Atslēgas

Atslēgas: "Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšana"

Atslēgas

Atslēgas. 1991. gada augusta pučs. Impērijas pašnāvība

Atslēgas. Molotova-Ribentropa pakts – nāves spriedums Latvijas neatkarībai

Molotova-Ribentropa pakts: okupantu tanki pirms okupācijas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Molotova-Ribentropa pakts bija nāves spriedums Latvijas neatkarībai. Jau nākamajā vasarā krievu tanki bija Rīgā. Kaut patiesībā mēs atplestām rokām sagaidījām tos vēl ātrāk. Staļina Kurzemes karabāzes karātavu cilpu savilka pamazām.

Iepriekš aprakstīts Baltijas ceļš – fenomenāla nevardarbīgas pretošanās akcija, kurā Baltijas iedzīvotāji pauda protestu Molotova-Ribentropa paktam tā 50. gadadienā. Tolaik pat bērni zināja – šis pakts iznīcināja mūsu neatkarību. Arī 50 gadus iepriekš, 1939. gadā, mūsu valstsvīri to saprata, taču no tautas slēpa. Publiski runāja vien par Polijas sadalīšanu, bet Latvijai naivi cerēja uz kaut kādu utopisku izglābšanās brīnumu, un Staļinu sauca par Latvijas draugu un glābēju.

2. pasaules kara priekšvakarā, 1939. gada 23. augustā, Staļina PSRS un Hitlera Vācija noslēdza neuzbrukšanas līgumu. Tam bija arī slepens protokols – vienošanās par interešu sfēru robežām Besarābijā, Baltijā un Polijā.

Pat aiz ciniski pielaizītām diplomātu frāzēm nebija noslēpjams šī pakta nodoms – valstu sagrābšana: “Teritoriāli politisku pārkārtojumu gadījumā apgabalos, kas ietilpst Polijas valstī, Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža ies apmēram pa upju Narevas, Vislas un Sanas līniju. (..) Abas valdības šo jautājumu risinās draudzīgas abpusējas vienošanās ceļā.”

Šie “teritoriāli politiskie pārkārtojumi” sākās pēc nedēļas – 1. septembrī Polijai uzbruka Vācija, 17. septembrī – PSRS, un mēneša laikā “draudzīgas abpusējas vienošanās ceļā” Polijas valsts bija iznīcināta. Baltijas valdības kuru katru brīdi gaidīja to pašu. Bija sācies 2. pasaules karš.

Arī Baltiju abi bendes graizīja kā vecu govs ādu. Hitlers prasīja sadalīt interešu sfēras pa Daugavas līniju. (Iedomājieties, Jēkabpils Daugavas vienā krastā nonāktu Vācijas, bet Krustpils pāri pretī – padomju impērijā!) Tomēr Staļins paģērēja visu Latviju, jo gribēja mūsu ostas. 23. augusta paktā tā arī sadalīja: Somija, Igaunija un Latvija – Staļinam, Lietuva – Hitleram. Vēlāk septembrī, pēc Polijas likvidēšanas, arī Lietuvu vācieši atdeva krieviem.

Atšķirībā no Polijas, kam galvu nokoda uzreiz, Baltijas nogalināšanai plēsoņas izvēlējās lēnas nomušīšanas metodi. Hitlers atturēja Staļinu no tūlītējas Baltijas okupācijas, jo gribēja no Latvijas un Igaunijas izdabūt vācbaltiešus, kā arī – pēc iespējas ilgāk paturēt Baltiju savā ekonomiskajā telpā. Teju četras piektdaļas Latvijas eksporta gāja uz Vāciju – tas bija krietns pienesums Hitlera kara mašinērijai. Latvija arī naivi cerēja uz šo kārti, tāpēc izmisumā leca polku ar abām lielvarām.

Ticis galā ar Poliju, Staļins septembra beigās ķērās pie Baltijas. Ar dažu dienu atstarpi, gluži kā rindā pie daktera, visu četru valstu ārlietu ministri tika izsaukti uz sarunām Kremlī. Visiem pieprasīja parakstīt teju identiskus savstarpējās palīdzības paktus ar PSRS.

Baltijas valstu ārlietu ministri kā puišeļi rindā pie daktera tika izsaukti uz sarunām Kremlī. Vēlāk...
Baltijas valstu ārlietu ministri kā puišeļi rindā pie daktera tika izsaukti uz sarunām Kremlī. Vēlāk Latvijas ministrs Vilhelms Munters blefoja, ka bāzu līgums bijusi Latvijas iniciatīva. Patiesībā vienīgā Latvijas iniciatīva drīkstēja būt lemšana par to, kuras savas armijas bāzes tā atdos krieviem. Viena no tām – Vaiņodes aerodroms. Krievi te sabūvēja reaktīvo iznīcinātāju angārus.

Sarunas bija agresīvas, Staļins un ārlietu ministrs Molotovs pārmaiņus spēlēja labo-slikto policistu. Uz papīra jau viss izklausījās skaisti: puses sola viena otru glābt trešās valsts uzbrukuma gadījumā, PSRS sola arī materiālu atbalstu mazo valstu armijām... Taču paktu vienīgais patiesais iemesls bija cits, kamdēļ tos dēvē par bāzu līgumiem – PSRS pieprasīja Baltijā izvietot savas karabāzes. Ar tām vienlaicīgi nošāva divus zaķus – dabūja pieeju Baltijas jūrai un ar vienu zābaku jau iekāpa okupācijai nolemtajās valstiņās. To iespējas pretoties tika amputētas.

Kaut pakts liekulīgi solīja respektēt Latvijas suverenitāti, Latvijas-Krievijas 1920. gada miera līgumu un 1932. gada neuzbrukšanas līgumu, PSRS ar Molotova-Ribentropa paktu tos jau bija pārkāpusi. Latvija to saprata, taču bailēs no uzbrukuma līgumu parakstīja – 5. oktobrī, gandrīz vienlaicīgi ar Igauniju un Lietuvu. Staļins katram baltiešu delegātam uzdāvinājis 20 pudeles Kaukāza vīna. Gan jau kāda vēl nebija izdzerta nākamā gada jūnijā, kad pats dāvinātājs piesmēja arī šo līgumu.

29. oktobrī 11.00 no rīta Zilupes stacijā ieradās pirmais krievu armijas vilciens. Latgales divīzijas godasardzes orķestris atskaņoja PSRS himnu. Krievu orķestris – "Dievs, svētī Latviju!". Armiju drīkstēja ievest tikai pa dzelzceļu, maksimums 25 000 militārpersonu. Cik ieveda patiesībā? Latvijas robežsardze ziņoja, ka tai nav ne jausmas, kas atrodas vagonos.

Pirmais krievu armijas vilciens Zilupes stacijā ieradās 29. oktobrī 11.00 no rīta. Latviešu godasard...
Pirmais krievu armijas vilciens Zilupes stacijā ieradās 29. oktobrī 11.00 no rīta. Latviešu godasardzes orķestris atskaņoja PSRS himnu. Krievu orķestris – Dievs, svētī Latviju! Armiju drīkstēja ievest tikai pa dzelzceļu, maksimums 25 000 militārpersonu. Cik ieveda patiesībā? Latvijas robežsardze ziņoja, ka tai nav ne jausmas, kas atrodas vagonos.

Krievu armijas centrālā štāba vajadzībām atdeva Liepājas Karostu. Pirms tam tajā bija izvietojusies Latvijas armijas Kurzemes divīzija, pāris dienu laikā tā bija steigšus jāizvāc. Ešelons pēc ešelona latvieši pameta Karostu. Ešelons pēc ešelona to pārņēma ienaidnieki.

Sarunās bija izdevies panākt, ka krievi bāzes izvieto galvenokārt lejpus Ventai. Jūras un sauszemes spēkus – Liepājā, Ventspilī, Pitragā, Mazirbē, Ēdolē, Durbē, Paplakā, Priekulē, Vaiņodē un Ezerē. Aviācijas lidlaukus – Liepājā, Ventspilī, Cīravā, Grobiņā, Ezerē un Vaiņodē. 25 000 karavīru ieveda arī Igaunijā. Bāzes – Sāremā un Hījumā salās un Paldisku ostā pie Tallinas. Lidlauki – Naissāres un Aegnas salās Somu līcī virs Tallinas.  Vēl 20 000 dislocējās Lietuvā, ap galvaspilsētu Kauņu – Alītā, Prienai, Gaižūnai un Viļņā.

Lietuvas bāzu līgums bija nedaudz atšķirīgs, var teikt – kārdinošāks. Apmaiņā pret bāzēm PSRS Lietuvai atdeva iepriekš Polijas okupēto Viļņu, kuru nupat pati bija okupējusi. Lietuvā paklīda joku teiciens: “Vilnius mūsų – Lietuva rusų.” Viļņa mūsu – Lietuva krievu. Taisnība. Jau 1939. gada beigās Baltijā dislocējās 70 000 krievu karavīru. Aiz Latvijas austrumu robežas bija savilkti vēl 200 000. Pašas Latvijas armijā togad bija vien 17 000. Steigā iesaucot dažu gadu rezervistus, sanāca 30 000. Vienas robežfrontes vietā nu Latvijai bija jāaizstāvas pret visām četrām debespusēm.

Kārļa Ulmaņa režīms un prese (arī režīma kontrolēta) bāzu līgumu cildināja. To publicēja pilnā apjomā, ar dedzīgiem komentāriem, ka nu tikšot vairota Latvijas drošība. Pats Ulmanis priecājās par “draudzību un savstarpēju palīdzību kaimiņu starpā”, bet ārlietu ministrs Vilhelms Munters blefoja vēl smagāk – līgums, lūk, esot bijusi Latvijas puses iniciatīva. Taču tikai garāmejot valstsvīri pieminēja padomju karabāzes un pilnībā noklusēja šokējošo kontingenta skaitlisko sastāvu. Skaidrs, kāpēc – tas tika noteikts atsevišķā paktam pievienotā, protams, slepenā protokolā. Staļins pīpi kūpināja, latviet’s pūta stabulīti...

1939. gada novembrī, īsi pirms Lāčplēša dienas, "Benjamiņu Jaunākās Ziņas" publicēja Muntera apsveikumu padomju tautai un Staļinam viņu valsts svētkos – boļševiku apvērsuma gadadienā. Redakcijas sleja izklausījās gluži kā Kremlī rakstīta: “Pēc Ļeņina nāves galvenā valsts politikas vadība pārgāja Staļinam, un varēja sākties mierīgs valsts jaunuzbūves darbs. Apvienoto tautu vadonis Staļins, kas pats cēlies no mazās, bet varonīgās gruzīnu tautas, ar drosmi un enerģiju stājās darbā.”

Benjamiņu Jaunākās Ziņas publicēja Muntera apsveikumu padomju tautai un Staļinam viņu valsts svētkos...
Benjamiņu Jaunākās Ziņas publicēja Muntera apsveikumu padomju tautai un Staļinam viņu valsts svētkos – boļševiku apvērsuma gadadienā. Redakcijas sleja izklausījās kā Kremlī rakstīta. Ar putām uz lūpām brīvās Latvijas lielākā avīze cildināja Staļina piecgades plānu, kolektivizāciju un jauno konstitūciju.

Ar putām uz lūpām brīvās Latvijas lielākā avīze cildināja Staļina piecgades plānu, kolektivizāciju, jauno padomju konstitūciju, bet ne ar zilbi neminēja miljoniem noslaktētos tai pašā kolektivizācijā, badā un represijās.

Kamēr latvieši Staļinam zemojās, bija arī kāds, kas pretojās. Tolaik Baltijai pieskaitīja četras valstis, arī Somiju. Somi krievu uzspiestajam bāzu līgumam pateica cietu “nē”. 30. novembrī PSRS bez kara pieteikuma uzbruka Somijai, arī no karabāzēm Igaunijā un Liepājā. Mazā Somija izdarīja neticamo – viena pati, bez sabiedrotajiem, četrus mēnešus ilgušajā Ziemas karā piespieda krievus atkāpties. Somi zaudēja desmito daļu savas zemes un ap 70 000 savas zemes dēlu, bet nosargāja neatkarību un godu. 

Pārējās Baltijas valstis šajā karā faktiski bija Staļina sabiedrotās. Kad PSRS par agresiju izslēdza no Tautu Savienības, baltieši balsojumā atturējās. Kara sākumā Latvijas politiķi kritizēja somus par tautas dzīšanu drošā nāvē. Somiem gan paveicās ar līderiem. Prezidents Kiesti Kallio bija dedzīgs antistaļinists, bet armijas pavēlnieks Gustavs Mannerheims jau sen, paredzot kara draudus, bija cīnījies par lielāku armijas budžetu. Slaveno Mannerheima līniju – 130 km garu aizsargjoslu starp Somu līci un Ladogas ezeru – somi sāka celt jau 1920. gadā, tikko izcīnījuši neatkarību no krieviem!

Somijai bija vēl kāda milzu atšķirība no pārējām Baltijas valstīm – vienīgi tajā vēl valdīja demokrātija, pārējās – autoritāri režīmi. Kad Ulmanis padevās PSRS spiedienam par karabāzēm, vēl griezīgāk par Staļina cildināšanu izklausījās viņa kritika pašmāju opozīcijai, kas cēla trauksmi par Latvijas neatkarības draudiem: “Šādu baumu fabricētāji dara to šauru aprēķinu dēļ. Ar visu vajadzīgo stingrību valdība apklusinās baumu fabricētājus un atbrīvos sabiedrību no visādiem citiem nīkoņām, nespēka, baiļu un briesmu sludinātājiem un iekšējās vienības šķēlējiem. Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež.”

Totāla politiskā un preses cenzūra un varas sacerēti pekstiņi par “vienību” un “vadonību” atslēdz tautas kritisko domāšanu. Vai demokrātiska Saeima būtu piekāpusies Staļinam? Vai cīņa ar ieročiem būtu mūs glābusi, kā somus? Varbūt pietiktu ar diplomātisku protestu un atklātību pret savu tautu, lai glābtu tūkstošus, ļaujot bēgt uz Rietumiem? Ir riskanti spekulēt, kā būtu, ja būtu.

Totāla politiskā un preses cenzūra un varas sacerēti pekstiņi par “vienību” un “vadonību” atslēdz ta...
Totāla politiskā un preses cenzūra un varas sacerēti pekstiņi par “vienību” un “vadonību” atslēdz tautas kritisko domāšanu. Ir riskanti spekulēt, kā būtu, ja Latvijā – tāpat, kā varonīgajā Somijā – joprojām būtu demokrātija. Bet viens ir skaidrs – padošanās okupantiem, pat neiepīkstoties un neizrādot ne mazāko kripatiņu protesta, bija fatāla Ulmaņa kļūda.

Tāpat kā zīlēt, vai mūsu vadoņi bija vienkārši negudri vai arī nodevēji (Muntera padomju sakarus vēsturnieki pēta joprojām). Bet viens gan ir skaidrs – padošanās okupantiem, pat neiepīkstoties un neizrādot ne mazāko kripatiņu protesta, bija fatāla Ulmaņa kļūda. 

Vadoņa uzruna tautai okupācijas dienā, 1940. gada 17. jūnijā, iegājusi vēsturē ar vārdiem: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.” Kaut vēsturiski nozīmīgāki un smagāki tajā ir citi vārdi: “Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu.”

Nekādā savā vietā jau Ulmanis nepalika. Pēc dažām dienām viņš devās uz Maskavu, noticējis krievu blefam, ka viņam ļaus emigrēt uz Šveici. Vēl skumjāka ironija ir šīs leģendārās frāzes līdzība ar cita politiķa vārdiem pusgadu iepriekš. Somu ģenerālis Mannerheims Ziemas kara pirmajā dienā tautu uzrunāja šādi: “Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka katrs ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz nāvei. Šis karš nav nekas cits kā Neatkarības kara turpinājums un pēdējais cēliens.”

Latvijas Neatkarības kara (jeb Brīvības cīņu) lielākais varonis Kārlis Ulmanis pēdējā cēlienā uz skatuves bija atstājis tikai sevi. Vienam tautu nenospēlēt. Bet valsti?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti