Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Vides fakti

Atslēgas: «Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO»

ES un NATO – atslēgas no durvīm, kuras agrāk Latvijai bija ciet

Latvija Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Kamdēļ mums tas? Lai vēders pilns un jumts virs galvas? Un sliktā Brisele, ko vienmēr vainot? Vai varbūt tās ir atslēgas? Atslēgas no durvīm, kuras agrāk mums vienmēr bija ciet.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā NATO Latvija iestājās teju vienlaicīgi – 2004. gada pavasarī. Pēc 14 gadiem, par spīti iespaidīgai izaugsmei, daļa tautas savu valsti joprojām uzskata par otršķirīgu iepalicēju. Dalību ietekmīgajās pasaules aliansēs tā uztver praktiski un piezemēti: Eiropas Savienība – tā ir labklājība, NATO – drošība. Cilvēcisko vajadzību piramīdā tie ir divi zemākie līmeņi. 

Virs šīm pamatvajadzībām ir sociālās, proti, būšana kopā, vēl augstāk – pašattīstība. To ļaudis aptaujās novērtē retāk – ka mūsu lielākais ieguvums ir piepulcēšanās Rietumu civilizācijai. Tādu iespēju sevis attīstībai kā tagad Latvijai nekad nav bijis.

Teju 100 gadus mūsu mazā valsts bija biedēta, pazemota, nenovērtēta, līdz beidzot varēja apsēsties pie pasaules “lielā galda”.

Dibināta ar ticību Rietumu demokrātijai

Daudzi Latviju uzskatījuši par vēsturisku nejaušību, pat kļūdu. Mēs ar savu gribu to padarījām par likumsakarību. Jau 1918. gadā Latvija tika dibināta ar nelokāmu ticību Rietumu demokrātijai. Var teikt, ka mūsu ceļš uz Eiropu un NATO nesākās 20. gadsimta 90. gados, to sāka valsts pamatlicēji. Izšķirīgos gadsimteņa pagriezienos šī “lielā galda” mums allaž trūka, kaut līdām pie tā lūdzēja pazemībā.

Brīvības cīņās pēc valsts proklamēšanas Rietumu sabiedrotie Latvijai piepalīdzēja. Taču ne tāpēc, ka cēlsirdīgi atzītu tās tiesības uz neatkarību. Demokrātisku Latviju tiem vajadzēja kā valni Eiropas paglābšanai no krievu komunisma. Kad Latvija jau bija brīva, Rietumi vēl gadu tai nedeva savu atzīšanu. Gaidīja, ka atdzims cariskā Krievija un pateiks, vai Latvija drīkst būt brīva. Arī 1939. un 1940. gadā Rietumi augstāk turēja krievu, ne Latvijas intereses un ļāva to saplosīt. Nieka 22 gadi neatkarības – uz vēstures fona tā tiešām varēja būt nejaušība.

Mēs noturējām valsts dzīvību mata galā. Ķermenis bija miris, bet apziņa vēl darbojās. Mūsu sūtņi Rietumos, vietējā elite nacistu okupācijā un vēlāk arī nacionālie partizāni neļāva pasaulei aizmirst, ka Latvija ir, nevis bija. Ar to nepietika, lai paglābtos no jaunas okupācijas (jo krievu lācis bija Rietumu draugs karā pret nacismu), taču vismaz panācām, ka Rietumi piekrita – tā ir okupācija.

Arī 1939. un 1940. gadā Rietumi augstāk turēja krievu, ne Latvijas intereses, un ļāva to saplosīt. Nieka 22 gadi neatkarības – uz vēstures fona tā tiešām varēja būt nejaušība.

Trimda gāja demonstrācijās, disidenti gāja cietumos, bet nebija jābūt disidentam, lai sajustu gruzdēšanu. Teju katrā mājā bija kāds veco laiku liecinieks. Mums bija bildīte – mazs ķipars pie Brīvības pieminekļa ar Latvijas karodziņu rokā. Mana mammiņa 1940. gada 15. maijā. Visvairāk apdalītā paaudze – kad Latvija krita, viņi bija vēl mazi bērni, kad atzima – jau pensionāri.

Mans pirmais ārzemju šoks bija vēl padomju laikā. 1986. gads, Somija. Pionieru pils deju ansamblis padomju Rīgas sadraudzības pilsētā Pori. Braucām ar vilcienu caur Ļeņingradu vismaz diennakti. Somu lielveikalā brīnījāmies, ka skaistas kurpes tirgo, samestas lielos grozos. Klipšu botas! Pioniera sapnis! Sapirkām visi vienādas. Uz botām bija uzraksts "Be free"...

Arī 1990. un 1991. gadā Rietumi nesteidza atzīt baltiešu tiesības būt brīviem. Atkal gaidīja, ko teiks “lielais brālis”. PSRS līderis Mihails Gorbačovs bija Rietumu draugs, jo atdeva tiem Austrumeiropu. Taču Baltiju negribēja atdot. Tikai pēc tam, kad Gobačovs ietekmi zaudēja un Baltijas valstis atzina jaunais “lielais brālis”, Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, Rietumi viņam sekoja.

Deviņi gadi no pieteikuma līdz iestāšanās brīdim

Brīvā Latvijā mans pirmais Rietumu ceļojums bija uz Parīzi, 1994. gadā. Ar autobusu. Lidot bija traki dārgi, un tiešā reisa nemaz nebija. Reisi no Rīgas tikai uz astoņām pilsētām. Helsinki – reizi nedēļā, Kopenhāgena un Stokholma – reizi dienā, iecienītākā joprojām Maskava – divreiz dienā. Autuboss bija vecs hlams, pie Berlīnes noplīsa, tā man palaimējās pabūt dienu arī tur. Bet vislabāk es atceros Lietuvas-Polijas robežu. Bezgalīgā rindā bija jāstāv vismaz dienu, reizēm divas vai trīs. Abpus ceļam bija mežs, cik tālu vien ej – balts. Nosēts ar papīriem un cilvēku izkārnījumiem.

Tikai divus gadus vēlāk stājās spēkā Šengenas brīvo robežu līgums. Latvija tam pievienojās 2007. gadā. Šodien tā ir norma – pāris stundās par pārdesmit eiro aizšaut uz darbu Briselē, pie mazbērniem Dublinā vai paslēpot Alpos.

Kad Latvija sāka tuvināšanos ES, tā pati vēl tikai tapa.

Pašos pirmsākumos savienības aizmetnis bija ideja nepieļaut jaunu karu. 50. gados Rietumvācija, Francija, Itālija un Beniluksa valstis apvienoja savu izrakteņu pārvaldību – ar kopīgām naudas interesēm ir mazāk riska kļūt atkal par ienaidniekiem. Tā pamazām izauga Rietumeiropas ekonomiskā un politiskā kopiena. Tikai 1995. gadā, kad Latvija iesniedza pieteikumu dalībai, savienībā iestājās Somija, Zviedrija un Austrija.

No pieteikuma līdz iestāšanās dienai mums bija vajadzīgi deviņi gadi. Intensīvākie bija divi – oficiālās sarunas no 2000. līdz 2002. gadam. 2003. gadā mēs paši referendumā apstiprinājām, ka gribam būt Eiropā. 2004. gada 1. maijā tikām svinīgi uzņemti.

Ar ES straujākā izaugsme 

Tā bija lielākā izaugsme ES vēsturē – septiņas jaunas dalībvalstis. Kopš tā laika arī Latvija pieredzējusi lielāko izaugsmi vēsturē.

Nu jau esam piemirsuši baiso nabadzību, kādā savu valsti sākām atjaunot.

1992. gadā vidējā mēnešalga pēc nodokļu nomaksas Latvijā bija 21 lats jeb 30 eiro. Minimālā alga bija 3 eiro, gada beigās to pacēla līdz 10 eiro. 25 gadu laikā vidējā alga augusi 25 reizes, šogad tie ir 744 eiro “uz rokas”. Latvija arvien ir starp trūcīgākajām dalībvalstīm, tomēr atpalicība strauji rūk. 1992. gadā vidējā alga bija 40 reižu mazāka nekā Dānijā, šogad – četras reizes mazāka. Un tikai divreiz mazāka par vidējo ES. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas līmeņa – divreiz mazāks nekā Dānijā un tikai par trešdaļu mazāks nekā ES.

Citiem vārdiem – mūsu turība vairs tikai par trešdaļu atpaliek no vidējā turības līmeņa ES, pasaules bagātākajā valstu klubā. Nav slikti tautai, kas vēl nesen nevarēja nopirkt cukuru. Vai mēs to sasniegtu vieni? Protams, nē. Pagājušajā gadā Latvija pieredzēja augstāko ekonomikas lēcienu, pusi no tā deva Eiropas fondu nauda. Un vēl jau ir tiešās ārvalstu investīcijas. Gadu pirms iestāšanās ES tie bija 2,5 miljardi eiro, pagājušajā gadā – sešas reizes vairāk, gandrīz 15 miljardi.

Tas var būt kaitinoši – bārstīt makroekonomiskus rādītājus, ko parasts mirstīgais savā makā nevar saskaitīt. Tikpat neizprotama varētu šķist vēl straujākā mūsu militāro tēriņu audzēšana.

Vēl ilgāks ceļš NATO

Attiecības ar NATO mēs sākām vēl ātrāk nekā ar Eiropu. Pareizāk, NATO sāka ar mums.

1991. gada decembrī tikko brīvlaistās Baltijas valstis daudzi vēl nebija paguvuši atzīt, te vēl bija PSRS armija, un savu armiju baltiešiem īsti nebija, bet NATO jau steidza dibināt īpašu sadarbības padomi ar jaunajiem partneriem, tostarp Latviju. Pēc Otrā pasaules kara ASV, Kanāda un Eiropas valstis dibināja NATO kā pretspēku PSRS. Nu, kad PSRS bruka, Rietumiem juku laikos bija iespēja savu ietekmes zonu izplest.

Atšķirībā no ES, kur mūs aiz matiem neviens iekšā nerāva,

NATO Baltijas reģions bija stratēģiski svarīgs. Tomēr atlaides mums nedeva un iestāšanās process izvērtās vēl garāks.

Galvenās cīņas bija jāizcīna ar Krieviju un... ar mums pašiem. Krievi kategoriski negribēja pielaist Rietumu stobrus pie savas robežas. Mēs tos gaidījām atplestām rokām, bet negribējām atplest maku. Vēl 90. gadu beigās armijas budžets bija smieklīgi mazs, trūka naudas apkurei, par ieročiem nerunājot. Obligātā dienesta karavīri – neizglītoti un vāji, armijas prestižs – nožēlojams. Bija risks, ka Igauniju un Lietuvu NATO uzņem, bet Latviju ne. Rietumi burkšķēja.

Šodien mēs tālaika burkšķētājiem varam būt paraugs, pat skabarga acī. 2000. gadā Latvija armijas budžetu pirmoreiz pacēla līdz 1% no IKP, un kopš tā laika ir desmitkāršojusi līdz NATO prasītajiem 2%. Šādas paraugvalstis ir tikai piecas – Latvija, Igaunija, Grieķija, Lielbritānija un ASV. Vācija vēl mīņājas pie 1,2%, Spānijai nav pat 1%. Dod Dievs, mums nekad nenāksies izjust, kāpēc tāda nauda jāgāž aizsardzībā. Bet, lai saprastu, ka tomēr ir vērts, der atcerēties Somijas piemēru. Savu slaveno Mannerheima aizsardzības līniju, kas 1939. gadā paglāba no PSRS uzbrukuma, somi sāka celt uzreiz pēc valsts dibināšanas teju 20 gadus iepriekš.

Beidzot pie pasaules vareno galda!

2002. gadā baltieši bija izpildījuši mājasdarbus un Prāgas samitā saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO. Beidzot! Beidzot pie pasaules vareno galda! Mazajai Latvijai šis mirklis bija vēsturisks ne tikai kā taisnības, bet arī kā pašcieņas triumfs. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa bija spilgtākā samita epizode. Ne miņas no pazemīga lūdzēja vai nesekmīga iedzinēja. Kā līdzvērtīgs partneris viņa pasaules varenajiem lika apjaust mazo tautu sīkstumu un apņēmību:

“Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta, ciešanu un netaisnību rūdīta. Tā saprot, ko nozīmē būt brīvam un to zaudēt. Ko nozīmē būt drošībā un to zaudēt. Mēs alkstam pēc tiem pašiem ideāliem, pēc kā alkstat jūs. Mēs vēlamies baudīt tās pašas brīvības un tiesības, ko jūs esat baudījuši jau tik sen un ko mēs tikai nesen esam atguvuši.”

Vaira zaudēja dzimteni, kad bija mazs bērns. Ap to laiku, kad dibināja NATO, bēgļu nometnē viņa zaudēja arī mazo māsiņu. Sandra Kalniete dzimteni pirmoreiz tikai ieraudzīja, kad bija bērns, jo bija dzimusi Sibīrijā. Viņas vecākus (mammu turklāt jau atkārtoti!) deportēja tai pašā gadā, kad dibināja NATO.

Tur viņas sēdēja pie pasaules varenākā galda – saplēstās tautas ciešanu un triumfa iemiesojums.

Prezidente un ārlietu ministre. Šī runa mums jāmāca skolās. Ne tikai savas vēstures, arī nākotnes apjēgai.

“Mēs vēlamies celt savu nākotni uz politiskās noteiktības klints, ne uz neizlēmības plūstošajām smiltīm. Mēs negribam palikt politiskās nedrošības pelēkajā zonā. Mēs negribam tikt pamesti nomales tumsībā un negribētu, ka tas notiek ar jebkuru citu tautu. Mēs svinīgi solām, ka pūlēsimies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu Alianses stiprināšanā, bet arī veidotu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejama visiem.”

Mazas, spārdītas, zaudētāja kompleksa māktas un par savu vēderu kreņķīgas tautas līderis runu beidz ar vārdu “visiem”. Pasaules līdera cienīgs tonis. Mums beidzot jāsaprot – mēs esam starp pasaules līderiem! Starp bagātākajiem un stiprākajiem.

Mūsu pirmais gadusimts bija nežēlīgs, ņēma daudz, bez prasīšanas. Vai tāpēc otro aizvadīsim raudot?

Labāk leposimies, ka tagad citiem varam dot aiz laba prāta. Latvijas izdzīvošanas un pārdzimšanas spējas ir paraugs pasaulei.

"Atslēgas" LTV1 ēterā bija visa 2018.gada garumā, pavisam 50 sērijās. Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu. Šī bija "Atslēgu" pēdējā sērija.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti