Kādēļ Rīgas maratons stagnēja desmit gadus?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

"Rimi Rīgas maratona" 30 gadu vēstures atskatā šoreiz stāsts par 10 gadiem (1997-2006), kuros tautas sporta pasākums stagnēja par spīti ģenerālsponsoru maiņai teju ik pēc pāris gadiem. Skrējējus neiedvesmoja ne ilgstoši noturētā dalības maksa viena lata apmērā, ne arī pāris gadus nodrošinātais bezmaksas starts. "Rīga 800" svinību gadā maratonisti skrēja no Uzvaras pieminekļa līdz Jaunmārupei un atpakaļ, pēc tam trase atkal atgriezās teju sākotnējā versijā ar loku ap Ķīšezeru. Pēc Aleksandra Balsa paiešanas malā galvenā direktora Jāņa Karavaičika sabiedrotie mainījās katrā maratonā, līdz 2006. gadā groži tika nodoti Aigaram Nordam.

 

ĪSUMĀ: 

  • Pirmo reizi Rīgas maratons risinās maijā
  • Maratona starts atgriežas pilsētas centrā
  • Aleksandrs Balss pēc 10 gadiem aiziet no maratona rīkošanas
  • 800-gades svinībās maratonu pārceļ uz Pārdaugavu
  • Organizatori iepriecina skrējējus ar bezmaksas dalību
  • Kā Jānis Karavaičiks pazaudēja ģenerālsponsoru "Maxima"
  • Ņujorkas maratona uzvarētāja Jeļena Prokopčuka vada preses konferenci
  • Pēc 16 gadiem Jānis Karavaičiks nodod vadības grožus Aigaram Nordam

Starts un finišs Daugavas stadionā

Rimi Rīgas maratona vēsture

Līdz ar neatkarības atgūšanu 1990.gadā Latvijā ieradās ne tikai pirmās tūristu grupas, bet arī pusgadsimtu iepriekš aizbraukušo vācbaltiešu pēcteči, starp kuriem bija arī Rīgas maratona galvenais iniciators. 

2020.gadā Latvijas lielākais tautas sporta pasākums atzīmē 30 gadu jubileju, tāpēc LSM rakstu sērijā "Rimi Rīgas martona vēsture" ieskatās notikumos, kuru aculiecinieki joprojām ir starp mums. 

Trijās desmitgadēs mainījušās gan skrējēju paaudzes, dalībnieku struktūra un galvenie varoņi, gan pasākuma organizatori, reklāma un starptautiskais vēriens, gan naudas vienības un maratona budžets, gan rezultātu un ziņu publicēšana. Mainījusies pat skrējiena trase un starta vieta, taču saglabājusies skriešana 42,195 kilometros un pati Rīga palikusi savā vietā.

Rakstu sērijā:

  1. 1990: Rīgas maratona dzimšana

  2. 1991: Pirmais Rīgas Starptautiskais maratons

  3. 1992: Otrais Rīgas maratons ar finišu zem Sporta pils jumta

  4. 1993: Trešajā Rīgas maratonā uzvar Prokopčuks

  5. 1994: Karstākais Rīgas maratons

  6. 1995: Rīgas maratonu patriec no Brīvības pieminekļa

  7. 1996: Prokopčuks ielas apavos triumfē Rīgas maratonā 

  8. 1997-2006: Rīgas maratona noriets

  9. 2007: Rīgas maratona atdzimšana

  10.  2012-2019: Rīgas maratons mirdz bronzā un zeltā

Maija mēnesī pirmo reizi Rīgas maratons tika sarīkots 1997. gadā, kad tas risinājās mēneša pēdējā datumā un pamatdistancē startēja nepilns pusotrs simts dalībnieku, tostarp vēlākais galvaspilsētas mērs Aivars Aksenoks (3:35:47). Uzvaru izcīnīja aizputnieks Normunds Fedotovskis (2:33:05) un igauniete Kaija Mulla (3:12:26), apsteidzot iepriekšējā gada uzvarētāju Initu Drēziņu (3:14:25), kura ar jaunu personīgo rekordu kļuva par divkārtējo Latvijas čempioni. Tiesa, jāpiebilst, ka tiesnešu kļūdas dēļ trase bija par 400 metriem īsāka, kas ietekmēja rezultātus.

Kaut arī sponsoru vidū vēl bija “Radio SWH”, tas vairs netika uzsvērts kā galvenais atbalstītājs. Taču “Neatkarīgā Rīta Avīze” joprojām bija piecu kilometru satelītdistances ģenerālsponsors. Aptuveni piecu kilometru garais skrējiens sākās un noslēdzās Daugavas stadionā, trasei dalībniekus vedot no Augšielas pa Pērnavas ielu, Čaka ielu un Ieriķu ielu pāri Zemitāna tiltam un pa Braslas ielu un Augusta Deglava tiltu atgriežoties stadionā.

Maratona bukletā parādījās direktora Jāņa Karavaičika mobilā telefona numurs, kas nav mainījies arī 21. gadsimtā.

Nākamajā, 1998. gadā, maratons risinājās 23. maijā, un tas joprojām saglabāja simbolisko pieeju dalības maksām – viens lats, laicīgi piesakoties pamatdistancei. Togad otro uzvaru savā karjerā izcīnīja smiltenietis Ziedonis Zaļkalns (2:33:41), par minūti atpaliekot no trīs gadus senā rezultāta (2:32:44), kas 1995. gadā nesa uzvaru. Sievietēm pie otrās uzvaras tika valmieriete Laila Ceika (3:27:49), atkārtojot karstā 1994. gada panākumu (3:19:56). Par pārvietošanos braukšus tika anulēts Normunda Fedotovska rezultāts, savukārt rekordiste diennakts skrējienā Tamāra Merzļikina nokārtoja Krievijas pilsonību un ar ģimeni izbrauca no Latvijas.

Atbalstītāju vidū bija “Radio SWH”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Ecco” apavi, “Phillips”, izstāžu sabiedrība “BT1”, “Fortech”, “Sony”, “Isostar”, oficiālais “Sharp” produkcijas izplatītājs Latvijā AS “SPT”, “Adidas”, “Latgarants” un “Coca-Cola”.

1999. gadā trešo reizi par Latvijas čempioni kļuva Laila Ceika (3:37:21), par vienu uzvaru apskrienot divkārtējo pašmāju meistarsacīkšu uzvarētāju Initu Drēziņu. Otrajā un trešajā vietā ierindojās rīdziniece Inita Bistrova (3:58:13) un vēl viena valmieriete Ņina Blūma (4:12:17).

Vīru konkurencē ātrākais bija Arūns Balčūns (2:37:10) no Lietuvas, aiz kura palika jaunais valsts čempions Andris Dudels (2:44:29) no Daugavpils. Sudrabu un bronzu sadalīja iepriekš kronētais Normunds Fedotovskis (2:50:21) un vēlāk plašāk zināmais vieglatlētikas treneris Andris Austrups (2:51:32).

Ceturtajā vietā palikusī Brigita Tīruma (4:31:00) bija vienīgā sieviete, kas veikusi visus deviņus maratonus. Šādu vīru gan bija 10 reizes vairāk – igaunis Reins Parns no Tallinas, salaspilietis Andulis Šmidlers, Ozolnieku pārstāvji Arnis Vērmels un Juris Bērziņš, aizputnieks Vaclavs Pavlovs, rīdzinieki Raimonds Šenfelds, Valērijs Pavlovs, Modris Ābrams un statistiķis, kā arī nepārspējamais maratonu kolekcionārs Gunārs Akerbergs.

Paralēli Rīgas maratonam tā rīkotāji turpināja organizēt oktobra sākumā Biķernieku trasē notiekošo “Tautas maratonu”, kas bija pārtapis no iepriekš masveidīgā “Tautasdziesmas maratona”. 1999. gadā šis pasākums 5,5 kilometru aplī notika 2. oktobrī un tā galvenais organizators bija Jānis Karavaičiks, kam palīdzēja tehniskais direktors Juris Beļinskis. 1. maijā abi rīkoja arī Latvijas un Rīgas pilsētas čempionātu pusmaratonā, kam trase no kultūras centra “Imanta” veda pa Jūrmalas veloceliņu līdz Priedaines stacijai un tad atpakaļ līdz Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātei. Atbalstītājos bija “Statoil” un “Isostar”.

Maratona starts atgriežas pilsētas centrā

Rīgas maratonam starta šāviens atskanējis dažādās vietās, sākot no Brīvības pieminekļa pirmajos četros gados un Ministra kabineta ēkas nākamajā gadā, kam sekoja Daugavas stadions. 2000. gadā, atzīmējot 10. jubileju, maratonisti savu ceļu sāka no viesnīcas “Latvija”, startējot 27. maijā pl.12.00.

4,8 kilometru satelītdistances dalībnieki startēja 10 minūtes vēlāk un Daugavas stadionā nokļuva nevis pa Brīvības ielu kā pirmajos gados, bet gan pa Kr.Valdemāra ielu, no kuras pagriezās uz Zirņu ielas, lai pa Senču un Pērnavas ielām nokļūtu finišā.

Jau tad Ivo Jirgens laikrakstā “Diena” rakstīja, ka

Starptautiskais Rīgas maratons nokļuvis stagnācijā. Par ģenerālsponsoru kļuvušais Dienvidkorejas milzis “Samsung Elektronics” piedāvāja labdarības akciju – pārskaitīt vienu latu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas plaušu un alerģisko slimību nodaļai par katru, kas finišēs 4,8 kilometru distancē.

“Labi, ka ar šādu pasākumu tiks pievērsta uzmanība veselībai,” gandarījumu pauda nodaļas galvenā ārste Ilma Hristenko, piebilstot, ka arī viņu pacientiem – astmas slimniekiem iesaka skriet, tāpēc šis pasākums ir ļoti piemērots. “Samsung Electronics” atbalstīja maratonus Seulā, Maskavā un Sankpēterburgā. Tāpēc šī uzskatāma par uzņēmēja iniciatīvu, nevis sacensību rīkotāju panākumu sponsora atrašanā.

Vienīgi jāpiebilst, ka

organizatori bija saskaitļojuši tikai divsimt pašmāju skrējējus, kas var pieveikt maratondistanci.

Pieskaitāmi vēl pārdesmit dalībnieki no tuvējām ārzemēm, taču visa uzmanība tika veltīta satelītdistancei, ar balvām uzrunājot pat skolu pašpārvaldes. 2010. gadā pirmo reizi tika piedāvāts startēt komandās, plašāko apvienību trijniekam solot datoru, televizoru un videomagnetafonu. Pirmajiem 2500 finišētājiem solīja T kreklu.

Papildus tam finišā Daugavas stadionā gadu pirms Rīgas 800 gadu svinībām tika solītas dažādas aktivitātes un grupa “The Hobos”, tiesa, Ūdrīša vietā būšot Ufo. Reklāmās tika minētas arī apvienības “Fact”, “Gelousy” un “Evgeny Shur & Postscriptum”.

Aleksandrs Balss bija otrs ilggadējais maratona organizators, un 2010. gadā viņa vārds vairs nebija atrodams uz bukletiem,

taču 10. Rīgas maratonā vēl iesaistījās kā tehnisko jautājumu lietpratējs trases iekārtošanā, kopā ar Juri Beļinski un citiem tehniskajiem tiesnešiem (A.Spunde, M.Rozentāls) darbojoties ar rācijām startā, finišā, gādājot kilometru atzīmes, pulksteni, ceļa konusus, barjeras, lentas, sponsoru reklāmas, dzirdināšanas galdus kontrolpunktos, pārtiku, švammes, caurlaides, ielūgumus, bufeti. Tāpat bija nepieciešama policijas koordinēšana, reģistrācijas nodrošināšana viesnīcas “Latvija” telpās, afišas, bukleti, dalībnieku numuri, saspraudes, aploksnes, loterijas biļetes, karte ar trases shēmu, iepriekšējo gadu rezultāti ar Gunāra Akerberga statistiku, tiesneši, mediķi un masieris.

Trasē bija vairāki desmiti palīgi – studenti, policisti, tiesneši. 2000. gadā maratona rīkotāji atklāja, ka iepriekš bijuši samērā vientuļi kā organizatori, taču šoreiz izveidota nopietna sacensību organizatoru komiteja, kuras priekšēdētājs bija Rīgas mērs Andris Bērziņš un vietnieki – Rīgas pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs un Rīgas domes (RD) Izglītības, Jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētājs Juris Miķelsons, kā arī RD Sporta pārvaldes priekšnieks Kārlis Villerušs. Orgomitejā bija vēl deviņi locekļi, savukārt VIP personu sarakstā nosaukti 16 vārdi un uzvārdi.

Pasākuma tāme bija 8670 lati, no kuriem dalības maksas bija 190 lati, kas atbilda tikpat lielam maratonistu skaitam, liecinot, ka cena par skrējienu pēdējos gados nebija augusi un saglabājusies viena lata līmenī. Rīgas dome bija piešķīrusi 1815 latus, savukārt no atbalstītājiem bija piesaistīti 5055 lati. Sponsora līgumā bija norādīti konkrēti laikraksti un radiostacijas, kurās tiks izvietotas maratona reklāmas, pie reizes atrādot arī pašus sponsorus. Ģenerālsponsora tituls maksāja 2000 latus, taču bija arī iespējams kļūt par sponsoru, slēdzot līgumu par 1000, 500 vai 250 latiem.

“Samsung Elektronics Overseas” ģenerālmenedžera K.S.Honga parakstītais līgums paredzēja pārskaitīt Bērnu slimnīcai latu par katru satelītdistances veicēju, organizēt koncertu stadionā “Daugava”, apmaksāt 500 latus Rīgas Ceļu policijai, segt 500 latu izdevumus 1000 medaļu izgatavošanai, nodrošināt trīs netliekamās medicīnas palīdzības automašīnu klātbūtni, segt izdevumus par 10 000 skrejlapām, 110 tiesnešu cepurītēm, 4000 dalībnieku numuriem, ar 180 latiem apmaksāt sešas pārvietojāmās tualetes, apmaksāt 278,50 latus par 43 cilvēku lielā tehniskā personāla darbu, kā arī nomaksāt reklāmas izdevumus laikrakstos “Diena” un “Sports” katrā pa trim reizēm maija mēnesī, kā arī pēc saviem ieskatiem apmaksāt reklāmu krievvalodīgajā presē.

Pasākuma norises datuma pārcelšana uz mācību gada beigām un pievēršanās skolām deva rezultātu. Satelītdistancē finišēja 4657 dalībnieki, no kuriem trešdaļa (1581) bija pieteikušies individuāli, bet pārējie pārstāvēja Rīgas skolas (2293), ārrīgas skolas (445), augstskolas (141) un armijas pārstāvjus (197). No Rīgas skolām čaklākie skrējēji mācījās Teikas vidusskolā, kurai vienīgai bija vairāk nekā divi simti (253) dalībnieki. Ārpus galvaspilsētas skaita ziņā lielākā bija Mārupes vidusskola ar 177 dalībniekiem, kurai sekoja Babīte, Naudīte, Vandzene, Bulduru Dārkopības tehnikums, Augstkalne, Kurmene un Skaistkalne.

Ašākie skolēni Viktors Sļesarenoks (0:15:49) un Andrejs Tokarevs (0:15:55) nepilnu piecu kilometru (4,8 km) distanci veica ātrāk par Andi Austrupu (0:15:57), vēlāk Īrijā dzīvojošo smiltenieti Raivi Zaķi (0:16:28) un piltenieti Aigaru Matisonu (0:16:40), ieņemot vietas pirmā desmita beigās. Kārtējo uzvaru atzīmēja Mārtiņš Alksnis (0:14:42) no Salaspils.

Maratonā pārliecinošu uzvaru svinēja smiltenietis Ziedonis Zaļkalns (2:30:59), Latvijas čempionāta atlikušās medaļas atvēlot talseniekam Imantam Erkenam (2:44:33) un ceturtajā vietā finišējušajam rīdziniekam Gustavam Melnajam (2:51:24).

Finiša protokols, ko rotā sacensību galvenā tiesneša Gata Ratnieka un galvenās sekretāres Maijas Treibakas paraksti, aizņēma vien trīs lapas, kurā satilpa 136 dalībnieki un 101 finišētājs piecu stundu kontrollaikā, ko par astoņām minūtēm pārtērēja vien četri skrējēji. Nefinišētāju vidū bija tāda slavenība kā nacionālais rekordists Aleksandrs Prokopčuks, eksčempione Inita Drēziņa, kā arī vēlākais “Čalis no Pulsometra” Māris Berķis, kurš tolaik bija vēl nepilngadīgs.

13 sieviešu konkurencē finišu sasniedza astoņas dāmas, no kurām triumfēja lietuviete Aušra Kavaliauskiene (3:12:11). Par Latvijas čempioni kārtējo reizi kļuva valmieriete Laila Ceika (3:16:17). Priekšā palaižot vēl vienu lietuvieti, pie pašmāju valsts čempionāta sudraba un bronzas tika Inita Bistrova (3:19:27) un 64 gadus vecā Nadežda Kavtaskina (3:38:29).

Bez ģenerālsponsora “Samsung Elektronics” Rīgas maratonu 2000. gadā atbalstīja arī tradicionālie “Remus”, “Master Food – Uncle Ben's”, “Apavu pasaule – Euroskor”, “Dzintars”, “Coca-Cola”, “Viva sport – Nike”, “Preses nams” un sporta dzēriens “Gatorade”. Trešā līmeņa atbalstītāju vidū bija “Adidas”, “BT-1”, “Jumava”, “Rīga 800”, “Latgarants”, “Veiksme Baltijā”, “Impro” un “Farmserviss”. Informatīvi atbalstīja “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Rīgas Balss”, “Sporta Avīze”, “Lauku Avīze”, “LABA”, “Spicā Avīze”, “Latvijas Neatkarīgā Televīzija” un “Radio SWH”.

Pieminot ģenerālsponsorus, jāsaka, ka iepriekšējie bija “Radio SWH” un “Netkarīgā Rīta Avīze” ar tās direktora biedru Ēriku Hānbergu. Pēc tam “Samsung” nomainīja “Maxima”. Zināms, ka sponsori ir pat ļoti svarīgi, jo deviņdesmito gadu otrajā pusē savstarpējo nesaskaņu dēļ nenotika Viļņas maratons.

Rīgas 800-gades svinībās maratonu pārceļ uz Pārdaugavu

Nākamais, 11. starptautiskais Rīgas maratons iegāja vēsturē ar vairākām radikālām izmaiņām, tostarp lokācijas maiņu un jaunām distancēm. Jaunajā tūkstošgadē skrējēji tikās 26. maijā Pārdaugavā, Uzvaras bulvārī 10 pie Arkādijas sporta nama, kas dažiem bija zināms kā bijušais sporta nams “Lokmotīve”.

Starta laiks pl.12.00 nemainījās, taču pēc pirmajiem 10 gadiem, kad 42,195 kilometru sacīkste veda skrējējus apkārt Ķīšezeram, šoreiz Rīgas 800 gadu svinībās dalībniekiem bija jāskrien pa vairākām Zemgales priekšpilsētas ielām (O.Vācieša, Ārlavas, Ģimnastikas, Kantora) un Stīpnieku ceļu Mārupē līdz Jaunmārupei un atpakaļ pa Daugavas ielu.

Otrs jaunums bija virkne papildu distanču. Kopā ar maratonistiem pusdienas laikā trasē devās skrituļslidotāji un pirmo reizi arī pusmaratonisti. Stundu pirms tam 21 kilometru braucienu sāka tautas velobrauciens, savukārt 20 minūtes vēlāk 6,5 kilometru satelītdistancē savus spēkus pārbaudīja skrējēji un skrituļslidotāji.

Sacensību direktoriātā blakus direktoram Jānim Karavaičikam un tehniskajam direktoram Jurim Beļinskim bija parādījies arī izpilddirektors Anrijs Lūsis. Kamēr skrējēji, skrituļotāji un velobraucēji bija trasē, tika piedāvāta muzikālā programma “Skatuve visiem” kolektīviem, solistiem un amatieriem, kas varēja pieteikties ētera aizpildīšanai. Uzvaras laurus jaunajā gadsimtā ceturto reizi plūca smiltenietis Ziedonis Zaļkalns (2:27:25) un valmieriete Laila Ceika (3:11:45).

Atbalstītāju rindās bija “Zepter”, “Sony”, “ZZK”, “BT1”, “Nike”, “Gatorade”, “Remus”, “Champion”, “Coca-Cola”, “Sharp”, “Latgarants” un “Sporta Avīze”.

Brīvās skatuves tradīcija turpinājās arī nākamajā gadā, kad 2002. gada 25. maijā 12. Rīgas maratons savā nosaukumā bija zaudējis vārdu “Starptautiskais”, taču atgriezās pie Brīvības pieminekļa un atkal veda dalībniekus apkārt Ķīšezeram, lai ar “Skatuve visiem” noslēgtos stadionā “Daugava”.

Pēc vairāku gadu nemainīgās dalības maksas tā dubultojās un sasniedza divus latus.

Starts tika dots pl.11.00, desmit minūtes vēlāk skrējienu sāka pusmaratonisti, kuru trase pa Brīvības ielu veda līdz Juglai, kur savienojās ar maratonistu trasi, kuras skrējēji tobrīd vēl atradās pie Ķīšezera Mežaparka, Vecmīlgrāvja un Jaunciema pusē. Vēl 10 minūtes vēlāk startēja 6,5 kilometru satelītdistances dalībnieki. Otro uzvaru Rīgas maratonā svinēja lietuvietis Arūns Balčuns (2:31:25), bet sieviešu konkurencē pirmo reizi uzvarēja tukumniece Anita Liepiņa (3:12:16).

2002. gadā sponsoru saraksts saruka līdz “Zepter”, “Selkoms”, apdrošināšanas kompānijai “Alianse”, “Uncle Ben's”, “Gatorade”, “BT1”, laikrakstiem “Sports” un “Diena”.

Organizatori iepriecina maratonistus ar bezmaksas dalību 

2003. gada 17. maijā Rīgas maratona nosaukumā bija atgriezies vārds “starptautiskais” un bija iegūts jauns ģenerālsponsors “Maxima”, kas nākamajā desmitgadē kļūs arī viens no Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) atbalstītājiem. 13. starptautiskajam Rīgas maratonam pieteikties varēja maija pirmajās divās nedēļās veikalā “Maxima” Augusta Deglava ielā 67. Pirmajām sešām vietām tika solītas naudas balvas no 500 līdz 50 latiem vīriešiem un no 400 līdz 25 latiem sievietēm.

Satelītdistancē, kas tika definēta kā “Maxima” kauss, piesakoties līdz sacensību dienai, varēja startēt bez maksas. Taču piedāvātās balvas ātrākajiem bija itin praktiskas. Vīriešu konkurencē pirmajam trijniekam tika televizors, videomagnetafons un radiomagnetola. Sievietēm – ledusskapis, putekļu sūcējs un mikroviļņu krāsns, bet jauniešiem dators, velosipēds un MP3 atskaņotājs.

Pazudusi bija pusmaratona distance, taču pusotru stundu pēc maratona starta stadionā “Daugava” risinājās spēkavīru sacensības. Tehniskā direktora Jura Beļinska vietā direktorātā darbojās direktora vietnieks Jānis Ulpe. Savas pozīcijas saglabāja sacensību direktors Jānis Karavaičiks un izpilddirektors Anrijs Lūsis.

2003. gada bukletā parādījās maratona statistiķa Gunāra Akerberga interneta lapas www.marathon.lv reklāma. Trešo uzvaru izcīnīja lietuvieši Arūns Balčūns (2:28:07) un Aušra Kavaļauskiene (3:05:26), kurai šī bija otrā uzvara.

Bez ģenerālsponsora “Maxima” maratonu atbalstīja “Sporta sistēmas”, gaļas izstrādājumi “Natanga”, “BT1”, “Zepter”, “Selkoms”, “Remus”, “Neatkarīgā Rīta avīze”, “Rīgas Balss”, laikraksts “Sports” un “Sporta Avīze”.

“Maxima” kā ģenerālsponsors saglabājās vēl divus gadus, taču 2004. un 2005. gadā pieteikšanās vairs netika rīkota Purvciema veikalā, bet gan sporta klubā “Arkādija” Uzvaras bulvārī 10.

Dalība bez maksas abus gadus bija ne tikai satelītdistancēm (4,5 un 5,1 km), bet arī maratonskrējējiem, kurus finišā gaidīja ne tikai piemiņas medaļas, bet arī “Maxima” krekli.

2004. gada 15. maijā dalībniekus turpināja pievilināt naudas balvas, kuras pirmo reizi bija atkarīgas no uzvarētājrezultāta. Uzvarētājam pārspējot divarpus stundas, solītās prēmijas bija no pustūkstoša latiem pirmajai vietai līdz 50 latiem sestajam. Skrienot lēnāk, pirmā vieta saņem 400 latus un sestā – 25 latus. Motivējošais nosacījums tika izpildīts, jo uzvarēja pašmāju pārstāvis Dmitrijs Sļesarenoks (2:27:08) un lietuviete Modesta Drungiliene (2:58:29), pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma sieviešu uzvarētājai finišējot ātrāk par trim stundām.

Arī 2004. gadā maratona rīkotāju komandā jeb direktorātā bija izmaiņas. Kopā ar sacensību direktoru Jāni Karavaičiku darbojās izpilddirektors Edvīns Krūms un galvenais tiesnesis Vladislavs Vaivads.

Atbalstītāju saraksts bija sarucis līdz “Remus”, Latvijas Radio un drukātai presei “Sporta Avīze”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Rīgas Balss”, “Vakara Ziņas”, “Sports” un krieviski rakstošajam “Telegraf”.

2005. gada 21. maija maratonu atbalstīja vēl mazāks pulciņš. Bez ģenerālsponsora “Maxima” par 15. starptautisko Rīgas maratonu vēstīja Latvijas Radio, kā arī savstarpēji saistītie izdevumi “Sporta Avīze”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Rīgas Balss”, “Vakara Ziņas” un laikraksts “Sports”. Orgkomitejā nemainīgā pozīcijā bija palicis sacensību direktors Jānis Karavaičiks, bet līdzšinējais izpilddirektors Edvīns Krūms tagad bija kļuvis par direktora vietnieku, kamēr Modris Stalgevičs ieņēma izpilddirekora amatu.

Pēdējā skrējienā apkārt Ķīšezeram uzvarēja Vjačeslavs Bambāns (2:45:58) un igauniete Kaja Mulla (3:11:09), kurai šī bija otrā uzvara Rīgā.

Šis bija pēdējais Rīgas maratons, ko rīkoja sporta klubs “Anniņmuiža” un atbalstīja “Maxima”. Nākamais, 2006. gads, bija arī pēdējais, kurā pie maratona stūres atradās Jānis Karavaičiks, Edvīns Krūms, Modris Stalgēvičs, Ivo Danče un Juris Beļinskis.

16. Rīgas maratonu rīkoja sporta klubs “Rīga” sadarbībā ar pasākumu aģentūru “Tomato”. 24. janvārī apstiprinātais sacensību nolikums tika anulēts. Tā vietā 24. aprīlī apzīmogots tika jauns nolikums.

3. jūnijā, startējot pie Brīvības pieminekļa, pirmo reizi Rīgas maratona dalībnieki lietoja “Champion Chips”, kuru īre maksāja divus latus. Pieteikšanās skrējienam notika no 18. maija mājaslapā www.rigasmaratons.lv vai zvanot uzziņu dienestam “1188”.

Izmaiņas skāra arī nosaukumu, no kura uz neatgriešanos pazuda vārds “starptautiskais”, bet klāt nāca jaunā ģenerālsponsora vārds “Parex”. Pēc vairāku gadu pauzes atgriezusies bija arī pusmaratona distance. Satelītdistances “American Express” garums bija 5300 metri.

Maratona trase vairs nemeta loku apkārt Ķīšezeram ar noslēgumu stadionā “Daugava”, bet Mežaparkā pie Lielās Dziesmusvētku estrādes griezās atpakaļ, lai pie Raiņa kapiem dotos vēl divos apļos Mežaparka virzienā un pēc tam pa Skanstes ielu vestu skrējējus līdz Eksporta ielai un 11. novembra krastmalai ar finišu Rātslaukumā, Kaļķu ielā.

30. maijā Rīgas domē notika preses konference, kuru atklāja iepriekšējā gada Ņujorkas maratona uzvarētāja Jeļena Prokopčuka. Sacensību nedēļā četras dienas pirms sestdien gaidāmā pasākuma klātesošos uzrunāja arī RD pārstāve Baiba Brigmane, “Parex bankas” Maksājumu karšu daļas vadītājs Andris Riekstiņš, kā arī maratona rīkotāji Jānis Karavaičiks un Larss Āboliņš, kurus visus pieteica Jeļena Prokopčuka.

Latvijas garo distanču skriešanas superzvaigzne pēdējos gados trīsreiz bija labojusi nacionālo maratona rekordu sievietēm, kas kopš 1981. gada piederēja Elizabetei Bradu, kura savu rekordu bija labojusi trīsreiz un apstājusies 1984. gadā (2:39:20). Jeļena Prokopčuka rekorda labošanā iesaistījās 18 gadus vēlāk – 2002. gadā Parīzē (2:28:36), kam sekoja 2003. gada Londona (2:24:01) un 2005. gada Osaka (2:22:56).

2006. gadā Rīgā uzvarēja Krievijas pārstāvis J.Vinogradovs (2:41:52) un jaunā valmieriete Laura Zariņa (3:04:31), bet ātrākais pašmāju skrējējs bija Vjačeslavs Bambāns (2:53:13), sudraba medaļu atstājot ceturtajā vietā finišejušajam ogrēnietim Kristapam Kaimiņam (2:59:09).

Starptautiskā Rīgas maratona stagnācija

Finišējušo Latvijas skrējēju skaits Starptautiskajā Rīgas maratonā (1991-2006)

276 (1991)

267 (1992)

223 (1993)

146 (1994)

143 (1995)

139 (1996)

116 (1997)

68 (1998)

53 (1999)

83 (2000)

79 (2001)

84 (2002)

88 (2003)

90 (2004)

84 (2005)

85 (2006)

1991. gadā, kad risinājās 1. starptautiskais Rīgas maratons, Latvijā notika 11 maratonskrējieni, kas nav skaita ziņā bagātākais gads. Vairāk maratonu bija iepriekšējos – 1988. un 1989. gadā, kuros bija pa 13 maratoniem, bet 1990. gadā bija 11 skrējieni visdažādākajās pilsētās. Nākamajos gados nelielo maratonu skaits Latvijā saruka, līdz 2006. gadā vairs notika vien divi maratoni un abi galvaspilsētā. Kopš Rīgas maratona aizsākumiem tajā noskaidroja Latvijas čempionus, bet līdz 2006. gadam izņēmumi bija trīs 2003.-2005. gadi, kad valsts labākos noskaidroja Daugavpilī.

Pēc dalībnieku skaita nepārspēts palika pirmais maratons 1991. gadā ar 707 finišētājiem, no kuriem 276 bija Latvijas pārstāvji. Nākamjos piecos gados finišētāju skaits saruka līdz 173. Pirmajos sešos gados samazinājās arī pašmāju finišētāju skaits, bet Latvijas skrējēju kopskaits piecos gados dubultojās no 276 līdz 549. Vairāk par minētajiem pašmāju 276 un 267 finišētājiem pirmajos divos gados fiksēja 1990. gada Tautasdziesmas maratonā, ko Biķernieku trasē veica 310 maratonisti. Vismazākais pašmāju maratonistu skaits Rīgā bija 1999. gadā, kad pamatdistancē finišēja vien 53 skrējēji.

1990. gadā ideja par 1. starptautisko Rīgas maratonu dzima “Rīgas kausu” laikā, kad to norises laikā Vācijas tūrisma uzņēmuma “Baltische Reiseburo” īpašnieks Renē Vencelidess bija ieradies sava tēva dzimtenē un ierosināja rīkot maratonu, piedāvājot uz šejienes atvest Rietumeiropas skrējējus, kas pilsētu apskatītu ne tikai pa autobusa logu vai rāmā pastaigā, bet arī skriešus no maratona trases. Togad “Rīgas kausi” labākos noskaidroja 29. gadu pēc kārtas, taču sacensību popularitāte bija zudusi, salīdzinot ar kausu izcīņām pirmajos gados. Stadiona tribīnes vairs nebija pārpildītas, jo skatītājiem trūka vieglatlētikas zvaigžņu skrejceliņos un sektoros. Daugavas stadiona infrastruktūra bija novecojusi un vairs neatbilda to laiku standartiem, organizatori nevarēja nodrošināt dalībniekus ar moderniem viesnīcu numuriņiem un atlīdzību par dalību, nerunājot par balvām uzvarētājiem un prēmijām arī zaudētājiem. Ar 1000 rubļiem uzvarētājiem varēja domāt tikai par Latvijas un PSRS sportistiem, bet ne spožām starptautiska līmeņa zvaigznēm, kas pievilinātu stadionam skatītājus. Tāpat arī maratonā jārūpējas par skrējēju neizsīkstošu interesi un atgriešanos trasē.

Finišētāju skaits pirmajos sešos maratonos kopā ar ārzemniekiem (1991-1996)

707 (1991)

509 (1992)

245 (1993)

172 (1994)

169 (1995)

173 (1996)

Aptuveni šādi deviņdesmitajos gados tika vērtētas Latvijā notiekošās vieglatlētikas sacensības. Viens no Starptautiskā Rīgas maratona direktoriem Jānis Karavaičiks, atceroties pirmos maratonus, pauž uzskatu, ka pirmajos divos gados bija trešais labākais maratons bijušajā PSRS teritorijā aiz Maskavas un Omskas. Skatoties uz kaimiņiem, organizators stāsta, ka Tallinas maratona rīkotāji tikai sacensību dienā “kaut ko riktēja augšā”.

Kā Karavaičiks pazaudēja ģenerālsponsoru “Maxima”

Tolaik bijusi draudzība ar Viļņas maratona rīkotājiem, kuri izmantoja faktu, ka Lietuvas galvaspilsētā atradās Eiropas ģeogrāfiskais centrs ar to simbolizējošu stabu, tādējādi pasākumu nosaucot par “Marthon Europos Centras Vilnius”. Līdz 1998. gadam maratonisti startēja no šī tūristus pievilinošā Eiropas centra staba un finišēja Viļņas stadionā. Pēc tam līdz 2010. gadam trase bija samērā līdzena ar dažām taisnēm, startējot Ģedimina laukumā un vedot skrējējus divos apļos deviņus kilometrus gar Neres upes vienu krastu, tad pa otru pretējā virzienā un katra apļa beigās pāris kilometrus palīkumojot pa Vecpilsētu. Šajā desmitgadē Viļņas maratona trase kļuvusi nedaudz reljefaināka ar lielākiem kāpumiem.

Rīgas maratona sponsors “Maxima” vēlējās, lai pasākuma rīkotāji paceļ Viļņas maratonu līdz Rīgas līmenim.

Jānis Karavaičiks nebija sapratis, ka tas Lietuvas tirgotājiem ir ļoti svarīgi, un “Maxima” īpašniekiem vēlamajā dienā aizbrauca uz radu un ģimenes pasākumu. Tādējādi Rīgas maratons pazaudēja sponsoru,

taču draudzīgas atteicības ar Lietuvu saglabājās – galvenais Viļņas maratona rīkotājs pat bija otra direktora Aleksandra Balss meitas krusttēvs.

Atgriežoties pie Rīgas maratona, sarunā ar LSM Jānis Karavaičiks pauž prieku, ka pa visiem 16 gadiem, kuros viņš bija Rīgas maratona rīkotājs, neviens trasē nenomira. Bet trakākais bija 1994. gads, kad karstumā daži izstājās jau pēc pirmajiem pieciem kilometriem.

Togad uzvarējušais Normunds Ivzāns LSM pavēstīja, ka Rīgas maratona 30 gadu jubilejas priekšvakarā apsver domu 11. oktobrī 42,195 kilometrus nosoļot, kas ir ogrēnieša pamatdisciplīna veterānu sacensīsībās, kur tiek startēts arī 2020. gada sezonā.

Taujāts par noslēgumu pie Rīgas maratona vadības stūres, Nacionālās Rīgas sporta manēžas direktors Jānis Karavaičiks atceras, ka Rīgas dome gribēja piespēlēt rīkotāju komandā cilvēku, ar ko viņi nevarēja sadarboties. Tā vietā bija ieplānots, ka komandā iesaistīsies Aigars Nords. Rezultātā 2006. gadā Jānis Karavaičiks un Aleksandrs Balss sarīkoja Rīgas maratonu pēdējo reizi, piepalīdzot Aigaram Nordam, bet bez Rīgas domes ieteiktajiem palīgiem, un nākamajā gadā visu nodeva Aigaram Nordam.

(turpinājums sekos)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti