"Rucavā interese par sava novada kultūras mantojumu aizsākās jau 19. gadsimta beigās, kad visā Eiropā inteliģences vidū radās pastiprināta interese par vienkāršās tautas materiālo un garīgo mantojumu, tai skaitā arī apģērbu. Zināmu pozitīvo stimulu šai interesei Latvijā deva arī 1873. gadā rīkotie I Vispārējie latviešu dziesmu svētki, saistībā ar kuriem liela uzmanība tika pievērsta tautastērpa izpētei. Iekļaujoties šai kustībā, uz III Dziesmu svētkiem 1888. gadā Rucavas koristes bija ieradušās tērptas mantotos apģērbos, par ko saņēma lielu atzinību. Fenomenāli, ka arī 21. gadsimta sākumā šī interese par tautastērpu glabāšanu, lietošanu un darināšanu nav mazinājusies. Daudzās Rucavas mājās un vietējā rakstura etnogrāfisko materiālu kolekcijās rūpīgi tiek glabāts iepriekšējo paaudžu atstātais kultūrvēsturiskais mantojums," tā grāmatā "Rucavnieku apģērbs cauri laikiem. 19. gs.–20. gadsimta sākums" raksta etnogrāfe un vēsturniece Aija Jansone.
Koši brunči un rakstaini cimdi
Visupirms īsais kurss dažu Dienvidkurzemes tērpu noteikšanā. Teiku par to, kā šīs puses meitas tikušas pie sarkanās krāsas brunčos, zina stāstīt daiļamatniece Inga Tapiņa: "Nīceniecēm ir pavisam sarkani lindraki. Tā kā velns sarkano krāsu Jūrmalciemā vārījis un Nīca ir vistuvāk Jūrmalciemam, šīs pirmās aizlekušas. Tad par to arī šīm ticis. Bārteniece pār Bārtas upi klausījusies, ka nīceniece sajūsmā spiedz, kādi viņai koši sarkani brunči, un tā ar skrēja pakaļ. Cik nu vairs palicis, tik velns ar sarkano plaukstu gar brunču apakšu novilcis. Tā bārteniecēm vēl šobaltdien ir brunči ar sprīdi platu sarkanu malu. Nu un rucavniece klausās, ka viena jau noskrējusi un otrai arī tiek. Ies viņa ar skatīt, kas tad tur ir. Cik nu vellam palicis, viņš ar pirkstu izvilcis caur sarkanās krāsas grāpja dibenu un novilcis pirksta tiesu gar brunču apakšu. Tā rucavniecēm ir sarkanā svītra gar brunču apakšu."
Inga Tapiņa dzimusi un augusi Rucavā, bet nu jau ilgus gadus mīt Rīgā un brīvajā laikā gan auž, gan izšuj, gan ada. Šīgada pavasarī iznākušajā grāmatā "Rucavas cimdu mantojums" viņa ir veidojusi pāri par 200 cimdu rakstu zīmējumiem. Īstenas kurzemnieces manierē – pašerpi, sulīgi un ar humoru – daiļamatniece klāj vaļā par rokdarbu darināšanu un adījumu rakstiem: "Sākotnēji mans [rakstu] meklējums noteikti nav grāmatās, jo
neba nu mūsmājas vienīgās Rucavā, kur glabājas un vienmēr ir bijuši mantotie cimdi. Galvenokārt tie nopelnīti godos, un visilgāk saglabājusies tradīcija – cimdi dāvināti bērēs.
Mūsmājās tādu cimdu ir bijis gana daudz. Manā – un ne tikai manā – izpratnē cimdi vienmēr ir bijuši tie košākie. Tad, kad man skolā darbmācībā pirmo reizi mācīja cimdus adīt, man pat nebija diži citas domas, ka cimdus varētu neadīt rakstainus. Atceros kā šodien – bija sarkani ar baltiem rakstiem."
Skolas gadi Tapiņai sakrita ar Atmodas laiku, kad nosargātais mantojums (tai skaitā cimdi) celts gaismā. Cimdu adīšanu viņa salīdzina ar mākslas darba veidošanu, ne praktisku vajadzību. Un vēl šis process – rakstu zīmēšana un adīšana – esot riktīga matemātika. Brīvā brīdī daiļamatniece nesēž rokas klēpī salikusi, jo adīklis vienmēr ir pie rokas.
Nošķirtībā un pašpietiekamībā nosargāts tautas tērps
Savrupais ģeogrāfiskais novietojums, pašlepnums un tik sievišķīgā vēlme rotāties – tie ir faktori, kas nosaka krāsas un rakstus šī novada tērpiem, uzskata Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja Vineta Solovjova. "Sākotnēji tautastērps šeit visilgāk saglabājies tieši ģeogrāfiskās nošķirtības dēļ. Bārta, Nīca, Rucava, arī Dunika, ja paskatās kartē, [..] ir nomale. Vienīgā pārvietošanās bija pa zemes ceļiem uz Liepāju, uz Lietuvas pusi vai gar Jūrmalu. Zeme – diezgan nabadzīga, purvaina, smilšaina. Cilvēki bija nošķirti. Kaut kāda tirdzniecība, protams, notika un uz pilsētu brauca, pa Bārtas upi pludināja plostus, baļķus, bet tā lielā ietekme līdz šejienei neatnāca," viņa paskaidro. "Protams, ka tautastērps ir attīstījies, ietekmējies no Eiropas, [piemēram], tika papildināts ar zīda lakatiņiem un rotiņām, bet šajā novadā bija jāiztiek ar to, ko paši var saražot. Te nu ir tas, ka tauta ir lepna, čakla, strādāt spējīga, sievietes vienmēr grib būt skaistas, un arī tautastērps, goda drānas ir skaistas. Tā kā nebija tik lielas pilsētas ietekmes, tautastērps ir saglabājies. Nebūt nav tā, ka te bija tikai nabadzība un bezcerība. Tā nebija.
Cilvēki paši sevi nodrošināja. Un tāpēc jau ir tas tautastērps, ka viņi varēja paši uzaust drānas, viņiem bija vilna, lini.
Vienīgais – saskare ar ārpasauli nebija tik liela."
Vineta Solovjova atklāj, ka mūslaikos netrūkst ļaužu, kuri nāk izzināt, kādu tautastērpu izvēlēties, ņemot vērā pašu dzīvesvietu: "Viņi grib pēc iespējas precīzāku savu tautastērpu. Tiešām var redzēt, ka cilvēkiem tas ir no sirds. Un tie nav tikai padzīvojuši cilvēki, tie ir arī jauni cilvēki. Nav obligāti viņiem jādzied korī vai jādejo tautas dejas, viņi vienkārši izvēlas priekš sevis."
Lai ir ar ko dižoties!
"Laiki mainās un ir jādzīvo laikiem līdz," teic Rucavas tradīciju nama "Zvanītāji" sievas, kuras cimdu rakstā košās krāsās noadījušas pat sienas pulksteņa ciparnīcu. Te izlikti arī cimdi, zeķes, ņieburi, ko še dēvē par bruslaku, lindruki – gan burdaiņi ar rotātu apakšmalu, gan krjociņi jeb brunči ar ielocēm, plecu segas: snātenes, dižās kuskas, krāsainas mārģines. Vienvārdsakot, te ir pulka apģērbu gabalu, kurus atbraucējam jāskata ar rucavnieku vārdnīcu rokās.
Par vietējo mantojumu vairāk stāsta Rucavas tradīciju kluba "Zvanītāji" vadītāja Sandra Aigare: "Tas ir pārsteigums, kas cilvēkiem Rucavā mājās ir saglabājies. Mēs vienkārši palīdzējām šo mantojumu pacelt augšā un parādīt.
Mēs zinām, ka Nacionālajā vēstures muzejā no Rucavas tautastērpa vien ir ap 500 vienību. Tad, kad mēs sākām strādāt, bija iespaids, ka rucavnieks pats nezina, ka viņam ir tik liela bagātība.
Mūsu uzdevums bija dažādos projektos aicināt cilvēkus nest [to, kas pieglabājies]."
"Zvanītāju" rokdarbnieces ar vieniem noadītiem cimdiem vai noaustu, nošūtu tautastērpu vis neapmierinās. "Rakstu dažādība ir ļoti liela. Gribas arī citu kleitu, citu kreklu. Tas ir mūs mantojums. Kāpēc mēs vienu cimdu pāri adīsim, ja rakstu ir tik daudz," viena otrai piebalso tradīciju kluba dalībnieces Dace Liparte un Aleksandra Maksakova.
Sandra Aigare uzteic Daci Liparti kā īstu mantojuma sargātāju, viņa esot ne tikai radītāja, bet arī glabātāja. "Zvanītāju" sievas atzīst, ka interesi par rokdarbiem mantojušas no savas ģimenes sievietēm. Mazas būdamas, līdzējušas kamolus tīt, un vecmammām bijusi pacietība pamācīt, kā rokdarbi veicami.
"Zilie zaļie – tie jau bija štātes lindruki. Visapkārt bija tresainas lentes. Kas lepni bija, tam bija duj kārtis treses. Godos un baznīcā vilka divus lindrukus. Apakšā vilka tādu vecāku lindruku, augšā – jaunāku. Cita muļķe vilka pa trīs, bet, kas jau prātīgs cilvēks, vairāk nevilka kā divus. Vasaras goda tērpam vilka trešoto lindruku, zilus vai zaļus brušlakus, kreklu – vai nu pērpečoto, vai krūmoto. Saktas sedza, cik tik tilpa," rau, vienas rucavnieces stāsta pieraksts, kas lasāms Aijas Jansones grāmatā "Rucavnieku apģērbs cauri laikiem".
Lūkojoties uz grāmatā redzamajiem attēliem, kur skatāmas kārtu kārtas apvilktos brunčos un villainēs, un čupām saspraustās saktās sapostās rucavnieces, jāvaicā "Zvanītāju" sievām, kā savulaik šādos tērpos varēja pakustēt. Mutīgās rokdarbnieces Dace Liparte, Aleksandra Maksakova un Sandra Aigare apgaismo, ka godos, kamēr citi mielojušies, rucavnieces stāvējušas kājās; kad pasākums beidzies, kārtu kārtas novilkušas un pašas sēdušās pie galda.
Galvenais bija izrādīties, dižoties. Visa bagātība, kas mājās bija, uz godiem tika uzvilkta,
viņas uzsver. Arī viņas pašas svētkos velk tautastērpus.
