Kā baltkrievs pirmajā Rīgas maratonā piedzīvoja lielāko uzvaru dzīvē

Maratonskrējiens netop ne vienā dienā, ne arī vienā mēnesī. Pirmā Rīgas maratona iedīglis bija baltvācieša pēcteča Renē Vencelidesa ideja, kuru viņš izteica, 1990. gada vasarā viesojoties tēva dzimtenē. Pēc gada, 1991. gada 27. jūlijā, tika dots starts pirmajam starptatiskajam Rīgas maratonam, kurā dalībniekus sveica ar uzrunu trīs valodās. Finišu pēc nepilnām divarpus stundām pirmais sasniedz sporta instruktors no Gomeļas, kurš martona piedalījies prieka pēc.

ĪSUMĀ:

  • Maratona dalībnieki no teju visas bijušās Padomju Savienības
  • Starts pie Brīvības pieminekļa vasaras vidū pulksten18.00.
  • Trase ved cauri Mežaparkam apkārt Ķīšezeram.
  • Starp dalībniekiem 10 gadīgi bērni.
  • Ātrākie latvieši otrajā desmitā.
  • Finišā katram vimpelis un banāns.

“Tagad katra sevi cienoša metrapole grib sarīkot maratonskrējienu, lai tās vārds izskanētu pasaulē. Tas ir apmēram tāpat, kā katrs solīds biznesmenis mājās glabā tenisa raketes un golfa kluba biedra karti, kas no lietošanas ir krietni apbružājušās. Līdzenu asfalta lentu var atrast jebkurā civilizētā apdzīvotā vietā un tā līdztekus daudziem citiem savs “International marathon” top arī Rīgā – 27. jūlijā,” 1991. gadā melnbaltajā nedēļas žurnālā "Pilsēta" rakstīja maratonu kolekcionārs Gunārs Akerbergs, kurš ar 273 noskrietiem maratoniem joprojām ir Latvijas rekordists: “Starptaustiskais Rīgas maratons tiek gatavots pēc kārtīga “City Marathon” principa. Tā trase vedīs dalībniekus pa pilsētas centru, cauri parka rajonam, pa pilsētas nomalēm – gandrīz ārpus pilsētas pie dabas. Līdz ar to maratons daudzajiem skrējējiem – Rīgas viesiem būs arī ekskursija 42,195 kilometru garumā.”

Rimi Rīgas maratona vēsture

Līdz ar neatkarības atgūšanu 1990.gadā Latvijā ieradās ne tikai pirmās tūristu grupas, bet arī pusgadsimtu iepriekš aizbraukušo vācbaltiešu pēcteči, starp kuriem bija arī Rīgas maratona galvenais iniciators. 

2020.gadā Latvijas lielākais tautas sporta pasākums atzīmē 30 gadu jubileju, tāpēc LSM rakstu sērijā "Rimi Rīgas martona vēsture" ieskatās notikumos, kuru aculiecinieki joprojām ir starp mums. 

Trijās desmitgadēs mainījušās gan skrējēju paaudzes, dalībnieku struktūra un galvenie varoņi, gan pasākuma organizatori, reklāma un starptautiskais vēriens, gan naudas vienības un maratona budžets, gan rezultātu un ziņu publicēšana. Mainījusies pat skrējiena trase un starta vieta, taču saglabājusies skriešana 42,195 kilometros un pati Rīga palikusi savā vietā.

Turpmāk rakstu sērijā:

  1. 1990: Rīgas maratona dzimšana

  2. 1991: Pirmais Rīgas Starptautiskais maratons

  3. 1992: Otrais Rīgas maratons ar finišu zem Sporta pils jumta

  4. 1993: Trešajā Rīgas maratonā uzvar Prokopčuks

  5. 1994: Karstākais Rīgas maratons

  6. 1995: Rīgas maratonu patriec no Brīvības pieminekļa

  7. 1996: Prokopčuks ielas apavos triumfē Rīgas maratonā 

  8. 1997-2006: Rīgas maratona noriets

  9. 2007: Rīgas maratona atdzimšana

  10.  2012-2019: Rīgas maratons mirdz bronzā un zeltā

1. Starptautiskā Rīgas maratona starts tika dots 1991. gada 27. jūlijā plkst.18.00 pie Brīvības pieminekļa ar finišu Daugavas stadionā. Pieteikšanās notika līdz 1.jūlijam, aizpildot veidlapu un nosūtot sacensību direktoriātam, kas atradās Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) telpās Rīgā, Tērbatas ielā 76. Dalības maksa 10 rubļi bija jānosūta ar pasta pārvedumu. Divus rubļus maksāja pārreģistrācija uz citu vārdu, 12 rubļi bija maksājami skrējējiem, kas pieteicās pēc 1. jūlijā. Nestartējušajiem dalības maksa netika atgriezta.

