Latvijas pērles

"Piltenes prāģeri" un Piltenes ugunsdzēsēji

Latvijas pērles

7.Siguldas kājnieku pulka ikdiena Alūksnē 20. gadsimta 20.-30. gados

Birzgales stāsti par nojaukto baznīcu un slaveniem novadniekiem

Birzgale – izpildkomiteja nojauktās baznīcas vietā un slaveno novadnieku piedzīvojumi

Birzgales puses varenos kokus savulaik hercogs Jēkabs izmantojis savu kuģu mastiem. Taču ne tikai koki te bijuši vareni, bet arī diži ļaudis nākuši no Ķeguma novada Birzgales pagasta un Birzgales muzejā var dzirdēt stāstus par viņiem: gan par Andreju Pumpuru, kuram te ir dzimtā vietā, gan par publicista Ērika Hānberga skolas gaitām, gan grāmatu tirgotāja, AS "Valters un Rapa" dibinātāja Artūra Valtera ceļu uz Rīgu, gan arī par nojaukto baznīcu, kur savulaik par mācītāju kalpojis Vecais Stenders.

"Hercogs Jēkabs esot no Birzgales mežiem vedis priedes savu kuģu mastiem. Un vienas priedes cena bijusi divas cūkas vai viens zirgs, vai astoņi dālderi. Iedomājieties, kāda tajā laikā bija vērtība kokiem," stāsta Birzgales muzeja vadītāja Iveta Freimane.

Muzeja nosaukums ir "Rūķi", kas saglabājies no tiem laikiem, kad tagadējā muzeja ēkā saimniekoja Saulgožu ģimene. Kā viņi tika pie šī nama, stāsta Iveta Freimane.

"Māja ir celta 1926.gadā kā jaunsaimniecība un interesants ir stāsts ir par "Rūķu" mājas saimniekiem. Emīlijai Grīnbergai ir bijuši divi draugi – Jānis Saulgozis un vēl kāds, par kuru vēsture klusē. Jānis Saulgozis ir bijis strēlnieks un strēlniekiem ir dalītas zemes.

Emīlija teikusi tā, ja tu izlozēsi zemi muižas centrā, iešu pie tevis par sievu, ja ne – pie otra. Jānim paveicās, viņš izlozēja 17 hektārus zemes. Paši būdami čakli un darbīgi ļaudis, mājai devai vārdu "Rūķi",” atklāj Freimane.

Kara laikā Saulgoži devās bēgļu gaitās un, kad atgriezās, tad viņu mājā jau bija ierīkots kolhoza kantoris, te bijis arī pasts, krājkase  un bibliotēka, un no 1997.gada – muzejs.

Nojauktā Lindes-Birzgales baznīca

Muzejā tiek glabātas arī liecības par bijušo baznīcu, jo Birzgalē šobrīd dievnama nav.  Birzgales baznīca tika uzcelta 1567.gadā, laika gaitā tā vairakkārt tika pārbūvēta, bet 1965.gadā to nojauca. Par bijušo Lindes-Birzgales baznīcu muzeja ekspozīcijā liecina arī divas kalēja kaltas naglas.

"Kad baznīcu nojauca, visas koka daļas veda uz lopu kūtīm. Vienu naglu bija kāda draudzes locekle, kas strādāja fermā par teļkopi, izvilkusi un kad veidoja muzeju, mums atdeva," stāsta Freimane.

Otra nagla atrasta, renovējot tagadējo pagasta pārvaldes ēku, ko 1975.gadā kā Birzgales ciema izpildkomiteju uzcēla nojautās baznīcas vietā.

"Vēsturnieks Gatis Krūmiņš bija aizbraucis uz valsts arhīvu, viņš bija atradis rīkojumu, 1964.gadā tepat vietējās varas izdotu rīkojumu, kas liek pasteidzināt baznīcas nojaukšanu, lai 1965.gadā uz Padomu Latvijas 25.gadadienu tajā vietā jau būtu estrāde," par baznīcas likteni bilst Freimane.

Lielākā rīkotājā tajā reizē bijusi kāda biedrene Čūlīte. Muzejā arī glabājas raksts, kurā teikts, ka ar papirosu zobos un kirzas zābakos biedrene Čūlīte izdzenāja ticīgos un lika nojaukt baznīcu.

"Dievnama mums nav. Labā ziņa ir tā, ka jaunā ēka nekur tālu no Dieva nav aizgājusi, jo 1990.gadā ir iekārtota kapela, kur notiek gan luterāņu, gan katoļu draudzes dievkalpojumi," norāda Freimane.

Savulaik deviņus gadus no 1744.līdz 1753.gadam Lindes-Birzgales baznīcā kalpojis arī Vecais Stenders. Muzejā var redzēt fotogrāfijas ar viņa darinātajiem globusiem, ko dāvinājis Dānijas un Norvēģijas karalim. Savukārt Freimane atzīst, ka viņai arvien aktuāli šķiet Vecā Stendera "Bildu ābices" pantiņi, kaut vai tas, kurā runā par knauķu (bērnu) smēķēšanu

Diemžēl Birzgalē zudībā ir gājis ne tikai dievnams, bet arī Lindes kungu nams, kas tika nopostīts Pirmā pasaules kara laikā.

Dekoratīvs šķīvis no baronu Hānu kungu nama Birzgalē. 20 gs. sākums

"Lindes vārds ir pieminēts senajās hronikās jau 13.gadsimtā, bet tad ir tikvien zināms, ka tā piederējusi kādam fon Lindem, no kā ir saglabājusi savu nosaukumu," stāsta Freimane.

Par Lindes muižas kungu namu muzejā vēsta trīs liecības – meitenes portrets, kapitelis no kolonas un krāšņs dekoratīvais šķīvis.

Pumpura pieminekļa zādzība

Birzgale tiek minēta saistībā ar vairāku ievērojamu cilvēku vārdiem. Viens no tādiem ir dzejnieks, eposa "Lāčplēsis" autors Andrejs Pumpurs.

"Andrejs Pumpurs ir zināmākais, kurš lielai daļai cilvēku saistās tikai ar Lielvārdi, bet retais zina, ka Andrejs Pumpurs ir dzimis Birzgales pagastā mazā Ķeirānu meža mājiņā, kur viņš ar vecākiem nodzīvojuši divus trīs gadus un tālāk devušies uz Daugavmalu un Dīriķu mājām, kur Andreja Pumpura tēvs aizgāja par rentnieku, vēlāk par saimnieku," iepazīstina Freimane.

1988.gadā Andreja Pumpura dzimto māju vietā tika uzstādīts simbolpiemineklis – Austras koks, kurš darināts no gliemežakmeņa, kas vests no Kazahijas stepēm ar vilcienu.

Savukārt 1991.gadā blakus šim piemineklim tika atklāts Andreja Pumpura krūšutēls - Andrejs Pumpurs ar lielām lāča ausīm.

"Tā vieta ir maz apdzīvota un atrodas no attālāk no centra. Kāda vasaras rītā pastniece bija ievērojusi, ka skulptūra neatrodas savā vietā, bet ir aizvilkta līdz mežmalai. Acīmredzot, zagļus kāds ir iztraucējis vai viņiem nav bijusi pietiekami liela tehnika. Viņiem neizdevās aizvest," par bronzā lietā tēla likteni stāsta Freimane.

Lai pieminekli nenozagtu, to atveda uz Birzgales centru un uzstādīja muzeja priekšā. Taču kādā jaukā 2005. gada janvāra rītā tā muzeja priekšā vairs nebija. Pieminekli nozaga, un tā turpmākais liktenis nav zināms.

Pieminekļa Andrejam Pumpuram Birzgalē vairs nav, bet muzejā var aplūkot viņa rokrakstus un dažādus "Lāčplēša" izdevumus.

Artūrs Valters aizmūk uz Rīgu, lai nav jāprec netīkama meita

Pie ievērojamiem birzgaliešiem ir jāpieskaita arī paraolimpietis Aigars Apinis, te ir dzimis viens no Radiofona dibinātājiem, radio saimnieciskais vadītājsJānis Magone. Birzgalē arvien dzīvo un strādā tulkotāja no ungāru valodas  Elga Sakse, kuras tulkoto darbu sarakstā ir tādas grāmatas  kā  Ferenca Molnāra "Pāla ielas zēni", Magdas Sabo "Masku balle",  Andrāša  Berkeši "Nāra  zīmoggredzenā" un Ferenca Molnāra "Lilioms", kuru zinām kā lugu, kas savulaik iestudēta Drāmas (Nacionālajā) teātrī.

Te arī ir dzimis un skolā gājis rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs un arī grāmatu tirgotājs, AS "Valters un Rapa" dibinātājs Artūrs Valters.

"Mūsu pēdējais atklājums ir Artūra Valters, kurš arī ir nācis no Birzgales. Informācija visur ir ļoti skopa, bet šajā vasarā man ar kādas meitenes palīdzību izdevās uzzināt pēc baznīcas grāmatām un dvēseļu revīzijām, ka Valtera mamma ir dzīvojusi Lindes muižā. Artūra Valtera vecaistēvs ir bijis Lindes muižā dzirnavnieks, iznāk, ka Artūra Valtera tēvs ir ieprecējies Lindes muižā," stāsta Freimane.

Atmiņu stāstā, ar ko iepazinusi Freimane, bijis interesants pastāsts par to, kā Artūrs Valters savulaik nokļuvis Rīgā.

"Viņš pēc skolas beigšanas strādāja tepat skolā par palīgskolotāju, bet naudas trūkuma dēļ tēvs bija izdomājis, ka viņam jāprec bagāta meita," atklāj Freimane. "Tēvs Artūram nav teicis, kas būs tā meita. Viņš sapaunājis visas savas mantiņas un nolicis vagas galā pauniņu. Sēdējis un skatījies, un izdomājis – ja tā meita būs pa prātam, viņš precēsies, ja ne, bēgs prom. Ieraudzījis zirga pajūgu, uzreiz sapratis, kas par meitu sēž ratos, tā nebija viņa sirdij tīkama, paņēma savu pauniņu un devās uz Rīgu."

Publicists Ēriks  Hānbergs muzejam ir  dāvinājis savas skolas laiku liecības un uzdevumu burtnīcas. 1945./46.mācību gadā viņam izdotajā liecībā var redzēt pievienotu interesantu zīmīti, kurā rakstīts, ka Ēriks Hānbergs 18., 19., 20. un 22.aprīlī 1946.gadā skolu nav apmeklējis ticības dēļ.

Vecā skolas ēka aug un mainās

Skola Birzgalē ir dibināta 1849.gadā. Toreiz to dibinājis muižas īpašnieks Pauls Karls fon Hāns.

"Pirms skolas dibināšanas tajā ēkā atradusies Lindes muižas moderniecība, un viena telpa bija ierādīta, kur pagasta ķesteris mācīja bērnus grāmatā.

Tā kā mūsu baroni bija ļoti labi baroni, viņi nolēma, ka visa ēka jāatdod skolas vajadzībām," par skolas izveidi stāsta Freimane.

Petrolejas lampa, Birzgales skolas apgaismojums līdz 1933. gadam, kad te ievilka elektrību

Jau 1852.gadā skolai uzcēla otro stāvu. Savukārt no 1933.līdz 1935.gadam skolai uzcēla trešo stāvu un ēkā ierīkoja elektrību. Līdz tam skolā bērni mācījās petrolejas lampas gaismā. Arī šodien mazie birzgalieši mācās tajā pašā skolas ēkā.

Uzmanību piesaista kāds dokuments, kas dēvēts par nabadzības aktu.

"Tas izrakstīs 1932.gadā, kad pagasta valdes priekšsēdētājs ir sūtījis iekasēt 10 latu soda naudu no kāda dzīvojošā par to, ka nesūta meitu skolā," norāda Freimane. "Atzinums vēsta: parādnieks uzdeva, ka viņš prasīto summu samaksāt nevarot līdzekļu trūkuma dēļ. Lai pārliecinātos par parādnieka mantas stāvokli, kopā ar zemāk parakstījušamies lieciniekiem apskatīju viņa dzīvokli, kur bez nepieciešamiem priekš dzīves priekšmetiem nekādas mantas, kuras parāda dēļ varētu aprakstīt, neatradu. Parādniekam noteikta darba un nodarbošanās nav, tamdēļ parādu piedzīt nebija iespējams.”

Vēl citi dokumenti liecina, cik bērnu, piemēram, 1921.gadā skolas apmeklēšanai pabalstīti ar apģērbu un pusdienām.

Birzgales muzejā interesantas ekspozīcijas var aplūkot gan pieaugušie, gan skolas bērni, bet paši mazākie otrajā stāvā var iepazīst rūķu pasauli. Ja reiz nama nosaukums ir "Rūķi", te tiem ir atvēlēta vesela istaba - te ir apskatāmi gan Norvēģijas troļļi, gan rūķi no pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, gan no salmiem darināts bārdains večuks. Mazie apmeklētāji var ar rūķiem sarunāties un aplūkot viņu mājiņu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti