Prokopčuks uzvar ielas apavos – kā noritēja sestais Rīgas maratons

1996. gadā Latvijā ekonomiskā situācija turpināja pasliktināties un 6. Rīgas starptautiskā maratona budžets saruka vairāk nekā uz pusi līdz 5000 latiem. Iepriekšējā gadā zaudētā starta vieta pie Brīvības pieminekļa netika atgūta, un maratonisti 42,195 kilometru skrējienu sāka un beidza Daugavas stadionā. Mainīts tika arī pasākuma norises datums no ierastās jūlija pēdējās sestdienas uz 1. jūniju, lai 4,2 kilometru satelītdistancei pievērstu skolēnu un studentu uzmanību. Taču ne mazāk uzmanības tika rekordistam Aleksandram Prokopčukam, kurš triumfēja, skrienot parastos ielas apavos.

ĪSUMĀ:

  • Skolēnu un studentu piesaistei Rīgas starptautiskais maratons notiek nepilnus divus mēnešus agrāk.
  • Maratona starts tiek pārcelts uz Daugavas stadionu, bet skriešana apkārt Ķīšezeram saglabājas.
  • Jaunais rekordists Prokopčuks uzvar, skrienot “Euroskor” ielas apavos.
  • Sacensību budžets sarūk līdz pieciem tūkstošiem latu.

 

Rimi Rīgas maratona vēsture

Līdz ar neatkarības atgūšanu 1990.gadā Latvijā ieradās ne tikai pirmās tūristu grupas, bet arī pusgadsimtu iepriekš aizbraukušo vācbaltiešu pēcteči, starp kuriem bija arī Rīgas maratona galvenais iniciators. 

2020.gadā Latvijas lielākais tautas sporta pasākums atzīmē 30 gadu jubileju, tāpēc LSM rakstu sērijā "Rimi Rīgas martona vēsture" ieskatās notikumos, kuru aculiecinieki joprojām ir starp mums. 

Trijās desmitgadēs mainījušās gan skrējēju paaudzes, dalībnieku struktūra un galvenie varoņi, gan pasākuma organizatori, reklāma un starptautiskais vēriens, gan naudas vienības un maratona budžets, gan rezultātu un ziņu publicēšana. Mainījusies pat skrējiena trase un starta vieta, taču saglabājusies skriešana 42,195 kilometros un pati Rīga palikusi savā vietā.

Turpmāk rakstu sērijā:

  1. 1990: Rīgas maratona dzimšana

  2. 1991: Pirmais Rīgas Starptautiskais maratons

  3. 1992: Otrais Rīgas maratons ar finišu zem Sporta pils jumta

  4. 1993: Trešajā Rīgas maratonā uzvar Prokopčuks

  5. 1994: Karstākais Rīgas maratons

  6. 1995: Rīgas maratonu patriec no Brīvības pieminekļa

  7. 1996: Prokopčuks ielas apavos triumfē Rīgas maratonā 

  8. 1997-2006: Rīgas maratona noriets

  9. 2007: Rīgas maratona atdzimšana

  10.  2012-2019: Rīgas maratons mirdz bronzā un zeltā

“Sakarā ar smago ekonomisko stāvokli valstī mēs nolēmām samazināt dalības maksu,” preses konferencē divus mēnešus pirms pasākuma pauda maratona izpilddirektors Aleksandrs Balss. Piesakoties līdz pirmspēdējai dienai, 30. maijam, dalības maksa bija viens lats, bet starta un pirmsstarta dienā – pusotrs lats. Igaunijas un Lietuvas skrējējiem dalības maksa bija trīs ASV dolāri (USD), bet pārējo valstu skrējējiem – 25 USD. Pensionāri drīkstēja maratonu skriet bez maksas, vienīgi bija jāuzrāda pensionāra  apliecība.

Desmitreiz īsākajā satelītskrējienā par dalību bija jāšķiras no 30 santīmiem, abu Baltijas kaimiņvalstu skrējējiem no viena dolāra, bet pārējiem no 10 USD. Skolēniem un pirmsskolas vecuma bērniem dalība skrējienā maksāja 10 santīmus, kamēr pensionāri varēja skriet bez maksas. Ja maratonistiem bija iespējama arī iepriekšējā pieteikšanās, tad satelītdistancē to varēja darīt tikai pēdējās divās dienās.

Pieteikšanās notika Daugavas stadionā, maratonisti varēja reģistrēties arī “Adidas” veikalā Rīgā, Kr.Barona ielā Nr. 7/9. Starta numurus varēja izņemt sacensību dienas rītā un iepriekšējās dienas vakarā Daugavas stadionā. Nebija mainījušies arī organizatori – Jānis Karavaičiks un Aleksandrs Balss, aiz kuriem stāvēja sporta centrs “Anniņmuiža”, kas sadarbojās ar Rīgas pilsētas domi un Latvijas Vieglatlētikas savienību (LVS), kas bija tiešā rīkotāja pirmajos divos gados.

Maratonisti cīnījās arī par Latvijas čempionāta (LČ) medaļām, savukārt Baltijas lielās balvas (“Grand Prix”) ietvaros Rīgas maratons bija pirmais, kam 22. jūnijā sekoja Tallina un 21. septembrī Viļņa.

Abi maratona direktorāta pārstāvji aktīvi darbojās sponsoru piesaistē. Par trim tūkstošiem tika piedāvāta galvenā sponsora loma, saņemot tiesības reklamēties presē, radio, televīzijā, startā, finišā, trasē, dalībnieku reģistrācijas vietā, bukletā, skrejlapās un afišā. Divreiz vai trīsreiz mazāka summa paredzēja kļūt par sponsoru, kam dotas plašas iespējas reklamēties drukātajos materiālos sacensību laikā. Ar 500 latu ieguldījumu varēja kļūt par maratona vai satelītdistances atbalstītāju, dāvājot balvas kā naudā, tā mantā. Arī laikrakstiem, žurnāliem, radio un televīzijām bija iespēja reklamēt 6. starptautisko Rīgas maratonu, par ko direktorāts solīja savās reklāmās atzīmēt savus atbalstītājus.

Tā kā apbalvošanas ceremonijā maratonā vien tika godinātas 16 vecumgrupas, tad bija nepieciešamas vairāk nekā 80 balvas un vairāk nekā 800 suvenīri vērtībā no 50 santīmiem līdz pieciem latiem dalībnieku loterijai. Tā piemēram, satelītdistancē balvas solīja “Neatkarīgā Rīta Avīze” (NRA).

Trešo gadu pēc kārtas par ģenerālsponsoru kļuva “Radio SWH”, un 1995. gada oktobrī sastādītajā līgumā redzamas smalki norādītas detaļas. No novembra līdz maijam septiņos maksājumos pa 300 latiem bija jāpārskaita 2100 lati, kā arī jāapmaksā visi  izdevumi, kas saistīti ar 3000 bukletu izgatavošanu četrās valodās, 250 afišu izgatavošanu, 2000 skrejlapām, ielūgumiem un caurlaidēm. Līgums paredzēja izgatavot vai iegādāties 22 kausus absolūtā vērtējuma un vecumgrupu uzvarētājiem, kā arī sagatavot 300 maratonistu numurus un 800 piemiņas medaļas finišētājiem, tai skaitā, arī satelītdistances veicējiem.

Tiekot pie nosaukuma “6. starptautiskais Rīgas Radio SWH maratons”, ģenerālsponsors apņēmās savās pārraidēs reklamēt pasākumu no janvāra līdz maijam, kā arī palīdzēt ar kultūras programmas veidošanu. 1. jūnijā radio tiešraide tika ieplānota no pl.15.30 līdz pl.21.00. No trijiem pēcpusdienā maratona direktorāta rīcībā bija jānodod mikroautobuss.

Ģenerālsponsoram bija jāapmaksā viena reklāma laikrakstā “Diena” maija mēnesī (15x20cm), kā arī “Vakara Ziņās” 10 reklāmas. Janvārī, martā un aprīlī divreiz mēnesī (12x15cm), bet pēdējā mēnesī maijā trīsreiz (12x15cm) un vienreiz (15x20cm) pa reklāmai.

No “Radio SWH” puses līgumu paraksta Zigmars Liepiņš, bet sadarbības līgumu no SIA “Solidas” paraksta Andris Feldmanis. Barona ielā esošais “Adidas” produkcijas tirgotājs apņēmās maratona organizatoriem pārskaitīt 500 latus, kā arī sacensību dienā piešķirt automašīnu no pl.15.30 līdz pl.21.30. Līgums paredzēja 16 čekus 820 latu vērtībā veikalā “Adidas”, katru no 80 līdz 30 latiem. Papildu divus treniņtērpus, divus pārus krosa kurpju, 300 “Adidas” maisiņus, 80 suvenīrus un divus kilometrus norobežojumu lentas. Reģistrējoties sacensībām veikalā “Adidas”, bija iespēja saņemt piecu procentu atlaidi produkcijas iegādei.

1500 latus trijos maksājumos februārī, martā un aprīlī ar norādi “Maratons” apņēmās pārskaitīt uzņēmums “Auto Rīga”, kas atradās Eizenšteina ielā 6. Tā direktors Agris Staņēvičs parakstīja līgumu, kurā apņēmās sagādāt arī 20 suvenīrus maratona loterijai un divas automašīnas – vieglo un mikroautobusu laikā no pl.14.30 līdz pl.21.30.

Juris Alševskis noslēdza līgumu firmas “Timwell Trading Ltd” vārdā, apņemoties maratona direktorātam līdz 10. maijam nodot 100 bundžiņas “Isostar” dzēriena, sešas somas, sešas cepurītes, sešus bezroču džemperus un 10 firmas krekliņus, kas izlietojami dalībnieku apbalvošanā un loterijai.

Tādējādi no šiem sadarbības līgumiem, kurus no otras puses parakstīja maratona direktors Aleksandrs Balss, jau vairākus mēnešus pirms sacensībām veidojās četras piektdaļas no 5000 latu lielā pasākuma budžeta. Atbalstītāju vidū bija arī ilggadējie un jaunie sponsori – elektrobūvmontāžas akciju sabiedrība “Remus” ar direktoru Gunāru Senauski, “Euroskor” ar Aleksandru Miķelsonu, “Philips”, “Sirowa” Ltd, “Coca-Cola”, “Uncle Ben's”, “Snickers”, “Sharp”, vitaminizētais dzēriens “Dr.Scheffler” un stadions “Daugava”, kur, starp citu, 31. maija pēcpusdienā no pl.16 līdz pl.18 varēja baudīt “Uncle Ben's”, malkojot “Coca-Cola”.

Divus mēnešus pirms starta šāviena – 2. aprīlī – maratona direktorāts rīkoja preses konferenci sporta centrā “Anniņmuiža”, kur tā direktors Jānis Karavaičiks un maratona izpilddirektors Aleksandrs Balss izklāstīja jaunumus. Tika organizēta tikšanās ar maratona un satelītskrējiena galvenajiem sponsoriem un klātesošajiem žurnālistiem, līdzīgi kā pirms gada, piedāvātas draudzīgas pārrunas pie alus kausa ar iespēju papērties pirtiņā.

Kārtējo reizi tika spriests, kāpēc Lietuvas “Marathon Europos Centras Vilnius” un Igaunijas “Tallin marathon” atrodas “AIMS” (The Asociation of Interntional Marathon and Road Races) kalendārā, bet Rīgas maratons tur nav atrodams. Izrādās, IAAF pakļautībā Glāzgovā esošā organizācija divreiz gadā izdod žurnālu “Distance Running” un iekļūšana tā kalendārā maksā 1000 dolāru par  iestāšanos un pēc tam tikpat ikgadēju biedra naudu. Rīgas maratona rīkotāji atzīstas, ka viņiem žēl tādas naudas, jo nav tik turīgi. Abi organizatori saka, ka piekrīt sarīkot labāko maratonu Baltijā un ar sarūpētajiem naudas līdzekļiem iepriecināt labākos.

Pirms gada ažiotāža izcēlās, kad Jānis Karavaičiks ieminējās, ka “Auto Rīga” turpmāk dāvāšot automašīnu labākajam skrējējam. “Maratons ir tautas skrējiens, un mēs pārstāvam “Wolksvagen” auto kompāniju, ar to izskaidrojama mūsu līdzdalība pasākumā. Par tālāko sadarbību spriedīsim pēc sacensībām,” pauda uzņēmuma pārstāvis Krists Leiškalns.

Nākamajā dienā avīzes, tostarp “Sports”, vēstīja, ka saņemti dalībnieku pieteikumi no Polijas, Vācijas, Krievijas, Ukrainas, Norvēģijas, Somijas, Lietuvas un Igaunijas. Plānotais maratonistu skaits bija 250-300, bet satelītskrējienā ap 1000 sportistu.

Skaudība Hannoverē

Aprīļa vidu Rīgas maratona organizatori un vairāki Latvijas skrējēji viesojās Hannoveres maratonā. Kaut arī pirmajās sacensībās dalībnieku skaits šajā Vācijas pilsētā bijis līdzīgs Rīgas pirmajam maratonam un arī klimatiskie apstākļi ir līdzīgi, atšķirīgs bijis turpmākais attīstības virziens, jo

Jāni Karavaičiku pārņēmusi skaudība, redzot elektronisko laika fiksēšanas sistēmu ar kurpju šņorēs ievērtām ierīcēm. Tās fiksēja katra dalībnieka apļa skaitu un finiša rezultātu.

Pasākumā, kas vērienīguma un rezultātu ziņā varētu būt Eiropas desmitniekā, startēja 690 skrējēji maratona distancē, kā arī 11,6 un piecu kilometru skrējienos. Vietējiem skrējējiem šeit bija iespējams kvalificēties Atlantas olimpiskajām spēlēm. Uzvarēja bulgārs Stefano Kristo (2:12:45), bet ar tuvu pērnajam uzvarētāja laikam finišēja trešais ātrākais maratonists Nabina Klauss (2:14:16).

15. vietu pamata distancē izcīnīja pērnais Rīgas maratona uzvarētājs Ziedonis Zaļkalns no Smiltenes, uzlabojot personīgo rekordu par piecām minūtēm, bet Kristīne Graudiņa izcīnīja trešo vietu savā vecumgrupā. Normundam Piebalgam atzīstamu rezultātu traucēja sasniegt sāpes mugurā. 28. vietu 11,6 kilometros ieņēma nacionālās izlases galvenais treneris vidējās un garajās skriešanas disciplīnās Juris Beļinskis.

Maija vidū vēlākais hokeja apskatnieks Māris Zembergs rakstīja “Vakara Ziņās”, ka uzvarētājs saņems krāsu televizoru “Phillips”, un atkārtoja daudzkārt organizatoru pausto nožēlu, ka nevar piesaistīt NVS skrējējus, jo par katru jāpilda speciāla anketa un imigrācijas departamentā jāiemaksā Ls 1,50. Sanktpēterburgas sportistiem ieteikts formalitātes kārtot tūrisma firmās. Kopā ar Latvijas labākajiem maratonistiem un Aleksandru Prokopčuku solījušies startēt 30 lietuvieši, 22 igauņi, 20 somi, 12 poļi, seši vācieši, divi norvēģi un divi zviedri.

Par to, ka radiodīdžejs Ēriks Loks startēs ar pirmo numuru, varēja uzzināt, klausoties “Radio SWH” konkursu 10 dienu garumā no 21. maija līdz 31. maijam, izņemot 26. maiju. Jautājumi skāra gan pirmo maratonu un kopš tā laika tā arī vairs nesasniegto rekordlielo dalībnieku skaitu, gan dāsnākos sponsorus un žurnālistu vidū lielāko Rīgas maratona propagandētāju “Sporta Avīzes” līdzstrādnieku Jāni Matuli, gan skrējiena rekordu un finišu Rīgas Sporta pilī. Atbildes varēja iesūtīt arī pa pastu laikraksta “Sports” redakcijai, kas tāpat kā citi izdevumi tolaik atradās kādreizējā Preses namā Balasta dambī 3. Uz visiem jautājumiem precīzi atbildēja Uldis Aleksis no Rīgas un Ainārs Sebris no Lizuma, bet ar vienu kļūdainu atbildi apbalvojamo trijniekā iekļuva rīdziniece Mudīte Kļava.

31. maijā, dienu pirms maratona, laikraksts “Diena” vēstīja, ka pieteikušies 156 dalībnieki un sacensību rīkotāji cer, ka pēdējās dienās skrējēju skaits pārsniegs pērnos 263. Bija ziņas, ka no Lietuvas ieradīsies maratonistu pilns autobuss, savukārt no Igaunijas būs 12 skrējēji, 16 pārstāvēs Somiju, divi būs no Vācijas, Norvēģijas un Zviedrijas. Formalitātes turpinot kārtot poļi, krievi un ukraiņi.

Joprojām tālāk no Brīvības pieminekļa

Skatītājiem, kas vēros Rīgas maratona startu, Daugavas stadionā būs teju jānakšņo, jo iepriekšējā dienā tur tiks likts punkts Rīgas atklātajam čempionātam vieglatlētikā, bet nākamajā dienā sāksies starptautiskās sacensības “Rīga '96”.

Skrējiena nedēļā tika vēstīts, ka solīti burvīgi laikapstākļi ar +26 grādiem un to, ka tomēr nestartēs Normunds Piebalgs un jaunais rekordists Aleksandrs Prokopčuks, jo pavasarī abi Murjāņu treniņnometnē saaukstējuši muguru, kā rezultātā atkrita starts Hannoveres maratonā. Jūrmalniekam vēl nebija atrisināts pilsonības jautājums, un Atlantas olimpiādes kandidātam joprojām bija daudz neskaidrību par gaidāmo sezonu.

Ja iepriekš vairākkārt tika uzsvērts, ka Ēriks Loks startēs ar pirmo numuru, jo pirmais pieteicies un samaksājis dalības maksu, tad vēlāk tika atzīts, ka tā ir cieņa pret ģenerālsponsoru. Taču, kā izrādīsies sacensību dienā, tad mākslinieks būs apslimis un neieradīsies uz startu, lai atkārtotu iepriekšējā gada varoņdarbu.

Ja francūži un vācieši pie Eifeļa torņa un Brandenburgas vārtiem rīko pat zirgu izjādes, tad pirms gada Rīgas domē lēma, ka Brīvības pieminekļa valstiskuma simbolam skādē maratona skatītāji, atbalstītāji un paši skrējēji, tāpēc starts tika pārcelts tālāk pie Tiesu nama, kur vēl pirms dažiem gadiem gozējās Ļeņina piemineklis. Šoreiz starts un finišs bija vienuviet – stadionā “Daugava”.

“Protams, startēt pie Brīvības pieminekļa bija daudz prestižāk, un varbūt kādreiz maratons atkal atgriezīsies pilsētas centrā – līdzīgi kā tas ir daudzos pasaulē pazīstamos skrējienos, jo tā iespējams piesaistīt daudz lielāku sponsoru uzmanību, nekā skrienot pa nomalēm. Taču nav ļaunuma bez labuma – Daugavas stadionā sportistiem ir daudz ērtāk sagatavoties startam. Jūlija pēdējo svētdienu iepriekš izvēlējāmies tādēļ, ka cerējām uz lielāku tūristu pieplūdumu šajā laikā. Tas neattaisnojās, turklāt pēdējos gados jūlijs ir bijis pārlieku tveicīgs, un garskrējienam jūnija sākums ir labāk piemērots,” laikrakstam “Dienas Bizness” pusotru nedēļu pirms pasākuma klāstīja Jānis Karavaičiks, pieminot arī samazināto dalības maksu un grupas “Jauns Mēness” jaunā kompaktdiska prezentāciju, kamēr sportisti atradīsies trasē.

25. reizi pēc kārtas Latvijas čempionātā startēja maratonu kolekcionārs un statistiķis Gunārs Akerbergs, par kuru mēļoja, ka viņš varēs startēt un finišēt no savas darba vietas Futbola federācijā, kam telpas atradās turpat stadionā “Daugava”.

Lielākā intriga bija Aleksandra Prokopčuka starts “Euroskor” ielas apavos. Pēc pērnruden Karlsrūē izcīnītā jaunā Latvijas rekorda (2:15:56) jūrmalniekam joprojām nav ticis atrisināts pilsonības jautājums, kas attiecas arī uz 1994. gadā Francijā laboto nacionālo rekordu 100 kilometros (6:50:36). Lai arī LOV solīja palīdzēt, ceļš uz Atlantas olimpiādi bija neskaidrs, un tika pieļauts 17. augusta starts Helsinkos, kur vairākkārt sekmīgi startēts un kāpts uz pjedestāla. Pērn par otro vietu saņemti 3000 ASV dolāri.

No 224 pieteiktajiem dalībniekiem 30 nestājās uz starta līnijas, tostarp Ēriks Loks ar savu pirmo numuru, par kuru cerīgi jokoja, ka nākamgad startēs uz uzvarēs dīdžeju ieskaitē.

Pēc apļa Daugavas stadionā ceļā uz Mežaparku ne pārāk karstajā un ne pārāk aukstajā dienā varēja traucēt vienīgi siltais vējš. Vecākais dalībnieks bija 1922.gadā dzimušais Jūliuss Tamašausks no Kauņas (74 gadi), bet jaunākais bija 16 gadus vecais rīdzinieks Romāns Dēliņš.

Aleksandram Prokopčukam konkurenci solīja pagājušā gada uzvarētājs Ziedonis Zaļkalns, ogrēnietis Jānis Mežiels, aizputnieks Normunds Fedotovskis un daži ārzemnieki. Normundam Piebalgam šoreiz nācās palikt malā ar muguras veseļošanu.

10 minūtes pēc starta savu 4,2 kilometru skrējienu sāka satelītdistances dalībnieki, kur uzvaras laurus plūca lietuvietis Darjus Gruzdis (0:16:05), no kura divas sekundes atpalika nesen no ASV mājās pārradies Mārtiņš Alksnis (0:16:07) no Salaspils. Bet trešais palika pērnais uzvarētājs Ģirts Fogels (0:16:20). Aiz pjedestāla palika Aleksandrs Proščenko (0:16:37), kura uzvārds dzirdēts triatlonistu aprindās. Finišā uzvarētājs taisnojās par, iespējams, negodīgu cīņu, jo gandrīz visu distanci turējies aizvējā aiz konkurentu mugurām.

Dāmu konkurencē nepārspēta palika LSPA studente Jeļena Čelnova (0:18:02), kura tad vēl nenojauta, ka 10 gadus vēlāk svinēs otro uzvaru Ņujorkas maratonā.

Pusotru minūti vēlāk Daugavas stadionā finišēja Ilona Lubāne (0:19:38), vēl 10 sekundes vēlāk ar identiskiem rezultātiem Inna Masjunas (0:19:48) un Jūlija Osterova (0:19:48). Staļģenes iedzīvotāji varēja pamatoti jūsmot savā lokālajā presē “Zemgales Ziņas” par Freimaņu pāra Ilonas un Normunda izcīnītajām piektajām vietām. Savukārt no Talsiem bija ieradusies Lūšu ģimene, kas bija atvedusi mazos – Gintu un Juri, kuri bumbu dzenāt pa lauku var bez diža inventāra.

Uzvara bez lielām pūlēm

Tikmēr maratonisti tuvojās 15 kilometru atzīmei, kurai pirmais paskrēja garām Aleksandrs Prokopčuks. Pārdesmit metrus iepakaļ sekoja Imants Erkens no Talsiem un Ziedonis Zaļkalns no Smiltenes. Nedaudz vairāk atpalika Juris Treimanis no Mērsraga, pieminētais Normunds Fedotovskis un igaunis Botšuks.

Pēc 20 kilometriem situācija skrējēju galvgalī bija kļuvusi saistošāka – Imants Erkens bija panācis līderi Aleksandru Prokopčuku, savukārt Ziedonis Zaļkalns bija sācis atpalikt un atradās 20 sekundes iepakaļ.

Tikmēr igaunis bija pazudis, bet desmitniekā skrēja trīs lietuvieši, no kuriem labākais Vītauts Čuplis bija iekārtojies sestajā pozīcijā. Dāmu cīņā trijnieku veidoja sparīgi sākusī valmieriete Laila Ceika, Inita Drēziņa un Olga Burlakova.

Īstais maratons sākas pēc 30 kilometriem, pie 35 kilometru atzīmes Aleksandrs Prokopčuks skrien absolūtā vientulībā, tikmēr Imants Erkens ir krietni atpalicis. Nemainīga saglabājusies atstarpe līdz sekotājiem Ziedoni Zaļkalnu un Juri Treimani. Sešiniekā skrēja vēl lietuvietis Arūns Balčunas, tikmēr startu pārķērušais Normunds Fedotovskis sāka atpalikt arvien vairāk.

Kā jaunais Latvijas čempions pirmais Daugavas stadionā ieradās Aleksandrs Prokopčuks (2:31:46), kurš pēcfiniša intervijā pieļāva, ka ielas apavi no atbalstītāja “Euroskor” varēja paņemt aptuveni 10 minūtes: “Šo maratonu var uzskatīt par treniņu, jo galvenie starti vēl tikai priekšā. Gatavoties arī bija maz laika, traucēja muguras sāpes un dažādas mazas traumas. Ziema tika pārlaista diezgan traki.”

Taujāts par otrreizēju skriešanu ielas kurpēs, uzvarētājs pieļauj atkārtojumu: “Iespējams, ka ne. Lai gan nekas jau tur īpašs nav. Ja piedāvātu atkal, varbūt arī neatteiktos. Domāju, ka “Euroskor” kurpes ir labākās pasaulē.”

“Skrējiena taktiku izvēlējos, lai uzvarētu bez lielām pūlēm. Pirmajos 20 kilometros taupījos, bet vēlāk, kad jutu, ka spēka ir gana, tempu kāpināju. Pēdējie 10 kilometri bija grūti, jo spožajā saulē bija diezgan karsts, taču par grūtāko jāuzskata posms no 15. līdz 25. kilometram. Tas bija kristiskais mirklis. Iespaidoja arī tas, ka jāskrien gar ezeru,” klāstīja čempions.

“Bija grūti, jo pēdējos mēnešos vairāk ārstēju savas kaites un mazāk trenējos. Savu tiesu prasīja arī tas, ka skrēju kurpēs. ECCO apavi ir labi, ja jau tajos var noskriet arī maratonu. Tāpēc esmu divkārt pateicīgs, jo ne tikai veicu distanci, bet arī uzvarēju.”

Sudraba medaļu trīsarpus minūtes vēlāk izcīnīja talsenieks Imants Erkens (2:35:16). Pēc vairāk nekā 10 minūtēm par lielu pārsteigumu Daugavas stadionā ieradās lietuvietis Arūns Balčunas (2:44:08), kurš pēdējā posmā bija apsteidzis Ziedoni Zaļkalnu (2:45:03) un Juri Treimani (2:47:15). Otrajā pieciniekā finišēja Jānis Mežiels (2:49:04), daugavpilietis Andris Dudels (2:51:04) un trīs lietuvieši.

Pēc finiša apmierināts bija trešais ātrākais vīrs Arūns Balčuns: “Izvēlējos pareizo taktiku. Konkurenti uzsāka ļoti strauji, nedomājot par spēku saglabāšanu. Uzsāku skriet kopā ar viņiem, taču pie trešā kilometra ar nolūku piebremzēju. Skrējiena laikā daudz palīdzēja kāds triatlonists, ar kuru skrējām kopā līdz 30. kilometram. Šogad šis man ir pirmais maratons pēc gada pārtraukuma. Latvijā skrienu trešo reizi, tāpēc trase man bija lieliski zināma. Ar rezultātu esmu pilnībā apmierināts.”

Dāmu konkurencē, par 20 minūtēm labojot personīgo rekordu, triumfēja jauniešu avīzes “LaBA” sporta aprakstītāja Inita Drēziņa (3:30:42), aiz kuras otro gadu palika Olga Burlakova (3:33:29) un pērnā Rīgas maratona uzvarētāja Laila Ceika (3:39:16).

Sieviešu uzvarētāja absolūtajā vērtējumā ieņēma 46. vietu, kamēr viņas vīrs Artis Drēziņš no “Lauku Avīzes” bija par pusstundu lēnāks un ierindojās 103. vietā no 173 finišētājiem. Divus gadus pēc meitas piedzimšanas Inita Drēziņa bija kļuvusi par vadošo pašmāju maratonisti par spīti tam, ka tikai pēdējos pāris gadus sākts skriet un piedalīties sacensībās. Latvijas prese rakstīja, ka par šādu piekāpšanos sievai Artim Drēziņam būs mēnesi mājās jāberž grīdas.

Tikmēr Aleksandrs Prokopčuks bija spiests noaut uzvaru nesošos ielas apavus un atrādīt interesentiem, jo saņēma pietiekami daudz jautājumus no klātesošajiem. Čempions apsēdās turpat Daugavas stadiona zālītē un izrādīja pēdas un “ECCO” kurpes, lai parādītu, ka viss ir vislabākajā kārtībā un kājas nav noberztas.

Spilgtākie avīžu virsraksti:

  • Maratons notiks 1. jūnijā
  • Ēriks Loks skries ar 1. numuru
  • Sesto reizi – labākais maratons Baltijā
  • Ierobežos satiksmi maratona laikā
  • Prokopčuks uzvar maratonā ar ''Euroskor'' kurpēm!
  • Lielā maratona atskaņas
  • Loks nestartē, bet uzvar Prokopčuks
  • Labākais arī ielas kurpēs ir labākais
  • Ar ielas kurpēm Prokopčuks uzvar Rīgas maratonā
  • Kas gan tik nenotiek maratonā

 

Trīs dienas vēlāk risinājās 23. Rīgas velomaratons, kura distance arī vijās apkārt Ķīšezeram. Startējot no Biķernieku trases, 53,7 kilometru Tautas brauciena dalībnieki 4. jūnijā pa Ropažu ielu devās līdz Vairoga ielai, pēc tam sekoja Ezermalas iela, Meža un Viestura prospekti, brauciens apkārt Ķīšezeram un Juglas ezeram un atgriešanās Mežciemā. 159,3 kilometru Sporta brauciena dalībnieki papildus izmeta simt kilometru loku līdz Raganai, Siguldai un Allažmuižai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti