Latvijas pērles

Vecumnieku Sarkanā skola: tās dibinātājs Andrejs Spekke un hercoga dzelzs manufaktūra

Latvijas pērles

Sarkaņi - viena no vecākajām svētvietām Latgalē

Vecpiebalgas “Vēveros" iepazīstam 19. gadsimta Vidzemes zemnieku ikdienu

Ratiņu dreijāšana un aušana Piebalgas amatniekiem nodrošināja labu iztiku

Skati Piebalgā skaisti – kalni un lejas, bet zeme, lai ļaudis pabarotu, skopa. Tāpēc tur peļņas avots bija amatniecība un vērpjamo ratiņu izgatavošana jeb, kā senāk teica, – ratiņu dreijāšana un aušana. Un tieši par audēju darbu, par šīs puses izgudrotājiem un dzirnavniekiem, staigājot pa Vēveru mājām, ir šis stāsts.

Kalnvēveri, Virolvēveri, Lielvēveri, Streinvēveri

"Kalnvēveru saimniecība kādreiz bijusi bagātākā saimniecība, viņiem arī vējdzirnavas piederējušas," Latvijas Radio raidījumā “Latvijas pērles” stāsta Etnogrāfiska brīvdabas muzeja filiāles "Vēveri" vēsturnieks Edgars Žīgurs.

Daudz tur ļaudīm dažādu amatu,
Visi par slavu Piebalgai paveikti.
Teicami dreimaņi, manīgi vēveri 
Latviskas preces pasaulē veduši.”

Tādas rindas Jānis Akuraters raksta dzejolī „Piebalgai”. Un tie Piebalgas Vēveri pirmoreiz ir minēti 1601.gada zviedru revidentu dokumentos kā viena saimniecība. Un ar laiku tur izveidojās astoņas saimniecības – Lielvēveri, Streinvēveri, Virolvēveri Maz-, Vec-, Jaun- un vēl pāris citi Vēveri. Arī šobrīd visas ēkas, kas celtas 18.-19.gadsimta mijā, ir saglabātas savās vēsturiskajās vietās, un Vēveru etnogrāfiskās apbūves kompleksam ir piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss.

Cilvēki, pateicoties aušanas prasmei, tur dzīvojuši labi, par to liecina plašās istabas un, protams, stelles tajās.

“Saglabājusies melnā virtuve jeb rovis, kur lopiem vārīja. Sākotnēji dūmi gāja ārā pa kādu lūku uz pusskursteni bēniņos vai arī pa durvīm ārā. Laika gaitā savienoja, tad gāja uz skursteni dūmi,” Kalnavēveru māju izrāda Žīgurs.

Rovī bija klona grīda, bet istabā dēļu grīda, tur arī podiņu krāsns, kuru izmantoja arī maizes cepšanai. Līdzās krāsnij gultiņa, bet virs tās ārdiņi – koki, kurus izmantoja, lai žāvēšanai pie mūrīša pakārtu slapjās drēbes, uzliktu skalus žāvēties.

Vientieši jeb viena tiesa

Bet kāpēc māju saimniekiem bijis uzvārds Vientieši? Žīgurs atklāj - dzimtas pārstāvji paši skaidro, ka tas nav vientiesīgs, naivs cilvēks. “Šeit zemes gabalu sauca par tiesu. Arī mūsdienās saka: nopļauj manu tiesu, neej manā tiesā. Viņiem bijusi vislielākā zeme vienā gabalā. Viena tiesa,” bilst Žīgurs.

Garām lielajam saimes galdam, skapjiem, kur apskatei izlikti pagājuša gadsimta pirmās puses apģērbi, galda spēles un kokā grebtas rotaļlietas, nonākam otrā istabā.

“Tā bijusi lielā saimes istaba, kur droši vien arī stelles bijušas iekšā, pašlaik brīvāku telpu esam atstājuši pasākumiem. Pēc atmiņu stāstiem zinām, ka te arī viesi uzņemti, sestdienas vakaros notikusi kopēja muzicēšana, varējuši kādu danci uzgriezt, tāda saiešanas un goda istaba bijusi,” par to, kā savulaik apdzīvota saimes istaba, stāsta Žīgurs.