    Visiem, kas iekļausies piecu stundu kontrollaikā, finišā tika solīts piemiņas vimpelis.

    Sešiem ātrākajiem nolikums paredzēja “ļoti vērtīgas” balvas, savukārt junioru un trijās senioru grupās plānots apbalvot pa trim laureātiem. Tautas skrējienā “Rīga 91”, kur dalības maksa bija divreiz zemāka – 5 rubļi, finišētājiem pienācās nozīmītes, bet labākajiem 10 arī balvas un diplomi no Rīgas pilsētas Fiziskās kultūras un sporta komitejas (FKSK). Žetoni, balvas un diplomi paredzēti arī trim ātrākajiem skolu vecuma jauniešiem trijās vecumgrupās. Desmitreiz īsāka puskilometru distance Daugavas stadionā plānota arī pirmsskolas vecuma bērniem.

    Finiša loterijai kvalificējās tie aptuveni 300 dalībnieki, kas pieteicās līdz februāra beigām, pretendējot uz vairākiem desmitiem galvenokārt ārzemju ražojumu balvu, tostarp galvassaitēm, cepurītēm, krekliņiem, plakātiem, uzlīmēm un videokasetēm.

    Maija vidū, pusotru mēnesi līdz lielajam notikumam maratonam bija pieteikušies vairāk nekā pustūkstotis skrējēji no 85 PSRS pilsētām un ciematiem, tostarp trešdaļa no 35 Latvijas pilsētām un ciematiem. Maratona direktors Aleksandrs Balss sprieda, ka optimālais dalībnieku skaits būtu kādi 700-800 skrējēji un pirmajā reizē ar lielāku daudzumu būtu “tā kā drusciņ bail”. Organizators paredzēja, ka līdz jūlija sākumam pieteiksies lielākā daļa pašmāju skrējēju, jo Tautasdziesmas maratonā tautiešu mēdz būt trīsreiz vairāk.

    Vairāku dalībnieku vecums pārsniedza 65 gadus un sacensību rīkotāji atļāva startēt dažiem puišiem, kuru vecums neatbilda nolikumam.

    “Bijām atsaucīgi kāda tēva lūgumam ļaut kopā ar viņu skriet 10 gadus vecajai meitai – bija pārliecinoši pierādījumi, ka meitenei lēnā tempā pa spēkam bijuši jau vairāki citi maratoni,”

    togad rakstīja Starptautiskā Rīgas maratona direktoriāta loceklis Gunārs Akerbergs. Starp citu, nolikums vienlaicīgi bija arī “direktoriāta uzaicinājums uz sacensībām un varēja kalpot kā pamatojums komandējuma izdevumu segšanai no ģimenes budžeta vai komandējošās organizācijas līdzekļiem.”

    Trīs mēnešus pirms augusta puča un PSRS sabrukuma šīs lielvalsts skrējēji netika pieskaitīti ārvalstniekiem. Tieši otrādāk – Tulas apgabala ogļrači vēlējās fiksēt unikālu rekordu un sarīkot maratonskrējienu šahtā dziļi zem zemes un vēstulēs aicināja palīgā organizatorus un tiesnešus no Latvijas.

    Skrējēju magnēts - ekoloģiski tīra trase

    Nedēļu pirms lielā notikuma pieteikto dalībieku skaits sniedzās pāri astoņiem simtiem, no kuriem ārzemnieki bija divi desmiti. Organizatori sprieda, ka potenciālos skrējējus nevarēs nopirkt ar dolāru žūksni uzvarētāju aploksnēs, tāpēc tā būs patīkama un ekoloģiski tīra trase.

    “Aprēķins ir ļoti vienkāršs – kamēr sportisti nav vēl noguruši, lai apskata Rīgu. Pēc tam Mežaparkā un gar Ķīšezeru, lai ieelpo svaigāku gaisu un priecājas par dabas jaukumiem. Un tālāk, atkal nākot iekšā Rīgā, jāspiež, cik nu var,” trases izvēles taktiku laikrakstam "Diena" nedēļu pirms starta pauda sacensību direktors Aleksandrs Balss, atklājot, ka tā tapusi sadarbībā ar vāciešiem no “Baltisches Reisenburo”. Sacensību rīkotāji cerēja, ka ārzemnieki aizbrauks mājās, sakot, ka paticis Rīgā skriet labāk nekā Ņujorkā vai Londonā. Organizatoriski ugunskristības bija arī Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniekam Andrim Barkānam, kura pārraudzībā tika slēgta vai citviet ierobežota autobusu, trolejbusu un tramvaju kustība, jārūpējas par dalībnieku barošanu distancē ik pēc pieciem kilometriem, jānodrošina medicīniskā aprūpe, tiesnešu korpusa un autoinspekcijas saskaņota darbība, kā arī skatītāju aprūpe Daugavas stadionā.

    1990. gadā trīs lielākie maratoni pasaulē bija Londonas (24 953 finišētāji), Ņujorka (23 774) un Berlīne (22 861). Gadu vēlāk 1. Starptautiskajā Rīgas maratonā startēja 919 skrējēji, starta sarakstā aizpildot 15 lappuses. Taču finišu sasniedza 707 dalībnieki, no kuriem 63 bija sievietes.

    Trešdaļu jeb 305 bija Latvijas pārstāvji, no kuriem finišu sasniedza 276 sacensību dalībieki, ievērojami palielinot unikālo maratonistu skaitu, kas iepriekšējās desmitgadēs veikuši šo distanci.

    Pārējie viesi bija no citām zemēm, viņu vidū 234 skrējēji no Krievijas, 55 no Baltkrievijas.

    Korekcijas ieviesa barikāžu laiks un 20.janvāra notikumi. Nedrošība ietekmēja jau pieteikto un vēl nepieteikto Rietumvalstu skrējēju prātus. No 70 vāciešiem Rīgā ieradās 20,

    maratonā startēja pa vienam amerikānim, somam un zviedram. Starta protokolā bija arī pārstāvēta Holande, Beļģija, Austrija, Kanāda, Polija. Populārākie uzvārdi – četri Liepiņi, četri Priedīši, trīs Alkšņi, trīs Bērziņi, divi Oši un divi Ozoli, kā arī vairāki viesi ar vienādiem uzvārdiem, piemēram, Orlovi, Grigorjevi, dvīņu brāļi Pituhini un Didenko.

    Starta apsveikums trīs valodās

    LVS prezidents Aivars Prūsis internacionālajam skrējēju pulkam pirms starta apsveikuma runu teica trijās valodās: “Apsverot visus par un pret, vai ir īstais laiks rīkot šādu skrējienu, vai pietiks uzņēmības un finanšu, nācām pie slēdziena, ka katrai sevi cienošai pilsētai, turklāt republikas, kas iet neatkarības ceļu, galvaspilsētai vajadzīgs maratons.”

    Pirmā Starptautiskā Rīgas maratona starta pistoles mēlīti nospieda pilsētas vicemērs Andris Barkāns. 15 minūtes vēlāk ap divsimts dalībniekiem startēja tautas skrējiena trasē. Salīdzinoši nelielo dalībnieku skaitu piecu kilometru trasē tolaik skaidroja ar vasaras dienu un sestdienu.

    Maratona rīkotāji pirms starta sūkstījās par to, ka nav iedomājušies dalībniekiem lūgt, pieteikuma veidlapā norādīt savu labāko rezultātu, lai prognozētu meistarības līmeni. Pēc pirmās ceturtdaļas, atstājot aiz muguras Mežaparku, līderu grupa bija joprojām paliela un kopā ar 20 vadošajiem bija arī iepriekšējā gada trešais ātrākais pašmāju skrējējs Aigars Rancāns (2:34:46), no kura tālu neatpalika Normunds Fedotovskis.

    Tuvojoties pirmās stundas noslēgumam, pie 15 kilometru atzīmes izrāvienu uzsāka Moldovas labākais maratonists Dmitrijs Bilaks, kurš sekotāju grupu atstāja 50 metrus iepakaļ.

    Pusceļā, otrpus Ķīšezeram, tuvojoties Jaunciemam, līderu grupā bija palicis pusducis skrējēju, starp kuriem vairs nebija vietējo maratonistu. Pie ēdināšanas galda galvenais tiesnesis Juliāns Garančs līderim no Kišiņevas paziņoja starprezultātu (1:09:45), piebilstot, ka tuvākie sāncenši ir 150 metrus aizmugurē. Kopā ar preses pārstāvjiem pa trasi pārvietojas arī sacensību galvenā ārste Ilga Zeltiņa. Vēlāk finišā Dmitrijs Bilaks teiks, ka sākums bija pārāk lēns un karstumā mēģinājis uzņemt tempu, lai aizmuktu, taču neizdevās tikt tālāk par 100-200 metriem: “Vien pats izpumpējos.”

    "Baložkalnā" (likvidēts uzņēmums pie pagrieziena uz Berģiem) pie 30 kilometru atzīmes līderis Dmitrijs Bilaks vairs neizskatījās tikpat žirgts kā iepriekšējā dzirdināšanas punktā.

    Cīņā par Latvijas čempiona titulu priekšgalā joprojām bija Aigars Rancāns, taču izrādīja paguruma pazīmes, brīžam pat soļojot.

    Vērotāji no malas atceras skaudro teicienu, ka īstais maratons sākas ap 32.-35. kilometru, bet līdz tam tā ir tikai skriešana.

    Nākamajā punktā pēc 35 kilometriem un izskriešanu pa Juglas un Malienas ielām pa P.Dauges (tagad Sergeja Eizenšteina) ielu Biķernieku ielai tuvojās trīs vīri, kuru vidū vairs nebija moldāva Dmitrija Bilaka. Tikmēr no Daugavas stadiona Latvijas Televīzijas reportieris Aloizs Zeps vadīja tiešraidi un nepacietībā gaidīja skrējējus.

    Pārraides pēdējās minūtēs parādījās uzvarētājs Vladimirs Kaļenkovičs (2:28:27) no Gomeļas, par nepilnu pusminūti pārspējot vārda brāļus un samērā īslaicīgos maratona vadošos skrējējus – 40 gadīgo Valeriju Gedevanišvili (2:28:56) no Tbilisi, kas stadionā skrēja vicinot Gruzijas karodziņu, un Valeriju Mašošinu (2:29:17) no Kurskas, kuri tika pie vērtīgām naudas balvām – 300 un 200 DM. Trijotnei izdevās finišēt Latvijas Televīzijas tiešajā ēterā skaitītas sekundes pirms Panorāmas sākuma (pulksten 20.30).

    Distances vidusdaļas pārliecinošais līderis Dmitrijs Bilaks finišējot bija atkritis līdz 13. pozīcijai. Līdzīgu scenāriju piedzīvoja arī cīņa par Latvijas čempionāta medaļām, jo Aigars Rancāns stadionā ieradās kā piektais ātrākais pašmāju skrējējs (un 43.kopvērtējumā).

    Savukārt par čempionu jeb pirmo latvieti, kas veic starptautiskā Rīgas maratona trasi, kļuva madonietis Aivars Karlsons (2:37:38),

    kopvērtējumā ieņemot 16. vietu. Viņa novadnieks Haralds Pūce (2:39:19) noslēdza otro desmitu, izcīnot sudraba medaļu, bronzu atstājot ogrēnietim Jānim Mežielam (2:41:08), kurš ierindojās trešā desmita vidū - 25.pozīcijā. Ceturtajā (34.vieta) un piektajā (45.vieta) desmitā finišēja ātrākās dāmas – 22 gadus vecā Alla Dudajeva (2:43:53) no Mogiļevas un N.Šaranova (2:47:03) no Sverdlovskas. Arī trešā ātrākā dāma V.Jenaki (2:55:33) no Kišiņevas maratona distanci veica ātrāk par trim stundām un kopvērtējumā iekļāvās pirmajā simtniekā (85.vieta).

    Par Latvijas čempioni kļuva jūrmalniece Ināra Alsberga (3:08:44, 162.vieta), bet sudrabu un bronzu sadalīja divas rīdzinieces Burlakova (3:16:43, 221.vieta) un ultramaratonu rekordiste Tamāra Merzļikina (3:29:26, 331.vieta).

    Finišētāju vidū bija LR Augstākās Padomes (AP) deputāts Visvaldis Mucenieks (3:11:25, 184. vieta), kuram maratons pirms gada neesot rādījies pat sapņos, taču tagad finišēja drīz pēc republikas čempiones. 42,195 kilometru distanci pieveica arī savulaik populārais biatlonists un vēlākais treneris Vitālijs Urbanovičs (3:20:26, 255. vieta), pieccīņnieks Justs Sirmais (3:21:55, 263. vieta), gargabalnieks Helmūts Gūtmanis (3:24:46, 293. vieta) un statistiķis Gunārs Akerbergs (3:26:00, 301. vieta), kuram šis bija 110. maratons.

    Žurnālistu sacīkste

    Neoficiālajā žurnālistu sacīkstē trijnieku veidoja vācietis Klauss Dāmss (2:46:35, 44.vieta) no Diseldorfas, Artis Drēziņš (4:03:25, 561.vieta) no laikraksta “Sports” un Uldis Jirgens (4:54:58, 699.vieta) no Latvijas Radio.

    34 gadus vecais vācu žurnālists no speciālizētā maratona izdevuma “Spiridon” netaupīja atzinīgus vārdus aizvadītajam maratona pasākumam, laikraksta "Diena" korespondentam Jānim Matulim finišā piebilstot, ka Vācijas presē ir pazīstams ar savu kritiku: “Brīnišķīga trase. Ļoti skaisti bija mežā, skrienot gar ezeru. Brīnumskaista apkārtne. Pēdējie 10 kilometri bija ļoti grūti, jo pūta vējš, taču tas arī atsvaidzināja. Mežā varējā atrast ēnu un aizbēgt no saules.

    Ļoti labs maratons. Pirmajai reizei organizācija arī laba. Varbūt daži sīkumi, taču pie mums, Vācijā, tie tāpat ir.

    Salīdzinot ar Vāciju, par maz publikas. Man pašam visgrūtāk bija uz pēdējā tilta – pretvējš. Taču tas ir sīkums, ja redzi stadionu un mērķis ir tik tuvu. Trase ļoti ātra. Sasniedzu savu otru labāko rezultātu.”

    Tikmēr skrienošais sporta žurnālists Artis Drēziņš pēc finiša emocionālā avīzes "Sports" publikācijā vērsās pie Rīgas iedzīvotājiem, kuriem maratons traucēja ar transporta kustības slēgšanu un atsevišķās vietās nācās pārvietoties kājām. Viņš nejuta arī kaunu par to, ka vieni skrien, kamēr kādiem citiem trūkstot ēdiena: “Ja kādam radušies briesmīgi morālie, fiziskie vai citi zaudējumi, tad sameklējiet šo rindu autoru, kurš savu iespēju robežās jums tos centīsies kompensēt.”

    Uzmanība tika pievērsta arī iepriekš pieminētajiem dvīņu brāļiem. Vieni dvīņubrāļi finišēja kopā, citi atsevišķi. Tā piemēram, Antons un Pāvels Didenko turējās visu distanci kopā, kamēr Pituhinu duetā Viktors par stundas ceturksni apsteidza Juriju.

    Maratona vaininieku uzņēmuma “Baltisches Reisenburo” sporta direktors Hūberts Rainers (3:29:24) ierindojās 330. pozīcijā un pēc finiša slavēja maratonskrējiena skaisto ainavu, mežu un vienreizējo saulrietu, kā arī skatu uz pilsētu, kopā veidojot neaizmirstamu piedzīvojumu un apņēmību uzrunāt un atvest uz Latviju pēc gada vairāk cilvēkus no Vācijas un Rietumeiropas. Arī uzņēmuma līdzīpašnieks un Rīgas maratona idejas autors Renē Vencelīdess bija apmierināts ar redzēto un pauda cerību, ka maratons ar 900 dalībniekiem ir labs sasniegums un atzina, ka viņa sapnis ir, lai tas kļūtu tradicionāls un ir liels gods uz tēva dzimto pilsētu atvest pirmo sportistu delegāciju. Vēlāk banketā viņš paziņos, ka nākamā gada maratona datums būs 25. jūlijs – diena, kad Barselonā sāksies Olimpiskās spēles.

    Ātrākais ārzemnieks bija Ditmārs Roblers (2:45:11) no Brēmenes, kurš izcīnīja 38. vietu, bija pārliecināts, ka Rīgas maratonam ir nākotne un solīja iespēju robežās pēc gada ierasties atkārtoti, ņemot līdzi arī draugus. Vācietis arī atzina, ka ātrāk nav varējis noskriet, jo nebija pienācīgi sagatavojies un iepriekšējais maratons bija pirms četrām nedēļām.

    Sacensībām atzinīgus vārdus nežēlo arī ierindas skrējēji, taču izskan arī pa kādam ierosinājumam, lai Starptautiskais Rīgas maratons kļūtu vēl labāks. Piemēram, Juris Alševskis no Saulkrastiem stāsta, ka skrējis maratonus Varšavā, Košicē, Leipcigā, kā arī citās ārzemju pilsētās un Rīgā aizvadītais neatpaliek no minētajiem, jo bijusi brīnišķīga trase ar skaistu apkārtni un labu organizāciju.

    Kā uzlabojamās lietas skrējējs nosauc medicīnisko apkalpošanu un ierosināja Daugavas stadionā izvietot masāžas galdus, kādi redzēti Varšavā.

    Ar savu sniegumu skrējējs nebija apmierināts un kāju sāpju dēļ plānota neliela atpūta.

    Tautas skrējienā uzvaras laurus plūca rīdzinieki Orehovs (0:14:37) un Klapote (0:17:04). Puskilometru garo pirmsskolas vecuma bērnu distanci noskrēja ap 30 jauno sportistu, finišā saņemot pa banānam.

    Uzvarētājs, kurš skrien prieka pēc

    Apbalvošanas ceremonijā, saņemot 500 DM un zeltaino augli no “Chiquita Bananas”, 29 gadus vecais Vladimirs Koļenkovičs atklāja, ka ir Gomeļas projektēšanas institūta sporta instruktors un šī bijusi viņa lielāka uzvara dzīvē. No iepriekšējiem 30 maratoniem veiksmīgākais bija pirms diviem mēnešiem 9. maija svētkos Brestā, kur izcīnīta trešā vieta, bet no sava labākā rezultāta šoreiz atpalika par 11 minūtēm. Taču tā kā baltkrievs nav profesionālis un maratonus skrien prieka pēc, vienmēr nevar vēlēties izcilu rezultātu, piebilstot, ka patikusi trase. Arī uzņemšana, sacensību organizācija un sagaidīšana stadionā ļoti patikusi trases pirmrekorda autoram, kurš pirms skriešanas aizrāvies ar orientēšanos.

    Pirmā Rīgas starptautiskā maratona uzvarētāja Alla Dudajeva (2:43:53)

    Dāmu uzvarētājai Allai Dudajevai šis bijis trešais maratons, taču pirmā uzvara, kaut arī iepriekš skriets ātrāk (2:39:45), bet konkurentes šoreiz ļāvušas tik ātri neskriet. Paslavējusi sacensību kvalitāti un trasi, uzvarētāja atzina, ka trenējas ilgi un nopietni, un specializējusies 10 kilometros (0:33:46 PB).

    1991. gadā par 1. Starptautisko Rīgas maratonu rakstīja “Sports”, “Diena”, “Rīgas Balss”, “Neatkarīgā cīņa” un citi preses izdevumi. Visražīgākais autors bija Jānis Matulis, taču savu artavu deva arī Egīls Jurisons, Artūrs Vaiders, Anatolijs Kreipāns, Guntis Bergs, Ralfs Zeids, Austris Cīrulis un daudzi citi. Skanīgākie virsraksti bija:

    • Maratons Frankfurtē, maratons Rīgā

    • Latviešiem “Toijotas” nevajag!

    • Kontaktcilvēks

    • Maratons pārbaudei

    • “Dzelzs vīri” pošas uz Rīgu

    • Vai Rīga nu ir Eiropā?

    • Rīgas maratons var notikt kaut rīt

    • Katrā sevi cienošā pilsētā ir maratons

    • Sestdienas vakars pūtēju orķestra sabiedrībā

    • Šodien – pirmais staptautiskais Rīgas maratons

    • Rīga – pasaules maratona apritē

    • “Diena” sponsorē Rīgas maratonu. Bostona, Ņujorka nobāl?

    • “Septiņas ādas” bija tā vērts

    • Vācu markas un banāns sporta instruktoram

    • Rīgas maratons: startē 919, finišē 708

    Žurnāls “Pilsēta” izdeva maratona speciālizdevumu trijās valodās, ko izdalīja katram dalībniekam.

    Rimi Rīgas maratona vēsture tiks pētīta arī citos LSM.lv rakstos turpmākajās nedēļās. Sekojiet turpinājumam!

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Tautas sports
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti