Laika gaitā Pulvertornis cietis vairākos militāros uzbrukumos un vairākkārt ticis pārbūvēts, tā ka no sākotnējām konstrukcijām te vairs nav ne miņas. Palikusi vienīgi vieta, kur reiz šis tornis sargājis Smilšu vārtus, kas savukārt sargāja pieeju pilsētai pa smilšu ceļu, tagadējo Smilšu ielu.
"Te zem mūsu kājām ir aptuveni trīsarpus metru kultūrslānis," stāvot ēkas pagrabā, stāstīja vēsturnieks, Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. "Būvgružu pamati iet diezgan dziļi.
Par torņa būves laiku domas dalās, bet, visticamāk, ir 13. gadsimta beigu periods, kad šajā pusē parādās nocietinājuma sienas, un tad visdrīzāk ir bijis kāds senāks torņa variants. Kāds tas precīzi tobrīd izskatījies, mēs nezinām."
17. gadsimta gravīrā Smilšu tornis redzams tāds, kādu Pulvertorni pazīstam šodien. "Šeit ir senā viduslaiku nocietinājuma sistēma," ar Pulvertorņa iekštelpām iepazīstināja vēsturnieks. "Ieviešoties uguns šaujamieročiem – artilērijai –, nocietinājuma inženieriem bija jāatrisina problēma, kā nodrošināt efektīvu aizsardzību, veidojot jaunus bastionus. Tad Pulvertornim jeb Smilšu tornim, kā to tobrīd sauca, nozīme kļuva sekundāra, tas vairs nebija pats galvenais aizsargelements, bet jau kā otra aizsardzības līnija aiz zviedru inženiera būvētajiem jaunajiem Rīgas pilsētas nocietinājumiem."
Savulaik vēstures pētnieku vidū – kopš 19. gadsimta vidus un otrās puses – bija strīds par torņa konstrukciju. "Viena no versijām bija, ka tas esot bijis pakavveida, bet mēs no vēstures avotiem zinām, ka 1866. gadā bijis torņa iekšējās sienas nobrukums, un, spriežot pēc šiem vecajiem attēliem, visdrīzāk pamatkonstrukcija tornim bijusi apaļa. Un tornis nodrošinājis aizsardzību 360 grādu leņķī – gan uz ārpusi, gan gar nocietinājuma sienas mūriem, arī uz vārtu pusi un pilsētas pusi."
Torņa sienās var redzēt iemūrētas lodes, kas reizumis kļūdaini tiek uzskatītas par oriģinālām Ziemeļu kara lieciniecēm, taču tās ir iebūvētas tornī daudz vēlāk, tāpat arī informācija par tā sauktajiem ložu ķērājiem – vairākus metrus bieziem griestiem artilērijas šāviņu uztveršanai – ir maldīga.
"Tā ir vairāk leģenda," atklāja Poziņš. "Principā tā ir torņa augšējā daļa, bet ir jāsaprot, ka artilērija kopš savām pirmajām dienām ir ļoti spēcīgs ierocis un tāda koka vai mūra konstrukcija ilgstošu bombardēšanu neizturētu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šādas torņa konstrukcijas sāka nomainīt. Rīdzinieki par to pārliecinājās jau 1621. gadā, kad zviedru karaspēks Pulvertorņa Smilšu vārtus izvēlējās par galveno trieciena virzienu uzbrukumam Rīgai un ar artilērijas palīdzību viņi sagrāva torņa augšējo daļu."
Pašiem zviedriem viens no darbiem pēc Rīgas ieņemšanas bija šo augšējo daļu – bojājumus nocietinājumu sistēmā – atjaunot. "Tornis vēl turpināja pēc tā laika kalpot diezgan ilgu laiku Rīgas nocietinājuma sistēmā."
Lodes ir dekoratīvs elements – 19. gadsimta beigās, lai pastiprinātu dramatismu, tās tornī iemūrēja, skaidroja vēsturnieks.
"Neviena normāli izšauta lielgabala lode tādā veidā torņa sienā nepaliek – ķieģelis sabrūk, lode izsit robu un nokrīt zemē."
Nav precīzu ziņu, vai torņa pagrabā ir bijis cietums un moku kambari; iespējams, bet pārbaudītu faktu nav. 19. gadsimta nogalē diezgan bēdīgā paskatā esošo torni savā pārziņā pārņēma vācbaltiešu studentu korporācija "Rubonia". Studenti būvi atjaunoja un iekārtoja te savas konventa telpas.
"Tā militārā funkcija zūd 19. gadsimta vidū. Diezgan ilgi tornis stāv praktiski neizmantots – sabrucis jumts," skaidroja Poziņs. "Jaunais īpašnieks piešķir tornim dzīvību un izglābj no sabrukšanas. Viņi izveido arī jauno neogotikas stila fasādi, izmanto to kā savu rezidenci līdz 1930. gadu vidum."
Atgriežoties vēl pie laikiem, kas studentu korporācija te ierīkoja savu mājvietu – tīrot torni no gružiem, studenti atklāja te lielā daudzumā baložu mēslus, kas palika pāri no iepriekšējiem spārnotajiem torņa iemītniekiem. Jauniešiem šis atradums tolaik nesa labu peļņu.
"Pēc atskaitēm sanāk – viņi 640 rubļus nopelnījuši, ko varējuši izmantot torņa remontam, jo tobrīd papildu mēslojums, lai iegūtu lielāku ražu, bija jaunums – tas ir relatīvi nesens atklājums," pastāstīja vēsturnieks.
"Šim mēslojumam bija diezgan laba cena."
Kopš 1919. gada Pulvertornī atrodas Kara muzejs, un kopš tā laika gan ēkas saturs, gan tās veidols glabā nozīmīgu daļu mūsu vēstures.
Dainis Poziņš teic, ka savulaik 16. gadsimtā toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā bija 25 torņi un šodien tikai dažu torņu vietas ir uzminamas vai nelielas atliekas sniedz liecību par tiem, tāpēc Pulvertornis ir rets izņēmums, kas joprojām piesaista cilvēku uzmanību.