Plašajā saimes istabā var iepazīt, kāds bijis drēbju skapja saturs arī lauku sētā pagājušā gadsimta 20.-30.gados. Ikviens var aplūkot krēmkrāsas zīda šalli ar bārkstīm, kleitas, baltu blūzīti ar izšūtu apkaklīti.

“Saimnieku istabā bija stelles. Katrās Vēveru mājās bija stelles, visur auda un auda pārdošanai līdz pat Pirmajam pasaules karam. Tad tas apsīka, auda tikai savām vajadzībām, tirgum vairs ne,” par audēja darbu stāsta Žīgurs.

Šobrīd ikviens, kas iegriežas "Vēveros", var iesēsties stellēs un pamēģināt aust.

Aušana vīriešu ziņā

Pierasts uzskatīt, ka vēveri saistās ar vācu vārdu “weber” – audējs. Vēveri Piebalgā pirmo reizi jau minēti 1601. gadā. Žīgurs gan pieļauj, ka vārdam varētu būt arī cita izcelsme, piemēram, neprecīzi pierakstot vārdu “vāvere”.

“Skatoties zināmāko vēsturi kopš 19.gadsimta, vēveri ļoti cieši saistās ar aušanu un audējiem, un šo vārdu arī tādā nozīmē skaidrojam,” bilst Žīgurs.

Vecpiebalgas pusē audēji bijuši vīrieši. “Tas bija peļņas amats. Mūsdienās stereotips, ka sieviete auž, jo tas ir vairāk hobijs,” skaidro Žīgurs. “Tajos laikos tas bija iztikas avots, jo Piebalgā ir kalni, lejas, purviņi un dīķīši un nekas lāga neaug, un ar to lauksaimniecību bija grūti.

Lai nodrošinātu iztiku un peļņu, meklēja dažādus amatus. Slavenie ratiņu dreimaņi un arī audēji – tie ir galvenie amati, kas dominē Piebalgas pusē,” stāsta Žīgurs.

To, kāpēc tieši Piebalgā vairāk bijuši amatnieki, Žīgurs skaidro ar vēsturiskiem notikumiem pēc Ziemeļu kara: “Pēc Ziemeļu kara Piebalga nonāk grāfa Šeremetjeva īpašumā, kas ir cara Pētera I karavadonis, kas šeit palīdzēja iekarot tagadējās Latvijas teritorijas. Pēteris I atdāvina Piebalgu - Jauno un Veco - savam karavadonim.”

“Šeit tā muižas padarīšana ir daudz maigāka nekā vācu muižās. Pats Šeremetjevs uz vietas neatrodas, viņš ir Pēterburgā, te ir kāds pārvaldnieks, arī interese un kontrole nav tik liela, un zemniekiem tiek dotas lielākas iespējas pašam pelnīt. Galvenais ir nomaksāt nodevas,” stāsta Žīgurs.

Tāpēc Piebalgas zemnieki varēja brīvi domāt, kā nopelnīt. Ja ar lauksaimniecību to nevarēja izdarīt, viņi pievērsās citiem amatiem. Un, tā kā tajos laikos vīrietis bija galvenais naudas pelnītājs, viņš arī vadīja un organizēja aušanu.

“Tas nenozīmē, ka sievietes nesēdēja stellēs un neauda. Auda, un daudz auda. Bet vīrieši bija tie, kas domāja, kādus musturus aust, kas būs ejošākā prece, kur vest uz tirgiem, kā labot stelles un citus aušanai vajadzīgos piederumus,” amatnieka ikdienu raksturo Žīgurs.

Piebalgas izgudrotāji

„…Jaunpiebalgas dzirnavās audējs Jānis Štāls šinīs dienās atskatījās uz 30 darba gadiem. Štāls ir vēl viens no nedaudzajiem Piebalgas audējiem, kas visu mūžu palicis uzticīgs savam darbam Garajā mūžā viņš noaudis vairāk kā 75 000 m dažādu audumu. 1914. gadā ieguvis pirmo godalgu par sieviešu drēbes audumu līdz ar atzinības rakstu. Jaunības dienās Štāls vienā dienā rokas stellēs noaudis 33 m,” tādas rindas lasāmas laikrakstā „Brīvā Zeme” 1938. gadā.

Bet līdztekus aušanas prasmei šo māju saimnieki arī likuši lietā prātu, un paši izdomājuši un izgatavojuši dažādas saimniecībā nepieciešamas lietas.

“Vientiešu dzimta ir bijuši lieli izgudrotāji. Ne par velti dzirnavas paši uzbūvējuši, bijuši pat maketi. Daudzi dažādi priekšmeti, kas nav etnogrāfiski, kas nav raksturīgi ikdienai Vidzemē un Piebalgā,

bet ir izgudroti, daļai pat nezinām pielietojumu,” par Vientiešu dzimtas aizraušanos stāsta Žīgurs un rāda, kā darbojas ābolu griežamā iekārta, kas vienu ābolu sadala sešās daiviņās.

Ābolu griežamais

Cik istabai logu, tik steļļu

Virolvēveru sēta ir viena no vecākajām saimniecībām. Māja celta 19.gadsimta sākumā vai pat 18.gadsimta beigās. Šajā mājā rovis arvien darbojas. Šīs mājas krāsnī reizi pa reizei arī vēl tiek cepta maize, un dūmi tiek izvadīti pa lūku uz pusskursteni tāpat kā pirms teju divsimt un vairāk gadiem.

Virolvēveru mājā ir glazētu podiņu krāsns. Tā, ko šobrīd var aplūkot, ir 2000.gadu sākumā uzbūvēta no jauna.

“Padomju laikos blakus bija ferma, un šajā mājā bija ielikta kāda ģimene, kas teikusi, ka grib dzīvot civilizēti, un podiņu krāsni nojaukusi un ceļa grambās sametusi. Vadoties pēc podiņiem, kādi bijuši, tika sameklēti un uzbūvēta līdzīga,” bilst Žīgurs.

Virolvēveru saimes istabā ir pat divas stelles. Žīgurs atklāj, ka, iespējams, istabā bijušas vēl trešās stelles, jo atmiņu stāsti liecina, cik istabā logu, tik steļļu bijis. “Lai arī istabai ir četri logi, šajā varēja būt trīs stelles, jo divi ir cieši kopā,” skaidro Žīgurs.

“Tā aušana bijusi intensīva, saimnieks pat nav ļāvis visiem ēst reizē pusdienas, lai stelles nestāvētu dīkā.”

Šajās mājās dzīvojuši vieni no slavenākajiem apkārtnes audējiem – Viduči – un šeit doti mācekļi no kaimiņu pagastiem, muižām. “Ir saglabājušies līgumi, ka četri līdz seši gadi jāstrādā pie saimnieka, viņš iemāca visu nepieciešamo aušanai, puisis arī nopelna stelles un visus instrumentus aušanai. Aušana bijusi svarīga nodarbe,” skaidro Žīgurs.

Vēveru dominante - vējdzirnavas

Pats ievērojamākais objekts Vēveros ir vējdzirnavas. Tās apšūtas ar lubiņām. Piederējušas Kalnvēveru saimniekam apmēram 19.gadsimta 70.-80.gados.

“Dzirnavas darbojušās apmēram līdz Pirmajam pasaules karam, tad gājušas zudībā palēnām, kaut kas nokurināts, kaut kas sabrucis, kamēr bija tikai torņa paliekas. Muzejs, kad pārņēma, uzlika pagaidu jumtu, un tā arī stāvēja līdz 2006.- 2007.gadam, kad sākās atjaunošanas darbi,” iepazīstina Žīgurs.

Dzirnavu stāvos var aplūkot arī pašu cēlāju – Vientiešu dzimtas – fotogrāfijas, bet uz seniem baļķiem var atrast uzrakstus, kas datēti ar 1890.gadu.

Ja pošaties uz Vēveriem, labāk laikus piesakiet ekskursiju, jo, iespējams, muzeja darbinieki kaut kur strādā plašajā muzeja teritorijā un var nepamanīt piebraukušos tūristus. Muzejs strādā katru dienu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti