Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

«Vēstures skolotājs. Ekspedīcija laikā» 5. sērija

Atslēgas: „Latvijas Nacionālās bibliotēkas tapšana teju gadsimta garumā”

Latvijas Nacionālā bibliotēka - grāmatu pagaidu mājvieta teju gadsimta garumā

Grāmatu liktenis cilvēces vēsturē ir paradoksāls. Radītas apgaismībai, tās vienmēr bijušas upuris tumsonībai un iznīcībai. Uzskatītas par ieročiem, tāpēc arī apkarotas ar ieročiem. Latvijas zeme nav izņēmums. Grāmatas te zudušas nemitīgos karos, varas maiņās un ļaužu likteņu drāmās.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Senākās baznīcu un klosteru bibliotēkas izlaupīja reformācija. Rīgas jezuītu bibliotēku 17. gadsimtā izveda uz Zviedriju; Kurzemes hercogu bibliotēku 18. gadsimtā – uz Pēterburgu. Pirmajā pasaules karā gāja bojā tolaik lielākā – Jelgavas Akadēmiskās ģimnāzijas – bibliotēka; uz Krieviju izveda Rīgas Politehniskā institūta bibliotēkas vērtīgāko daļu. 20. gadsimta 30. gados daudz līdzi paņēma prom bēgošie vācbaltieši. Otrajā pasaules karā līdz ar Rātsnamu nodega četrus gadsimtus senā Rīgas Pilsētas bibliotēka. No gandrīz miljona vienību izdzīvoja vien 2% – īpaši retie izdevumi seifos. Ideoloģiskas liesmu mēles aprija arī pašu galveno – Valsts bibliotēku. 

Tagadējās Nacionālās bibliotēkas sākums bija žēlīgs. Kaut jaunā valsts to dibināja tūlīt pēc Rīgas atbrīvošanas – 1919. gada 29. augustā –, tās pirmā mājvieta bija nācijas simbolam pieticīga. Jauniela 26 – viena no vecākajām Vecrīgas ēkām, kādreiz Vidzemes vicegubernatora rezidence. Lasītavā satilpa vien 40 vietu, un neremontētās telpas grāmatām nebija viesmīlīgas. Tiesa, šodien ēka ir vēl bēdīgāka, to var atrast divos publiskajos reģistros – kultūras pieminekļu un graustu sarakstā.

Pēc diviem gadiem bibliotēka tika pie vēl vienas adreses – agrākās Ķeizariskā liceja ēkas Pils laukumā (mūsdienās to pazīstam kā Rakstniecības muzeja ēku). Arī tā bija domāta kā pagaidu vieta, jo jau 1926. gadā valdība pirmoreiz lēma par jaunas Valsts bibliotēkas celšanu. Arī tolaik bija mode svarīgas būves pakārtot jubilejām – bibliotēku gribēja pagūt uz valsts desmitgadi, uz 1928. gadu. 

Tālāk par runām šie plāni netika. Neviens nevarēja paredzēt, ka cerēto divu gadu vietā jaunā bibliotēka taps tikai pēc 88 gadiem. Arī nākamais mēģinājums – 30. gados – bija pa tukšo. Kārlis Ulmanis bibliotēkai negribēja celt jaunu ēku, bet pārbūvēt veco Arsenālu Vecrīgā, taču steidzamākas bija citas vadoņa būves, un tad jau nāca okupācija. Arī vēlāk bibliotēkas plānotāji vienmēr rīvējušies ar divām pieejām – celt jaunu vai pielāgot vecu. 

Pirmajā padomju okupācijas gadā bibliotēkai piešķīra vēl trešo ēku, tikpat nepiemērotu, Anglikāņu ielā 5. To pārsauca par Bibliotēkas ielu. Skaudri ironiski, ka jau tolaik žēlabas par bibliotēkas stāvokli skanēja gluži tāpat kā mūsdienās, kad jaunā ēka vēl arvien nebija gatava. Izglītības tautas komisāra vietnieks šķendējās: „Savu mūžu neesmu redzējis tik bēdīgas bibliotēkas telpas un tādu iekārtojumu. Telpas valsts bibliotēkai ne tikai nav piemērotas, bet pat grūst kopā.” Protams, arī šī ēka bija pagaidu. Par jaunu projektu runāja gan pirms kara, gan pēc, bet atkal – tikai runāja. Šīs “pagaidu” telpas bibliotēka lietoja 74 gadus, līdz pat 2014. gadam. 

Līdz okupācijas pēdējiem gadiem tās bija arī īpaši svarīgas telpas – tur bija izvietots Latvijas PSR Viļa Lāča Valsts bibliotēkas specfonds. Tiešām baisi, ka okupanti bibliotēku nosauca tā vīra vārdā, kurš jau 1940. gada vasarā, tolaik kā iekšlietu ministrs, deva pavēli izņemt no apgrozības visu “kaitīgo” lasāmvielu – jebko, kam varēja piešūt Latvijas slavināšanu vai komunisma nīšanu. Arī visu Latvijas laika periodiku un visas ārzemju grāmatas. Protams, izņemot PSRS un citu komunistu rakstudarbus. Daļu aizliegto izdevumu iznīcināja, paturot vien pāris eksemplāru slēgtajā fondā. Skaistais nams, ko arhitekts Kristofs Hāberlands 18. gadsimtā cēlis apgaismības laikmeta ideju spārnots, komunisma laikmetā kļuva par tumsonības citadeli. 

Tāpat rīkojās nacistu okupanti – ar komunistu, ebreju, brīvmūrnieku un citu “pretvācu” literatūru. Steigā konfiscētās grāmatas netika inventarizētas, ceturtā daļa bibliotēkas trūdēja noliktavās kā malka. Pie abām okupācijām bibliotēkas krājums uzblīdis nevis bibliogrāfiskas pētniecības, bet represiju rezultātā. Tam visam vajadzēja arvien jaunas un jaunas telpas. 

1956. gadā Valsts bibliotēkai kā centrālo ierādīja agrāko bankas ēku Krišjāņa Barona un Elizabetes, tolaik Kirova, ielas stūrī. Kaut pavisam padomju laikā bibliotēka bija izmētāta vairāk nekā desmit ēkās, noliktava bija pat Ikšķiles baznīcā. Smieklīgi jau atkārtoties – arī tā bija pagaidu ēka. 1960. gados atsākās mākoņstumdīšanas plāni. Jaunajai bibliotēkai bija noskatītas trīs vietas – Ķīpsala, pleķis starp Centrāltirgu un Zinātņu akadēmiju un Klīversala, tagadējā bibliotēkas vieta. To tad arī atzina par piemērotāko. Jaunceltnei bija jābūt gatavai 1975. gadā. Taču tikai 1977. gadā bija tapis projekts. Galvenais arhitekts – Modris Ģelzis. Projekts gozējās Pompidū centrā Parīzē, pat saņēma uzslavas no UNESCO, toties no Maskavas – treknu svītru pāri. Par dārgu. 

No jauna dūksnājs sakustējās pēc 10 gadiem. Nu to kulstīja ne vairs vara, bet varas kritiķi. Bija sākusies Atmoda. Trauksmi cēla avīze “Padomju Jaunatne”. Latvijas Televīzijā Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns provocēja Rīgas mēru Alfrēdu Rubiku un vēlāk arī “Labvakar” sižetos forsēja bibliotēkas tēmu. Imanta Ziedoņa vadītais Kultūras fonds pat vērsās prokuratūrā – kā tā var būt, ka tik daudzi valdības lēmumi par bibliotēkas celšanu tiek ignorēti? 

LPSR valdība bija spiesta reaģēt. Nav saprotams, kāpēc neizvilka no atvilktnes jau esošo Ģelža projektu, 10 gados tas nebūt nebija novecojis. Sludināja jaunu konkursu, tam nebija lielas atsaucības. Tad sāka cilāt absurdus plānus bibliotēkai sastiķēt kādu vecu ēku – Matīsa ielas gāzes torņus, Zinātņu akadēmiju, Centrālo universālveikalu, pat “Mēbeļu namu” Purvciemā.

Arhitektu savienība saprata, ka draud ziepes, un ķērās pie traka plāna – apiet sociālistiskos normatīvus un pa tiešo uzrunāt amerikāni Gunāru Birkertu, visu laiku atzītāko latviešu arhitektu pasaulē. Kad 1988. gada nogalē Rīgas galvenais arhitekts Gunārs Asaris Birkertu sazvanīja, viņš piekrita uzreiz. Pagodinājums projektēt dzimtenei, turklāt tik nozīmīgu ēku, bija liels pat pasaules “superstāram”. Taču atkal jāsaka – neviens nenojauta, kādā murgā tas izvērtīsies. 

Birkerts pacilāts ķērās pie darba un jau 1989. gadā prezentēja savu Stikla kalna vīziju. Būvēt plānoja 1991. gadā, tad 1993. gadā... 1995. gadā, tandēmā ar to pašu Modri Ģelzi, Birkerts projektu pārstrādāja, kalnu samazināja par trešdaļu. Bet kalns joprojām nekustēja. Atmodas jūsmu nomainīja tūļīga pēcpadomju neizlēmība. Projekts dārgs… Inflācija… Un vai tad vispār interneta laikmetā kāds grāmatas lasīs, labāk digitalizēt visu lielos serveros, nevis celt lielu māju, grāmatām derēs arī VEF cehi... Par Nacionālo bibliotēku runāja tikai kā par būvķermeni, nevis kā par nācijas kultūras pīlāru. Birkerts bija vīlies. Tauta tāpat. Atbalsts bibliotēkas celšanai no sākotnējiem 90% saruka līdz 45% – 1990. gadu beigās jau mazāk nekā puse sabiedrības gribēja jaunu bibliotēku. 

Lai projektu iekustinātu, svarīgi bija radīt apstākļus, kad necelt vairs nav iespējams. Kā politiski, tā saimnieciski. Liels panākums bija 1999. gada UNESCO rezolūcija “Par atbalstu LNB celtniecībai”, līdz tam tāda bija tapusi tikai Aleksandrijas bibliotēkai. 2002. gadā Saeima pieņēma likumu “Par LNB projekta īstenošanu”. Taču izšķirošais grūdiens nāca tikai 2008. gadā – valdība beidzot noslēdza līgumu ar būvniekiem. Nu gan bija jāsāk celt. 

Cēla par spīti krīzei, apturēt darbus valstij maksātu vēl dārgāk. Kultūras ministre Helēna Demakova formulēja Gaismas pils vīziju: “Bibliotēkas galvenais mērķis ir vairot cilvēka prātu. Un tad, kad paies visas tās lentīšu griešanas, bibliotēkai ir jāvairo skaidrība cilvēku galvās.” Arī šoreiz lentītes griešana bija pieskaņota jubilejai – bibliotēku plānoja atklāt 2012. gada 18. novembrī. Bet atkal nācās atlikt. Atklāšana notika divus gadus vēlāk, 2014. gada 29. augustā, bibliotēkas 95. dzimšanas dienā. Teju gadsimts bija vajadzīgs, lai tā tiktu pie savas pils. Ceturtdaļgadsimts – lai uzceltu Birkerta pili.

Viens no aizkustinošākajiem atjaunotās Latvijas notikumiem risinājās pusgadu pirms bibliotēkas atklāšanas, 2014. gada 18. janvārī. Todien bija liels sals, bet cauri Rīgai vijās tūkstošgalvīga ļaužu ķēde. No vecās Barona ielas bibliotēkas uz jauno no rokas rokā plūda pirmās grāmatas. Tik vareni un simboliski tauta pati palīdzēja savai Gaismas pilij augšāmcelties. Tās pārsvarā bija grāmatas, ko ļaudis dāvāja bibliotēkas Tautas grāmatu plauktam – varenākajai Gaismas pils rotai. Pirmā tajā nonāca Bībele – izdota latviski 1825. gadā Pēterburgā, to kā dārgu mantojumu dāvāja pirmais Vācijas vēstnieks atjaunotajā Latvijā, vācbaltiešu pēctecis grāfs Hāgens fon Lambsdorfs. 
    
Kopš 2014. gada bibliotēkā glabājas vēl viens tautas skapis – Barontēva Dainu skapis. Līdzās citām, daudz senākām, greznākām, varbūt pat zeltā kaltām krājuma vienībām, šis ir Nacionālās bibliotēkas ēkas lielākais dārgums, kaut pārvalda to nevis LNB, bet Latvijas Universitāte. Mūsu tautas DNS banka. Rakstniece Zenta Mauriņa jau sen, pieminot Krišjāņa Barona veikumu, to nosaukusi par Gaismas pili: “Agrie rīti, vēlie vakari, viss viņa brīvais laiks aiztecēja, saverot dainu dzintara zīles, uzceļot no tām to gaismas pili, bez kuras mēs šodien būtu nevis tauta, bet nejaušs pūlis.” Gaismas pils Gaismas pilī...

Aptaujās pret bibliotēkas celšanu vairāk iebilda cittautieši, viens no ieganstiem – jo tā būšot latviešu bibliotēka. Patiesībā ir gluži pretēji. No vairāk nekā 4 miljoniem vienību trīs ceturtdaļas gan izdotas Latvijā, taču tikai viena ceturtdaļa ir latviski. Daudz vairāk ir izdevumu krievu un vācu valodā. Nacionālās bibliotēkas krājums ir tautas vēstures spogulis. 

To pašu var teikt par bibliotēkas celšanas sāgu – arī tā ir mūsu spogulis. Gadsimta ambīciju, spaidu, maldu un kompleksu spogulis. Taču, kolīdz uzcelta, bibliotēka stāsta ne tikai mūsu pagātni. Tās pamatos iemūrēta kapsula ar rakstnieces Ineses Zanderes sacerētu vēstījumu:

“Mūsu laika vēstījums nākotnei ir pati Bibliotēka. Bibliotēkā mēs paši lasām savu nākotni.”

Tik daudz Latvijas gadsimta vēsturē bijis dramatisku stāstu ar laimīgu sākumu, bet bēdīgām beigām. Nacionālās bibliotēkas ēkas stāstam bijis otrādi – tas vienmēr bijis bēdīgs, bet beidzies laimīgi. Lai mēs nebeigtos nekad.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim. Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti