1990. gada 4. maija deklarācija par neatkarības atjaunošanu pagrieza varenāko mūslaiku vēstures atslēgu. Jau pēc gada Latvija kļuva patiesi brīva. Bet kādas durvis bija jāatslēdz pirms 4. maija, lai sapnis taptu par īstenību?
Autora ziņas
1991. gada decembrī tikko brīvlaistās Baltijas valstis daudzi vēl nebija paguvuši atzīt, te vēl bija Krievijas armija un savu armiju baltiešiem nebija, bet NATO jau steidza dibināt īpašu sadarbības padomi ar jaunajiem partneriem, tostarp Latviju. Pēc Otrā pasaules kara ASV, Kanāda un Eiropas valstis dibināja NATO kā pretspēku PSRS. Juku laikos, kad PSRS bruka, Rietumiem bija iespēja savu ietekmes zonu paplašināt.
Latvijas dzimšanas mirklis 1918. gada 18. novembrī bija īss. Tik īss, ka no lielās dienas palicis tikai viens foto. Tomēr mēs svinam daudz vairāk, jo ceļš uz šo brīdi izvērtās garš. Un vēl garāka – cīņa par izdzīvošanu. Latvijas valsts netapa vienā dienā. Valsts dzimšanas dienas balle nebija lielākā mūsu tautas vēstures atslēga.
Radio uzvaras gājiens pasaulē bija straujš. Vēl 19. un 20. gadsimta mijā zinātnieki eksperimentēja ar Morzes signāliem, bet jau 1922. gadā sāka dzimt pirmie radiofoni: Londonā, Berlīnē, Leipcigā, Romā... 1925. gadā šīm metropolēm pievienojās arī Rīga. Vēl pirms radiofona atklāšanas pirmās eksperimentālās pārraides te kūrēja inženieris Jānis Linters, Pasta un telegrāfa departamenta darbinieks, Latvijas radiofonijas pionieris.
Starpvalstu sarunās Latvija padevās. Saeima ar vienas balss pārākumu bija aizliegusi Latvijas valdības delegācijai runāt par okupācijas armijas statusu, to dēvēja vienkārši par ārvalsts karaspēku. Tādējādi Latvija pati sev atņēma iespēju prasīt kompensāciju par okupācijas laika zaudējumiem. Sarunu mērķis bija viens – dabūt okupantus ārā pēc iespējas ātrāk, lai ko tas maksātu.
Latvija Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Kamdēļ mums tas? Lai vēders pilns un jumts virs galvas? Un sliktā Brisele, ko vienmēr vainot? Vai varbūt tās ir atslēgas? Atslēgas no durvīm, kuras agrāk mums vienmēr bija ciet.
Latvijas simtgadi svinam jau kuro gadu, bet svinības vēl tikai pusē. Toties emocijas – jau pāri malām. Starp prieku un mīlestību – arī naids un izsmiekls. Izrādās, kāds te nemāk svinēt. Un kāds mīl Latviju nepareizi. Bet varbūt pati Latvija nav pareizā?
Liktenim labpaticies, ka Latvijas vārds pasaulē vistālāk nests laikā, kad Latvijas pasaules kartē nemaz nebija. Mikroautobuss "Latvija" – padomju zvaigžņotais brīnums. Impērijā tam nebija konkurentu. Bet pasaulē? Tajā, kur esam atpakaļ šodien?
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Juglas ezera krastā ir viens no senākajiem pasaulē, tapis drīz pēc Latvijas valsts dibināšanas. Tolaik tas bija vairāk nekā muzejs. Stūrakmens jaunās nācijas identitātei un pašapziņai. Piemineklis latviskai mentalitātei. Bet šodien? Mēs joprojām teiktu, ka esam zemnieku tauta?
Grāmatu liktenis cilvēces vēsturē ir paradoksāls. Radītas apgaismībai, tās vienmēr bijušas upuris tumsonībai un iznīcībai. Uzskatītas par ieročiem, tāpēc arī apkarotas ar ieročiem. Latvijas zeme nav izņēmums. Grāmatas te zudušas nemitīgos karos, varas maiņās un ļaužu likteņu drāmās.
Pirms 62 gadiem 15 000 kilometru attālumā no Latvijas tika sasniegta toreiz augstākā Latvijas sporta virsotne – pirmais olimpiskais zelts. Pasaule gan to nenojauta. Šķēpmetēju Inesi Jaunzemi sauca par krievieti un sveica ar PSRS himnu. Tomēr latviešiem visā pasaulē Inese bija savējā.
1918. gada 18. novembris. Tik liela diena, bet palicis tikai viens foto. Zīmīgi – jo dzimšanas mirklis ir īss. Daudz garāks ir ceļš uz to. Un vēl garāka – cīņa par izdzīvošanu. Latvijas valsts netapa vienā dienā. Un dzimšanas dienas balle nebija lielākā atslēga.
Kolhozi Latvijas laukos – baisākais gadsimta postījums. Iznīdēts privātīpašums, piesmieta daba, traumēta tautas mentalitāte. Mēs esam sīksti, pārcietām arī to. Taču savu diagnozi neaizmirst.
Latvijas Radio. Rada un raida kopš 1925. Taču jau pirmajos gados tam no nevainīgas izklaides bija jātop par varas ruporu masām. Vēsture? Drīzāk brīdinājums šodienai.
Vācbaltieši dzīvoja šeit 700 gadu un pazuda vienā rudenī. Savējie vai ienaidnieki? Tautas gara cēlāji vai apspiedēji? Nācijas rota vai nezāle? No mūsu zemes viņus izravēja Hitlers, Staļins un mēs paši.
Daugavpils hidroelektrostacija (HES) bija piektā plānotā spēkstacija uz mūsu likteņupes. Pirmā, ko cēla, bet neuzcēla. Tās likteni izšķīra tauta. Šie protesti kļuva par Atmodas atslēgu, kas parāva vaļā tautas dusmu un pēc tam brīvības slūžas.
Kārļa Ulmaņa vadoņa ēra. Latviskuma triumfs un tirānija. Tā nav tikai pagātne. “Arāju tautas ģēnija” vagās mēs klūpam joprojām. Viņa vārds bija Lielais Sējējs. Vai trāpīgāk nebūtu Pļāvējs?
Latvijas Tautas fronte – varenākā Atmodas atslēga, kas apgrieza kājām gaisā visu mūsu vēsturi. Dainis Īvāns to sauca par garaspēka karaspēku. Tautas fronte bija tik liela, ka var teikt – visa tauta bija fronte. Bet šodien?
Otrā pasaules kara beigas Latvijai bija jauna kara sākums. Partizānu karš nerima vēl ilgi. Kas viņi bija? Varoņi? Bandīti? Vientieši? Viņu cīņa bija bezcerīga. Vai tāpēc arī bezjēdzīga?
Latvijas Republikas zemes reforma. Patiesībā – nevis zemes, bet tautas revolūcija. Jaunas valsts stūrakmens uz veca naida drupām. Šķiru cīņas atriebe. Savādāk nevarēja. Bet varbūt vajadzēja?
Nacistu okupācijai daļa latviešu elites pretojās. Mazāk ar ieročiem, vairāk ar spalvaskātiem. Cik Latvijai bijis neatkarības deklarāciju? Un cik Valsts prezidentu? Neticams stāsts. Daudzi to uzzinās pirmoreiz.
Trīs gadus pēc neatkarības atgūšanas - 1994.gada augustā - Latviju pameta Krievijas, agrākās PSRS, karaspēks. Okupantu karaspēks. Latvija nesvinēja. Tās bija garu mocību beigas. Taču arī sākums nākamajām.
1991.gada valsts apvērsums Maskavā. Domāts padomju impērijas glābšanai, tas impēriju sagrāva. Trīs dienās pasaule apmeta kūleni. Baltija – beidzot brīva. PSRS – vēstures miskastē. Rietumu mīlulis Mihails Gorbačovs – pelnītā pensijā. Arī mūsu dēļ.
Molotova-Ribentropa pakts bija nāves spriedums Latvijas neatkarībai. Jau nākamajā vasarā krievu tanki bija Rīgā. Kaut patiesībā mēs atplestām rokām sagaidījām tos vēl ātrāk. Staļina Kurzemes karabāzes karātavu cilpu savilka pamazām.
Baltijas ceļš. Gadsimta vēsturē nozīmīgumā to liek uzreiz aiz Brīvības cīņām. Kaut cīnītāju tajā bija vēl daudz vairāk, un savu panācām bez neviena šāviena. Miljoniem roku simtos kilometru. Tā nav tikai mūsu vēsture, tā kļuva par pasaules vēsturi. Kā mēs to dabūjām gatavu?!
Jauni cilvēki un bērni svešumā joprojām runā latviski – vairāk nekā septiņdesmit gadus pēc viņu senču došanās trimdā. Kā tas iespējams? Ar kādām pūlēm trimdas latvieši noturējušies pie savām saknēm? Varbūt tās nemaz nav pūles, bet prieks?
Otrā pasaules kara pēdējais gads. Hitlera dienas ir skaitītas, bet Latvijas liktenis – miglā tīts. Pāri jūrai, caur tumsu un nāves briesmām glābjas bēgļu pārpilnas laivas. Kas bija pie airiem un motoriem? Kurzemes laivu vīri – Latvijas varoņstāsts.
Holokausts Latvijā – ebreju un romu masu slepkavības nacistu okupācijas laikā. Vēsturnieki to sauc par lielāko noziegumu mūslaiku Latvijas vēsturē. Bet kas bija noziedznieki? Tikai svešie? Vai arī savējie?
Hruščova atkusnis, 1959.gada vasara, latviešiem pārvēršas neizbrienamā stagnācijas šļurā. Latvisko komunistu apspiešana – atslēgas pagrieziens vēl niknākai Latvijas asimilācijai. Vai to varēja novērst? Vai varēja būt savādāk – kā Igaunijā un Lietuvā?
1994. gada 6. jūlijs. Mazā Rīga uz vienu dienu sajūtas kā pasaules naba. Ciemos – pats Amerikas prezidents! Pieklājības vizīte? O, nē! Vēsturisks atslēgas pagrieziens Baltijas ceļā uz brīvo pasauli.
Atjaunotās Latvijas pieci Valsts prezidenti. Tautas kalpi vai tomēr nepanesamā amata vergi? Līderi vai apsmiekla objekti? Kāpēc tik bieži mēs esam gribējuši saukt: “Ak, zeme, atveries!” Un tikai dažreiz jutuši, ka mums atveras debesis?
Dziesmu svētki Padomju Latvijā – tradīcija, kas cēlusies uz latviešu tautas pašnoteikšanās spārniem, okupācijas laikā bija spiesta izdzīvot zem brutālas varas, kas šos spārnus salauza. Tomēr dziesmu salauzt nejaudāja.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
