Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Uzņēmēja un deputāta godavārds»

Atslēgas: «Zemes reforma? Nē, revolūcija!»

«Atslēgas»: 1920. gada zemes reforma - attīstība kā atriebība

Latvijas Republikas zemes reforma. Patiesībā – nevis zemes, bet tautas revolūcija. Jaunas valsts stūrakmens uz veca naida drupām. Šķiru cīņas atriebe. Savādāk nevarēja. Bet varbūt vajadzēja?

Pēc Brīvības cīņām pirmo patiesas brīvības gadu – 1920. – Latvija sagaidīja sadragāta. Piecus gadus zemi bija plosījis pasaulē lielākais karš. 80 000 lauku sētu – iznīcināti, vairāk nekā 100 000 – smagi cietuši. Tā bija ceturtā daļa visu saimniecību. Teju 30% aramzemes – atmatā. Pats lielākais zaudējums bija cilvēki. Karš Latvijai laupīja vienu miljonu iedzīvotāju.

40% nācijas – nogalināti vai aizbēguši! Kad mazākā daļa bēgļu atgriezās, mājas viņi bieži vien nepazina. Visur, kur gājusi fronte, lauki nosēti ar ierakumiem, dzeloņdrātīm, šāviņu bedrēm un nesprāgušām granātām. Zāle tur vairs neauga. Ļaudis dzīvoja kara zemnīcās, tumsā un mitrumā. Sienu lopiem pļāva mežos. Pirms ķerties pie arkla, no lauka bija jāizravē drāšu žogi un jāaizber tranšejas. Ja kāds pleķītis palicis līdzens, ļoti iespējams, tur aprakti kritušie.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Loģiski, ka vēsturē tie vissvarīgākie atslēgas notikumi biežāk ir politiski. Vai zemes reforma būtu izņēmums – tīrā ekonomika? Nē. Politikas tajā bija pārpārēm. 1920. gada pavasarī Latvijas tauta pirmoreiz vēlēja savu parlamentu – Satversmes sapulci. 80% tautas bija laucinieki, no tiem divas trešdaļas (vēlētāju pamatmasa!) – bezzemnieki, muižu darpaspēks. Lauku ļaudis pieprasīja zemi. Viņiem tā bija jādod. 1920. gada 16. septembrī tika pieņemts pirmais zemes reformas likums.

Zemes reformas politisko nozīmi apstiprina vārdi no Satversmes sapulces tribīnes pašā reformas sākumā: “Šodien augstais nams stājas pie tā likuma apspriešanas, kas izšķirs, būt vai nebūt Latvijas valstij.” Zemes pārdalei bija jākļūst par jaunās valsts stūrakmeni. Uz vecajiem pamatiem tā nevarēja pastāvēt.

Vecie pamati bija muižniecība. Puse Latvijas lauku zemes piederēja muižām. Pusotru tūkstoti muižu kontrolēja nepilns tūkstotis ģimeņu – neadekvāti niecīga daļa no iedzīvotāju kopskaita. Turklāt tie bija latviešu nīstie vācieši. 40% zemes piederēja vecsaimniecībām – latviešu zemniekiem, kas zemi bija izpirkuši no muižām pēc dzimtbūšanas. Šādu saimniecību bija ap 150 000. Vēl 10% zemes – valstij un pilsētām.

Agrārās reformas likumi šo dalījumu radikāli izmainīja. Vispirms valsts nacionalizēja (proti, atņēma) muižnieku zemi un pēc tam par simbolisku cenu iztirgoja zemniekiem. Nedaudz piepirka vecsaimniecības, bet lielāko daļu – bezzemnieki. Tā tapa ap 55 000 jaunsaimniecību. Ap trešdaļu zemes, galvenokārt mežus, valsts paturēja sev.

Muižas bija izmirušās feodālās iekārtas paliekas, to pārveide bija neizbēgama, un zemes reformas notika daudzviet Eiropā. Galvenais jautājums arī šeit bija – kā tieši ierobežot muižu varu? Cik daudz un kā atņemt? Latviešu demokrāti Kārļa Skalbes Baltā kaķīša miermīlībā aicināja – nebūsim barbari, zeme ir jāatpērk, nevis jāatņem. Kārļa Ulmaņa Zemnieku savienība rosināja zemi atņemt bez atlīdzības, tomēr atstāt muižniekam 100 hektārus un muižas centru. Visradikālākie bija sociāldemokrāti – jāatņem viss, un lai viņi lasās! Krusta karos tie taču mūsu zemi grāba bez maksas! Sociķu trubadūrs Rainis skaidri formulēja reformas patieso mērķi – revanšu:

“Pats galvenais ir – vai ir iznīcināma muižniecības vara Latvijā vai ne? Šis jautājums ir gadsimtu jautājums. Ar viņu sākusies mūsu vēsture, un vēsturiskā cīņa beigsies labi tikai tad, kad šī ļaunā vara, no kuras mūsu nelaimes, tiks iznīcināta. Mēs gribam nodot zemi tieši tanīs rokās, kas viņu apstrādās. Vai vēlreiz jāpērk no muižniekiem? Mēs ņemam atpakaļ to, kas mums pieder!”

Rainis tiešām saņēma – par nopelniem valsts viņam piešķīra Durbes pusmuižu pie Tukuma. Pili un 22 hektārus zemes. Iepriekšējais iemītnieks barons Luiss fon der Reke bija spiests izvākties, viņam ļāva īrēt dažas istabas citā agrākajā dzimtas kungu mājā Šlokenbekā. Bija pieņemts kompromisa likumums – muižniekiem jāatstāj 50 hektāri, un tie var nebūt muižas centrā. Īpašas vietējo komisijas izšķīra, vai kungu māju konfiscēt sabiedrības labā.

Dažas muižas no proletāriskās iznīcības paglābās. Tās par īpašiem nopelniem piešķīra jaunās valsts darbiniekiem. Durbes baronam Luisam fon der Rekem gan arī bija īpaši nopelni, viņš par Latviju bija karojis Brīvības cīņās. Bet neko darīt, jāizvācas. Muižu piešķīra Rainim, kurš Latvijā atgriezās, kad Brīvības cīņas jau bija galā.

Barons fon der Reke sabiedrības labā bija karojis par Latvijas neatkarību Brīvības cīņās. Rainis no Šveices atgriezās, kad cīņas jau bija galā, vien nedēļu pirms vēlēšanām. Lojalitāte Latvijai? Kara jūklī ar to bija slideni. Pat sociķi īsi pēc valsts proklamēšanas izstājās no Tautas padomes un nepiedalījās nevienā Ulmaņa pagaidu valdībā. Muižnieku lojalitāte netika nopietni vētīta, visus pārmeta pār vienu kārti – gan tos, kas pieslējās Bermontam un fon der Golcam, gan pasīvos nogaidītājus, gan Ulmanim lojālos. Sanāk, tie, kas cīnījās par 18. novembra Latviju, bija cīnījušies paši pret sevi – viņu valsts viņus izģērba.

Rainis gan bija godavīrs – sirms būdams un nespēdams muižu uzturēt, viņš no tās atteicās, atdāvināja Skolotāju savienībai. Taču kā jau godavīram, viņam piemita arī godkāre – dāvinājumā bija nosacījums muižā ierīkot arī Raiņa un Aspazijas muzeju. Šodien tur saimnieko Tukuma muzejs, un pils ir glīti restaurēta – viens no retajiem labajiem Latvijas muižu likteņiem.

Daudz vairāk muižām liktenis bijis nesaudzīgs. Lestenes pēdējais īpašnieks Pauls fon Firkss pēc reformas palika saimniekot muižas centrā kā nomnieks. 1934. gadā kungu māju valsts piešķīra ģenerālim Mārtiņam Hartmanim. Latvijas piļu patriarhs Imants Lancmanis atzīst, ka tolaik tikai divas latviešu dzimtas pratušas apgūt muižas ar dižciltīgu cieņu – Valdeķu Benjamiņi un Lestenes Hartmaņi. Baigajā gadā Hartmani nošāva. Muižā ierīkoja skolu. Kad 90. gados iebruka jumts, skola izvācās. Pamesto muižu mantoja Hartmaņa meita, dzejniece Astrīda Ivaska. Nespēdama uzturēt, pārdeva. Kungu māju pie žēlas dzīvības vēl uztur Jaunās Paaudzes sekta, bet liela daļa saimniecības ēku ir sabrukušas.

Par spīti laika zobam, drupās vēl jaušams muižas vēriens. Lestene bija liela arī tiem laikiem – vairāk nekā 5000 hektāru, piecas pusmuižas, 84 zemnieku sētas, savs telegrāfs, bibliotēka, nabagmāja. Stereotips, ka muižas bija pagrimušas un arī tāpēc reformējamas, tikai daļēji ir patiess – tās pagrima ne jau baronu izvirtības, bet tā paša kara dēļ. Līdz karam muižas darbojās kā daudznozaru lielsaimniecības. Lestenē audzēja Holandes liellopus, karpas, foreles, Rīgā tirgoja piena produktus, ražoja arī graudus, kokmateriālus, ķieģeļus, kūdru.

Turpretī zemes reformā radītās jaunsaimniecības (tāpat jau esošās vecsaimniecības) bija mazas un pamatā lika uz vienu lietu. Likums noteica, ka jauna saimniecība nevar būt lielāka par 27 hektāriem. Ja vēlāk to apvieno ar citu, limits bija 50. No vienas puses, tas ļāva tikt pie zemes teju jebkuram gribētājam.

Taču no otras, liedza uzzelt bagātām nu jau pašu latviešu lielsaimniecībām. Daudzi, nespēdami uzņemt apgriezienus, izputēja. Vēl 1930. gadu beigās trešdaļa saimniecību bija mazākas par 15 hektāriem. Cik tas ir? Trīs Vērmaņdārzi! Zemes sadrumstalotība tiek uzskatīta par lielāko agrārās reformas mīnusu, un sekas tam jūtam vēl mūsdienās, pēc denacionalizācijas.

Vēl viena blakne bija viesstrādnieku straumes. 1930. gados Latvijā mita ap 40 000 lauku strādnieku no Lietuvas un Polijas. Reforma bija stiprinājusi latviešu nāciju ar jaunu privātīpašnieku slāni, taču jaunie saimnieki, agrākie kalpi, nu par kalpiem meklēja citus.

Kaut kalpu algošanā latviešu “kungu manieres” auga, to pašu nevar teikt par attieksmi pret muižkungu mantojumu. Cēres kungu māju ķēris tipiskākais muižu liktenis – lielākoties tajās ierīkoja skolas, pagastu vai tautas namus. Cēres zirgu un liellopu paraugmuiža bija pamesta jau pirms reformas, barons Ādams fon Knige aizbēga Stučkas sarkanā terora laikā. Kopš 1921. gada un joprojām tur ir pamatskola.

Klasicisma stila ēka pārbūvēta... latvieša praktiskā stilā. Šīferis, plastmasa, eļļas krāsa... Ēkai nav pat pieminekļa statusa – tur vairs nav, ko aizsargāt. Ļaudis, kas vēl nupat Piektajā gadā muižas bija dedzinājuši, taču nekļūs sentimentāli pret vecu ķieģeli. Jaunajai Latvijas valstij vecās godības paliekas bija tikai ulitizējami būvķermeņi. 

Tautas folklorā ir nostāsts par padomju kolhoza sievām, kas ar lāpstām dauzījušas ģipša rozītes no Rundāles pils sienām. Droši vien taisnība, bet viņas tikai turpināja brīvās Latvijas vandāļu tradīcijas. Rundāles pils liktenis pēc zemes reformas ir kliedzošs pierādījums, ka nevis padomju vara, bet mēs paši sākām veco muižu izvarošanu.

Bermonta izdemolēto Rundāli kāroja daudzi. Vietējie laucinieki – vaislas lopu stacijai, Izglītības ministrija – mazgadīgo kolonijai. Bija arī plāns pili nojaukt un ķieģeļus izdalīt zemniekiem. Vai, gluži otrādi, ierīkot Valsts prezidenta rezidenci. Beigās iemitināja skolu un kara invalīdu biedrību. Baltajā zālē, izlaužot caurumus sienās, iebūvēja koka skatuvi un bleķa krāsnis. Veco holandiešu krāšņu podiņus iemūrēja plītīs skolotāju dzīvokļos. Skolas tualeti ietaisīja zem galvenajām kāpnēm – meitenēm bija jāiet kārtoties uz grīdas izkaisītos pelnos. Invalīdu dzīvokļos atejām izlauza caurumus grīdā uz pagrabu. Kamīna zālē atejas caurums bija... kamīnā. Dzīvokļos turēja lopus. Logi aizbāzti ar salmiem. Uz jumtiem auga koki. Vecos kokus dārzā nocirta malkai. 

Rundāles pils Baltā zāle, 1925.gads. Pilī saimnieko pagasta skola un kara invalīdu biedrība. Dažus gadus vēlāk Pieminekļu valde konstatēja, ka pils ir baisi nolaista, pat atklāti demolēta, un sacēla traci. Rundāles pils liktenis pēc zemes reformas ir kliedzošs pierādījums, ka nevis padomju vara, bet mēs paši sākām veco piļu un muižu izvarošanu.

Kad Pieminekļu valde sacēla traci, invalīdus patrieca, sāka pils restaurāciju un skolu pārvietoja uz sānu spārnu. Bet arī tad demolēšana nerima – skolas zālei izārdīja piecas pils istabas, direktora kabinetam – hercogienes tualetes buduāru un vēl astoņas holandiešu krāsnis. Trīs no tām pārveda uz Rīgas pili, uz Valsts prezidenta apartamentiem. Vēlāk prezidents Ulmanis apmeklēja Rundāles pili. 1938. gadā zemes reformas noslēgumam par godu viņš rakstīja: “...latviešu karavīrs pieprasīja norēķinu par gadu simtus ilgo saimniekošanu savā senču zemē visiem, kam bija un palika svešs latviešu arāja un līdumnieka kultūras gars.”

Latvijas un Igaunijas zemes reformas bija visradikālākās Eiropā, tās pilnībā iznīcināja muižniecību. Bez ekonomiskā te bija arī nacionālais naids – aristokrāti un zemnieki nebija vienas tautības. Ceļot jaunu, veco ir vieglāk aizmēzt, ja tas ir svešs.

Citu iznākumu būtu naivi gaidīt. Uz naida drupām celta valsts nevar vienā rāvienā kļūt par šķīstu miera dūju un sabiedrības integrācijas paraugmodeli. Pati valsts bija protests, izlaušanās. Vai tad ar šodienas atjaunoto Latviju nav tas pats? Bet atskatīšanās ar laika distanci asina redzi. Man liekākā atklāsme bija nevis “arāju kultūras gara” barbarisms, bet vēstures atkārtošanās. Nacionalizācija. Nieka 20 gados mēs to piedzīvojām divas reizes. Pirmo – kā uzvarētāji, otro – kā upuri. 1940. gadā mums komunisti atņēma to, ko 1920. gadā mēs bijām atņēmuši muižniekiem. Atšķirība? Vēsture top nevis tad, kad tā notiek, bet tad, kad to apraksta. Vēsture ir mūsu attieksme pret notikušo. Uzvarētāja un upura attieksme, protams, atšķiras.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti