa tautietis Pavlovs, kas palika otrais, atklāja, ka abi kopā trenējas un sacenšas 10-15 gadus, taču līdz šim vairāk par pusmaratonu nebija skrējis un lielākie panākumi bijuši 3000 metru šķēršļu skrējienā, izcīnot Krievijas čempiona titulu.

Uz abu fona daudz pieredzējušāks izskatījās Bilaks, kuram šis bijis pirmais skrējiens pēc traumas, bet pērn pēc Rīgas maratona skrējis Grieķijā un izcīnījis 5. un 8. vietu Spānijā un Dienvidslāvijā. Atgriežoties Latvijā, Moldovas pārstāvis vērtēja, ka šeit noteikti ir labākais maratons bijušajā Padomju Savienībā.

Latvijas čempiona titulu nopelnīja rīdzinieks Aigars Rancāns (2:32:12), ko

informators zem Sporta pils jumta sākotnēji nepamanīja

un par meistarsacīkšu uzvarētāju nosauca Juri Treimani (2:35:17) no Mērsraga. Tādējādi tika labots ne tikai Starptautiskā Rīgas maratona absolūtais rekords, bet arī

par piecām minūtēm uzlabots iepriekšējā gada Latvijas čempionāta labākais rezultāts.

Bronzu izcīnīja madonietis Aivars Karlsons (2:38:25), noslēdzot trijotni, kas spēja finišēt ātrāk par 2 stundām un 40 minūtēm. Ja ātrākais latvietis kopvērtējumā ieņēma 12. vietu un neieradās uz apbalvošanas ceremoniju, tad

pašmāju sešinieku noslēdza Albērvillas olimpisko spēļu dalībnieks biatlonists Aivars Bogdanovs (2:45:56).

Pieminētais ultramaratonists Georgs Jermolajevs (2:49:31) bija nepārspējams savā vecumgrupā V50-54.

Ātrāk par trim stundām otro Rīgas starptautisko maratonu veica tikai trīs sievietes – baltkrieviete Olga Judenkova (2:47:28), pirmajā gadā trešo vietu izcīnījusī Valentīna Jenaki (2:51:48) no Moldovas un Ludmila Korčagina (2:52:43) no Krievijas. Uzvarētāja finišēja 42. vietā kopvērtējumā, sevi dēvēja par profesionālu skrējēju un pēc sava piektā maratona slavēja sacensības: “Trase lieliska, iespaidi par skrējienu vislabākie” un ne uzreiz varēja nosaukt novēršamos trūkumus – trasē tiesneši varējuši skaidrāk nosaukt starprezultātus un barošanas punktos vajadzētu uzrakstus krievu valodā.

Tikmēr 40 gadīgā valmieriete Laila Ceika (3:09:34) triumfēja Latvijas čempionātā (7. vieta starp visām sievietēm un 132. pozīcija kopvērtējumā), aiz sevis atstājot rīdzinieci Olgu Burlakovu (3:21:43) un Agnesi Vārnu (3:25:51) no Jelgavas. Uzvarētāja nākamajā gadā labos Rīga-Valmiera trases rekordu, kas paliks nepārspēts turpmākos 22 gadus.

Īpašas skatītāju gaviles tika invalīdu ratiņos distanci veikušajiem Kārlim Rūbam no Jelgavas un rīdzinieks Gintam Jonastam.

Starp 2. Starptautiskā Rīgas maratona finišētājiem bija arī sabiedrībā zināmi aktīva dzīvesveida piekritēji. 42,195 kilometru distanci pieveica 52 gadus vecais Jūrmalas un Rīgas krogu muzikants Imants Skuja, kurš pirms 15 gadiem ticis vaļā no “zaļā pūķa” valgiem un pēdējā laikā ar saksafonu manīts Vīnes ielās. Ātrākais žurnālists Artis Drēziņš (3:49:16, 335. vieta) no “Latvijas Jaunatnes” finišēja minūti pirms parlamentārieša Visvalda Mucenieka (3:50:28). Otrs ātrākais preses pārstāvis bija fotogrāfs Atis Ieviņš (3:52:41, 353. vieta) no “Skolas un Ģimenes”, bet “Latvijas Radio” sporta komentētājs Uldis Jirgens (4:53:15, 511. vieta) ne tikai, kā iepriekš solīts, iekļāvās piecu stundu kontrollaikā, bet arī aiz sevis atstāja vēl pāris savas cunftes amata brāļus – Arvīdu Bernānu no ASV un Laimoni Kūliņu no Jelgavas. Trasē bija arī Frankfurtes baņķieris Engelharts.

Vecākais dalībnieks, 67 gadus vecais olainietis Leonards Nicmanis finišu sasniedza pēc nepilnām piecām stundām (4:43:03). No 513 finišētājiem 361 bija Latvijas skrējēji, 212 pārstāvēja Krieviju, 61 – Baltkrieviju, 59 – Ukrainu, pa 13 Lietuvu un Baškīriju, 10 – Vāciju, 7 – Igauniju, 6 – Moldovu, 3 – Armēniju un Gruziju, 2 – ASV, Franciju, Kirgīziju, Tatāriju un Uzbekiju, bet pa vienam pārstāvim no Dānijas, Beļģijas, Polijas un Kazahijas.

Aptuveni piecu kilometru garajā Tautas skrējienā, kam dalības maksa – 5 rubļi bija mazāka par tramvaja biļetes cenu, devās divarpus simti skrējēji, uzvaru svinot ukrainim S.Palamarčukam (0:12:48) un jelgavniecei I.Upmalei (0:15:21). Daži jokoja, ka, ja citās zemēs ar maratonu bēgot no infarkta, pie mums varētu mukt no inflācijas.

Pirms gada finišā Daugavas stadiona caurā žoga dēļ tika atcelta diskotēka, taču šoreiz zem Sporta pils jumta balli no desmitiem vakarā līdz trijiem naktī nodrošināja Uģis Polis no “Radiodejām”. Laikraksta “Dienas” speciālizdevums “Maratona Avīze” parūpējās par visu finišētāju rezultātu publicēšanu.

Lai arī dalībnieku skaits, salīdzinot ar pirmo gadu, bija nedaudz mazinājies, rezultāti bija kāpuši par spīti tam, ka pasaules lielajos maratonos uzvarētāju laiki 1992. gadā nebija spožākie – zem 2 stundām un 10 minūtēm skriets tika Bostonā un Roterdamā, kur iepriekš divreiz labots planētas rekords. Olimpiskajā gadā pirms Barselonas arī citviet – Londonā (2h 10min), Hannoverē (2h 13 min), Stokholmā (2h 15min) nefiksēja augstvērtīgākos rezultātus.

Arī 1992. gadā par Starptautisko Rīgas maratonu prese vēstīja ar skanīgiem virsrakstiem. Autoru vidū bija ne tikai Jānis Matulis un Artis Drēziņš, bet arī Armands Puče un citi:

• Štefnijam Frankfurtē iet labi

• Renē Vencelīdess aizrunā pirmo numuru

• Maratons veselīgu vāciešu gaumē

• Maratons uzsākts

• Atkal Rīgā maratons

• Maratonkaislības jau sākušās

• Nedēļa pirms olimpiskajām spēlēm

• Kas ir lielpilsēta bez maratona?

• Skriesim Rīgā!

• Klāt lielā maratona diena

• Par pusmiljonu!

• Drēziņš ar Jirgenu atkal skries pēc banāniem

• Maratons ir klāt

• Kā tatāri un moldāvi maratonu skrēja

• Ātrākais no mūsējiem!

• Sestdien notika otrais Rīgas starptautiskais maratons

• Maratons beidzies, dzīve turpinās

• Rīgas maratonu noskrēja 513

(turpinājums sekos)