Zināmais nezināmajā

Pasaulē pieaug vides problēmu un klimata pārmaiņu radītas saslimšanas

Zināmais nezināmajā

Neaugsme jeb kāpēc izaugsme ne vienmēr nozīmē dzīvot labāk

Aigars Kokins: Senākās kultūrās bija divas krāsas, mūsdienās to ir 27 tūkstoši

Pētnieks: Mineralogiem līdzīgi kā sēņotājiem jābūt pieredzei, lai ko atrastu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Zviedru mineralogs Peters Likbergs jau no bērnības kolekcionējis minerālus un pārliecinājies par to milzīgo daudzveidību. Viņš nesen ar lekciju „Dārgakmeņi no zemes dzīlēm” uzstājās Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā. Likbergs jau astoņu gadu vecuma atrada savu pirmo pegmatītu – rupjgraudainu iezi. 11 gadu vecumā piedalījās pirmajos ģeologu kursos Gēteborgas universitātē, bet jau 13 gadu vecumā viņš jau bija Zviedrijas Ģeoloģijas dienesta konsultants.

„Jebkurš pat visparastākais minerāls sevī slēpj tik daudz kā interesanta un, tos pētot, var uzzināt gan to rašanās vēsturi, gan formu,” stāsta Peters Likbergs (Peter Lyckberg).

“Un te, redzat, visa siena ir ar topāzu kristāliem, un te ir 15 kilogramu smags topāzs, uz kura es sēdēju un ieturēju pusdienas. Mani ukraiņu kolēģi mani nofotografēja,” lekcijā rāda Likbergs.

Viņš ir izpētījis neskaitāmas minerālu atradnes un dārgakmeņu ieguves vietas visā pasaulē un jau vairāk nekā 30 gadus darbojas kā lektors.

Mineralogs Peters Likbergs
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Peters Likbergs: Pat pie mums Zviedrijā un arī kaimiņos – Norvēģijā un Somijā – zemes virsmu klāj rupjgraudaini ieži, ko cilvēki uzskata par gaišākas vai tumšākas krāsas akmeņiem. Bet jāatgādina, ka visas modernās sabiedrības pamats ir minerāli, jo mūsdienās reti kas ir gatavots no vilnas vai koka.

Paskatieties apkārt, viss ir no minerāliem, to sastāvdaļas ir datoros, elektroprecēs, pat brillēs un stikla glāzēs.

Minerāli ir vajadzīgi spēkstacijām, lai tās darbotos, bet cilvēki par to aizmirst, tāpēc zināšanas ģeoloģijā ir ārkārtīgi svarīgas. Mēs zinām par naftu, gāzi un dažiem metāliem, bet kā tad ar visu pārējo, ko lietojam ikdienā?

Par personu

Peters Likbergs pētījis iežus un minerālus dažādās pasaules zemēs, tostarp ASV, Brazīlijas, Namībijas, Madagaskaras, Norvēģijas, Pakistānas, un citās dārgakmeņu atradnēs.

Likbergs ir apmeklējis aptuveni 2500 atradnes un dārgakmeņu ieguves vietas.

Kopš 1985. gada mineralogs aktīvi darbojas kā lektors, vadot daudzas lauku ekspedīcijas. Tāpat viņš ir vairāku mineraloģisko žurnālu redkolēģijas loceklis, kā arī Eiropas Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāta inspektors un neatkarīgs dārgakmeņu pētnieks.

Zemē ir ap pieci tūkstoši dažādu minerālu, un vēl aizvien mēs nezinām, kā vairumu no tiem var izmantot.

Zane Lāce: Bija interesanti dzirdēt lekcijas beigās, kad teicāt, ka jūs, protams, interesē arī kosmoss un iespēja ceļot pāri jūrām un okeāniem, bet ar daudz lielāku interesi jūs atrodat kādu jaunu minerālu savā dzimtajā pilsētā.

Peters Likbergs: Šobrīd es dzīvoju Luksemburgā, bet esmu uzaudzis Zviedrijā, Gēteborgas pilsētā, kas ir zināma ar vairākiem iežiem. Piemēram, tur ir dabīgais bismuts, kas atrodams bismutīna iežu sastāvā, ko, starp citu, arī izmanto medicīnā brūču dziedināšanā.

Un te ir jautājums, vai mēs zinām, kā izmantot to, ko daba mums sniedz? Un visus minerālus nemaz nevajag izmantot, var arī apbrīnot to dabisko skaistumu un struktūru.

Tā kā tās ir tikai mūsu zināšanas vai nezināšana, kas ierobežo iespējas izmanot minerālus.

Zane Lāce: Ka sapratu no informācijas, jūs bijāt vēl bērns, kad sākāt nodarboties ar akmeņu kolekcionēšanu.

Peters Likbergs: Jau astoņu gadu vecumā man bija pietiekami laba minerālu kolekcija, un ar to es domāju – nopietna kolekcija. Es arī kopš piecu gadu vecuma krāju monētas, un man bija zināšanas par veco zviedru naudu. Jau sešu gadu vecumā es biju Gēteborgas Numismātikas biedrības biedrs. Kad es tur pirmo reizi aizgāju kopā ar vecākiem, pārējie domāja, ka mani vecāki ir tajā biedrībā, bet izrādījās, ka tas esmu es.

Bet, runājot par minerāliem, es kā mazs puika jau deviņu desmit gadu vecumā biju ieguvis pietiekošas zināšanas par tiem un kopā ar universitātes ģeoloģijas studentiem sāku piedalīties lauku ekspedīcijās un turpināt uzkrāt pieredzi un zināšanas.

Zane Lāce: Ja sakām dārgakmeņi, ar to domājam ko spožu un mirdzošu, bet fotogrāfijās var redzēt, ka šo akmeņu atrašana ir smags, netīrs un nogurdinošs darbs.

Peters Likbergs: Jā, tas ļoti smags darbs, un, ja tu redzi iežu dzīslu, tu vēl nezini, cik ilgā laikā tiksi klāt pie atradnes. Tu uzturies pazemē apmēram +4-6 grādu temperatūrā no astoņiem rītā līdz 10-11 vakarā, esi izmircis, noguris. Bet tā ir kaislība un ziņkāre, kas tevi uztur.

Zane Lāce: Man ir bērnišķīgs jautājums: kā jūs zināt, kur konkrētie akmeņi ir atrodami?

Peters Likbergs: Mūsu sapratne par izrakteņiem ir tikai kādi pieci procenti, ko mēs tiešām zinām. Ir vajadzīga pieredze. Zinu, ka jūs, latvieši, esat aizrautīgi sēņotāji, un arī mēs Zviedrijā lasām sēnes. Kā sēņotāji parasti zina, kur tās atrast? Tas nāk ar pieredzi: iziet cilvēks mežā, un viņš saka – izskatās, ka te pie tā bērzu pudura kaut kam ir jābūt, bet citā vietā atkal sēnes jāmeklē zem egles. Un tad vēl daudz citu detaļu dabā, kas nosaka sēņu atrašanās vietu. Un līdzīgi ir ar minerāliem.

Mēs kā zinātnieki gribam trāpīt ļoti precīzi, bet dzīvē viss daudz sarežģītāk, tāpēc bez zināšanām vajag arī radošo iztēli. Ir jābūt arī labai redzes atmiņai un, tikai izpētot simtiem iežu un saprotot, ka katra tā dzīsla ir unikāla, tu vari tos novērtēt. Es teiktu, ka sēnes atrast ir vieglāk. 

Jebkurš pat visparastākais minerāls sevī slēpj tik daudz kā interesanta un, tos pētot, var uzzināt gan par to rašanās vēsturi, gan formu. Tev ir jābūt atvērtam studēt ne tikai to, kas ir populārs, jo pētīt nozīmē, ka tu nezini, kur tavs izpētes objekts tevi aizvedīs. Un, tikai sadarbojoties kopā ar kolēģiem, studējot, veicot izpēti savā apkārtnē, tu atklāj jaunas lietas. Es esmu braucis uz Ukrainu kopš 1995. gada un tur veicis iežu izpēti, un katru reizi, tur aizbraucot, es atrodu ko jaunu, ko atkal analizēt un studēt.

Zane Lāce: Jūs stāstījāt par 29 kilogramu smagu topāzu un arī beriliem.

Peters Likbergs: Lielākais bija 235 kilogramu smags divkrāsains topāzs. Tad ir kvarca kristāli no ieža, kas tika atrasts Kazahstānā 1958. gadā. Tas svēra 70 tonnas, un ir redzama fotogrāfija, kur 14 cilvēki pa to staigā. Es 20 gadus meklēju šo fotogrāfiju, runājos ar Krievijas ģeologiem, līdz to atradu.

Mazākie ir mikroskopisku izmēru gabaliņi, ko atradu savā dzimtajā pilsētā Gēteborgā, vienā pegmatītā (rupjgraudainā iezī) bija piecu dažādu ļoti sīku metālu apkopojums. Tie bija tik mazi, ka tos bija grūti pilnībā izpētīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti