Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Degvielas kvalitāte»

Nedzirdīgajiem

Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienai veltīts ekumenisks dievkalpojums

Atslēgas: «18. novembris. Viena īsa diena garas cīņas vidū»

«Atslēgas»: 18. novembris – viena diena garā ceļā

1918. gada 18. novembris. Tik liela diena, bet palicis tikai viens foto. Zīmīgi – jo dzimšanas mirklis ir īss. Daudz garāks ir ceļš uz to. Un vēl garāka – cīņa par izdzīvošanu. Latvijas valsts netapa vienā dienā. Un dzimšanas dienas balle nebija lielākā atslēga.                                                                                                                            

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Par Latviju kā valsti latviešu politiķi sāka runāt 1917. gadā. Un ne bez ķildām – kuram tad tiks dibinātāju gods? Viens pretendents bija tā sauktais Demokrātiskais bloks – Rīgā dibināta partiju apvienība. Otrs – Latviešu pagaidu nacionālā padome, to dibināja Valkā, pārsvarā ar delegātiem no vietējām pašpārvaldēm – zemes padomēm. Nacionālā padome pasludināja sevi par vienīgo pilntiesīgo tautas gribas pārstāvi un Latviju – par nedalāmu autonomu valstsvienību.  

Latvijas neatkarību Nacionālā padome vēl neprasīja. Pirmkārt, jo nemaz nekontrolēja Latvijas teritoriju un faktiski darbojās pagrīdē, pārsvarā Petrogradā. Kurzemē un Rīgā šeptēja vācu armija, Vidzemē un Latgalē – boļševiki. Otrkārt, padome uzskatīja, ka tikai tautas vēlēts parlaments drīkstēs lemt Latvijas likteni – deklarēt neatkarību vai palikt ar kādu no lielvalstīm.

Situācija mainījās 1918. gadā. Ļeņina Krievija izstājās no pasaules kara un Baltiju (izņemot Latgali) atdeva Vācijai. Martā šejienes muižnieki pasludināja Kurzemes un Zemgales hercogisti, valdnieka troni piedāvāja pašam vācu ķeizaram Vilhelmam II. Vēlāk, iekļaujot arī Vidzemi un Igauniju, tā pārtapa par Baltijas hercogisti, un Vilhelms šo kroplo hibrīdu atzina par “brīvu un patstāvīgu valsti”. Latvieši saprata, ka ar krieviem un vāciešiem nevar pīties, tūlīt pat jāsludina neatkarība un atbalsts jāmeklē pie Rietumu sabiedrotajiem.

1918. gada jūlijā, Nacionālās padomes pilnvarots, uz Stokholmu devās Zigfrīds Anna Meierovics.

Zigfrīds Anna Meierovics bijis ne vien pirmais Latvijas ārlietu ministrs, bet arī pats pirmais Latvijas diplomāts, kad tādas Latvijas valsts vēl nemaz nebija. 1918. gada vasarā viņš, Latviešu pagaidu nacionālās padomes pilnvarots, ieradās Londonā. Tajā pašā rudenī Latvija tur varēja svinēt savu pirmo diplomātisko uzvaru.

Bagāža neliela, vērtīgākais – politiski dokumenti, 500 britu mārciņu (pēc šodienas kursa 25 000) un seši grezni latviešu mākslas sējumi – dāvināšanai svarīgām personām.

Londonas viesnīca The Langham

Meierovics bija jauns finansists, tobrīd viņam bija tikai 31, bet jau pierādījis sevi kā spožu diplomātu.

Stokholmā viņš atvēra latviešu informācijas centru, tikās ar presi un politiķiem. Īpaši svarīgi bija kontakti ar britiem, jo ceļa galamērķis bija ietekmīgākā Sabiedroto valsts Eiropā – Lielbritānija.

Pēc mēneša, 12. augustā, Meierovics ieradās Londonā. Pirmā apmešanās – smalkajā Langham hotel uz Regent Street, bagātās Vestendas galvenās ielas. Tieši šīs viesnīcas ēka uzskatāma par pirmo Latvijas diplomātisko rezidenci pasaulē. Pasaulē, kurā tādas Latvijas vēl nemaz nebija.

Neskaitāmas reizes Meierovics mēroja ceļu uz britu Ārlietu ministriju. Lai dabūtu audienci pie ministra, sarunās ar ierēdņiem viņam jāatspēko naidīgais iespaids par Latviju, ko sējuši krievi. Cariskās Krievijas diplomāti Londonā joprojām bija cieņā. Boļševiku dumpis bija noticis tikai nupat, un pasaule neticēja, ka Ļeņins ilgi noturēsies. Noslaktētais cars Nikolajs II bija karaļa Džordža V brālēns – arī tāpēc briti vēl loloja ilūzijas, ka vecā Krievija var atgriezties. Un Latvija taču pieder tai.

Nē, lielākā daļa latviešu nav Ļeņina strēlnieki. Nē, arī ar vācu muižniekiem latvieši nedraudzējas. Un latvieši nav “pa pusei slāvi, pa pusei ģermāņi” – nē, nē, nē! Meierovicam nākas pat taisnoties, ka viņu negrasās tiesāt kā Krievijas nodevēju. Uz Langham vēstuļpapīra viņš centīgi slīpē melnrakstu vēstulei ārlietu ministram: “Uzdrošinos paust Jums, ser, savu dedzīgo vēlmi, kaut Jūs varētu veltīt man tikšanos. Es esmu, ser, Jūsu vispadevīgākais, pazemīgākais sekotājs...”

Beidzot aizdomu ledus ir lauzts, Meierovicu laiž pie ministra. 23. oktobrī pulksten 16.36 savā kabinetā jauno latvieti pieņem Viņa Majestātes Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās karalistes valdības ārlietu ministrs, grāfs Artūrs Džeimss Balfūrs. Meierovica uzdevums ir īsajā sarunā pārliecināt britus, ka Latviju nedrīkst atdot ne Vācijai, ne Krievijai. Ar vāciešiem vieglāk – tie ir britu ienaidnieki un viņu sagrāve jau ir paredzama. Par Krieviju Meierovics ir strikts: “Krievijai nav bijušas uz Latviju jebkādas citas kā tikai iekarošanas tiesības. Šīs tiesības tagad ir zaudētas, un latviešu jautājums ir starptautisks jautājums. Ne rases, ne nacionālas, ne kulturālas, ne reliģiskas, ne sabiedriskas saites latviešus nesaista ar Krieviju un slāviem.”

Balfūrs uzmanīgi klausās un vēl pārjautā – vai Latvijā, ja tā noslēgs mieru ar krieviem, neuzplauks bošļevisms? Nē! All right! Britu ārlietu ministrs apsola gādāt, lai Latviju nepievieno Vācijai. Līdz pēckara miera konferencei briti ir gatavi atzīt Latviešu nacionālo padomi par Latvijas pagaidu valdību un Meierovicu – par tās neformālo diplomātisko pārstāvi.

Saruna ilgst vien 20 minūtes, bet tās kļūst par svarīgākajām 20 minūtēm topošās Latvijas valsts dzimšanā. Pirmo reizi pasaules vēsturē kāda lielvara par Latviju runā kā par valsti, pat lieto vārdus “valdība” un “diplomātiskais pārstāvis”. Teju mēnesi pirms pati valsts vēl ir dibināta!

Šīs greznās kāpnes ved uz britu ārlietu ministra pieņemamajām telpām. Nevar izslēgt, ka pirms 100 gadiem tās minis arī Meierovics, kad devās vizītē pie Viņa Majestātes Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās karalistes valdības ārlietu ministra, grāfa Artūra Džeimsa Balfūra. Pēc dažām dienām tapa vēsturiskā Balfūra nota – pirmais Latvijas valsts de facto atzīšanas akts.

Tais dienās pasaule mutuļo. Karš ar joni tuvojas beigām, vācieši Rīgā vēl stutē hercogisti, Londonā plāno pašnāvniecisku flotes uzbrukumu, bet jau pēc dažām dienām – revolūcija, un ķeizars ir gāzts! Meierovics saprot, ka šādās jukās mutiski solījumi var pagaist, tāpēc sūta Balfūram lūgumu apstiprināt garantijas rakstiski. Neticami – kara svarīgākajā dienā, 11. novembrī, kad Vācija kapitulē, britu ārlietu resoram ir laiks nosūtīt latviešiem atbildi. Vēsture to sauc par Balfūra notu:

“Viņa Majestātes valdība (..) ar prieku no jauna apstiprina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz laikam, kamēr Miera konference liks pamatus jaunam brīvības un laimes laikmetam jūsu tautai.”

Politiski tas nozīmēja neatkarīgas Latvijas faktisku atzīšanu. Pēc nedēļas to bija gatavi proklamēt arī paši latvieši. Meierovics Londonā par 18. novembra aktu uzzināja vēlāk. Arī to, ka pat valsts dibināšanu aizēnoja politiķu kašķi un britu nupat atzītā Nacionālā padome faktiski tika likvidēta.

Demokrātiskais bloks, īpaši sociāldemokrāti, kategoriski iebilda, ka valsti proklamēs Nacionālā padome. Pēc ilgiem strīdiem 17. novembra vakarā abas nesamierināmās organizācijas dibināja citu, kopīgu – Tautas padomi. Tā tad arī kļuva par jaunās valsts priekšparlamentu – neatkarības proklamētāju. Par Tautas padomes priekšsēdi, pašam klāt neesot, bija ievēlēts Jānis Čakste. Viņš 18. novembra aktu nepagodināja. Vēsturnieki pieļauj – jo bija dusmīgs uz intrigantiem.                                                                                                                 

Arī Meierovics 18. novembrī nesvinēja. Rezidenci viņš bija pārcēlis uz lētāku vietu, īrētu dzīvokli, un todien strādāja – rakstīja ielūgumus Londonas latviešiem uz pasākumu pēc nedēļas, kurā ziņošot “par Latvijas nākotnes izredzēm un uzdevumiem”. Izredzes joprojām bija niecīgas, bet uzdevumu – ai, cik daudz! Nākamajā rītā pēc 18. novembra latvieši saprata, ka nekāda brīvība nav iestājusies. Priekšā bija Brīvības cīņas. Ne tikai ierakumos, arī diplomātu salonos.

Jauniņā Meierovica “bāka” un tuvākais domubiers politikā bija Jānis Čakste. Zīmīgi, ka neviens no abiem nepiedalījās 18. novembra proklamēšanas aktā. Meierovics joprojām bija Londonā, bet Čaksti, domājams, bija aizvainojušas politiķu intrigas pirms svētā notikuma. Vēlāk abi vadīja Latvijas delegāciju Parīzes Miera konferencē, cīnoties par Latvijas de iure atzīšanu.

1919. gada janvārī, kad Pagaidu valdība glābās no boļševikiem Liepājā, Londonā pie Meierovica, nu jau ārlietu ministra, ieradās Čakste. Tad abi devās uz Parīzi. Sākās Parīzes Miera konference – latviešu lielā cerība panākt de iure starptautisku atzīšanu. Tobrīd viņi nenojauta, ka cīņas Parīzē būs vēl daudz ilgākas par Brīvības cīņām dzimtenē. Izņemot britu doto de facto atzīšanu, neviens cits pasaulē par tādu Latviju lāgā nedega. Vēl ļaunāk, bija nomainījies britu ārlietu ministrs, un jaunais, grāfs Džordžs Kerzons, nikns Balfūra oponents, nožēloja britu labvēlību latviešiem.

Pasaule vēl cerēja uz Krievijas atbrīvošanos no Ļeņina. Bija sācies Krievijas pilsoņu karš, un Parīzē visi turēja īkšķus par baltgvardiem. Visi, izņemot no krievu jūga bēgošās tautas. Lielvarām bija katrai sava ieinteresētība krievu impērijas atdzimšanā – briti tajā cerēja uz pretspēku kreisajai Vācijai, amerikāņi – agresīvajai Japānai, bet Francija cerēja atgūt milzīgos cara kredītus, ko Ļeņins, loģiski, netaisījās atdot. Tā nu visi nosprieda, ka par agrāko Krievijas mazo tautu likteni jālemj Krievijas parlamentam, kad tāds atkal taps. 

Pēc gada Parīzes konference beidzās. Latvija jau bija izcīnījusi savu zemi, ievēlēja parlamentu, noslēdza mieru ar Krieviju, bet pat tas nelīdzēja. Visi gaidīja, kā beigsies Krievijas karš. Latviju neatzina de iure, jo tā nebija uzņemta Tautu savienībā. Bet to neuzņēma Tautu savienībā, jo tā nebija atzīta de iure. Latvijā sāka burkšķēt, ka mēs, maza tauta, bez tādas savienības varam iztikt. Meierovics to necieta: “Pasaules kartē nav lielu un mazu tautu! Tautas lielumu nosaka nacionālā pašapziņa un gara apvāršņi!”

Diemžēl mazām tautām to nosaka arī pasaules kārtība. Tikai 1920. gada beigās pasaules kārtība sāka iegrozīties mums par labu. Kļuva skaidrs, ka Krievijas pilsoņu karā uzvar Ļeņins un cariskā Krievija neatdzims. Antantes sabiedrotie kļuva pielaidīgāki. Meierovicam bija izdevies iekarot Itālijas un Francijas atbalstu, un tas nostrādāja. 1921. gada janvārī Parīzē notika Antantes Augstākās padomes sēde, Itālija rosināja lemt par Latvijas un Igaunijas atzīšanu. Briti to bloķēja, bet padomes prezidents, franču premjers Aristids Briāns uz savu galvu tomēr iekļāva lemjamo jautājumu listē. Pretiniekiem vairs nebija, ko iebilst, un 26. janvārī Antante beidzot atzina Latviju de iure. Rīgā – milzu svētki. Bet Meierovics neredzēja arī tos.

Cīņa par Latvijas starptautisku de iure atzīšanu bija vēl garāka, nekā Brīvības cīņas ierakumos. Meierovicam vajadzēja divus gadus pacietības un izmanības, lai noķertu īsto brīdi lielvaru savtīgo interešu spēlē. Tikai kopš 1921. gada 26. janvāra Latvija bija pa īstam valsts.

Aristids Briāns viens no pirmajiem 20. gados proponēja vienotas Eiropas ideju, pat saņēma Nobela prēmiju, taču nerada atbalstu, un Eiropu saplosīja jauns karš. Tai pašā laikā Meierovics, kļuvis par Latvijas premjeru, proponēja Baltijas savienības ideju. Arī tā izgāzās, un Meirerovics neslēpa rūgtumu: “Ja mums vieniem pašiem būs doti 20 gadi neatkarības, tad uzskatiet, ka mēs esam ilgi dzīvojuši.” Pravietiski! Bija 1922. gads. Pēc 18 gadiem Latvija tika okupēta.   

No 38 Tautas padomes locekļiem, kas piedalījās valsts proklamēšanā, līdz okupācijai dzīvi bija palikuši 26. No tiem pusi – 13 – okupanti represēja. 10 nogalināja, 3 izdzīvoja. Vēl 8 devās trimdā. Latvijas valsts bija pastāvējusi nepilnus 22 gadus – mazāk, nekā mūsdienās kopš neatkarības atjaunošanas. No 100 gadiem tā bijusi neatkarīga mazāk par pusi – 49 gadus.

Tomēr vienā ziņā mums paveicies, ka nesen piedzīvojām vēl vienu neatkarības deklarāciju. Tā ļauj labāk novērtēt pirmo. Tāpat kā 18. novembris, arī 4. maijs bija tikai viena īsa diena pa vidu garai cīņai. Teju trīs Atmodas gadi bija vajadzīgi pirms tam un vēl pusotrs ar barikādēm pēc, lai deklarācijā rakstītais piepildītos. Paturēsim to prātā arī šāgada lielajā ballītē – ka ne jau vienu dienu mēs svinam un pat ne 100 gadus. Mēs svinām arī ceļu uz tiem. Un ceļu tālāk.  

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim. Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti