"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Ne radio, ne TV to neziņoja, "Sporta" redakcija prieka vēsti pārtvēra 29. novembrī no Maskavas, steidza ar to vispirms pie Ineses mammas, tad, caur nakts tipogrāfiju, arī pie lasītājiem.
Latvijas žurnālistu Melburnā nebija.
Mājup tikai ar uzvaru
Neatkarīgā Latvija paguva piedalīties septiņās olimpiādēs un iegūt trīs medaļas. Pēc okupācijas Latvijas atlēti varēja pārstāvēt vien PSRS vai trimdas zemju krāsas. PSRS izlasei Melburna bija tikai otrās vasaras spēles. Jau pirmajās, 1952. gadā Helsinkos, medaļu ražā tā atpalika vien no rekordistiem amerikāņiem, bet Melburnā sasita arī tos.
Būt pirmajiem bija komunistu valsts politiskais plāns. Sporta funkcionāriem lūgums laist uz ārzemēm bija jāraksta pašam Staļinam un jāapsola – mājup ar uzvaru.
1956. gadā Staļins jau bija miris, bet padomju sportiskā alkatība – nebūt ne. Brīvā pasaule kritizēja PSRS par olimpisko amatiersporta principu piesmiešanu. Padomju sportisti nebija amatieri, bet slēpti, valsts algoti profesionāļi. Arī no Jaunzemes prasīja tikai un vienīgi zeltu. Pēc vasaras olimpiskās pārbaudes mačiem Taškentā viņu nemaz nelaida atpakaļ uz Rīgu, ģimeni viņa neredzēja pusgadu.
Jau Melburnā Jaunzeme ar totalitāro sporta sistēmu saskārās kādā gluži amizantā incidentā. Iedalītie sporta tērpa šorti bija par šauru, apakšējās gumijas spieda. Inese tās izvilka un sānos iegrieza mazus šķēlumus. Izlases galvenā komjauniete, lodes grūdēja Gaļina Zibina viņu izlamāja par amorālu pretpadomju izrīcību – uz ko tādu esot spējīgi tikai latvieši, "nepiebeigtie fašisti".
Jaunzemes fināla metienu Melburnas stadionā reportieri gandrīz nogulēja, neviens tādu "krievieti" iepriekš nebija dzirdējis un neko dižu negaidīja. Favorīte bija otra krieviete, tā brīža pasaules čempione Nadežda Kaņejeva, arī olimpiskā čempione no Čehoslovākijas Dana Zatopkova. Metienu teju nogulēja arī pati Inese, jo uz dažām minūtēm bija atlaidusies nosnaust.
"Nepazīstamās krievietes" izšķirošais metiens stadionā raisīja ovācijas. 53,86 metri – jauns olimpiskais rekords! Iepriekšējais čehietes rekords pārsists par trīsarpus metriem, un viņa palika tikai ceturtā. Favorīte Kaņejeva – tikai trešā!
Uz pjedestāla Inese sajuta asas sāpes Ahileja cīpslā, uzvara bija prasījusi visu. Pat nokāpt nevarēja, bija jālec.
Medaļa izkrita no rokām, to pacēla un sniedza atpakaļ sudraba laureāte čīliete Marlēne Ārena. Un kāds prieks latviešiem – arī čīlietes treneri bija mūsējie, Edgars Laipenieks un Jānis Stendzenieks.
Sports un politika
Šai īsajā prieka brīdī visas pasaules latvieši bija patiesi vienoti, lai kuros aukstā kara ierakumos liktenis tos būtu iesviedis. Avīze "Austrālijas Latvietis" pēc spēlēm kopīgā pārskatā cildināja visus latviešus – gan padomju, gan trimdas zemju atlētus, un Jaunzemes zeltu sauca par vēsturisku sasniegumu. Tāpat Rīgas avīze "Sports", par spīti cenzūrai, bez jebkādām okupantu ideoloģijas nodevām lepni triumfēja: "Tas ir lielākais latviešu sportistu panākums, kāds jebkad pieredzēts pasaules sporta vēsturē".
Tomēr trimdinieku acīs prieka asaras jaucās ar pazemojuma. Zelts latvietei, bet to godina ar okupantu sarkano karogu un himnu.
Tai skanot, trimdas latvieši arēnās palika sēžot. Prese pieminēja latviešu sportistus, kas uz olimpiādi nav tikuši okupantu represiju dēļ. "Londonas Avīze" skaudri rezumēja: "Padomija gūst uzvaras uz citu tautu rēķina".
Diemžēl trimdas taisnīgais sašutums mijās ar vīzdegunīgām nievām par “komunistu latviešiem”. Kaut Austrālijas trimdinieki paši nupat bija izsprukuši no komunistu nagiem un paglābušies bagātajā brīvības salā, daudzi Latvijā palikušos uzskatīja nevis par režīma upuriem, bet līdzskrējējiem, un meta vienā katlā ar krieviem un tadžikiem. Indes podi presē vārījās:
- "Okupētās dzimtenes latvieši ir tipiski padomju sportisti".
- "Visnoslēpumainākais bars skaļajā olimpiskajā pilsētiņā."
- "Visa padomju vienība, ieskaitot latviešus, nelabi daudz ēd."
- "Okupētās Latvijas viesi brīnās par leiputrisko preču pārpilnību Melburnas veikalos" utt..
Vēl pirms Jaunzemes zelta metiena netrūka nievu arī viņas sejā: "Kas tie par latviešiem, kuri atbraukuši Padomijas komandā? Otto Grigalka ar savu krievu sievu un tad vēl kaut kāda šķēpmetēja Inese Jaunzeme, kura ir vai nu dumja, vai dikti lepna, jo ar viņu nekādi nevar aprunāties klātienē."
Čekistu iebiedētie latviešu sportisti tiešām vairījās no kontaktiem, citādi riskētu aprakt savu karjeru.
Basketbolists Jānis Krūmiņš nav atteicis autogrāfus, taču, kad kāds aicinājis uz glāzi alus, nozudis.
Viņa komandas biedrs Maigonis Valdmanis stāstījis pekstiņus, ka padomju Rīga ir daudz skaistāka nekā kādreiz. Trimdas prese dzēlīgi atgādināja, ka Valdmanis ir komjaunietis, bet viņa tēvs – komunists: "Mums ir gandrīz neiespējami saprasties un nav, par ko runāt". Tiesa, kad Krūmiņš, Valdmanis un Valdis Muižnieks Padomijai izcīnīja sudraba medaļas, priecājās arī trimda.
Melburnas spēļu laikā jau bija izplēnējušas baltiešu emigrantu cerības startēt zem savu valstu karogiem. Kaut vadošās lielvalstis okupāciju neatzina, Starptautiskā Olimpiskā komiteja politikā nejaucās un trimdā dibinātajām baltiešu olimpiskajām komitejām pieklājīgi atteica. Lai vismaz kaut kā pievērstu uzmanību Baltijas liktenim, Austrālijas trimdinieki spēļu laikā savus auto rotāja ar plakātiem "Freedom for Baltic states!"
Kā nu sports bez politikas! Arī Melburnas vasaru stindzināja Aukstā kara dvesma. Abas Vācijas – brīvā un komunistiskā – toreiz vēl startēja kopīgā izlasē, taču vācu basketbolisti pat spēļu laikā bija izteikti naidīgi viens pret otru. Par kara kulmināciju kļuva ūdenspolo finālmačs: Ungārija pret PSRS. PSRS armija nupat Ungārijā bija brutāli apspiedusi pretpadomju revolūciju;
šī spēle ungāriem bija kā atriebība. Viņi samala PSRS ar graujošu 4:0, un mačs beidzās ar kautiņu un policijas iejaukšanos.
Vēsturē tas iegājis kā "Blood in the Water match" – mačs ar asinīm ūdenī. Pēc olimpiādes ap pussimts ungāru sportistu palika Austrālijā un pieprasīja politisko patvērumu.
Ceļš līdz olimpiskajām medaļām
Turpretī Latvijā 1956. gads bija atkušņa un cerīgu pārmaiņu gads. Nupat no Sibīrijas sāka atgriezties pirmie izsūtītie, arī vēlākais smaiļotājs un Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunotājs Vilnis Baltiņš. Viņš atceras, ka tieši latviešu medaļas Melburnā bijis iedvesmas grūdiens pievērsties sportam. No padomju latviešiem Austrālijā nepalika neviens, visi sakāpa tvaikonī "Gruzija" un devās mēnesi garā mājupceļā. Trimdas prese nopakaļus vēl atgādināja, ka šo kuģi PSRS karā nozagusi Polijai.
Vēl krietni garāks bija mūsu ceļš līdz šim pirmajam zeltam – 44 gadi.
Pašu pirmo olimpisko medaļu, bronzu, latviešiem izcīnīja rīdzinieks Haralds Blaus Stokholmā 1912. gadā. Disciplīna – māla baložu šaušana, šodien to sauc par stenda šaušanu.
Arī šī mūsu medaļa pienācās impērijai – krievu cara divgalvu ērglim. Turklāt tā bija pirmā olimpiskā medaļa visas Krievijas vēsturē. Blaus bija dzimis čempions – vēlāk kļuva par vairākkārtēju Latvijas meistaru ne tikai šaušanā, bet arī daiļslidošanā, vadīja arī tenisa sekciju. Un vēl turklāt – praktizēja kā arhitekts.
Arī Inese Jaunzeme paralēli sportam mērķtiecīgi gāja uz profesionālu karjeru – studēja medicīnu. Kad pēc mokoša jūras ceļa un kratīšanās vilcienā cauri visai Krievijai Melburnas olimpieši atgriezās Rīgā, fani viņus nēsāja uz rokām. Medicīnas institūta vadība iepriekš gribēja atskaitīt Jaunzemi par kavējumiem, bet tagad godāja kā izcilnieci. Šķita – nu gan visi sporta ceļi vaļā! Iespējams, tikai pati Inese tolaik apjauta, ka šī bijusi virsotne, nu jāiet uz citām. Viņa kļuva par spožu ķirurgu un medicīnas mācībspēku, bet sportu nolika malā. “Sports man bija svētki, atpūta, un drīz vien es sapratu – ja strādāšu sportā, svētki man tiks atņemti, tā būs mana ikdiena".
Pēdējoreiz par Latvijas čempioni Jaunzeme kļuva 1960. gadā, bet rezultāts nebija gana labs, lai tiktu uz tā gada olimpiādi Romā. Tur zeltu šķēpmešanā plūca cita latviete – Elvīra Ozoliņa, vēlāk leģendārā šķēpmetēja Jāņa Lūša dzīvesbiedre. Lūsis kļuva par medaļnieku trīs spēlēs pēc kārtas un joprojām ir vienīgais latvietis, kas izcīnījis pilnu medaļu komplektu. 1980. gadā zeltu ieguva arī Dainis Kūla. Šķēpmešanā latviešiem ir visvairāk – jau četri – olimpiskie čempioni.
Latvijas olimpiskā statistika ir gara, pat garāka par Latvijas valsts mūžu, un medaļu raža ļauj piepulcēt mūs pasaules varenajiem.
Latviskas izcelsmes atlētiem medaļas kārtas kaklā jau 123 reizes (tas ir, ja skaitām atsevišķi arī katru bobsleja ekipāžas vai pludmales volejbola pāra sportistu, kā arī paralimpiešu sasniegumus – bet kā gan tos var neskaitīt?) 123 pjedestāli! To sāka Blaus 1912. gadā, tad nāca trīs brīvvalsts medaļas, 60 medaļas PSRS sastāvā, 53 kopš neatkarības atjaunošanas un vēl sešas trimdā – Austrālijas un ASV izlasēs.
Zem sava karoga tātad gandrīz tikpat, cik zem svešiem. Bet kāda starpība! Vai latviešu puikas krievu armijā Ziemassvētku kaujās vai Afganistānā nebija latvieši? Vai Vaira Vīķe-Freiberga Kanādas Zinātņu akadēmijas vadībā nebija latviete? Vai Vīnē mītošā krievu meitene no Liepājas Anastasija Sevastova arī nav latviete? Mūsu ir pārāk maz un mūsu vēsture pārāk plosīta, lai mēs varētu atļauties plosīt sevi taisnajos un līkajos. Tikai, ja leposimies viens ar otru, mūsu – visu latviešu – muguras lepnumā taps taisnākas. Un nelieksies citiem.
“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim. Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.
