Kā vācbaltieša ideja pārauga pirmajā Rīgas maratonā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pirmais Starptautiskais Rīgas maratons risinājās 1991. gada 27. jūlijā, taču ceļš līdz tā norisei sākās gadu iepriekš, kad Latvijā no Vācijas ieradās baltvācieša pēctecis Renē Vencelidess, kura tēvs 1939. gadā bija spiests pamest dzimteni un savu pilsētu īsi pirms kara. 1990. gada 4. maijā tika deklarēta Latvijas Republika, un vasarā, apmeklējot “Rīgas kausus”, tūrisma uzņēmuma “Baltisches Reisebüro” īpašnieks pilsētas tēviem un Latvijas Vieglatlētikas savienībai (LVS) ierosināja rīkot pilsētas maratonu, kāds ir katrai sevi cienošai Eiropas pilsētai, kur nu vēl galvaspilsētai un Hanzas apvienības loceklei.

ĪSUMĀ:

  • 1927. gada 31. jūlijā Liepājā notiek pirmais maratonskrējiens Latvijā
  • Maratonistu panākumi līdz Latvijas neatkarības atgūšanai
  • Tautasdziesmas maratona triumfs Biķernieku trasē
  • Latviešu piedzīvojumi pirmajos aizokeāna maratonos
  • Vācbaltiešu pēctecis Renē Vencelidess rosina ideju par Rīgas maratonu
  • 1990. gada rudenī ar mērlentu un mietiem mēra iecerēto trasi
  • Top sacensību direktorāts, budžets un sameklēti atbalstītāji

 

Par Latvijas skrējēju debiju maratona distancē minamas Stokholmas olimpiskās spēles 1912. gadā, kur Andrejs Kapmals, Nikolajs Rasso un Andrejs Krūkliņš maratona finišu gan  nesasniedza. Vēsturiski pirmais maratonskrējiens Latvijā datēts 1927. gada 31. jūlijā Liepājā, kur ātrākais bija 24 gadus vecais Kārlis Bukass (3:01:14.7), mēnesi vēlāk, 28. augustā, Rīgā kļūstot arī par pirmo valsts čempionu, skrienot par sešām minūtēm lēnāk (3:07:15.4). Sudraba medaļu izcīnījušais Artūrs Motmillers (3:22:27.4) nākamajā gadā pārstāvēja sarkanbaltsarkanās krāsas olimpiskajās spēlēs Amsterdamā un 1933. gadā Košicē sasniedza jaunu Latvijas rekordu (2:41:38,2), kas pēc tam netika labots 19 gadus. Jāpiebilst, ka gadsimta mijā dzimušais vieglatlēts divus gadus vēlāk no Košices miera maratona atgriezās ar uzvaru un pēc gada vēlreiz pārstāvēja valsti olimpiskajās spēlēs, kas risinājās Berlīnē.

Pašu mājās togad čempioni maratonā netika noskaidroti, jo 1936. gadā maratonskrējiens tika pārtraukts karstuma dēļ, bet no 1940. gada līdz 1946. gadam sacensības netika rīkotas. Nākamajos gados ar dažiem izņēmumiem čempioni tika noskaidroti teju katru gadu. Pasaulē maratonu bums sākās 60. gados, savukārt

Latvijā fiksēti 70 unikālie maratonisti, kas četrās desmitgadēs (1929.-1969.g.) veikuši šo distanci.

Rimi Rīgas maratona vēsture

Līdz ar neatkarības atgūšanu 1990.gadā Latvijā ieradās ne tikai pirmās tūristu grupas, bet arī pusgadsimtu iepriekš aizbraukušo vācbaltiešu pēcteči, starp kuriem bija arī Rīgas maratona galvenais iniciators. 

2020.gadā Latvijas lielākais tautas sporta pasākums atzīmē 30 gadu jubileju, tāpēc LSM rakstu sērijā "Rimi Rīgas martona vēsture" ieskatās notikumos, kuru aculiecinieki joprojām ir starp mums. 

Trijās desmitgadēs mainījušās gan skrējēju paaudzes, dalībnieku struktūra un galvenie varoņi, gan pasākuma organizatori, reklāma un starptautiskais vēriens, gan naudas vienības un maratona budžets, gan rezultātu un ziņu publicēšana. Mainījusies pat skrējiena trase un starta vieta, taču saglabājusies skriešana 42,195 kilometros un pati Rīga palikusi savā vietā.

Rakstu sērijā:

  1. 1990: Rīgas maratona dzimšana

  2. 1991: Pirmais Rīgas Starptautiskais maratons

  3. 1992: Otrais Rīgas maratons ar finišu zem Sporta pils jumta

  4. 1993: Trešajā Rīgas maratonā uzvar Prokopčuks

  5. 1994: Karstākais Rīgas maratons

  6. 1995: Rīgas maratonu patriec no Brīvības pieminekļa

  7. 1996: Prokopčuks ielas apavos triumfē Rīgas maratonā 

  8. 1997-2006: Rīgas maratona noriets

  9. 2007: Rīgas maratona atdzimšana

  10.  2012-2019: Rīgas maratons mirdz bronzā un zeltā

70. gados Rīgā nenotika neviens maratons un iezīmējās to norise visdažādākajās pilsētās - Liepājā, Gulbenē, Daugavpilī, Ugālē, Kuldīgā, Rojā – tādējādi ceļot šīs garās distances popularitāti. 80. gados skriešana kļuva tik iecienīta, ka maratonu skaits sāka palielināties un desmitgades izskaņā divus gadus pēc kārtas sasniedza pīķi – 13 sacensības. Maratonisti skrēja no februāra līdz novembrim tādās vietās kā Jelgava, Valmiera, Ēdole, Jūrmala, Ozolnieki, Stučka, Viesiena, Viļaka, Olaine, Skrunda, Priekule, Ikšķile, Pastende un Madona.

Dalībnieku skaits bieži varēja nepārsniegt arī 20 skrējējus, taču lielākais notikums 80. gadu beigās bija vērienīgais “Tautasdziesmas maratons” Biķernieku trasē Rīgā, ko ik oktobri Trešās atmodas laikā rīkoja režisora Anša Epnera vadītā rīcības komiteja un orientēšanās klubs “Kāpa”. Nedaudz virs piecu kilomtru garajā aplī devās vairāki tūkstoši skrējēji, izvēloties veicamo apļu skaitu un distances garumu. Maratonu astoņos apļos 1988. gadā veica 251 skrējējs, kam sekoja finišētāju pieaugums nākamajos gados – 255 (1989. gadā) un 310 (1990. gadā).

Līdz 1990. gada izskaņai Latvijā tika aizvadīti 120 maratona skrējieni, kuros finišējuši vairāk nekā 1200 unikālo dalībnieku, tolaik vērtēja garo distanču statistikas fanātiķis Gunārs Akerbergs.

Anita Stūrīte (tagad Liepiņa) 1990.gadā
Anita Stūrīte (tagad Liepiņa) 1990.gadā

Par pirmo Latvijas sievieti, kas noskrējusi ārzemju aizokeāna maratonu, 1990. gada 4. aprīlī kļuva Anita Stūrīte (vēlākā olimpiete soļotāja Liepiņa), kurai kā Latvijas Universitātes (LU) studentei bija iespēja startēt Losandželosas maratonā. Talsos dzimusī 23 gadus vecā jauniete uzauga lauksaimniecības izmēģinājumu saimniecības strādnieku astoņu bērnu ģimenē Liepājas pievārtē, bet skolas gaitas sāka Saldū, kur sestajā klasē caur basketbolu iepazina sportu un nokļuva pie vieglatlētikas treneres Dailas Mankus. Saldus 2. vidusskolas sporta klasē treneris J. Miesnieks meiteni pievērsa soļošanai, ko turpināja LU Pedagoģijas fakultātē pie Georga Gutpelca. Uzaicinājuma vēstuli dalībai Losandželosas maratonā no vietējā latviešu sporta kluba “Rīga” saņēma Rīgas Politehniskā institūta (tagad: Rīgas Tehniskā universitāte (RTU)) students Guntars Ormanis un LU studente Anita Stūrīte. Finansiālos, kā arī dokumentālos jautājumus nokārtoja Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) un Latvijas Lauku sporta biedrība (LSB) “Vārpa”. Lidojot caur Maskavu un Varšavu, nokļūts Ņujorkā, no kurienes ar tautiešu viesmīlīgo palīdzību nonākts Losandželosā. Starp 19 tūkstošiem maratona dalībnieku trešdaļa bija sievietes, un ārzemnieki varējuši startēt bez maksas. Sacensību centrs atradās olimpiskajā stadionā, katram starta paka ar dažādiem labumiem, starp kuriem ne visam mūsu tautieši spēja atrast pielietojumu.

Anita Stūrīte Losandželosas maratonā startēja no elites koridora un jutās ērti jaunajos nedaudz par lielu esošajos “Adidas” apavos, kurus īsi pirms izlidošanas no Rīgas bija palīdzējuši sarūpēt paziņas.

Atbilstošs bija arī rezultāts – 2:57:08 – jauns personīgais rekords, kamēr Guntars Ormanis dabūja pamocīties noskrietās ķīniešu krosenēs. Distance veda pa pauguraino pilsētu, taču visvairāk latvieti pārsteidza skatītāju tūkstoši, kas kā blīva un nepārtraukta siena iekļāva trasi. Pēc sacensībām izbaudīta finiša zona ar medaļu, barošanu, masāžu, dušu un citiem labumiem. Nākamās dienas apbalvošanas ceremonijā naudas balvas no 2500 USD tika pirmajam desmitniekam un pa 200 USD vecumgrupu uzvarētājiem. Igauniete Sirje Eihelmane par otro vietu tika pie 10 000 USD, savukārt abi latvieši turpināja trīs nedēļas izbaudīt tautiešu viesmīlību. Tiesa, atpakaļceļā izpalika ''Aeroflotes'' viesmīlība, jo Guntara Ormaņa soma neieradās Maskavā.

Tā paša aprīļa beigās Anita Stūrīte piedalījās Brēmenes maratonā (2:58:57), kur startēja ap 4000 (pēc citiem avotiem 1600) dalībnieki, trasei vijoties pa vecpilsētu, tad izvedot skrējējus ārpus pilsētas un negaidot noslēdzās sporta hallē. Šoreiz kurzemniecei kājās bija par 64 dolāriem iegādāti skriešanas apavi “Asic GEL-110”, kas pārsimt dāmu konkurencē ļāvuši tikt pie 1000 DM, kamēr kungu uzvarētājs G.Voji (2:15:39) no Tanzānijas saņēma “Toyota”. Starp Latvijas skrējējiem pieminami augstajās 18. un 25. vietās finišējušie Oļegs Kozlovs (2:27:24) un Jānis Mičulis (2:30:40), savukārt sieviešu konkurencē triumfēja vāciete P.Lībere (2:38:39), bet Anita Klapote izstājās pēc noskrietiem 30 kilometriem. Dažiem latviešiem, arī Anitai Stūrītei, brīvā brīdī izdevās kaimiņpilsētā Oldenburgā apmeklēt Ievas Akurateres koncertu.

Pirms tam savu pirmo Tautasdziesmas maratonu Anita Stūrīte bija veikusi 3 stundās un 29 minūtēs, sev par pārsteigumu uzvarot attiecīgajā vecumgrupā, un viņa nolēma turpināt skriešanas karjeru.

Pēc pirmajiem startiem ārvalstīs Stūrīte saprata, ka Latvija atrodas feodālajā laikmetā. Aiz robežas skrien sieviešu tūkstoši un daiļajam dzimumam skrējiens ir normāla veselīgas dzīves sastāvdaļa, bet Latvijā nereti tas ir iemesls ironiskām piezīmēm.

“Neaizmirstiet, ka ikviena meitene, arī skrejoša, grib būt skaista! Taču iespējas ietērpties gaumīgā sporta krekliņā un biksītēs ir minimālas,” pauda teju vienīgā jaunās paaudzes maratonskrējēja Anita Stūrīte, metot akmeni arī sacensību organizatoru dārziņā: “Jāpiebilst, ka mūsu pirmie skrējieni, kuros meiteņu netrūka, laikam tika rīkoti organizatoru prestižam, nerūpējoties par to dalībnieku un dalībnieču turpmāko iesaistīšanos treniņos.”

Vēlākā olimpiete norādīja arī uz prestižu vietējo sacensību trūkumu un iespēju startēt ārzemēs, kur varētu izpausties Anita Klapote un Ilona Upmale, kā arī divkārtējais Latvijas čempions Jānis Mičulis.

Trasi mērīja ar mērlentu un metāla mietiņiem

Pēdējos divus gadus Latvijas čempionāts risinājās maršrutā Rīga-Ogre un baltvācieša Renē Vencelidesa ierosinājums par pilsētas maratonu guva atbalstu. LVS prezidijs 3.augustā par sacensību direktoriāta līdzpriekšēdētājiem apstiprināja prezidija locekļus Jāni Karavaičiku un Aleksandru Balsu, kuri turpmāk maratona rīkošanā piedalīsies attiecīgi 16 un 10 gadus.

Aleksandrs Balss un Jānis Karavaičiks 2015.gadā
Aleksandrs Balss un Jānis Karavaičiks 2015.gadā

Abu direktoru viens no pirmajiem uzdevumiem bija doties iepazīt maratonskrējienus Maskavā un Frankfurtē. Novembra sākumā prese ziņoja par gaidāmā maratona trasi un tā mērīšanu.

Starta vietai tika izraudzīts Brīvības piemineklis, tālāk trase vijās Mežaparka virzienā, pēc tam meta loku apkārt Ķīšezeram, atgriezās pilsētā cauri Juglai un noslēdzās ar finišu ''Daugavas'' stadionā.

Atbilstoši starptautiskajiem IAAF (vieglatlētikas jumta organizācijas nosaukums pasaulē līdz 2019. gadam) noteikumiem, trases mērīšanai tika izmantota 50 metrus gara metāla mērlente un mietiņi.

Aktā par 42,195 kilometru garās trases mērīšanu parakstījušies maratonu kolekcionārs Gunārs Akerbergs, ultramaratonu leģenda Georgs Jermolajevs un D.Ozols.

Piecu kilometru tautas skrējiena trase stiepās pa Brīvības ielu līdz Pērnavas ielai, kur tā pagriezās uz ''Daugavas'' stadionu.

No ārzemniekiem prasīja 40 doičmarkas

Laikraksts “Sports” 2. oktobrī vēstīja, ka ar maratona iniciatoru Renē Vencelidesu tika noslēgts sadarbības līgums, kurā tika plānoti 500-1000 dalībnieki un paredzēts, ka ārvalstu skrējēji drīkst pieteikties tikai ar Vācijas tūrisma uzņēmuma “Baltisches Reisebüro” starpniecību un dalības maksa ir 40 vācu markas (DM). “Baltische Reisebüro” apņēmās segt ārzemju dalībnieku uzņemšanas izdevumus 70 DM dienā, kas iekļāva izmitināšanu un ēdināšanu viesnīcā “Rīga”, kā arī transporta izmaksas un kultūras programmu. LVS apņēmās uzņemt Vācijas 1-2 pārstāvjus četru dienu garumā 1991. gada aprīlī-maijā un sešas dienas jūlijā, sedzot visus uzturēšanās izdevumus.

Divas vizītes tika paredzētas arī Vācijā, un 1990. gada 26.-29. oktobrī uz Frankfurti devās abi direktori un konsultants Gunārs Akerbergs, kuriem vācieši nodrošinājā ne tikai dzīvošanu un ēdināšanu, bet arī kabatas naudu. Sacensībās startēja 8040 maratonisti, dalībnieku rekorda un politisku mērķu vārdā nepilnu gadu

pēc Berlīnes mūra krišanas, ļaujot 1200 Austrumvācijas skrējējiem startēt bez dalības maksas,

piedāvājot arī lētu nakšņošanu. Maratona rīkošanā organizatoriem un sešiem tiesnešiem palīdzēja pusotrs tūkstotis brīvprātīgo. Skrējiena budžets bija aptuveni miljons vācu marku, no kurām trešdaļu sedza sponsori, uzvarētājiem - Konrādam Dobleram (2:13:29) no Minhenes un Kerstinai Preslerei (2:34:13) - pasniedzot jaunas “Audi 90” automašīnas (30 000 DM) un naudu benzīnam (5000 DM). Naudas balvas tika pirmajam desmitam, citas balvas saņēma vecumgrupu uzvarētāji, komandas, vecākie, jaunākie un citu kategoriju izredzētie. Finišu sasniedza ap 6400 skrējēji, kuru vidū bija arī Gunārs Akerbergs (3:03:21 – 1271.v.), savā pirmajā maratonā Rietumos apsteidzot vīru melnās brillēs ar diviem redzīgiem pavadoņiem, bet paliekot aiz ātrākajiem ratiņbraucējiem. Latvijas maratonu kolekcionāram šis bija 106. finišs 42,195 kilometru distancē un togad pirmo reizi skriets ārpus bijušās PSRS, pirms Frankfurtes paspējot skriet arī Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā un Ščitno Polijā.

Pieredzes iegūšanai gaidāmā pirmā Rīgas maratona organizatori Aleksandrs Balss un Jānis Karavaičiks, pateicoties “Baltisches Reisebüro” viesmīlīgajai uzņemšanai, tika pie iespējas pēcsacensību dienās sastapt Frankfurtes maratona direktoru Frici Vēberu, kurš Rīgas ciemiņiem neliedza informāciju un padomus, atsaucot atmiņā arī 1943. gadu, kad nācies paviesoties Rīgas hospitālī.

Otrā pasaules kara laikā Aleksandrs Balss bija pretējās pozīcijās, taču izšāvis tikai vienreiz.

Otra Renē Vencelidesa finansēta 1. starptautiskā Rīgas maratona organizatoru vizīte tika plānota 1991. gada 3.-6. maijā Minhenē, praktiska pieredze tika gūta arī Hamburgas maratonā. Vācu pusei līdz 1. jūnijam bija jāinformē par gaidāmo ārvalstu dalībnieku skaitu. Jāpiezīmē, ka 31. janvārī Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejā (RP TDP IK) tapa protokols par to, ka ārzemju maratonistu skaits jāpaziņo līdz 1. aprīlim un uzturēšanās dienas nauda paceļama no 70 uz 80 DM pārtikas preču un dažādu pakalpojumu sadārdzināšanās dēļ.

Barikāžu mēnesī ne tikai strauji kāpa cenas, bet arī mainījās ielu nosaukumi, tāpēc protokolā Vācijas puse tika informēta, ka skrējiena shēmā 13. oktobra ielas nosaukums jāizlabo uz Jaunciema aleju.

Katram skrējējam pa banānam

Sponsoru piesaiste ietekmēja sacensību budžetu, tam izaugot no 105 000 līdz 134 172 rubļiem, no kuriem dalības maksas bija 9 194 rubļi (6,9%), turpretī sponsoru piešķirtie 73 500 rubļi veidoja vairāk nekā pusi no budžeta (54,8%). Vēl pa 13 200 un 20 000 rubļiem piešķīra Latvijas Republikas Fiziskās kultūras un sporta komiteja (LR FKSK) un LVS. 12. februārī tāme tika nosūtīta latviešu-vācu kopuzņēmuma “Reho” vadītājam Klausam Hīboteram ar lūgumu apbalvot abus uzvarētājus ar 1000 DM lielu balvu.

Par sacensību ģenerālsponsoru kļuva parfimērijas ražotājs “Dzintars”, piešķirot 40 000 rubļus no sava 500 miljonu lielā gada apgrozījuma. Latvijas ārzemju tūrisma akciju sabiedrība “Ventus” atvēlēja 30 000 rubļus un solīja sarūpēt naktsmītnes PSRS skrējējiem, savukārt 15 000 rubļus pirmā maratona rīkotāji saņēma no Brēmenes būvuzņēmuma “Reho” jeb viesnīcas “Hotel de Rome”, kas atvēlēja arī prasītās 2000 DM uzvarētāju apbalvošanai.

Iepriekš minēts, ka Vācijas tūrisma uzņēmuma “Baltisches Reisebüro” vadītājs ir Starptautiskā Rīgas maratona idejas autors un solīja atvest baltvāciešu pēctečus uz Latviju ne tikai parādīt senču dzimteni, bet arī noskriet maratonu. Taču pirmsstarta preses konferencē ne visi sanākušie zināja, kurš ir sacensību iniciators, – līdz brīdim, kad tika uzdots šāds jautājums un vācietis Renē Vencelidess kautri piecēlās.

Tomēr par skaļāko atbalstītāju tiem laikiem kļuva Rietumeiropas augļu sagādes firma “Chiquita Bananas”, sarūpējot 300 kilogramus ar banāniem.

Pa vienam eksotiskajam auglim nonāca finišētāja suvenīrmaisiņā, kur bija arī maratona atribūtika un Rīgas dzērienu rūpnīcas “Veldze” dzēriena pudele – pepsikola. Tikmēr cita bezalkoholisko dzērienu rūpnīca “Mīlgrāvis” sagatavoja īpašus minerālūdeņus un citus padzērienus, ko skrējējiem baudīt trasē. Savukārt par Republikāniskās ārējās tirdzniecības apvienības “Interlatvija” piešķirtajiem 1000 rubļiem nopirka mikroviļņu krāsni un trīs kafijas automātus uzvarētāju godināšanai.

“Baltisches Reisebüro” īpašnieks uzskatīja, ka katrai lielpilsētai, kas sevi par tādu uzskata, ir nepieciešams maratons un Eiropas valsts galvaspilsētai savs maratons ir tas pats, kas automobiļi pilsētas ielās.

Izdevumā “Sporta Pasaule” skrienošais žurnālists Artis Drēziņš rakstīja, ka, ilgi skrienot, var tikt pie krampjiem, pret ko lieliski palīdz kālijs un hlors, kas banānu padara par augļu karali, jo tajā lielā daudzumā ir arī viegli pārstrādājamā fruktoze un vitamīni, ja vien šis auglis organismam nav pārāk liela eksotika.

Respektīvi, banānam bija jābūt klāt pie Rīgas maratona dzimšanas pat tad, ja 1991. gada pirmajā pusē Latvija faktiski atradās PSRS valgos un nestabilās politiskās situācijas dēļ ārvalstu augļu tirgotāji nelauzās uz Baltiju. Banāni Rīgā parādījās tikai pa “melnā tirgus” kanāliem, tomēr tieši vācietis Renē Vencelidess sarūpēja šos augļus maratona finišētāju maisiņos. Viņš

rīkojās pavisam vienkārši: “Chiquita Bananas” ziedotās 15 kastes noformēja kā bagāžu un pievienoja vācu tūristu grupai, kas ieradās lidostā “Rīga”, kur muitniekiem “pārbaudei” pietika ar 12 banāniem.

Tādējādi necerēti tika ietaupītas vairākas kastes, ļaujot augļiem nonākt ne tikai pie maratona finišētājiem, bet arī uz prezentācijas galdiem.

Atbalstītāju godā nokļuva arī virkne citu uzņēmumu: ādas galantērijas kombināts “Somdaris”, Latvijas tūrisma firma “Latvia-Tours”, Rīgas mehanizētā kolonna “Latesa”. Pēc maratona patecība tiks arī Rīgas milicijai un pilsētas ceļu milicijai, laikrakstu “Diena” un “Rīgas Balss” redakcijām.

Presē jau izsludinātā “Showimpex” balle līdz rīta gaismai tika atcelta. Taču

situāciju glāba Latvijas Pūtēju orķestru asociācija un tās ikoniskais prezidents Arnolds Sabulis, kurš pats ieradās pie sacensību rīkotājiem un izteica piedāvājumu, kā būtu, ja maratona trasē izvietotu 10 pūtēju orķestrus.

Startā pie Brīvības pieminekļa nolika saulē spīdošās RTU Studentu pūtēju orķestra un orķestra “Rīga” taures. Senču un Pērnavas ielu krustojumā, kur maratonisti griezās pa kreisi, bet tautas distances dalībnieki pa labi, pusotru stundu (18.00-19.30) muzicēja “Kolka”. Mežaparkā maratonistus sagaidīja “Madliena” (18.00-19.30), Jaunciema centrā Valmieras gaļas kombināta orķestris “Signāls” (18.30-20.00), Juglā “Draudzība” no Talsu rajona (19.00-20.15), pie Mēbeļu nama “Vecauce” (19.30-20.30), Grīziņkalnā “Ķekava” (18.00-19.30) un Daugavas stadionā finišētājus izklaidēja – “Auseklītis” un “Fēnikss”. Visu 10 orķestru kopēja saspēlēšanās stadionā sākās pēc plkst.21 un mūzika neapklusa līdz plkst.23.

Pēc skrējiena ārzemju viesu, sacensību dalībnieku un skatītāju vārdā organizatori pateiksies Latvijas Pūtēju orķestru asociācijai un tās prezidentam Arnoldam Sabulim.

 

Rimi Rīgas maratona vēsture tiks pētīta arī citos LSM.lv rakstos turpmākajās nedēļās. Sekojiet turpinājumam!

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti