Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «Kurzemes kara bēgļi un laivu vīri – glābēju varoņstāsts»

Kurzemes kara bēgļi. Laivu vīru varoņstāsts

Otrā pasaules kara pēdējais gads. Hitlera dienas ir skaitītas, bet Latvijas liktenis – miglā tīts. Pāri jūrai, caur tumsu un nāves briesmām glābjas bēgļu pārpilnas laivas. Kas bija pie airiem un motoriem? Kurzemes laivu vīri – Latvijas varoņstāsts.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

No visiem kara bēgļiem Zviedrijā patvērās maza daļa, vien četrarpus tūkstoši, Vācijā – pāri par 100 tūkstošiem.

 

Jūras ceļš bija smags visiem, bet uz zviedru salām – divtik, jo to centās nogriezt  abas okupācijas varas – nacistu un vēlāk arī padomju.

Šo bēgļu glābšana bija lielākais Latvijas pretošanās cīņas panākums. Par to jāpateicas ne vien politiķiem, kas to plānoja, bet jo īpaši pārdrošajiem šī darba veicējiem – vienkāršiem ļaudīm krastā un jūrā, kas ar savām dzīvībām glāba tūkstošiem citu, ieskaitot to pašu politiķu.

Plānā elites pārcelšana

Arī lielās politikas interesēm te bija nozīme. Var teikt, ka masveida bēgšanai uz Zviedriju ceļu pavēra trīs valstu interešu sakritība – pašas Latvijas, Zviedrijas un ASV. Par mūsu valsts neatkarības atgūšanu cīnījās 1943. gadā dibinātā Latvijas Centrālā padome (LCP), tā pārstāvēja daļu bijušās demokrātiskās Latvijas politisko spēku.

Plāns bija Rietumos izveidot trimdas valdību un uz Zviedriju kā tuvāko rietumvalsti pārcelt Latvijas politisko un intelektuālo eliti.

Tieši tā – tikai eliti. Plašu tautas masu evakuāciju LCP uzskatīja par nepieļaujamu.

Zviedrijai šāds plāns patika. Bet ne jau tāpēc, ka tā alktu atbalstīt neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Kā neitrāla valsts Zviedrija oficiāli bija atzinusi Baltijas iekļaušanu PSRS un ieņēma visai prosovjetisku nostāju. Bet neoficiāli tā izmantoja baltiešu bēgļus spiegošanai. Zviedru varas iestādes pratināja visus pārbēdzējus, lai iegūtu informāciju par nacistu un padomju militārajām pozīcijām otrpus jūrai. Tiesa, uzmanīgie zviedri piekodināja nevest pārāk daudz bēgļu un atbraukušajiem nenodarboties ar politisku aģitāciju.

Visbeidzot, ASV intereses. Prezidenta Franklina Rūzvelta dibinātās Kara bēgļu padomes mērķis bija dabūt ārā no Baltijas politiski apdraudētās personas – Rietumu sabiedroto karagūstekņus, dezertierus no vācu armijas, ebrejus, kā arī demokrātiski orientētus politiķus un inteliģentus.

Kas bija bēgļu glābēji 

1944. gada pavasarī politiskie priekšdarbi bēgļu akcijas sākšanai bija paveikti – zviedri garantēja materiālo atbalstu laivu ekipāžām, amerikāņi deva naudu, Stokholmā ziedojumus vāca arī Zviedru-latviešu palīdzības komiteja (pēc sūtniecības slēgšanas – faktiski vienīgā Latvijas pārstāvniecība Zviedrijā). LCP stādīja glābjamo sarakstus. Atlika atrast glābējus.

Par bāzes vietu bēgļu evakuēšanai izvēlējās Ventspils apkaimi – tā bija relatīvi mierīgāka nekā stipri militarizētā Liepāja.

Latvijas Centrālā padome elites bēgļu evakuācijas plānu sāka izstrādāt 1944. gada pavasarī. Par bāzi izvēlējās Ventspili – tā bija relatīvi mierīgāka, nekā stipri militarizētā Liepāja. Pirmā saorganizējās krasta atbalsta grupa – bēgļu izmitinātāji, piestāņu ierīkotāji, radio sakarnieki un šifrētāji, šoferi… Otra glābēju grupa biju laivu vīri – bēgļu pārcēlāji.

Pirmā saorganizējās krasta atbalsta grupa – bēgļu izmitinātāji, piestātņu ierīkotāji, radio sakarnieki un šifrētāji, šoferi... Brīvprātīgi, jauni vietējie cilvēki. Grupu vadīja būvinženieris Arturs Arnītis (viņš vienīgais bija LCP biedrs), vēlāk – mehāniķis Kārlis Frišenfelds, saukts par Frišiņu. Grupa, protams, darbojās nelegāli – saziņai lietoja šifrus, viltoja aizsargu apliecības, auto norīkojumu zīmes un caurlaides. Bēgļiem bija izkārtotas fiktīvas atļaujas izceļošanai uz Vāciju. Bēgļu atpazīšanai izmantoja uz pusēm pārplēstas pastkartes ar Latvijas skatiem – viena puse atradās pie ventspilniekiem, otra bija jāuzrāda bēgļiem, kad tie ieradās organizētās grupās. Tas tāpēc, ka bēgļu, protams, bija daudz vairāk, nekā tikai LCP izredzēto sarakstos.

Otra glābēju grupa biju laivu vīri – bēgļu pārcēlāji. Lielākoties vietējie jūrnieki un zvejnieki ar saviem peldlīdzekļiem.

Krasta grupas šifrētāja Valentīne Lasmane (tolaik Jaunzeme) vēlāk atmiņās viņus izjusti aprakstījusi:

"Par šiem jaunekļiem runāja kā par mītiskām būtnēm, kas vadīja laivas no sapņu zemes Zviedrijas, savāca gaidītājus tumsas un šausmu krastā un nogādāja drošībā. Vedēju īstos vārdus nezināja. Dēvēja segvārdos. Viņiem akli paļāvās. Laiva simbolizēja glābiņu.

Cilvēks, ticis uz laivas, bija atbrīvojies no visām zināmajām briesmām un nezināmās atvairīja gluži instinktīvi. Laivas vadītāji bija kā sargeņģeļi."

Kautiņi par vietu laivā

Pirms nokļūšanas sapņu zemes laivās bēgļiem vēl ilgi bija jānīkst šai tumsas un šausmu krastā. Laivu trūka. Vārves pagasta "Grīnieku" mājās bija ierīkots tā sauktais bērnudārzs – apmetne sievietēm ar bērniem un cilvēkiem gados.

Bēgļi slēpās daudzās apkaimes mājās. Vārves pagasta Grīniekos bija tā sauktais “bērnudārzs” – apmetne sievietēm ar bērniem un cilvēkiem gados. Šodien no mājām palikušas vien drupas, bet toreiz – gluži kā bišu stropā – dzīvojamā māja, klēts, pirtiņa, kūtsaugša un siena šķūnis bija bēgļu pilni. Savu pēdējo dzimšanas dienu te nosvinēja Kārlis Skalbe.

Toreiz – gluži kā bišu stropā – dzīvojamā māja, klēts, pirtiņa, kūtsaugša un siena šķūnis bija bēgļu pilni. Savu - kā izrādījās, pēdējo - dzimšanas dienu tur nosvinēja Kārlis Skalbe.

Arī mākslinieks Niklāvs Strunke mita "Grīniekos", un tieši viņa neuzmanības dēļ diemžēl slēptuvi atklāja nacisti. Strunke ignorēja strikto aizliegumu staigāt apkārt, vācieši viņu notvēra un visiem "Grīnieku" bēgļiem pavēlēja pārvākties uz nometni braukšanai uz Vāciju. Pagrīdniekiem steigšus bija jāmeklē cits patvērums.

To ierīkoja "Bambaļu" un "Zeltu" mājās starp Jūrkalni un Sārnati. Štābu vadīja vietējie Žanis Valdmanis un Rūdolfs Ķīsis. "Zeltu" pirtiņa tika izmantota kā pieliekamais un bēgļu kopgalda virtuve, tur ēst gatavoja gan Strunkem un Skalbem, gan Latvijas pirmā Valsts prezidenta kundzei Justīnei Čakstei. Skalbe tur nokļuva tai pašā līnijdroškā, kurā bija atstājis savas Vecpiebalgas mājas. Kaut viņam jau "Grīniekos" jubilejā uzdāvināja biļeti uz laivu, prom viņš vēl nebija ticis, jo apsolītā laiva bija pārpildīta un kapteinis Voldemārs Jurjaks solīja šaut, ja vēl kaut viens iekāps. Kautiņi par vietu laivā bija ierasta lieta. Nereti LCP laivās pirmie ietrausās citi bēgļi, ne no sarakstiem.

"Zeltu" māju pirtiņa tika izmantota kā pieliekamais un bēgļu kopgalda virtuve, tur ēst gatavoja pat Latvijas pirmā Valsts prezidenta kundzei Justīnei Čakstei.

Rīdzinieki uzskatīja sevi par priviliģētākiem, turpretī ventspilnieki – vairāk pelnījuši, jo darīja visus praktisos darbus.

Ar laiku arī laivu vīros krājās rūgtums par elites pasažieriem, kuru dēļ laivās netika vienkāršie ļaudis. Kuģa "Krīvs" kapteinis Pēteris Jansons atteicās uzņemt sociāldemokrāta Bruno Kalniņa ģimeni, jo tad uz klāja nebūšot vietas viņa paša sievai un bērniem. Ar to pašu kuģi brauca cita prominence – senators Mintauts Čakste, viņš lika lietā visas savas tiesneša runas dotības un panāca, ka Kalniņus tomēr paņem. Kapteinis Jansons pār jūru bēgļus veda 28 reizes. Taisnības labad jāsaka, ka vienu no pirmajiem bija plānots pārvest Mintauta brāli, LCP priekšsēdi Konstantīnu Čaksti. Viņš atteicās, palika Latvijā un par to samaksāja ar dzīvību nacistu koncentrācijas nometnē.

Briesmas arī ceļā

Dzīvības briesmas draudēja arī ceļā uz laivām. Pārcelšana notika naktīs. Ceļi un meži – nacistu pilni. Liedagu ķemmēja prožektori un dzīvās patruļas. Sākumā – vietējie vācu SD vienības rokaspuiši, bet, kad daži paši aizbēga uz Zviedriju, nacisti šo darbu uzticēja lietuviešiem.

Pārcelšana notika naktīs. Ceļi un meži – nacistu pilni. Liedagu ķemmēja prožektori un dzīvās patruļas. No apmetnes bēgļi lavījās izkliedus, kāpās gulēja uz vēdera un no krūmiem signalizēja ar piedurknē paslēptu lukturīti. Tad īsā prožektora stara pārtraukumā skrēja uz laivu.

No apmetnes bēgļi lavījās izkliedus, kāpās gulēja uz vēdera un no krūmiem signalizēja ar piedurknē paslēptu lukturīti. Tad īsā prožektora stara pārtraukumā skrēja uz laivu. Krastā varēja piestāt tikai mazās laivas. Īstās, lielās bija noenkurotas tālāk jūrā, līdz tām bija jāiras.

Cilvēki, savilkuši neskaitāmas drēbju kārtas, nevarēja paskriet un laivās bija velšus jāieveļ. Ģērbās kā sīpoli gan aukstuma dēļ, gan tāpēc, ka bija noliegts ņemt daudz mantu.

Prioritāte bija cilvēki. Šai ziņā nepatīkami atšķīrās daudzas privātās laivas, kas pāri jūrai nereti veda vien dažus bēgļus, toties ar milzu pārtikas kravām. Zviedri to visu tāpat konfiscēja – tad jau labāk būtu veduši vairāk cilvēku. Bet galvenā atšķirība – privātie pārcēlāji no bēgļiem prasīja samaksu, LCP laivas bija par brīvu.

Liellaivās un kuģos bēgļus nobēdzināja zem klāja, komanda izlikās par zvejniekiem. Līdz gaismai bija jātiek neitrālajos ūdeņos, jo arī jūru ķemmēja – gan vācieši, gan vēlāk krievi. Simtiem bēgļu gāja bojā no krievu aviācijas uzlidojumiem. Vēl vairāk atgrieza atpakaļ.

Īsts glābēju varoņstāsts ir kuģa "Gulbis" liktenis. Ar to veda bijušo Saeimas priekšsēdi Paulu Kalniņu. Nacisti kuģi pārtvēra un novirzīja uz Vāciju. Tur visus apcietināja, bet četri komandas biedri izbēga, pāri frontei atgriezās Kurzemē un turpināja bēgļu glābšanu.

Trešais nāvīgais ienaidnieks bija daba. Jūrā bieži bija vētras. Izbraucot no Gotlandes, laikapstākļus Kurzemē bija grūti paredzēt, un otrādi. Sāpīgākie bija tukšie reisi – laivas atbrauc, bet krastam klāt netiek.

Evakuācija turpinājās visu ziemu, motori salā slāpa, bet ciešāk pie borta piespiedušās meiteņu bizes bija piesalušas un jāskalda nost ar cirvi.

Krastā varēja piestāt tikai mazās laivas. Īstās, lielās bija noenkurotas tālāk jūrā, līdz tām bija jāiras. Cilvēki, savilkuši neskaitāmas drēbju kārtas, nevarēja paskriet un laivās bija velšus jāieveļ.

Glābēji, kas neizglābās

Jo tuvāk kara beigām, jo glābšana kļuva grūtāka. Ziema, laivu un glābēju trūkums, un vēl – Zviedrijas pēkšņi uzgrieztā mugura. Kaut vienkāršie zviedri pret bēgļiem izturējās cilvēcīgi, oficiālā vara jau 1944. gada rudenī pārtrauca palīdzību – vairs nefinansēja laivu degvielu un laivinieku uzturēšanos Gotlandē. Iemesls – zviedru komunistu presē uzkurinātā kampaņa, ka starp baltiešu bēgļiem esot daudz fašistu. Nu nācās iztikt vien ar pašu un atlikušo amerikāņu naudu. Bet arī tās apguve nevedās. Gandrīz trešdaļa amerikāņu finansējuma tika iztērēta par ātrlaivu, kas izrādījās jūrai nepiemērota, un nevienu bēgli ar to neizglāba.

Pēdējās kara nedēļās glābšana pārauga paniskā haosā. Pārcēlājs Jurjaks atmiņās rezignēti secina – valdības vīri bēga, domādami ne vairs par Latvijas, bet pašu kailās dzīvības glābšanu.

Plāni par trimdas valdību bija izčākstējuši. Pēdējā kara dienā, 8.maijā, nacisti no Ventspils ļāva bēgt visiem, kas spēj. Bet bija jau par vēlu – jūra pilna ar Sarkano armiju, un pāris dienās evakuācija cieta lielākos zaudējumus – simtiem nogalināto un atpakaļ atgriezto.

Glābdamies paši, ļaudis vairs nedomāja par citiem. Iepriekš sarunāta privātā laiva uz Gotlandi nepaņēma glābēju komandas vadītāju Frišenfeldu. Viņa draugi, Gotlandē jau nokļuvušie Jurjaks un Žanis Fonzovs, izmisīgi sameklēja degvielu un metās Frišiņam pakaļ. Kurzemes krastā viņu signāliem neviens neatsaucās... Frišiņš bija paguvis izglābt savu ģimeni, bet pats visu mūžu palika šaipus jūrai.

Frišiņš ne vienīgais nokļuva Sibīrijas lēģeros. Arī Arturs Arnītis, Žanis Gerge, Voldemārs Mežaks. Osvaldu Bileskalnu un vienu no sekmīgākajiem pārcēlājiem Eduardu Andersonu "čeka" nošāva. Herbertu Horstu un Andreju Ciekalu nobendēja nacisti.

Slavenu trimdinieku enciklopēdiju dzīvesstāstos viņu glābēju darbs parasti pieminēts vien dažos vārdos un netieši: tad un tad devies trimdā. Kaut patiesībā glābēju dzīvesstāsti būtu ne mazāk pelnījuši, ka par tiem raksta grāmatas.

Karš ir nepanesami smags ne tikai tāpēc, ka sēj postu un nāvi. Karš arī liek izdarīt smagas izvēles. Šai karā vieni izvēlējās zvērēt Hitleram, otri – Staļinam. Citi – glābties. Bet vēl citi – glābt. Glābēji spļāva acīs abiem tirāniem un kalpoja tikai vienai, vispārākajai idejai – cilvēcībai.

Kurzemes krastā pie Jūrkalnes uzstādīta piemiņas zīme - godinot drosmīgos kara bēgļu pārcēlājus un pieminot tos, kas glābjot vai glābjoties gāja bojā. Šis izmisuma dzīvības ceļš daudziem beidzās ar nāvi.
3 komentāri
Edgar Indran
Kā tagadnē, kad plaukst un zeļ bēgļu bizness, tā arī pagātnē bija dažādi laivotāji. Par vienu tādu dziļu cilvēcisko jūtu pārņemto laivinieku brigādi atrodams apraksts grāmatā "Aleksandra Čaka logi", latviešu rakstnieces un tulkotājas Milda Grīnfelde (1909-2000) atmiņas: " Man kara beigas pienāca Kurzemē. Līdz pēdējam gaidīju laivu no Zviedrijas. Taču mani līdzi neņēma. Laivinieki tomēr nebija godīgi un cēla pāri tos, kas ar mašīnām bija saveduši zīda un samta baķus un maisus ar cukuru. Tāds grēks tiem pārcēlājiem jāuzņemas....." ( gr. fragments publicēts l/a Lauku Avīze, 27.10.2001.)
Edgar Indran
Viena slavena trimdinieka - prof.Dr.theol. Haralda Biezā atmiņu grāmatā "Saki tā, kā tas ir" (izd.Svētdienas Rīts, 1995,-285.lpp.) ir interesants apraksts par evakuācijas gaitu, pat izmaksu summa minēta: " Man esot jāparaksta kāds papīrs, ka no Graudas saņēmis čeku par 500 angļu mārciņām. (..) Bija jābrauc caur ostas vārtiem, pie kuriem stāvēja vācietis ar šauteni. Laivas īpašnieks viņam parādīja caurlaides dokumentu un iedeva pudeli šnabja. Viņš, pudeli paņēmis, to pacēla gaisā un teica: "Laimīgu ceļu uz Zviedriju!"
Edgar Indran
Vēsture nav beigusies - glābšanas darbi (lasi - evakuācijas) turpinās arī globalizācijas procesa apstākļos: " Latvijas iedzīvotāju skaits tikai ceturtdaļgadsimta laikā [1989-2014] ir samazinājies par 700 tūkstošiem cilvēku. Tikai ceturtdaļgadsimta laikā. " Saruna ar LU profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, demogrāfu Pēteri Zvidriņu. NRA, 26.06.2014.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti