Nedzirdīgajiem

Vēlēšanas 2018. Ekspertu diskusija ar Oditu Krenbergu

Nedzirdīgajiem

Divi vienā. Seriāls. 4. sērija

Atslēgas: «Nezināmā neatkarības deklarācija»

«Atslēgas»: Latvijas Centrālā padome. Zaudētā brīvības cīņa

Nacistu okupācijai daļa latviešu elites pretojās. Mazāk ar ieročiem, vairāk ar spalvaskātiem. Cik Latvijai bijis neatkarības deklarāciju? Un cik Valsts prezidentu? Neticams stāsts. Daudzi to uzzinās pirmoreiz.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Raidījuma ēterā ceturtdienās plkst. 21.15 un pēc tam replay.lv un lsm.lv. 

"Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Latvijas Satversmes sapulces 1922. gadā pieņemtā Latvijas Republikas Satversme no šīs dienas līdz Satversmes reformai iedarbojas atbrīvotajā valsts teritorijā kā atjaunotās Latvijas Republikas pamatlikums," tā sākas "Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu".

 

Vai tā būtu mums zināmā 4.maija deklarācija, pieņemta 1990.gadā, padomju ēras norietā? Nē, tā tapusi pie vācu okupācijas, 1944.gada 8.septembrī, un daudz klusākā vietā, kaut turpat blakus Saeimas namam – Rīgas Romas katoļu arhidiecēzē, bīskapa Jāzepa Rancāna dzīvoklī. Ar šo aktu pat tika atjaunots Latvijas Valsts prezidenta amats. Par prezidenta vietas izpildītāju saskaņā ar Satversmi kļuva pēdējās, Ulmaņa apvērsumā atlaistās Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš. Taču pasaulei par to nebija lemts uzzināt. Un pat ne Latvijas tautai. Vēsture atceras deklarācijas, kas bijušas sākums kam jaunam. Šī bija beigas.

1944. gada neatkarības deklarāciju pieņēma šai ēkā, Rīgas Romas katoļu arhidiecēzē, bīskapa Jāzepa Rancāna dzīvoklī. Taču Dieva svētība tai netika, tas bija nedzimis bērns. Par to nebija lemts uzzināt ne pasaulei, ne pašai Latvijas tautai. Vēsture atceras deklarācijas, kas bijušas sākums kam jaunam. Šī bija beigas.

Latvijas Centrālās padomes tapšana

Sākums ceļam, kas noveda pie neveiksmīgā mēģinājuma atjaunot neatkarīgu Latviju, bija gadu iepriekš. 1943.gada 13.augustā, vēl klusākā vietā Torņakalnā tika dibināta Latvijas Centrālā padome (LCP) – organizācija, kas bija iecerēta kā pretošanās kustības avangards, visu brīvību alkstošo spēku vienotājs. Kā jau nelegāli pagrīdnieki, LCP pulcējās galvenokārt dzīvokļos. Dibināšanas sapulce Torņakalna ielā 15 notika bijušā Zemnieku savienības politiķa un Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja Ādolfa Klīves mājā.

Sākums ceļam, kas noveda pie neveiksmīgā mēģinājuma atjaunot neatkarīgu Latviju, bija gadu iepriekš. 1943.gada 13.augustā, šeit, politiķa Ādolfa Klīves mājā Torņakalna ielā 15, tika dibināta Latvijas Centrālā padome – organizācija, kas bija iecerēta kā pretošanās kustības avangards, visu brīvību alkstošo spēku vienotājs.

LCP dibināja četru agrāko partiju pārstāvji – no Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra, sociāldemokrātiem un Kristīgo zemnieku un katoļu partijas. Pēdējā Saeimā tām kopā bija 49 no 100 vietām, tamdēļ LCP sevi postulēja par leģitīmu tautas varas pārstāvi. Valstisku autoritāti deva arī fakts, ka starp dibinātājiem bija trīs pēdējās Saeimas prezidija locekļi – priekšsēdis Kalniņš un abi viņa biedri Kārlis Pauļuks un Jāzeps Rancāns.

Atšķirībā no kolaborantiem, kas kalpoja Staļinam baigajā gadā vai tagad – nacistiem, LCP noliedza abas okupācijas.

Tās mērķis bija 1918.gadā proklamētās, demokrātiskās Latvijas valsts atjaunošana. Jau 1943.gadā bija paredzama Hitlera sakāve, tāpēc LCP cerēja uz piemērotu brīdi – kad krievi uzbruks un vācieši atkāpsies, īsā varas vakuumā pasludināt neatkarību un noturēt pozīcijas ar visu tobrīd pieejamo latviešu bruņoto spēku palīdzību. 1940.gada Ulmaņa mīkstā padošanās bija rūgta mācība – šoreiz politiskā elite bija gatava kauties. 

Vēsturē iegājuši divi lieli LCP darbi. Pirmais – bēgļu laivu akcija uz Zviedriju, kas izglāba divarpus tūkstošus cilvēku. Otrs – 1944.gada 17.marta memorands, ar ko nacistu varai tika pieprasīta Latvijas valsts atjaunošana. Kara un okupācijas spaidos tā bija liela drosme. Memorandam pievienojās teju 200 redzamāko latviešu elites pārstāvju, pie parakstiem biežāk minētais vārds bija "bijušais" – bijušie deputāti, ministri, sūtņi, senatori, redaktori, komandieri, direktori...

Kaut LCP bija izteikti politiska organizācija, par tās iedvesmotāju un līderi kļuva ar politiku iepriekš nesaistīts vīrs – Universitātes tiesību profesors, pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes jaunākais dēls Konstantīns Čakste. Tāpat kā tēvs – pārliecināts demokrāts. Tieši pateicoties viņa apolitiskumam un autoritātei, LCP spēja vienot agrāk nesamierināmus politiskus konkurentus.

Tomēr pat tad, par spīti kopīgai cīņai, latvieši neiztika bez maziskiem cīniņiem savā starpā.

Juridiskas ķildas LCP bija ar vēl aktīvajiem Latvijas sūtņiem ārvalstīs. Sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais pats bija mudinājis organizēt pretošanās kustību, taču apšaubīja LCP tiesības uzstāties kā valsts varas pārņēmējiem. Ulmaņa valdība īsi pirms okupācijas par ārkārtējo pilnvaru nesēju bija iecēlusi sūtni Lielbritānijā Kārli Zariņu, un Zariņš ar Salno nebija mierā, ka šīs pilnvaras tagad piesavinās citi. Vēl skumjāka bija "sociķu" destrukcija. Kaut paši bija LCP dibinātāji, viņi noraidīja tās memorandu, jo iepriekš bija uzrakstījuši citu, līdzīgu. Agrākais LSDSP priekšsēdis Kalniņš taisnojās, ka zem LCP memoranda parakstījies nevis kā sociāldemokrāts, bet Saeimas spīkers.

Meklē draugus pie lielvarām

LCP kompānija bija raiba. Viens no "sociķiem", kurš memorandu neparakstīja, bija Kalniņa dēls Bruno Kalniņš, aktīvs LPSR marionešu valdības atbalstītājs. Toties parakstīja vīri, kas vēl nupat kā Latvijas atbrīvotāju bija sveikuši Hitleru. Ģenerālis Vērners Tepfers un bijušais ārlietu ministrs Ludvigs Sēja nacistu okupācijas sākumā sūtīja telegrammu uz Berlīni, "lai izteiktu visas latviešu tautas vārdā pateicību slavas vītajai vācu armijai, bet jo sevišķi lielajam un uzvarām vaiņagotajam vācu tautas un visu indoģermāņu tautu pirmajam cīnītājam Ādolfam Hitleram".

Latviešu izmisīgā mētāšanās, meklējot draugus pie visām lielvarām, labi ilustrē kara laika haosu, apjukumu un cerību naivumu.

Izolēti no pasaules, mēs neizpratām lielās politikas procesus. Viss LCP plāns bija būvēts uz smiltīm – uz cerību, ka Staļinu palīdzēs atturēt Rietumu sabiedrotie. "Nebūtu iebildumu, ja Latvijā ienāktu amerikāņu vai angļu, vai arī neitrālas valsts, piemēram, Zviedrijas, bruņotie spēki. Šādu okupāciju iedzīvotāji aktīvi atbalstītu,” tā rakstīja Čakste sūtnim Salnajam 1944.gada sākumā.

LCP plāns par Rietumu sabiedroto palīdzību bija būvēts uz naivu cerību smiltīm. 1943. gadā notika Teherānas konference, kur tikās ASV, Lielbritānijas un PSRS līderi. Viņiem tolaik bija viens kopīgs mērķis – Hitlers. Baltija? Formāli amerikāņi un briti Baltijas iekļaušanu PSRS neatzina, taču karot ar Staļinu mazo baltiešu dēļ pat nedomāja.

Tikko bija beigusies Teherānas konference, pirmā, kur augstākajā līmenī satikās trīs lielie sabiedrotie – ASV, Lielbritānija un PSRS. Viņiem tolaik bija viens kopīgs mērķis – Hitlers. Baltija? Jā, formāli amerikāņi un briti Baltijas iekļaušanu PSRS neatzina, ASV prezidents Franklins Rūzvelts pat solīja personīgi runāt ar Staļinu "no augstas morāles principiem". Teherānā viņi tiešām satikās privāti. It kā jokojot, Rūzvelts izmeta, ka Baltijas dēļ, protams, nekaros, taču tūlīt būs jaunas prezidenta vēlēšanas, un viņam rūp baltiešu izcelsmes vēlētāji, tāpēc Baltijas tautām vajadzētu ļaut pašām izlemt, vai tās vēlas atgriezties PSRS. Staļins brīnījās – kāpēc cara laikā amerikāņi neprasīja Baltijas atdalīšanu no Krievijas?

Trīs lielvaras bija sabiedrotie kopš 1941.gada. ASV un Lielbritānija bija rosinājušas Atlantijas hartu – skaistu deklarāciju atdot brīvību visām tautām, kam tā vardarbīgi atņemta. PSRS pievienojās hartai ar nosacījumu, ka jārespektē tās 1941.gada robežas, tātad ietverot Baltiju. Britu premjers Vinstons Čērčils mudināja Rūzveltu neiebilst.

Čērčila ārlietu ministrs jau 1941.gadā paziņoja: "Šobrīd britu valdībai Baltijas valstis neeksistē. Sūtņi, kas vēl eksistē Londonā, saglabā savu statusu tikai aiz laipnības".

Nākamajā lielvaru konferencē Jaltā 1945.gada sākumā lielākā izmaiņa viņu pozīcijās bija tā, ka... oficiālajā kopbildē Čērčils ar Staļinu bija apmainījušies vietām. Par Baltiju – viss pa vecam. Britiem un amerikāņiem bija jauni reālpolitikas apsvērumi – dabūt PSRS piekrišanu ANO dibināšanai, tāpēc Staļinam atdeva visu Austrumeiropu, bet Baltijas okupāciju turpināja neatzīt tikai uz papīra.

Un kā tad ar "labo zviedru okupāciju"? Cerības uz ko tādu bija vēl naivākas, pat absurdas. Zviedru kara laika politika atgādināja slaveno zviedru jeb sviestmaižu galdu – atšķirībā no klasiskas maltītes, kur kontaktēties var tikai ar tuvākajiem galdabiedriem, ēšana stāvus ļauj būt ar visiem. Tieši to zviedri darīja – nospļāvās uz savu deklarēto neitralitāti un cienāja visus. Atzina Baltijas okupāciju un atdeva krieviem baltiešu zeltu un sūtniecības. Vāciešiem deva vagonus rūdas ieguvei un ļāva pārvietot karaspēku caur savu zemi. ASV un britiem atdeva internētos karavīrus apmaiņā pret tehnoloģijām. Vienīgā palīdzība Baltijai bija bēgļu uzņemšana. Jau kara vidū zviedri rēķinājās ar krievu uzvaru un savu pēckara ekonomiku plānoja ap PSRS kā galveno tirdzniecības partneri.

Tāpat latvieši cerēja, ka no PSRS nagiem tos varētu glābt Zviedrijas okupācija. Absurds! Zviedru kara laika politika atgādināja slaveno zviedru galdu, kur ēšana stāvus ļauj komunicēt ar visiem ēdājiem. Zviedri nospļāvās uz savu neitralitāti un cienāja visus. Īpaši jau PSRS, atzīstot Baltijas okupāciju un atdodot krieviem baltiešu zeltu un sūtniecības.

LCP biedru likteņi

Tikmēr Latvijā pretošanās kustība nevedās. Drīz pēc drosmīgā memoranda nacisti arestēja LCP priekšsēdi Čaksti, viņa vietā stājās ģenerālis Tepfers. Vēl 1944.gada vasarā drudžaini tika meklēta iespēja pasludināt neatkarību un sākt sacelšanos, taču to izjauca pēkšņā krievu ofensīva no dienvidiem. Gaidītais varas vakuums neiestājās. LCP arī nekļuva par visaptverošu pretošanās vienotāju, daudzi pagrīdes izdevumi un partizānu grupas darbojās atrauti un haotiski un par LCP esamību pat nenojauta. Šo politiķu stiprā puse bija deklarāciju rakstīšana, ne reāla karošana.

Gaistot cerībām par Latvijas glābšanu, elite arvien izmisīgāk glābās pati. Viņu plāni sabirza driskās starp abu okupantu dzirnakmeņiem.

Arī 8.septembra neatkarības deklarācija bija izmisuma solis – pēdējā LCP sēde Rīgā, pēc kuras jaunpasludinātais prezidenta vietas izpildītājs Kalniņš uzreiz bēga uz Zviedriju. Nacisti viņam nogrieza ceļu un laivu novirzīja uz Vāciju. Drīz pēc tam Kurzemē neitralizēja vienīgo LCP lojālo bruņoto vienību – ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu. Krievi nacistu darbu turpināja – 1945. gadā izsvēpēja pēdējos Latvijā palikušos LCP aktīvistus, vēlāk – arī nacionālos partizānus.

Profesoru Čaksti nacisti turēja koncentrācijas nometnē Polijā. 1945.gada ziemā (tieši Jaltas konferences laikā!) ieslodzītos dzina no vienas nometnes uz citu. Čakste ceļu neizturēja un 22. februārī mira. Viņu apraka, segā ietītu. Tā paša gada 26. augustā kā kara bēglis sabiedroto okupētajā Austrijā mira arī Pauls Kalniņš, nošķirts no pārējiem LCP biedriem, kas bija izmētāti pa dažādām trimdas zemēm.

Vēl dažus gadus šīs grupas pa retam pulcējās, taču bez cerībām atgūt zaudēto dzimteni, Latvijas Centrālā padome izdzisa.

Pēc Kalniņa nāves Valsts prezidenta pilnvaras pārņēma bīskaps Rancāns. Arī viņš bija devies trimdā, un par Latviju runāja gan Vatikānā, gan ANO, gan Parīzes miera konferencē. Velti. Mūža pēdējos gadus viņš klusi aizvadīja kā kapelāns katoļu māsu klostera veco ļaužu mītnē ASV. Pilsētu pie Mičiganas ezera sauca "Grand Rapids" – Lielās krāces. Vai amerikāņu vecīši nojauta sava dvēseļu gana īpašo statusu mazajā aizjūras valstiņā Latvijā? To bija aprijušas 20. gadsimta vēstures lielās krāces.

Par pēdējo Valsts prezidenta vietas izpildītāju jau pēc kara kļuva bīskaps Rancāns. Mūža nogali viņš klusi aizvadīja kā kapelāns klostera veco ļaužu mītnē ASV. Pilsētu pie Mičiganas ezera sauca Grand Rapids – Lielās krāces. Vai amerikāņu vecīši nojauta sava dvēseļu gana īpašo statusu mazajā aizjūras valstiņā Latvijā? To bija aprijušas 20. gadsimta vēstures lielās krāces.
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti