Latvijas pērles

Biškopības muzejā iepazīstam dzeini, auli un dori

Latvijas pērles

Popes medību pils lepojas ar 17. gadsimta koka apdari iekštelpās

Saulains miteklis ar kokiem priekšā jeb Ādolfa Alunāna muzejs Jelgavā

Pilsētnieka istaba pirms simt gadiem – Alunāna saulainais miteklis Jelgavā

Savulaik Ādolfs Alunāns kādam draugam gandarīts rakstījis, ka beidzot viņam izdevies atrast saulainu mitekli ar augstiem kokiem logu priekšā. Tas bija dzīvoklis Jelgavā, ēkā tagadējā Filozofu ielā 3, kur tagad jau vairākus gadus mājo Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs.

"Ādolfs Alunāns ir latviešu teātra tēvs, pirmais profesionālais aktieris, pirmais režisors, aktieru audzinātājs. Mūsu pirmais dramaturgs, uzrakstījis mūsu pirmo oriģināllugu, arī pirmo bērnu lugu, pirmo muzikālo lugu. Par viņu varētu daudz stāstīt ar vārdu "pirmais". Viņš arī pirmais savā ģimenē – bija pirmdzimtais," stāsta muzeja bijusī vadītāja Maija Matīsa Latvijas Radio raidījumā "Latvijas Pērles".

Viņš bijis arī pirmais pilsētnieks literāts, tāpēc arī muzejs ierīkots kā pilsētnieka māja. „Ja nepatīk runāt par Alunānu, var apskatīt pilsētnieka dzīvokli 19.gadsimta beigās – 20.gadsimta sākumā ar visu iedzīvi," stāsta Matīsa.

Muzeja restaurācijas darbi 2011. gadā

Vairākus gadus pirms ievākšanās miteklī Jelgavā, Filozofu ielā 3, Ādolfs Alunāns savai meitai Valeskai rakstīja:

„Cilvēku nevar nosist vienīgi ar rungu, bet arī ar mitru dzīvokli, kurā tas dzīvo. Un mans ārsts man bieži piekodina siltu dzīvokli un man apgalvo, ka tikai tas mani uzturot cik necik pie veselības.”

Namā, kur tagad ir ierīkots latviešu teātra tēva memoriālais muzejs, Alunāns nodzīvoja tik savas dzīves divus pēdējos gadus. Matīsa stāsta, ka te aizvien mājo viņa gars, kas jūtams caur lietām, stāstiem un noskaņu. Arī caur kāpņu čīkstēšanu.

„Kāpnes ir vecas, pa šīm kāpnēm, ja arī čīkst, tad zinām, ka pa tām staigājis pats Ādolfs Ālunāns,” norāda Matīsa.

Alunāna muzejs pēc restaurācijas

Alunāns mitis ēkas otrajā stāvā, bet pirmajā dzīvojis tās saimnieks - Jelgavas 2. Kredītbankas direktors Žanis Bergmanis, un Matīsa bilst, ka viņš labprāt piecieta Alunāna klātbūtni.

„Mazdēls [Alunāna] stāstījis, ka Bergmanim paticis Alunāns, viņš atļāvis arī kundzei te dzīvot pēc viņa nāves, līdz pārgāja pie meitām uz Rīgu,” atklāj Matīsa.

Pateicoties Alunāna mazdēlam Ādolfam Švānbergam, mājā ir saglabājušās daudzas ģimenei piederošas lietas, kas muzeju padarījušas bagātu ar eksponātiem. To te ir vairāk nekā tūkstotis.

Piemēram, darbistabā līdzās baltam rakstāmgaldam atrodas servīra galds – neliela, viegla mēbele, uz kuras lika liekos traukus, kas nebija vajadzīgi pie maltītes galda. Te arī redzams patvāris, kas Alunāna laikā bija neatņemama katras saimniecības sastāvdaļa, un tējas servīze, no kuras tēju vai kafiju dzēra pats Ādolfs Alunāns.

Alunāna ģimenei piederoša tējas servīze un salvetes ar Alunāna dzīvesbiedres izšūtiem iniciāļiem „AA”

Taču muzeja priekšmets nr.1 ir maza grāmatiņa, kas glabājas rakstāmgalda atvilktnē. Tā ir Ādolfa Alunāna mammas Otīlijas Alunānas dzeju kladīte, kur viņa rakstījusi arī savas ģimenes svarīgākos notikumus. Protams, ieraksti bijuši vācu valodā.

„29.septembrī 1848. gadā mans dēls Pēteris Jūliuss Ādolfs dienas laikā pulksten 12 un 15 minūtēs ir piedzimis,” Matīsa lasa grāmatiņā ierakstīto, „toreiz teica – Pēteris par godu tēva, Jūliuss par godu vectētiņam un Ādolfs ikdienas lietošanai.”

Ādolfa Alunāna rakstāmgalds

Ādolfa Alunāna māte bija vāciete, arī skolā viņš izglītību ieguvis vācu valodā un, ņemot vērā šo Alunāna pa pusei vācisko izcelšanos un vācisko audzināšanu, ir vērts minēt, ko par Ādolfu Alunānu grāmatā raksta teātra un literatūras zinātnieks Viktors Hausmanis: “„Paša audzināts” ir pirmā īstā latviešu oriģinālluga. Līdz tam lugas bija vai nu sacerējuši vācu tautības cilvēki, vai arī tās bija tulkojumi vai lokalizējumi… „Paša audzināts” uzrakstīta labā, atjautīga un pietiekami bagātā latviešu valodā. Arī šis apstāklis liecina par Ādolfa Alunāna sava veida varonību. Lugas sacerēšanas laikā viņš strādāja vācu teātrī un runāja tikai vāciski. (..)

Un šāds pusvācietis – vāciskā garā audzināts jauneklis – uzrakstījis pirmo latviešu oriģināllugu, neradīdams ne vismazākās aizdomas, ka latviešu skolā nav mācījies…”

Ne tikai par dzīvi Alunānu ģimenē, bet arī par 19. – 20.gadsimta mijas sadzīvi liecina kāds olveida priekšmets, kur uzzīmēti zaķi – tā liķiera pudele.

„Tajā laikā liķieri katra saimniece taisīja mājās pēc sava smeķa,” stāsta Matīsa. Bet svarīgākais ir tas, ka pie šādas apmēram 200 ml lielas pudeles vairāki vīrieši varēja sēdēt visu vakaru.

Savukārt viesistabā aplūkojamas tāfelklavieres. Tas gan nav instruments, kas piederējis Alunānu ģimenei, toties viens no trijiem, kas vēl Latvijā saglabājies. Notis gan ir tās, ko savulaik spēlējušas Alunāna meitas, jo uz nošu lapām rakstīti viņu vārdi – Elza, Emīlija, Valeska. Turpat arī Ādolfa Alunāna brāļa Pēterburgā skolotā mūziķa Nikolaja Alunāna grāmata par kordziedāšanu.

„Alunāns nepakļāvās nevienam. Kā viņš domā – tā ir pareizi. Pat ar brāli bija tā - ja Nikolajs mācīja, ka korim jādzied daudzbalsīgi, Ādolfs pastāvēja uz to, ka nav ko klaigāt dažādas valodās un dažādas balsīs. Jādzied visiem vienā balsī,” Alunānu raksturo Matīsa un atklāj, ka katrā lugā viņš iekļāvis kupleju, ko pats arī izpildījis.

„Viņam katrā lugā bija kupleja. Tā dziedāja viņš pats. Ja gribas zināt, kura lugā ir Alunāna loma, viņš uznāk 2. un 3. ainā ar savu stāstāmo gabalu un kupleju. Viņš paņem publiku. Kuplejas ļoti gaidīja,” bilst Matīsa.

Kupleju tekstus Ādolfs Alunāns izrādēs mainījis, dažkārt par to laikrakstā tika ievietots īpašs paziņojums. Taču jaunu kupleju aktieris varēja nodziedāt arī bez īpaša pieteikuma. Kuplejas bija Alunāna solo numuri, ko viņš varēja iestarpināt jebkurā kaut cik piemērotā izrādes vietā. Ja publika dāsni aplaudēja, aktieris piedevās nodziedāja vēl kādu pantu.

Ādolfa Alunāna muzejā var iepazīt ne tikai to, kā dzīvojusi Alunānu ģimene vai bijusi iekārtota pilsētnieka istaba pirms apmēram simt gadiem, šajā muzejā glabājas arī ievērojamās latviešu teātra kostīmu mākslinieces Margas Spertāles darbi un koktēlnieka Krišjāņa Kugras koka skulptūras. Viņš plašāk zināms kā Tērvetes dabas parka koka skulptūru autors. Vēl te ir rodams skapis ar dažādu laiku lugu eksemplāriem.

Matīsa pa laikam min kādu košu Alunāna izteicienu, piemēram, „aktiera vieta ir bufetē”.

“Tāds teiciens ir ne tāpēc, ka viņi tur dzēra. Tā bija vienīgā siltā telpa teātrī. Alunāns labprāt uzturējies bufetē, viņam patika tā runāšana, pasēdēšana, omulība. Varējis sēdēt trīs diennaktis, ja bijuši labi un atbilstoši sarunu biedri. Kaut kā viņš nav gribējis tāpat vien uzturēties un kaut ko grabēt. Viņam vajadzējis smukas sarunas,” stāsta Matīsa.

"Teāteris ir kā spieģelis, kurā mēs paši savus labus un nelabus darbus, savas prieku kā bēdu dienas, ar vārdu sakot, savu dzīvošanu redzam," arī to teicis Ādolfs Alunāns.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti