"Viņš bija viens no tiem, kas lībiešu pašapziņu un kultūru kopa no 20. gadiem, viens no izcilākajiem. Manuprāt, viņš daudzu disertāciju pamatus ir apaudzinājis ar konkrētām augstvērtīgām valodnieciskām lietām. Viņš zināja daudz. Viņš zināja gan valodniecības jautājumus, gan folkloristiku. Viņš bija izcils,” tēva devumu no šodienas skatpunkta Latvijas Radio raidījumā "Dzimtas saknes” vērtē viņa dēls, Rīgas 1.slimnīcas ausu, kakla un deguna ārsts Valdis Dambergs.
Pēteris Dambergs ir izdevis lībiešu sarunvalodas grāmatu, pētījis šo valodu un darbojies pie lībiešu vārdnīcas sastādīšanas. Tāpat arī ļoti aktīvi iesaistījies lībiešu kultūras dzīves veidošanā un lībiešu valodas mācīšanā. Viņš bija aktīvs ansambļa "Līvlist” dalībnieks, arī rakstījis dzejoļus lībiešu valodā un atdzejojis. Lībiešu kultūras centra veidotajā interneta lapā var lasīt, ka, pateicoties Pētera Damberga ieguldījumam lībiešu valodas leksikas apkopošanā, ir bijis iespējams 2012. gadā izdot "Lībiešu–igauņu–latviešu vārdnīcu”, kas ir līdz šim lielākais lībiešu leksikas avots.
Par lībiešiem pasmējās
"Mēs visi zinājām par lībiešiem un zinājām, ka mēs esam lībieši. Ar to lepojāmies, bet apkārtējie absolūti nesaprata un pat reizēm pasmējās par mani, ja es kā puika izpļāpājos,” Valdis Dambergs atminas laikus, kad par lībiskajām saknēm labāk bijis nerunāt.
Arī pašu ģimenē sarunvaloda bijusi latviešu valoda, par lībisko un lībiešiem Pēteris Dambergs sācis runāt tikai 50.gados.
"Lībiešu valoda tika pieminēta, tika nosaukti mājas darbi, priekšmeti. Sapratām, bet savā starpā nesarunājāmies. Tas varēja būt daļēji tāpēc, ka baidījās sev pievērst uzmanību. Tēvs jau dabūja "apdedzināties" 1940.gadā. Viņš bija Miķeļtornī skolotājs, kad iebrauca krievu tanki Rīgā, sākās arī tur reakcija. Vietējie komunisti, kaut viņš bieži viņiem palīdzēja, viņu sāka vajāt. Pat bija inscenējums, ka vest uz kāpām nošaut. Viņš sāka runāt ar savu skolasbiedru, kas strādāja par skolu inspektoru Ventspilī, un teica, ka labāk būtu aizbraukt. Tā tēvs nokļuva otrreiz Zaļenieku skolā,” stāsta Valdis Dambergs.
Tā bija atgriešanās Zaļeniekos, jo pēc mācībām skolotāju institūtā Jelgavā viņš tur jau bija strādājis. Tikai, kad lībiešiem vajadzējis skolotāju, viņš pārcēlies uz Miķeļtorni. Savukārt atgriešanās Zaļeniekos bijusi liktenīga, jo Miķeļtornī 1941.gadā no izsūtīšanas nav paglābies neviens, kurš saņēmis valsts algu, pat bākas uzraugs.
Savās skolotāja gaitās Pēterim Dambergam kopā ar ģimeni vairākkārt nācies mainīt dzīvesvietu.
"Tēvs vairākas reizes mainīja darbavietu. 1947. gadā pārcēlās uz Bārtas pusi, uz Krūtes skolu. Lai jauktu pēdas laikam. Kad man bija 15 gadi, mēs no turienes aizgājām uz Staldzeni pie Ventspils, kad to skolu slēdza, viņš aizgāja uz Katvaru palīgskolu pie Limbažiem. Tur viņš aizgāja pensijā,” atceras Valdis Dambergs.
Ja bērni vaicājuši, viņš labprāt stāstījis un mācījis par lībiešiem, bet no mājas tas netika izplatīts.
"Lībiešu valoda bija viņa sirdslieta, ar to sāka nodarboties, kad viņam bija kādi 14–15 gadi,” min Valdis Dambergs.
Valodas lietas – vismīļākās
Savās atmiņās par tēvu, ko Valdis Dambergs ir pierakstījis 1997.gadā izdotajā "Lībiešu gadagrāmatā”, teikts: "Viņš zināja daudz un labprāt man stāstīja par zvaigznēm, par jūrām, svešām zemēm, par svešām cilvēku rasēm, par mums pašiem un visneiedomājamākos sīkumus, bet vislabprātāk viņš stāstīja par valodām un to grupām.”
Pētera Damberga bērni un bērnu bērni lībiešu valodā ikdienā nerunā, bet reizi gadā brauc uz Lībiešu svētkiem Mazirbē. Visi Pētera Damberga bērni ir izvēlējušies mediķa profesiju – vecākā meita Taimija nu jau pensijā, ilgstoši strādāja par ģimenes ārsti, dēls ir ausu, kakla un deguna slimību speciālists, un jaunākā māsa Anita ir zobārste.
Savukārt igauņu tautības lībiešu valodas pētnieks Tenu Karma atceras, ka viņš bija dzirdējis pārmetumus – Pēteris Dambergs nodarbojas ar dārzkopību, bet viņam vajadzētu visu enerģiju veltīt lībiešu lietām. Taču
kaut kas jau bija jādara, lai iegūtu papildu līdzekļus ģimenes pabalstīšanai, arī, lai varētu darboties ar lībiešu lietām. Par šo pēdējo viņš nekad negaidīja atlīdzību naudas izteiksmē, tā viņam bija sirdslieta.
Valdis Dambergs stāsta, ka ar dārzkopību tēvs nodarbojies, jo viņam tas patika, vienmēr bijusi sava saimniecība, savi lopiņi, lauki.
"Tēvs vienmēr meklēja tādu vietu, kur var ģimeni uzturēt, skolotāja alga bija tik skopa toreiz, tāpēc vajadzēja būt arī palīgsaimniecībai," stāsta Valdis Dambergs. "Domāju, ka lībiešu lieta no tā necieta, viņš to nebūtu pieļāvis."
Tēva valodai pievērš onkulis
Lībiešu lietai Pēteronkulis pievērsis arī sava brāļa meitu Baibu Dambergu, viņš arī aicinājis Baibu dziedāt "Līvlist”.
"Tā muzikalitāte man palika prātā, kad jau sāku dziedāt lībiešu dziesmas ansamblī "Līvlist”, kur Pēteronkulis mani aizveda 1972. gadā, kad atnācu uz Rīgu mācīties un pie viņa dzīvoju. Man nebija problēmas ar izrunu,” atminas Baiba Damberga.
Māksliniece un dzejniece Baiba Damberga strādā Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā par pasniedzēju, organizē lībiešu mākslinieku izstādes, ilustrē lībiešu grāmatas un raksta dzejoļus arī lībiešu valodā. Bērnībā sava tēva valodu ir dzirdējusi, bet tajā nav runājusi.
"Ir tāds jēdziens kā pasīvā valoda, ja esi mācījies kādu svešvalodu un ilgi to nelieto, ir grūti iesākt. Parunāt var, bet ne jau brīvi,” par savām lībiešu valodās zināšanām stāsta Baiba Damberga un arī atminas, kā kopā ar ansambli „Līvlist” devusies uz Radu tautu dienā Igaunijā.
Viens no drukātiem Dambergu dzimtas dārgumiem ir pagājušā gadsimta 30. gados izdotā Pētera Damberga sastādītā lībiešu valodas lasāmgrāmata.
"Tā bija lībiešu grāmatniecības augstākais sasniegums. Lasāmgrāmata skolai un mājām. Tā izdota 1935. gadā Helsinkos. Bija paredzēta lībiešu valodas mācīšanai Jūrmalas skolās. Tik viegli negāja ar izdošanu, jo Latvijas valdība neatļāva to grāmatu lietot.
Tajā laikā bija svarīga vienota Latvijas valsts un tauta. Lībiešiem nekāds atbalsts netika sniegts. Vēlāk tas pats bija no padomju varas puses, ka lībieši tika ignorēti pilnībā,” komentē Baiba Damberga.
Pētera Damberga sastādītā lasāmgrāmata skolās nonāca 1939. gadā – tikai tad, kad priekšlapā bija ielīmēts vadoņa attēls [Kārļa Ulmaņa] un nodrukāta dziesma "Brīvai Latvijai".
Baiba Damberga arī stāsta, ka viņas tēvam nav ļauts pasē rakstīt tautību "lībietis”, kad viņš 50. gados atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā.
"Lībiešiem pašiem bija ļoti zema pašapziņa, daudzās mājās runāja latviski, ne tikai jauktās ģimenes, bet arī lībieši ar bērniem runāja latviski. Tā viss gāja mazumā,” vērtē Baiba Damberga. "20. gados sāka braukt igauņu zinātnieki, somu zinātnieks Lauri Ketunens, kas strādāja Tartu Universitātē, viņam bija students Oskars Loritss, kurš devās līdzi ekspedīcijās, ātri iemācījās lībiski, ātrāk nekā dažs lībietis. Loritss īpaši vāca folkloras materiālus.”
Pēteris Dambergs bija viens no teicējiem un laika gaitā kļuva par vienu no Loritsa kolēģiem lībiešu valodas apzināšanā un kopšanā.
"Pēteronkulis bija mūžīgs darbarūķis. Lāgiem tiku prātojusi, kāds gan pienākums viņu vēl pensijas gados mudina rauties visos šajos krāvēju, kurinātāju un sargu amatos, puķēs, puķukāpostos un tirgos. Ar tik gudru galvu. Ar tādām spējām. Un tik niecīgām personiskajām vajadzībām.
(..) Bet viņš jau bija savādnieks. Vai gan normāls vidusmēra cilvēks atrautu sev miegu tikai tāpēc, lai aizpildītu kādu robu izzudušas valodas gramatikā, uzrakstītu vai atdzejotu šai valodā kādu dzejoli un atbildētu uz daudz jautājumiem citu savādnieku vēstulēs,” atmiņās rakstījusi Baiba Damberga.
Lībiskais spīts un šerpums
Par to, kāpēc pašai ir būtiski lībisko kopt un uzturēt, Baiba Damberga saka – tā vajag.
"Man ir tāda sajūta, ka tas nav pienākuma dēļ. Iekšējā vajadzība. Iekšējais pasūtītājs ne vienmēr ir pietiekami spēcīgs, sadzīve ņem virsroku un darbs skolā.
Bet ir arī mūžīga vainas apziņa, ka nedari svarīgākās lietas, bet rocies pa dārzu, kad dari tās svarīgākās lietas, tad ir atkal vainas apziņa pret dārzu,” bilst Baiba Damberga.
Vēl, atceroties savu tēva brāli Pēteri Dambergu, Baiba bilst, ka viņš reti pacēlis balsi – tas bijis tajos gadījumos, kad ansambļa "Līvlist” dziedātājiem ar izrunu sācis iet grāvī. Spītība un ātrā, taisnā daba ir viena no Dambergu dzimtas īpašībām. Vai tas ir lībisks vai vienkārši dzimtas raksturs, to grūti pateikt.
"Kad mana mamma apprecējās ar tēvu un dzīvoja Sīkragā, tad viņa brīžiem saķēra galvu, kā tur gāja vaļā par sīkumiem. Viens otru īpaši neapvainoja, bet skaļos toņos. Skaļās balsīs, un arī sava pārliecība katram,” par dzimtu stāsta Baiba Damberga.
Esi iederīgs un tomēr atšķirīgs
Baibas Dambergas un viņa vīra mākslinieka Viestura Ozoliņa ģimenē ir izaudzinātas trīs meitas – Lelde, Ieva un Anete. Viņas visas allaž piedalījušās lībiešu bērnu nometnēs, dziedājušas kopā ar mammu.
Anete Ozoliņa atzīst, ka vienmēr ir lepojusies, ka ir lībiete, un arī par dzimtu un senčiem viņa ir lepna.
"Ikdienā tas neko daudz nemaina, bet vienmēr esmu ar to lepojusies, vienmēr ir tāds iekšējais prieks, ka arī mani senči ir atzīti un darbojas tajā jomā,” bilst Anete Ozoliņa un atklāj, kas, pēc viņas domām, raksturo lībiešus.
"Savā ziņa tas ir arī raksturs, mazliet riebīgs, mazliet spītīgs, neatlaidīgs. Arī melns humors.
Visvairāk atšķirīgumu varu sajust, kad aizbraucu uz Igauniju, jo tur jūt to radniecīguma sajūtu. Kad pirmo reizi biju Tallinā, jutos kā mājās, arī dzirdēt to valodu, kas ir tik līdzīga lībiešu valodai. Patīkami,” turpina Anete Ozoliņa.
Anete izstudējusi modes vēsturi, internetā publicē rakstus, attēlus un spriedumus par modi un stilu, viņa ir modes blogere. Bet par lībisko viņa atzīst – tas ir atšķirīgs.
"Esi iederīgs, kur esi, bet arī kaut kur atšķiries. Tevī ir ne tikai tas latviskais, bet arī kaut kas cits. Lībiskais ir atšķirīgs,” vērtē Anete Ozoliņa.
Pasē viņai rakstīts – lībiete.
