«Atslēgas». Latvijai 100 - Vai drīkst svinēt «nepareizi»?

Vienas pareizās Latvijas mīlestības nav

Visu šo gadu "Atslēgas" stāsta Latvijas valsts simts gadu vēstures nozīmīgākos notikumus. Visu šo gadu (patiesībā vēl ilgāk) noris viens no tiem – valsts simtgades svinības. Nu kārta "Atslēgu" stāstam arī par to. Bet ir viena atšķirība – laiks. Citus vēstures notikumus varam šķetināt ar laika distanci, kad jau nosēdušās nebūtiskas duļķes un kristalizējies patiesi svarīgais. Turpretī simtgades svētkos vēl stāvam ar abām kājām un sirdi iekšā. Bijis vairāk nekā 2000 norišu, un lavīna nerimst. Valsts svētku programma ir tikai pusē, tā ilgs līdz 2021. gadam, tāpēc pilnībā un izsvērti savu svinēšanu varēsim novērtēt vien vēlāk.

Ko varam līdz tam? Saprast, ko tieši svinam. Svētku devīzē teikts: "Es esmu Latvija". Es, jūs, mēs visi. Kādi mēs esam? Kādu Latviju svinam? Kādas vērtības godājam? Vai savā dažādībā spējam pieņemt, ka vienas pareizās mīlestības nav? Tāpat kā nav vienas pareizās Latvijas. Simtgades gada pirmais oficiālais pasākums jau raisīja kreņķus un sašutumu. Multimediālā izrāde "Gaismas raksti" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nepatika daudziem. Režija, hoeogrāfija, scenogāfija – vāja. Noskaņa – drūma. Izrāde – nesaprotama. Zūdījās kā kultūras profesionāļi, tā tautas interneta “eksperti”.

Bet tie visi bija šļupsti, salīdzinot ar vētru, kas nogranda pēc cita pasākuma turpat pie Nacionālās bibliotēkas – pēc koncerta "Mīlestības vārdā". Tauta zvēroja, it kā tur būtu sadedzināts Dainu skapis, kaut iemesls bija niecīgs – jaunā dziedātāja Evija Vēbere, daudzuprāt, slikti nodziedāja Imanta Kalniņa dziesmu "Svētku diena". Īpaši nesaudzīgi bija tās oriģināla autori. Dziedātāja Olga Rajecka: “Es skatos un raudu!”. Olgas videoklipa režisors Jānis Rušenieks: “Mēsls! Visatļautība!”.

Bet kā ar laika distanci? Redzot neveiklo TV klipu un Olgas pikanti caurspīdīgo kleitu, TV profesionāļi vai kundzes gados arī toreiz varēja teikt to pašu: “Es skatos un raudu!”. Bet vēsture neatceras ne klipu, ne kleitu. Palicis tikai būtiskais – skaistā dziesma skaistajā Olgas balsī. Cita meitene šodien to dzirdēja savādāk. “Es esmu Latvija” – to ir tiesības teikt kā Olgai, tā Evijai. Kad pirms 30 gadiem tapa zināms, ka rokoperā "Lāčplēsis" titullomā būs Igo, tauta arī sašuta – tas pinkainais tirliņš, Lāčplēsis?! Nu Igo ir ikona, bet tauta cepas par jauno Lāčplēsi – plikgalvi Donu.

"Gaismas raksti" un "Mīlestības vārdā" uzjundīja vēl vienu kritikas vilni – par finansējuma apjomu un lietderību. Tā ierasts – šaubas par naudu iet pēdās šaubām par kvalitāti. Bet, ja par kvalitāti visi mierā, arī naudas tēmu liek mierā.

Kāda Saeimas deputāte "Gaismas rakstu" naudu ieteica atdot Latvijas Radio patriotisku dziesmu pārraidīšanai. Par "Mīlestības vārdā" naudu kāds konkurējošs producents solījās sarīkot četrus dižkoncertus. No vienas puses – saprotama žurnālistu interese par valsts naudas izlietojumu, no otras – ļaužu nenovīdība un neiedziļināšanās, kāds darbs un nauda šādos pasākumos jāiegulda.

Cik izmaksāja Latvijas neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī?

Uzvilksim atkal laika distances zābakus! Vai kāds atceras (un šodien interesējas), cik maksāja 1918. gada 18. novembra pasākums Rīgas pilsētas Otrajā teātrī? Arī par tā estētisko kvalitāti varētu burkšķēt. Tie daudzie puķupodi uz skatuves – tāda izšķērdība! Būtu labāk trūcīgos pabarojuši! Un pat karogu viņi neprata taisni piespraust! Kauns! Necieņa!
    
Vēsture klusē arī par to, vai un cik lielu naudu Baumaņu Kārlis saņēmis par dziesmas "Dievs svētī, Latviju!" sacerēšanu un izpildīšanu. Tā tapusi Pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem un tikai pēc skaņraža nāves kļuva par valsts himnu. Toties droši zinām, ka no valsts budžeta naudas apmaksāts pasūtījuma darbs bija cita mūsu himna. Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava" tapa 1988. gadā Valmieras teātra izrādei "Daugava". Loģiski, no autortiesībām Brauns ar to pelna joprojām, arī katalāņiem diez vai atdeva par pliku “paldies”. Bet vai par grašiem Brauna kabatā mēs raudam, kad caur asarām dziedzam “Saule mūsu māte”?  

Toties dziesmā par simtgades valsts tēriņiem daudzu mīļākie vārdi ir “nodokļu maksātāju nauda”. Patiesi, cik tad mūsu valsts par mūsu svētkiem liek mums maksāt? 32 miljonus eiro. Tas ir apmēram pusotrs stāvs no Nacionālās bibliotēkas būvniecības izmaksām. 30 metri no Dienvidu tilta kopgaruma cenas. Vai trešā daļa no jaunās Dziesmu svētku estrādes. 32 miljoni piecos gados – tie ir 3 eiro un 30 centi no viena iedzīvotāja gadā. Divas kafijas – tik mums katram maksā reizi gadā pateikt: “Es esmu Latvija”.

Svētku programmā valsts tērē nodokļu maksātāju naudu ne tikai oficiāliem pasākumiem, bet arī jaunām, nodokļu maksātājiem domātām, tradīcijām. Tā sauktos Baltā galdauta svētkus valsts ieviesa, lai tauta aktīvāk svinētu 4. maija Neatkarības atjaunošanas dienu. Arī tos peļ – nu tik visi ēdīs un neatkarību zem galdauta paslaucīs; un vai tad vispār no augšas var mācīt, kā svētki svinami?!

Goda vieta simtgadē šovasar bija citai valsts (turklāt padomju valsts!) iedibinātai tradīcijai – Deju svētkiem. Un atkal ar skandālu! Konservatīvi horeogrāfi teju boikotēja uzvedumu "Māras zeme", par maz tajā esot vecmeistaru zelta fonda. Un tie luminiscējošie tērpi – lēta stilizācija! Vēl viens klasisks paaudžu konflikts. Paši Deju svētki taču radušies kā viena liela stilizācija. Kas šodien zelta fonds, reiz bija karstgalvju ķecerība.
    
Tikko konflikts apdzisa, benzīna kannu vēl karstās tvitera oglēs iegāza šausmu filmu režisors Aiks Karapetjans – viņam no Deju svētkiem palicis baisi, atgādinot diktatūru. Ar laika distanci raugoties, tramīgo māklsinieku var saprast – Latvijas mūslaiku kultūrā tik tiešām ir kanonizēta kopdejošanas tradīcija pēc klasiska diktatūras masu parādes parauga. Ar to jau mūsu raibā identitāte ir interesanta!

Vai par daļu no mūsu identitātes kļūs arī Baltā galdauta svētki, rādīs tas pats laiks. Kādā Staļinlaika mājā Rīgas Brīvības ielā dzīvo Gunta, kurai tā jau ir tradīcija. Viņa sadūšojās 4. maijā uzcept kūku kaimiņiem, nepazīstamiem ļaudīm. Ja neviens neatnāks, arī nekas, apēdīs pati. Bet kaimiņi nāca. Benita – ar kafiju un balzāmiņu. Valija – ar vēl vienu melleņkūku. Apakšstāva krievu kaimiņienes pat runāja latviski! Un tik daudz bērnu! Nākamgad būs jāklāj liels balts galdauts pagalma viducī! Šai dienā viņi visi varēja teikt: “Es esmu Latvija”. Tāpat kā kādreiz Deju svētku zelta fonda dižgari. Un šodienas svētku modernie ķeceri. Arī Aiks Karapetjans ir Latvija, pat ja viņam ir baisi to teikt.

Kāpēc jābrīnās par simtgades gurķi?

“Es esmu Latvija” par sevi saka arī gūzma veikala preču. "Ķekavas" vistas, "Getliņu" gurķi, zāģi, nagu uzlīmes, "Kāruma" sieriņš, "Spilvas" mērces. Ne visiem laimējies dabūt oficiālo "LV100" zīmi, bet svinēt grib daudzi. Pat alkohols un azartspēles – "Rīgas Melnais balzams", "Bauskas" un "Cēsu" alus, "Latvijas Loto", "Olibet" kazino: “Piesakies līdz 18. novembrim un saņem 100 bezmaksas griezienus!”.

Lielveikals "Domina" rīdziniekiem dāvāja "Maira Brieža pirkstus". Autors tas pats, kas deju uzvedumam "Abas malas" - scenogrāfs Didzis Jaunzems. Te žanrs cits, augstās mākslas snobi var raukt degunus. Daudz simtgades preču jau kļuvušas par apsmieklu. Man gan šķiet – labāk lai smieklīgi svin, nekā dusmīgi ignorē. Ja svin, tātad tic Latvijai, tic, ka tās vārds var palīdzēt pelnīt. Tieši tā taču ir valsts sūtība – palīdzēt savējiem.

Viss nekad nebūs perfekts, jo mēs paši tādi neesam, tāpēc arī Latvija nav. Ja mums simtgades gadā ir smieklīgi premjera kandidāti, kāpēc jābrīnās par smieklīgu simtgades gurķi? Biznesa cilvēki, kas lemj par savu produktu dalību svētkos, arī ir dedzīgi pilsoņi, ved bērnus uz svētku parādi un postē selfijus ar #LV100. Viņi nefilmē kino un nesacer dziesmas, lai varētu pateikt: “Es esmu Latvija”, viņi audzē gurķus vai tirgo zāģus. Zāģis arī ir Latvija! Kad pēc gadiem 30 viens šogad dzimis latvietis ar savu dēlēnu ies mežā zāģēt eglīti, viņi par apsūbējušo uzrakstu nesmiesies. Leposies.

Mēģinājums sasniegt perfekciju bija arī Zinātņu akadēmijas konsīlijs par valsts himnas izpildīšanu. Simtgades svētku dunā profesionāļi bija norūpējušies – tauta "Dievs, svētī Latviju!" dzied nepareizi. Neatkārto pantus. Jauc vārdus “dzied” un “zied”. Solisti par daudz interpretē, tāpēc būtu jāaizliedz. Vai arī jāmaina Fa mažors uz Sibemol mažoru. Arī otrās daļas basu līnijas balsvedībā ir kļūda, tur jābūt paaugstinātai IV pakāpei. Un beidzot jānosaka precīzs metronoma laiks!

Daudz pārmetumu tika mesti sporta spēļu virzienā. Tur himna kļuvusi par šova elementu. Prasīt no hokeja arēnas fanu kopkora Dziesmu svētku kvalitāti būtu naivi. Bet ko tad? Neļaut dziedāt nemaz? Es atceros laiku, kad Latvijas hokejisti tiešām nedziedāja. Jo nemācēja latviski. Šodienas puikas jau ir trako Latvijas fanu atvases, un dzied atspērušies. Protams, nepareizi. Bet dzied!

Ar laika distanci atpakaļ skatoties – vai kāds atceras himnas otrās daļas basu līnijas balsvedības pakāpi un metronoma laiku 1940. gada Latgales Dziesmu svētkos? Toties mēs zinām, ka "Dievs, svētī Latviju!" tovakar, pēdējā brīvības vakarā, dziedāja trīs reizes. Ļaudis starp himnas lūgšanas rindām izteica tos pašus vārdus, ko mēs šodien: “Es esmu Latvija”. Viņiem tās bija sāpes par zaudējumu, mums – prieks par turpinājumu. Nemāciet tautu sāpēt un priecāties pareizi!

Ja mūs tracina mūsu niķīgais bērns, viņš nākamajā dzimšanas dienā pēkšņi nekļūs par eņģeli. Bet tas tāpat būs mūsu bērns. Mūsu vienīgā, nepareizā Latvija. Tikai ļoti slima ģimene pie dzimšanas dienas galda var strīdēties, kurš jubilāru mīl vairāk un pareizāk. Un kuram ir labākas dāvanas.

Simtgades svinības parāvušas vaļā dāvanu slūžas. Nebijušu tautas pašizpausmes uzrāvienu. Iedomājieties – valdība pasaka, ka jāsvin valsts dzimšanas diena. Privāts krogs "Ezītis miglā" priecīgs uz savu tualešu spoguļiem uzraksta: “Es mīlu tevi, Latvija!” Kroga klienti priecīgi fotografējas un liek bildes soctīklos. Viņu draugi tās priecīgi komentē un sūta tālāk. Šādu mīlestības aktu ir tūkstošiem – no tualetes selfija līdz Jura Rubeņa sprediķim, no biezpiena sieriņa līdz Dziesmu svētku svētbrīdim. Tās vērtīgākās dāvanas esot tās paliekošās. Visvērtīgāk nākotnei būtu, ja pēc visām dāvanām mums paliktu vairāk iecietības. Apjēgas, ka mīlēt nevajag pareizi, mīlēt vajag vispār.