"Protams, gan kaķiem, gan suņiem oža daudzos gadījumos ir labāka nekā cilvēkiem, bet instinkts dzert ir ļoti būtisks un dzīvībai svarīgs.
Ja dzīvnieks ir izslāpis, tad jautājums ir par smaržu: kā tā atgrūž no ūdens dzeršanas vai tieši pretēji – pievilina.
Viņš ošņā, bet tas vairāk saistīts ar citiem dzīvei svarīgiem procesiem – atrast ēdienu, nokārtoties vai iezīmēt teritoriju," stāstīja profesore.
Ne visas dabiskās ūdenstilpes ir baktēriju un toksisko vielu perēklis, kā zināms, daudzu avotu ūdeni dzeršanai izmanto arī cilvēki, un tikpat labi arī cilvēks, nobaudot upes vai ezera ūdeni, nesasirgs ar kādu vēdera kaiti. Tā zināmā mērā ir laimes spēle, un viss ir atkarīgs no konkrētās ūdenstilpes atrašanās vietas, tās ūdens sastāva un arī katra dzērēja imūnsistēmas, uzsvēra Līga Kovaļčuka.
"Tas nav viennozīmīgi – arī sunim un kaķim no ūdens padzeršanās var būt sekas. Ja dzīvnieks lietojis ūdeni, kas ir kontaminēts – piesārņots –, kurā ir vai nu bakteriāls, parazitārs vai toksisks piesārņojums, tad var būt problēmas. Tā ir kā loterija – [jāzina], kas tā ir par ūdenstilpi, cik daudz viņš izdzer un kāda ir individuālā imunitāte. Dzīvnieka organisms ir zināmā mērā vairāk aizsargāts, jo nedaudz atšķiras kuņģa pH, kas ir skābāks, līdz ar to kaut kāda lielāka daļa baktēriju vai parazītu tiek iznīcinātas kuņģī.
Nevaram teikt, ka, ja suns vai kaķis dzers no peļķes, nesaslims, – viņš var saslimt. Tas atkarīgs no individuālās imunitātes."
Ja runā par to, kas ir tie ūdenī dzīvojošie organismi, kas var kaitēt dzīvniekiem, tad izšķiroši ir tas, kas tā ir par ūdenstilpi. "Piemēram, peļķes, kas ir Rīgas centrā, vai peļķes, kas [atrodas] blakus dzīvnieku novietnei – govju kūtij vai cūku fermai, vai peļķe lauka vidū. Tās ir dažādas peļķes. Peļķes Rīgas centrā – jārēķinās, ka ziemās kaisa sāli, pretslīdes materiālus, tur ir parazīti, ko pārnēsā citi dzīvnieki, žurkas, kurām var būt leptospiroze, arī toksiskie aģenti. Viens no tādiem bīstamākajiem, par ko ir jāuztraucas, ir tosols – tas ir ļoti salds un dzīvniekiem ļoti garšo, bet ir ārkārtīgi toksisks."
Pilsētā ir daudz iespēju, kur šim toksiskajam līdzeklim – tosolam – izpilēt, bet ja kaķi vai suņi to uzlaiza, toksikoze var iestāties diezgan strauji. "Toksiskā ietekme ir ļoti, ļoti izteikta, un faktiski ir jāsniedz neatliekamā palīdzība veterinārajā klīnikā," informēja veterinārārste.
"Pēc saindēšanās ar tosolu bez dažādām klīniskām pazīmēm kā caureja, vemšana, muskuļu trīce, neiroloģiskas pazīmes, urinācijas problēmas, ir arī nāve."
Līdzīgi bīstama padzeršanās no peļķes var būt arī lauka vidū, kas tiek mēslots ar minerālmēsliem, tostarp pesticīdiem, vai mežā – kur peļķei gājis garām kāds vilks, ezis vai lapsa, kas pārnēsā parazītus.
Tīrāks par peļķu ūdeni ir, piemēram, ūdens upēs un ezeros, ko savvaļas dzīvnieki arī parasti lieto, bet dīķa ūdens būtu vismazāk piemērots dzeršanai. "Runājot par jūras ūdeni, jautājums, vai tur nav fekālais piejaukums, vai aļģes nezied, jo aļģes var būt indīgas, izraisot vemšanu un caureju," paskaidroja profesore Kovaļčuka.
Ja daudzmaz atbildīgs suņa saimnieks atturēs savu mīluli no ūdens dzeršanas grāvī vai peļķē, ko klāj eļļas plankumi vai jūrā aļģu klātā pludmalē, tad kāds gan var būt drauds ezera vai upes krastā mītošie ūdensputni? Izrādās, kas viens no veselības kaitniekiem ir gliemezis, ko daļa šo putnu apēd. "Daudzi ūdensputni ēd gliemežus, kas ir kā starpsaimnieks daudziem parazītiem," uzsvēra Kovaļčuka. "Dzīvnieki, apēdot šos gliemežus, arī tālāk var saskarties ar parazitāru infekciju." Dzīvniekiem ir kaitīgs gan bakteriālais un parazitārais ūdens piesārņojums, gan ķīmiskais – jau minētais tosols –, no kuriem pēdējais ir visbīstamākais.
