Šogad septembrī notikušajā ikgadējā L’Oreal–UNESCO balvas pasniegšanā sievietēm zinātnē viena no trim Latvijas laureātēm bija Kristīna Baho Santosa. Bioloģijas zinātņu doktorante ir spāniete, bet jau vairākus gadus strādā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Viņa strādā pie jaunas metodes, kas ātri un viegli mājas apstākļos ar urīna paraugu ļautu vīriešiem noskaidrot – ir vai nav viņiem prostatas vēzis. Izklausās vienkārši, bet darbs pie šīs metodes ir gana sarežģīts, jo vispirms jāiemācās "izlasīt šūnu sūtītās draudu vēstules".
Autora ziņas
Pūtēju orķestrim dažādos laikos Latvijā ir bijusi svarīga vieta gan sadzīvē – spēlējot zaļumballes, bēres un kāzas, gan vēstures griežos, Brīvības cīņās un, protams, Dziesmu svētkos. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" par patriotismu un skatuves kultūru, par kopības sajūtu un muzicēšanas prieku stāsta Alūksnes un Madonas pūtēju orķestru dalībnieki.
"Tauta ir lepna, čakla, strādāt spējīga, sievietes vienmēr grib būt skaistas, un arī tautastērps, goda drānas ir skaistas" – tā par Dienvidkurzemes ļaudīm un viņu mantojumu saka Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja Vineta Solovjova. Latvijas Radio raidījums "Kultūras rondo" izzina, kāpēc Kurzemē tautas tērpu mantojums ir tik bagātīgs, par ko vēsta Rucavas pūra lāde un cik daudz pakustēt varēja rucavnieces, kuras tērpušās duj lindrukos, mārģinēs un snātenēs.
Skatot naudas ceļus mūsu valstī pagājušā gadsimtā, visvairāk nauda mainījusies laika posmā no 1914. līdz 1942. gadam. Tajās desmitgadēs Latvijas teritorijā bija 19 dažādas naudas zīmes. Nauda mainījās pa mēnešiem, un atšķirīga tā bija dažādās mūsu valsts teritorijās. Par naudas vērtību, tās maiņu un izskatu Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa.
Vēstures avotos Pulvertornis jeb kā senāk to sauca – Smilšu tornis – pirmo reizi minēts 1330. gadā, kad rīdzinieki pēc zaudētas kaujas, piekāpjoties Livonijas ordenim, dala ietekmes zonas pilsētā un atdod Smilšu torni. Par būves vēsturi un to, kas ir mīti, un kas – patiesība, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāsta vēsturnieks Dainis Poziņš no Kara muzeja.
Bailes mājo mūsos līdzās visām citām emocijām. Cilvēkam nākas izbalansēt starp baiļu duālo dabu – kad tās mūs pasargā no pārgalvības, bet, dzīvojot stindzinošās bailēs ilgtermiņā, ievieš satraukumu, depresiju un citas nelāgas izjūtas. 19. gadsimta britu dzejnieks Roberts Braunings ir teicis, ka "bailes tāpat kā ticība, cerība un mīlestība" veido cilvēci. Par baiļu anatomiju Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" vairāk stāsta Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors un Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.
Antropoloģiskās ekspedīcijas, kurās savulaik cilvēkiem mērīja ķermeni, tostarp galvaskausu, un rūpīgi pierakstīja acu un matu krāsu, 20. gadsimta 20. un 30. gados notika visā Latvijā, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā".
Čūska, kaza, ezis, varde, putns, suns, lācis – tie ir biežāk aprakstītie tēli, kuros latviešu folklorā ir pārvērsti vai paši pārvērtušies cilvēki, vai arī mītiski tēli: dažādas dievības, raganas, velni. Šādas pārvērtības zināmas vairāku tautu folklorā un mitoloģijā, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" skaidroja Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis.
Tas, ka sunim vai kaķim slāpju dzesēšana ar peļķes vai grāvja ūdeni neko nekaitē, ir mīts. Tā apgalvo speciālisti. Kāpēc minētie dzīvnieki tomēr padzeras no šādām ūdenstilpnēm un kā tas ietekmē viņu organismu, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" skaidroja Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (iepriekš – Latvijas Lauksaimniecības universitāte) Veterinārmedicīnas fakultātes profesore Līga Kovaļčuka.
"Matemātika ir valoda," sacījis amerikāņu fiziķis un matemātiķis Džosija Vilārds Gibss, un, izrādās, starp valodas un matemātikas apguvi kā mācību priekšmetiem skolās ir mijiedarbība. "Iedomāsimies, ja līdzīgi kā valodai, burtiem, komunikācijai bērns nonāktu vidē, kur apkārt būtu cipari un matemātiski jēdzieni. Vai tas palīdzētu viņam apgūt šo eksakto zinātni? " tā, runājot par valodu un matemātikas mācīšanās sakarību, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" retoriski vaicāja Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes pētniece un lektore Liena Hačatrjana.
Jūras gaiss, kas kavē baktēriju attīstību, bija priekšnoteikums slimnīcas celšanai Liepājā 19. gadsimta nogalē, savukārt Jūrmalā slimnīca tika uzbūvēta vien 1947. gadā. Līdz tam operācijas un dzemdības notika bijušo vasarnīcu telpās, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja rakstniece, literatūrkritiķe un publiciste Lāsma Gaitniece, kura pētījusi abu slimnīcu vēsturi.
Diētas svara zaudēšanas nolūkos populāras kļuva 20. gadsimta otrajā pusē. "Jo vairāk uzturs ir pieejams, jo vairāk to sāk kritizēt,"Latvijas Radio skaidroja ēdiena kultūras pētniece un gastronomijas vēsturniece Astra Spalvēna, kura skaidroja, ka arī Latvijā negāja secen veģetārisma mode, kas gan beidzās padomju laikos, kad pavāgrāmatās figurēja gaļa.
Rīgas zooloģiskajā dārzā nonākušiem roņu mazuļiem veiktajās analīzēs atklājies, ka to organismā atrodams dzīvsudrabs un svins. Lai gan rezultāti neuzrāda satraucošu ainu cilvēkiem, tomēr tas ir brīdinājums par piesārņojumu jūrā, Latvijas Radio raidījumam "Zināmais nezināmajā" skaidroja pētnieks Alessandro di Marcio.
"Pēterim Mūrmanim, Ungurmuiže, 1912. gada 1. februārī no Barona Kampenhauzena" – nesen Bībeli ar šādu ierakstu, tostarp vectēva darinātos amata rīkus un muižas laika saimniecības lietas, Pētera mazdēls Viesturs Mūrmanis nodeva atpakaļ Ungurmuižai. Gatavojoties muižas 290. jubilejai, tās vadītāja Ieva Ņevečorova uzsver: "Nekas Ungurmuižā nav beidzies – dzīve norit cauri gadsimtiem."
"Viesiem tiek servētas 260 gadus vecas zviedru kristāla glāzes, mēs nešķirojam. Kā citreiz, kad cilvēki brauc ekskursijās un saka: "Nu jā, tas jau nav mums, mirstīgajiem." Mēs katram viesim servējam sudraba galda piederumus, jo mums ir svarīgi, lai katrs justos īpaši," stāsta Kukšu muižas pārstāvis Ivars Pēkainis.
Fotomāksla – šī salikteņa jēdzienisko nozīmi vislielākā mērā var attiecināt uz fotogrāfa Jāņa Gleizda darbiem. Jau ducis gadu kopš mākslinieks ir aizsaulē, taču viņa matojums tiek godināts gan viņa atcerei rīkotajās izstādēs, gan dažādos pasākumos un arī piemiņas istabā Preiļos, kas visu laiku tiek pilnveidota un papildināta.
Valmieras muzejs jau otro gadu veido ekpresizstādes mēneša garumā, lai izrādītu gan fotogrāfijas, gan priekšmetus, gan digitālas liecības, ko muzejam nodevuši dažādi cilvēki. Tajās skatāms, piemēram, gleznotāja Teodora Ūdera ieraksts kāda vācbaltu viesu grāmatā, izgreznots spēles kauliņš, gludināmais stikls un 17. gadsimta šāviņi. Savukārt muzeja vadītāja nejaušas sakritības dēļ Vācijā ieguvusi Valmieras šaursliežu dzelzceļa piemiņas nozīmīti.
"Bērni nesaprot, ka bija jāgroza telefona ripa, un brīnās, kā tādu lielu telefonu, kas ir tik neparocīgs, varēja paņemt līdzi uz skolu," stāsta Guntars Zeile, kurš kopā ar sievu Lailu labprāt vadā ekskursantus pa savu muzeju, kuru nosaukuši atbilstoši tur redzamajiem eksponātiem – Seno lietu un krāmu muzejs.
Ar Blaumaņa lugas "Ugunī" izrādi 1919. gada 30. novembrī pirmo reizi priekškaru Rīgā vēra teātris ar nosaukumu Nacionālais teātris. Šo nosaukumu Norvēģijā bija noskatījis dzejnieks Jānis Akuraters. Vēl gadu iepriekš to sauca par Rīgas Otro krievu teātri, un Tautas padome lēma, ka tieši šajā teātrī 1918. gada 18. novembrī notiks neatkarīgās Latvijas Republikas pasludināšana.
Birzgales puses varenos kokus savulaik hercogs Jēkabs izmantojis savu kuģu mastiem. Taču ne tikai koki te bijuši vareni, bet arī diži ļaudis nākuši no Ķeguma novada Birzgales pagasta un Birzgales muzejā var dzirdēt stāstus par viņiem: gan par Andreju Pumpuru, kuram te ir dzimtā vietā, gan par publicista Ērika Hānberga skolas gaitām, gan grāmatu tirgotāja, AS "Valters un Rapa" dibinātāja Artūra Valtera ceļu uz Rīgu, gan arī par nojaukto baznīcu, kur savulaik par mācītāju kalpojis Vecais Stenders.
17.gadsimtā kārtu pa kārtai, sākot ar zīmējumu, tad auduma tērpu un metāla slāni tika darināta Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas glezna. Tagad, pēc ilgstošiem restaurācijas darbiem, tā aplūkojama Rēzeknes novada Lendžu pagasta Sarkaņu baznīcā. Šī ir viena no vecākajām Dievmātes svētvietām Latgalē, kas ir arī svētceļojumu mērķis mūsdienās.
No nelielas pētniecības grupas 1969. gadā Kalifornijā līdz organizācijai, kas ir atzīta par pasaules līderi digitālās kartēšanas jeb ģeotelpiskās informācijas sistēmu programmatūras izstrādē. Tāds ir ainavu arhitekta, vides zinātnieka, uzņēmēja un filantropa Džeka Dandžermonda izveidotā Vides sistēmu izpētes institūta ceļš un izaugsme.
Skati Piebalgā skaisti – kalni un lejas, bet zeme, lai ļaudis pabarotu, skopa. Tāpēc tur peļņas avots bija amatniecība un vērpjamo ratiņu izgatavošana jeb, kā senāk teica, – ratiņu dreijāšana un aušana. Un tieši par audēju darbu, par šīs puses izgudrotājiem un dzirnavniekiem, staigājot pa Vēveru mājām, ir šis stāsts.
Zviedru mineralogs Peters Likbergs jau no bērnības kolekcionējis minerālus un pārliecinājies par to milzīgo daudzveidību. Viņš nesen ar lekciju „Dārgakmeņi no zemes dzīlēm” uzstājās Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā. Likbergs jau astoņu gadu vecuma atrada savu pirmo pegmatītu – rupjgraudainu iezi. 11 gadu vecumā piedalījās pirmajos ģeologu kursos Gēteborgas universitātē, bet jau 13 gadu vecumā viņš jau bija Zviedrijas Ģeoloģijas dienesta konsultants.
Malta, agrākā Borovaja, veidojās par rosīgu ciemu pirms 180 gadiem, kad te ierīkoja zirgu pasta staciju ceļā Sanktpēterburga-Varšava. Pasta ceļš Sanktpēterburga-Varšava ir košs akcents Maltas vēsturē – vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, kas "nes vēstures elpu, kas raksturīga tam laikam", Latvijas Radio raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Maltas muzeja vadītāja Silvija Pīgožne.
Priekules novada Virgai ir ar ko lepoties: gan senkapi, kur savulaik atrastas sudraba saktas un biķeris, gan tagadējā skolas ēkā apskatāmas durvis ar pašas baroneses 20.gadsimta sākumā veidotiem kokgriezumiem, gan Ziemeļu kara vēstures piemiņas zīme – Kārļa XII zābaks, gan arī tautastērps, kā valkātajai nākas nest neskaitāmas saktas uz krūtežas.