Latvijas pērles

Vecpiebalgas “Vēveros" iepazīstam 19. gadsimta Vidzemes zemnieku ikdienu

Latvijas pērles

"Piltenes prāģeri" un Piltenes ugunsdzēsēji

Sarkaņi - viena no vecākajām svētvietām Latgalē

Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas glezna pēc restaurācijas atgriezusies Sarkaņu baznīcā

17.gadsimtā kārtu pa kārtai, sākot ar zīmējumu, tad auduma tērpu un metāla slāni tika darināta Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas glezna. Tagad, pēc ilgstošiem restaurācijas darbiem, tā aplūkojama Rēzeknes novada Lendžu pagasta Sarkaņu baznīcā. Šī ir viena no vecākajām Dievmātes svētvietām Latgalē, kas ir arī svētceļojumu mērķis mūsdienās.

"Sarkaņu draudzes locekle Jevgeņija Dembovska no Bižiem 1995.gadā stāstīja, ka baznīcas celtniecības laikā katram tuvākās apkārtnes mājas saimniekam vajadzējis atvest vienu akmeņu vezumu. Tas darīts vēršu pajūgos. Lai dievnama sienas būtu izturīgākas, strādnieki jaukuši kaļķus ar olām, kas salasītas, apbraukājot vietējās namamātes," Latvijas Radio raidījumā "Latvijas pērles" atklāj Sarkaņu baznīcas draudzes locekle Marija Saukāne.

Sarkaņi  asinīm sarkani krāsots kalns

Mūra baznīca Sarkaņos būvēta 30 gadus, bet pirmā baznīca bijusi no koka, iespējams, tā bijusi neliela kapela, kas celta 17.gadsimtā. Mūra baznīca sākta celt 1830.gadā, kad Ludzas dekānu Antonu Latkovski pārcēla uz Sarkaņiem. Baznīca iesvētīta 1860.gadā, bet 1897.gadā bīskaps Francisks Albīns Simons šo dievnamu iesvētīja, novēlot to Jaunavas Marijas ieņemšanas godam.

"Par Sarkaniem tika iesaukts senais ludzāniešu pilskalns starp Cirma un Sedzes  ezeriem, kur notikušas ilgas un asiņainas kaujas starp vāciešiem un ludzāniešiem.

Ludzānieši cīnījušies pret vāciešiem simtu gadu, un Sarkaņu pilskalna aizstāvētāji krituši līdz pēdējam vīram.

Tāpēc pilskalns nosaukts par asinīm sarkani krāsotu kalnu – Sarkani," tā savulaik vēsturiskajā romānā "Baltie tēvi" rakstīja  latgaliešu rakstnieks Antons Rupainis. Viņa darbi ir palīdzējuši izpētīt šīs baznīcas vēsturi arī Marijai Saukānei.

Vasaras beigās, kad notika raidījuma ieraksts Sarkaņu baznīcā, tur darbojās māksliniece Iveta Putniņa, kura atjaunoja altāra krāsojumu.

"Lasot par 12.-13.gadsimta cīņām starp latgaļiem un ordeņa bruņiniekiem, bija ienākusi prātā doma, ka tad, kad cīņas beidzās, viņi pamanīja, ka viņiem kopīgais ir dievmāte. Latgaļiem tā bija Sarkaņu dievmāte. Ja viņi būtu vienojušies, iespējams, nebūtu bijušas kaujas, Sarkaņi nebūtu asiņaini un būtu nosaukti citādi," spriež Iveta Putniņa.

14 krāsu slāņi uz baznīcas sienas

Putniņa zina stāstīt par to, kas atklājies svētbildes restaurācijas laikā.

"Baznīcu ļoti ietekmējis mitrums. Ir bijušas vietas, kur tikai mitruma dēļ ir baznīcas iekšiene pārkrāsota. 14 slāņi [krāsas] ir bijuši līdz mūsdienām. Speciālisti saka, ka tas bijis mitruma dēļ. Šobrīd ir veikta pamatiem hidroizolācija un, cerams, ka tagad kalpos ilgi un nebūs vēl 14 slāņi," vērtē Putniņa.

Sarkaņu baznīca ir neliela, no laukakmeņiem celta ēka, un tajā ir apvienoti vairāki stili – gan gotika, gan romānika, gan neogotika.

Par dievnamā aplūkojamo Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas gleznu ir nostāsts, ka tajā vietā, kur tagad atrodas baznīca, senlaikos bijis vecs, liels ozols un tā zaros kādu rītu atrasta šī svētbilde. Tad apkārtējie ļaudis sākuši pie tās lūgties un uzcēluši baznīciņu.

"Mākslas darba restaurācijas pase stāsta par darba visiem slāņiem, visu, kas tur atrodas," Putniņa stāsta par to, kā veidota glezna.

Svētbildi veido vairāki slāņi: pamats visam ir uz koka uzvilkts audums, un uz tā ir tapis gleznojums. Tad ir no auduma veidots Marijas apģērbs, metāla apdare un koka rāmis.

"Apmetnis darināts no zīda, lina, brokāta, kokvilnas, metāla piespraudes ar stikla pērlītēm. Datēts ar 18. gadsimtu," bilst Putniņa.

"Saskaņā ar vairākiem informācijas avotiem tagadējā Sarkaņu dievmātes svētglezna ir veidota uz koka 15.vai 16.gadsimtā, tā pieder pie otrā no Jaunavas Marijas ikonu tipiem, ko sauc Lūdzošā dievmāte vai Zīmes jaunava," skaidro baznīcas draudzes locekle Marija Saukāne.

Pateicības zīmes par lūgšanu uzklausīšanu

Kāpēc šī glezna ir tik īpaša? "Viņa ir Brīnumdarītāja, un tik daudzu cilvēku lūgšanas ir piepildījušās," uzskata Putniņa.

Zem balti mirdzošās nopietnās Dievmātes gleznas vairākās rindās ir izliktas daudzas sudrabainas zīmes sirds, roku un kāju formā vai nelieli rombiņi. Tās sauc pa votām, un tās ir pateicības zīmes par lūgšanu uzklausīšanu.

"Tās ir pateicības zīmes par saņemtajām žēlastībām. Tās ir ķermeņa daļas, kas tika dziedinātas, un par tām pateicas Dievam tādā veidā," skaidro Saukāne.

Uz Sarkaņu dievmātes svētgleznas sudraba apvalka jeb rizas ir uzraksts "Adalbert Vrubļevskij, 1850". Iespējams, tas ir ziedotāja vārds un uzvārds, un tā arī ir pateicības zīme.

"Rizas datējums ir norādīts kā 18.gadsimta beigas, 19.gadsimta pirmā puse, materiāls – apsudrabots kapars. Vainags un nimbs ir apzeltīts misiņš. Centrā ap Jēzu vainaga stari ir alva, kurā iestrādāti stikla gabaliņi. To izpētījis metāla restaurators," atklāj Putniņa.

Sarkaņi – svētceļojumu vieta

Antona Rupaiņa vēsturiskajā romānā "Baltie tēvi" par Sarkaņu baznīcu lasāmas arī šādas rindas: "Sarkaņu kalnā tika atrasta veca Dievmātes bilde, kas iedvesmojusi pilskalna aizstāvjus cīnīties līdz pēdējam vīram. Tad Livonijas ordeņa mūki raudādami lūguši Marijai grēku piedošanu, jo bija nogalinājuši Viņas pielūdzējus. No tā laika arī vācieši ņēmuši Sarkaņu Māmiņu savos kara gājienos. Un Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs brīnumbildes priekšā salicis solījumu, ka visu mūžu kalpos Jaunavai Marijai, ja tikai Viņa palīdzēs uzvarēt krievu pretiniekus. Tā šī bilde tika vesta visos Livonijas karos, tomēr tika atgriezta Sarkaņu kalnā, kur tai uzcēla nelielu kapličiņu."

"Par Latgales senajām svētceļojumu vietām ir zināms tikai no 16.gadsimta, kad sākās katoļticības atdzimšana, un viena no vecākajām ir Sarkaņu baznīca," norāda Saukāne.

Uz Sarkaņiem jau izsenis cilvēki ir devušies svētceļojumos, un galvenie svētki šeit ir Vasarsvētki, kad te notiek 40 stundu ilgs dievkalpojums.

"Ir bijusi sena tradīcija – svētceļnieki no pašiem krustceļiem pie Sarkaņu muižas krusta, kas atradās aptuveni 500 metrus, rāpoja uz ceļiem līdz baznīcai. Šāda ticīgo prakse cara valdībai nepatika, tādēļ 1864.gadā to aizliedza. Līdz pat šim laikam ir saglabājies ieradums, ka svētceļnieki vismaz pa baznīcas dārzu apiet dievnamu uz ceļiem, lūdzoties savā nodomā," stāsta Saukāne.

Svētbilde no pirmās koka baznīcas

Taču Sarkaņu baznīcā ir vēl citi ievērības cienīgi attēli. Baznīcas aizmugurējā nišā redzama glezna, kurā attēlota Golgātas aina.

"Pirmā senā glezna, ko atrada kādreiz pirms daudziem gadiem, kad pirmo reizi noņēma Jēzus svētbildi, kas ir aizvelkama priekšā Dievmātes bildei," par gleznu stāstā Saukāne. "90.gadu sākumā, kad gleznu noņēma restaurācijai, zem Jēzus sirds gleznas atrada šo. Sapratām, ka tā varētu būt no senās koka baznīcas, kura bija galvenajā altārī."

Vietā, kur kādreiz bija koka baznīca, uzstādīts metāla krusts. Vecie draudzes locekļi teikuši, ka tā esot bijusi altāra vieta. Tas ir tagadējā baznīcas dārzā.

"Glezna daudzus gadus stāvēja kora telpā, neviens nebija to novērtējis. Tas, ka šāda glezna bija pirmajā baznīcā, minēts arhīva materiālos," atklāj Saukāne.

Ejot ticības ceļu, pētot Latgales sakrālo mantojumu un vēsturi vai tāpat intereses pēc, - ja esat Rēzeknes pusē, ieteicams iekļaut tūrisma maršrutā Sarkaņu baznīciņu.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti