Nedzirdīgajiem

Kultūras ziņas

Nedzirdīgajiem

Sarkangalvīte. Pasaku filma (U)

Klintons Rīgā. Baltijas atgriešanās

1994. gada 6. jūlijs. Mazā Rīga uz vienu dienu sajūtas kā pasaules naba. Ciemos – pats Amerikas prezidents! Pieklājības vizīte? O, nē! Vēsturisks atslēgas pagrieziens Baltijas ceļā uz brīvo pasauli.

1993. gadā Jūrmalas šosejas sākumā pie pagrieziena uz lidostu atklāja pirmo Rietumu degvielas uzpildes staciju – “Statoil”, ar tam laikam neredzētu, modernu veikalu, kafiju un uzkodām. Tāpēc šo šosejas posmu iesauca par vienu kilometru Eiropā. Tāpat arī politikā – kaut neatkarīgi un starptautiski atzīti, mēs bijām vien pašos pirmajos Eiropas ceļa kilometros. Līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO bija vēl desmit gari gadi. Tikmēr jauno Latviju viens aiz otra steidza apmeklēt vecās pasaules valstu līderi – gluži kā tādas degvielas uzpildes stacijas. Šo valstu uzmanība bija kā degviela mūsu pašapziņai un pasaules piederības sajūtai.

Latvijas valsts, kurai vēl nesen nebija pat savas patstāvīgas Ārlietu ministrijas, pēc neatkarības atjaunošanas piedzīvoja īstu starptautiskās atzīšanas lavīnu. Augstas ārvalstu vizītes kļuva par ikdienas rutīnu, un tādi smalkumi kā valsts protokols un diplomātiskā etiķete bija jāapgūst vēja ātruma skrējienā. 1992. gadā iespaidīgākie viesi bija ASV viceprezidents Dens Kveils, Francijas prezidents Fransuā Miterāns, Dānijas karaliene Margarēte II un princis Hendriks, Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija.

1993. gada virsotne – pāvests Jānis Pāvils II. Bet pat viņa vizīte nozīmīgumā nevarēja sacensties ar 1994. gada 6. jūliju, kad pirmo reizi vēsturē uz Latvijas zemes kāpa pasaules ietekmīgākās lielvaras – Amerikas Savienoto Valstu – prezidents.

Par Viljama Džefersona Klintona vizītes dienu daudzās nozīmēs varēja teikt “pirmo reizi Latvijas vēsturē”. Sākot jau no rīta sagaidīšanas lidostā. Pirmo reizi vēsturē Rīgas lidostā teju vienlaikus nosēdās trīs “boingi”, turklāt vislielākie - “Boeing 747”. Tādi Rīgā vispār nebija bijuši. To dēļ lidostai pat nācās nopirkt divus jaunus, īpaši garus trapus.

Latvija bija priecīgā šokā - daudzus brīnumus tā redzēja pirmoreiz. Trīs “boingi” vienlaikus Rīgas lidostā, pieci bruņoti prezidenta svītas limuzīni, simtiem drošībnieku melnos uzvalkos ar automātiem vaļējos džipos, snaiperi uz Brīvības bulvāra jumtiem…

Pirmo reizi tik daudz eskorta automašīnu. Tās gādāja no visurienes – pat Saeimas frakcijas todien bija palikušas bez braucamajiem. Reizē ar Klintonu ieradās ap 800 cilvēku, tostarp 300 žurnālistu un tikpat drošībnieku, bet vēl jau bija Igaunijas un Lietuvas prezidentu un pašmāju svītas. “Boingi” atveda arī piecus bruņotus “Cadillac” limuzīnus – Klintonam, Hilarijai, valsts sekretāram Vorenam Kristoferam un vēl divus rezervei.

Prese ironizēja, ka prezidentu kolonnas maršrutu viegli atšifrēt pēc drudžainās ielu asfaltēšanas un fasāžu krāsošanas.

Vēl pirms vizītes prese ironizēja, ka prezidentu kolonnas maršrutu viegli atšifrēt pēc drudžainās ielu asfaltēšanas un fasāžu krāsošanas. Ko tādu Rīga iepriekš bija pieredzējusi tikai, gatavojoties Gorbačova sagaidīšanai Perestroikas pirmajos gados. Šoreiz sveicēji ielu malās drīkstēja nākt paši, nevis ar darbavietas norīkojumu, kā padomju laikos.

Ielas rotāja transparenti “Welcome President Clinton!” Sveicēji uz trotuāriem drīkstēja stāvēt bez ierobežojumiem, ļaužu patiesi bija daudz. Pirmā pieturvieta – Rīgas pils. Tur norisa prezidentu preses brīfings, darba pusdienas un Latvijas-ASV starpvalstu līgumu parakstīšana.

Taisnību sakot, līgumi bija otršķirīgi – par tirdzniecību, intelektuālā īpašuma aizsardzību un sadarbību zinātnē. Svarīgāks par tiem bija pats Klintona ierašanās fakts.

ASV prezidents apmeklēja neatkarīgu valsti, kurā vēl atradās okupācijas karaspēks. Tikai nupat bija noslēgts Latvijas-Krievijas līgums par armijas izvešanu, kam bija jānotiek līdz augusta beigām. ASV prezidenta vizīte bija zīme pasaulei (un Krievijai tai skaitā) – tagad Latvijas zeme ir ASV interešu zonā un aizsardzībā. 

Rīgas pils bija ne vien svarīgās vizītes epicentrs, bet arī rosīgākais sagatavošanas darbu skudrupūznis pirms tam. Pils spārnu, kurā mita Valsts prezidenta kanceleja, tikai pirms pāris gadiem bija pametuši Pionieru pils pulciņi, telpas žēlīgā stāvoklī. Vēl dienu pirms ciemiņu ierašanās uz turieni veda jaunas mēbeles un laboja vecās, mazgāja sienas un logus, līmēja tapetes, kāra lampas, laboja grīdu, zāģēja koku zarus, mauriņā raka bedres karogmastiem un ar krānu pielaboja izdrupušo fasādi. Sūtņu zālē uzlika paklāju, jo parkets traki čīkstēja. Visam pa vidu rosījās iepriekš atbraukušie amerikāņu drošībnieki un ierēdņi – viņi strikti diriģēja visu līdz pēdējam sīkumam, ieskaitot bezkofeīna kafiju Klintonam un ziedus, no kuriem viņam ir alerģija. Svētā Gara torni līdzās karogiem rotāja amerikāņu satelītantenas.

Drošības pasākumi, protams, bija drastiski. Amerikāņi krietni palīdzēja, jo jaunās Latvijas iespējas toreiz vēl bija knapas. Arī Brīvības pieminekļa nožogojumā bija jaušama trūcīgas zemes atjautība un centība. Standarta policijas žogu trūka, tāpēc izmantoja degvielas mucas, ko smagumam pielēja ar ūdeni, un īpaša jūrnieku vienība tās sasēja kopā ar virvēm.

ASV pirmās lēdijas programma bija atšķirīga. Kamēr vīri pilī, kundzes klausījās zēnus – Dārziņskolas zēnu kora un ērģeļmūzikas koncertu Rīgas Domā.

“Associated Press” ziņoja, ka Hilarijas diena Latvijā sākusies īpatni – apskatot viduslaiku mēra upuru galvaskausus, kas reiz bijuši apglabāti pie senās katedrāles sienām. Turpinājumā – Latvijas Valsts prezidenta kundzes Ainas Ulmanes pusdienas par godu viešņai Rīgas Latviešu biedrības namā.

Arī Māmuļa tika posta visiem spēkiem. Diemžēl nepaguva nokrāsot fasādi – iepriekš uzliktās sastatnes gribēja demontēt, tomēr atstāja. Sākumā arī šeit uzstājās bērni – “Dzeguzīte” dziedāja, “Dzintariņš” dejoja, maestro Raimonds Pauls spēlēja un izvalkātā grīda Līgo zālē līgojās. Pusdienas notika stāvu augstāk, Zelta zālē. Pie galda – piecas amerikāņu viešņas un 35 Latvijas smalko aprindu dāmas. Starp tām šodien amizanta šķiet Laimas Vaikules piedalīšanās, jo pēdējos gados viņa vairāk asociējas ar Krievijas smalkajām aprindām. Galds vasarīgi latvisks – tvaicēts zutis, cepts lasis, baraviku mērce, meža zemeņu krēms, kliņģeris… Tikai teļa gaļa, nez kāpēc, franču gaumē.

Latviski sirsnīga izvērtās arī nākamā Hilarijas aktivitāte – ziedu sarūpēšana likšanai pie Brīvības pieminekļa. Parasti tas ir protokola darbarūķu pienākums, bet šoreiz prezidentu kundzes pašas devās uz tirgu – uz Rīgas lepnumu, “Saktas” puķu tirdziņu. Hilarija sapirka palielu klēpi – rudzupuķes un baltus un sarkanus puķuzirnīžus. Pareizāk, viņa nepirka, bet tika aplaimota ar jauku dāvanu – puķu dāmas no augstās viešņas naudu neņēma.

ASV pirmās lēdijas Hilarijas Klintones programmā sirsnīgākā izrādījās ziedu sarūpēšana likšanai pie Brīvības pieminekļa. Parasti tas ir protokola darbarūķu pienākums, bet šoreiz prezidentu kundzes pašas devās uz tirgu – uz Rīgas lepnumu, “Saktas” puķu tirdziņu. Hilarija izvēlējās rudzupuķes un puķuzirnīžus. Puķu dāmas no augstās viešņas naudu neņēma.

Vēl pirms pieminekļa svarīgs pasākums norisa Rīgas biržā – Klintonu pāra pieņemšana Latvijas sabiedrības redzamākajiem pārstāvjiem. Droši vien tāpēc, ka nupat bija notikušas sieviešu pusdienas, šeit no 103 viesiem sievietes bija tikai astoņas. Dzimumu līdztiesības normas vēl tik ļoti nebija modē, drīzāk baltas zeķes pie vīriešu uzvalkiem... Vienīgā persona, kas lūgta uz abiem pasākumiem, bija “Dienas” galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte – daiļrunīgs rādītājs “Dienas” tā laika ietekmei.

Viesu sarakstu tapināšana bija piņķerīga, arī to kontrolēja amerikāņi.

Pēc viņu prasības biržas listē ielika “Parex” bankas prezidentu Valēriju Karginu, toties izmeta bankas “Baltija” Aleksandru Laventu un SWH īpašnieku Aināru Gulbi. Vizītes sagatavošanas vadītājs, tolaik valsts reformu ministrs, Māris Gailis atceras, ka abi uz viņu pamatīgi apvainojušies, un Gulbis vēlāk Amerikā iztērējis bargu naudu par Baltā nama maksas brokastīm, lai tikai nofotografētos ar Klintonu. Kaut pieņemšana biržā ilga vien nepilnu stundu, arī tur ēda un dzēra. Galda klājēju konkurss bija milzīgs, cīņā par tiesībām pirmoreiz pabarot ASV prezidentu uzvarēja Gunāra Ķirsona “Lido” – lielā mērā tāpēc, ka apņēmās to darīt par baltu velti. Arī tas mūsdienu izpratnē šķiet komiski – valsts iepirkumu striktie standarti šādu labestību varētu traktēt teju kā korupciju. Bet tolaik Latvija bija jauna un vismaz uz šo vienu dienu arī neizmērojami šķīsta un priecīga – Klintona vizīte bija gaiši svētki visiem. 

Svētku kulminācija bija prezidentu uzrunas tautai pie Brīvības pieminekļa. Šeit nebija nekādu viesu sarakstu, ielūgumi tika izsūtīti pastkastītēs visai Latvijai.

Amerikāņi lēsa, ka varētu ierasties līdz 50 tūkstošiem cilvēku. Jau kopš rīta te uzstājās folkloras un deju kopas, kori un pūtēju orķestri.

Bila Klintona vizītes kulminācija bija viņa uzruna tautai pie Brīvības pieminekļa. Cepuri nost Baltā nama runu rakstītājiem – lielās Amerikas prezidents aizķēra baltiešus līdz sirds dziļumiem. Viņš runāja par unikālo “Baltijas ceļa” manifestāciju: “Šodien es stāvu šeit kopā ar jums, un visu amerikāņu vārdā ar lepnumu ieņemu arī savu vietu nesaraujamajā brīvības ķēdē.”

Publiku iesildīja aktieri Harijs Spanovskis un Ivars Kalniņš, ļaudis tika instruēti, kā pareizi aplaudēt, ūjināt un māt ar karodziņiem. Pašā pasākumā dziedāja Latvijas labākie kori – “Dzintars” un “Latvija”.

Es arī tur biju. Stāvēju pavisam tuvu tribīnei un paguvu gan šķības bildes sabildēt, gan pieskarties pašam Klintonam, kad viņš kā tāds Jēzus nāca pie tautas un laida savas rokas pāri pretī pastiepto roku mežam.

Amerikāņi bija lūguši tiem tērpties tautastērpos, jo TV kameras uz Klintona tribīni bija iestatītas tā, lai fonā redzētu gan pieminekli, gan tautiski tērptos dziedātājus.

Fonā bija arī kāds riskants elements – pieminekļa godasardze. Kas tur riskants? Tai laikā karavīru galvas rotāja vecā tipa Latvijas armijas ķiveres, kas ļoti atgādināja nacistiskās Vācijas formastērpus. Tikai pēdējā brīdī ar lieliem strīdiem izdevās panākt, ka tās nomaina uz parādes cepurēm ar nagu, un tādas tās ir joprojām.

Drošības pasākumi, protams, bija drastiski. Publikai ieeja – tikai pa speciāliem vārtiem, caur metāla detektoriem. Uz apkārtējiem jumtiem – uzkrītoši snaiperu posteņi. Kanāla gultni jau iepriekš bija izķemmējuši ūdenslīdēji. Teritorijas nožogojumā bija jaušama trūcīgas zemes atjautība un centība. Standarta policijas žogu toreiz trūka, tāpēc izmantoja degvielas mucas, ko smagumam pielēja ar ūdeni, un īpaša jūrnieku vienība tās sasēja kopā ar virvēm. Deficīts bija arī pārvietojamās tualetes, tās valdība aizlienēja no šīs jomas flagmaņa, uzņēmuma Aldaris.

Un tad runāja Klintons. Cepuri nost Baltā nama runu rakstītājiem – lielās Amerikas prezidents aizķēra baltiešus līdz sirds dziļumiem. Tā nebija vienkārša standarta runa prezidenta blīvajā pasākumu grafikā. Baltijai tā bija vēsturiska, jo apliecināja – baltieši ar vienu lielu kopīgu lietu ir sevi  ierakstījuši pasaules vēsturē.

“Šodien mēs atceramies augusta dienu pirms pieciem gadiem, kad jūsu nācijas sadevās rokās, lai vienotos kopējam mērķim. No Tallinas līdz Viļņai, miljoniem stipri, jūs pārkāpāt baiļu mūri. Tieši šeit, šajā laukumā, Brīvības pieminekļa pakājē, bija ļaužu ķēdes vidus. Jūs parādījāt pasaulei, kāds spēks piemīt Baltijas ceļam. Šodien es stāvu šeit kopā ar jums, un visu amerikāņu vārdā ar lepnumu ieņemu arī savu vietu nesaraujamajā brīvības ķēdē.”

Amerikas prezidents roku rokā ar baltiešiem viņu vissvētākajā brīvības cīņas kaujā – Baltijas ceļā. Vizītes komentētāji šos vārdus novērtēja kā augstāko sasniegumu, kā garantu, ka Baltijas brīvība ir neatgriezeniska.

Es arī tur biju. Stāvēju pavisam tuvu tribīnei un paguvu gan šķības bildes sabildēt, gan pieskarties pašam Klintonam, kad viņš kā tāds Jēzus nāca pie tautas un laida savas rokas pāri pretī pastiepto roku mežam. Pēc perfekti noorganizētās superprezidenta uzņemšanas man palikusi vēl kāda sajūta. Par Latvijas centīgā iedzinēja sindromu. Kopš neatkarības atjaunošanas mēs esam ļoti gribējuši dzīvot tā, kā TUR. Tas bieži licis mums censties vairāk, mācīties ātrāk, izdarīt labāk. Latvijas lēciens no utainas padomju republikas līdz pasaules bagātāko valstu klubam ir iespaidīgs. Būt mazam un nabagam – tas nav tikai komplekss, tā var būt arī atslēga uz izraušanos.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada noslēgumam.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti