Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «Par trimdas latviešiem un latviskumu»

Kā palikt latvietim trimdā? Izvarotā dusmu spēks

Jauni cilvēki un bērni svešumā joprojām runā latviski – vairāk nekā septiņdesmit gadus pēc viņu senču došanās trimdā. Kā tas iespējams? Ar kādām pūlēm trimdas latvieši noturējušies pie savām saknēm? Varbūt tās nemaz nav pūles, bet prieks?

Vienā no karstākajām 2018. gada vasaras dienām Zaļenieku muižā (pareizāk, Zaļenieku Komerciālajā un amatniecības vidusskolā, kas tajā ierīkota) noslēdzās jauniešu nometne 2x2. Šī nometne ir noturīgākā no visām latviešu trimdas tradīcijām. Tā dzima pirms teju 60 gadiem Amerikā, bet nu turpinās Latvijā. 100 jauniešu – puse no Latvijas, puse no citām zemēm – pulcējas, lai vērtīgās nodarbībās taptu par gudriem un spējīgiem latviešiem. Visi viņi dzimuši ap gadsimtu miju – laikā, kad Latvija jau atkal bija brīva, taču to steidza pamest jauni bēgļu tūkstoši. 

Latviju nemitīgi plicinājis viens emigrācijas vilnis aiz otra. Ārpus Latvijas mīt ap 370 000 latviskas izcelsmes cilvēku – sestā daļa nācijas. Līdz 20. gadsimta sākumam zemes un darba meklējumos uz Krieviju pārcēlās 200 000, uz Ameriku – 15 000, uz Brazīliju – gandrīz 4 000 ļaužu. 1. pasaules kara laikā uz Krieviju aizbēga 750 000, atgriezās tikai daļa. 2. pasaules karā uz Rietumiem – 180 000, un atgriezās vēl mazāk. Vairāk nekā 200 000 cilvēku labākas dzīves meklējumos Latviju pametuši mūsdienās. Arī no viņiem lielākā daļa nekad neatgriezīsies. Un cik paliks par latviešiem?

 Latviju nemitīgi plicinājis viens emigrācijas vilnis aiz otra. Ārpus Latvijas mīt ap 370 000 latviskas izcelsmes cilvēku – sestā daļa nācijas. Mūsdienās vien labākas dzīves meklējumos Latviju pametuši vairāk kā 200 000 cilvēku. Lielākā daļa no viņiem nekad neatgriezīsies. Un cik paliks par latviešiem?

Saglabāt sevī latvieti ir tas pats, kas saglabāt sevī Latviju. Tiklīdz Latvija no sirds ir izkritusi, atkrīt arī jēga būt latvietim. Tamdēļ sekmīgākie latviskuma kopēji bijuši 2. pasaules kara bēgļi un viņu pēcteči. Viņi Latviju pameta ar smagu sirdi tieši tāpēc, ka sirdī palika Latvija. Nevis rūgtums par Latviju, bet ilgas pēc Latvijas. Mūsdienās cilvēki brauc prom ar sajūtu, ka Latvija viņus aplaupa, turpretī toreiz – ka Latvija viņiem ir nolaupīta.

Tas atšķir politisku trimdu no sadzīviskas. Politiska cīņa par Latvijas atgūšanu bija galvenais iemesls palikt latviešiem. 

Daudzskaitlīgi protesti pret padomju okupāciju norisa jau piecdesmito gadu sākumā. Amerikā trimdinieki tam izvēlējās zīmīgu datumu – 1. maiju. Šī diena ASV bija pasludināta par Amerikas lojalitātes dienu – kā pretspars komunistu kurinātajai darbaļaužu internacionālajai sadraudzībai. Kamēr latvieši okupētajā Latvijā bija spiesti maršēt ar Staļina portretiem un sarkaniem karogiem, latvieši Ņujorkas Piektajā avēnijā soļoja ar sarkanbaltsarkanajiem un pieprasīja Staļinu gāzt.

PSRS līderi bija pateicīgs temats latviešu protesta akcijām. Viena no skaļākajām izdevās 1964. gadā Stokholmā, kad tur viesojās Ņikita Hruščovs. Tieši Līgo dienā, 23. jūnijā, viņu gaidīja ierodamies Zviedrijas karaļa pilī. Latvieši to uzskatīja par lielu cūcību. Tātad ir vajadzīga cūka! Vien pārsimts metrus no pils vārtiem, policijai degungalā, latvieši no auto bagāžnieka izlaida sivēnu – ar Hruščova ģīmi uz sāniem, apsietu ar sarkanu karogu un ieziestu ar eļļu, lai grūtāk noķert. Nabaga sivēna tvarstīšanu viņi sabildēja un bildes pārdeva lielākajai rīta avīzei. Troksnis bija pamatīgs. Vienai no miera traucētājiem, Vijai Freimanei, tiesa piesprieda 50 kronu sodu. Bildes gan viņi bija pārdevuši par 1000 kronām. Un vēl 237 kronas dabūja kā atlīdzību no valsts par konfiscēto lopiņu. Lūk, demokrātija!

Rietumu trimdā galvenais iemesls palikt latviešiem bija politiska cīņa par Latvijas atgūšanu. Viena no skaļākajām akcijām izdevās 1964. gadā Stokholmā, kad tur viesojās PSRS līderis Ņikita Hruščovs. Pirms viņa ierašanās karaļa pilī latvieši palaida cūku ar Hruščova ģīmi uz sāniem. Nabaga lopiņa tvarstīšanu viņi sabildēja un bildes pārdeva lielākajai rīta avīzei. Troksnis bija pamatīgs.

Pat demokrātiskajām rietumvalstīm šādi izlēcieni nepatika,

krievu lāci ar sīkumiem neviens negribēja kaitināt, tāpēc mazie, nepiekāpīgie baltieši visiem bija, atvainojiet, kā skabarga pakaļā.

1968. gadā Rietumberlīnē šī skabarga draudēja ar nepatīkamu augoņa plīšanu – latvieši tur bija iecerējuši rīkot pirmo pasaules latviešu jauniešu kongresu. Rietumberlīni viņi izvēlējās ne velti – tā bija niecīga brīvības saliņa pa vidu komunistiskajai Austrumvācijai, un to vēl arvien kontrolēja Rietumu sabiedroto militārā pārvalde. Kongresu aizliedza un lika noturēt Hannoverē. Taču defekts izvērtās par efektu – latviešu protesti pret šādu liekulīgu izdabāšanu komunistiem tika ziņu pirmajās lapās. Iepriekš viņiem ne sapņos nerādījās, ka kongress varētu pievērst tādus lielās politikas starmešus. 

Iespaidīgāko akciju trimdas latvieši sarīkoja Mihaila Gorbačova PSRS vadības ēras sākumā, 1985. gadā. Var teikt – kā priekšvēstnesi vēsturiskajam Baltijas ceļam. Akcija "Baltijas brīvības un miera kuģis" vienoja baltiešus otrpus dzelzs priekškaram. Stokholmā bija nofraktēts pasažieru prāmis, un ap 300 demonstrantu, karogiem, plakātiem un sēru vainagiem bruņojušies, devās pāri jūrai uz Helsinkiem, garām Baltijas krastam. Uz klāja – arī zviedru politiķi un BBC filmēšanas grupa – lielākai drošībai, ka krievi kuģi nenogremdē. Garām Baltijai tas slīdēja neitrālajos ūdeņos, cik vien iespējams tuvu naidīgajai robežai, padomju karakuģu uzraudzīts. Helsinkos, par spīti somu ļoti iztapīgajām attiecībām ar PSRS, baltieši sarīkoja lielāko pretpadomju demonstrāciju, kāda jebkad notikusi pēckara Somijā. 

1968. gadā Rietumberlīnē tika plānots pirmais pasaules latviešu jauniešu kongress. Pilsētu tolaik vēl kontrolēja Rietumu sabiedroto militārā pārvalde, un bailēs no PSRS pretreakcijas viņi kongresu aizliedza. Latviešu protesti tika ziņu pirmajās lapās. Iepriekš viņiem ne sapņos nerādījās, ka kongress varētu pievērst tādus lielās politikas starmešus.

Demonstranti lielākoties bija jaunieši – skaidrs, ka viņiem šāda politiska akcija vismaz daļēji bija avantūra, jautrs hepenings ar aliņiem, marihuānu un bučošanos. Un tomēr viņi, dzīves lutināti rietumnieki, izvēlējās jautrību riskantā politiskā akcijā, nevis piemājas krogā.

Vēl 40 gadus pēc Latvijas okupācijas viņi izvēlējās būt latvieši. Kāpēc?

Jaunatnes pievēršana “latviešu lietai” īpaši aktuāla kļuva 50. gadu otrajā pusē. Trimdas aprindās ienāca jauna paaudze, viņus dēvēja par divkultūrniekiem. Kaut dzimuši Latvijā, viņi pieauga un skolojās jau klaida zemēs, un “veco latviešu” biedrības un pasākumi viņiem bija boring – garlaicīgi. 1959. gadā Toronto tika sarīkoti pirmie Latviešu jaunatnes svētki. Bet jau otro jaunatnes svētku ietvaros 1962. gadā Čikāgā pirmoreiz kā eksperimentu izmēģināja nometni 2x2. Ko nozīmē 2x2? Ja latviskums ir pašsaprotams kā reizrēķina 1x1, tad šīm nometnēm jābūt kā latviskuma pievienotajai vērtībai – ar autoritatīvu lektoru palīdzību likt jaunajiem apzināties latviskuma unikalitāti un gudri to izmantot. Vēl šodien jaunos ārzemju latviešus motivē apziņa, ka būt latvietim nozīmē atšķirties, bet atšķirties – tas ir stilīgi. Starp citu, 2x2 joprojām tiek mācīta arī kritiskā domāšana un politiskā retorika – lūk, jums atbilde par aktīvajiem trimdas demonstrantiem. 

Gan pirmo jaunatnes svētku organizētājs, gan 2x2 idejas tēvs bija vīrs vārdā Brunis Rubess. Leģendārs latvietis, kurš pasaules biznesa karjerā, iespējams, ticis tālāk par jebkuru no mums. Savu karjeru Rietumos viņš 1990. gadu sākumā pabeidza kā pasaules lielākā autoražotāja "Volkswagen" stratēģijas direktors, prezidenta labā roka, uzņēmumā dēvēts par Vorderdenker – iedvesmotāju. Brunis pats bija divkultūrnieks. Rīgu viņš pameta 1944. gadā kā septiņpadsmitgadīgs puika, tikko iesaukts leģionā pēc vijolnieka darba Radiofona orķestrī. Kanādā ar milzu darbaspējām un apbrīnojamu līdera talantu Brunis burtiski katapultējās galvu reibinošā auto industrijas karjerā. Kopš 1972. gada viņš neticami ilgu laiku – 15 gadus – bija "Volkswagen Canada" prezidents. Un reizē – fenomenāli dedzīgs latvietis.

 2x2 nometnes idejas tēvs bija Brunis Rubess - leģendārs latvietis, kurš pasaules biznesa karjerā ticis tālāk kā jebkurš. Līdz 1991. gadam viņš bija pasaules lielākā autoražotāja Volkswagen stratēģijas direktors, pirms tam - VW Canada prezidents. Šai bukleta atvērumā viņš reprezentē “jauno laiku” sākumu VW Kanādas vēsturē. Bet Latvijas vēsturē palicis kā fenomenāli dedzīgs latvietības uzturētājs.

Jau būdams "Volkswagen" Kanādas prezidents, Rubess 1975. gadā žurnālā "Jaunā Gaita" publicēja rakstu "Maizes darbs". Viņš rakstīja par kanādiešiem grūti saprotamo latviešu indevi – vakaros un brīvdienās pēc smaga algota darba mesties iekšā sabiedriskajos, latviskajos darbos, par kuriem algu neviens nemaksā. 

“Ko mēs, latvieši, brīvajā pasaulē darām? Kur mēs ņemot to spēku? Tās idejas? Uz šiem jautājumiem atbildēt viegli.

Mums ir izvarotā dusmu spēks. Ja gribam kā tauta pastāvēt, ja gribam kādreiz savu tautu atkal brīvu redzēt, tad darbu mums atliku likām.

Latvisko darbu. Mēs degam no abiem galiem. Dzīvojam divi dzīves.” 

Tomēr trimdas latviskuma politiku nedrīkst idealizēt, arī tā dega no diviem galiem – konservatīvā un liberālā, un pa vidu sprakšķēja negantas naida dzirkstis. Trimdas sabiedrība šķēlās galvenokārt vienā jautājumā – attieksmē pret Latvijā palikušajiem tautiešiem. Konservartīvie (jeb stīvie) visus latviešus Padomju Latvijā zākāja par komunistiem, ar kuriem nedrīkst uzturēt nekādus sakarus. Turpretī liberālie sludināja, ka esam viena tauta, visi varam bagātināt viens otru. Rubess bija liberāļu flagmanis, līdzīgi kā Vaira Vīķe-Freiberga un citi intelektuāļi. 

Kad 1985. gadā Toronto viesojās Māra Zālīte, Rubess viņu savā "Volkswagen" prezidenta birojā uzņēma kā jūsmīgs puika, ar uzrakstu uz datora ekrāna “Sveika, Dižā Māra!” Rietumu biznesa haizivs jauniņu padomju dzejnieci uzskatīja par dižu. Kad vaicājis, kā palīdzēt, Zālīte atbildējusi: “Netulkojiet mani.” Ne jau tulkošanu svešvalodās viņa domāja, bet starp dzejas rindām apslēptās brīvības valodas šifrēšanu. 

Ar tulkošanu saistīts aizkustinošs stāsts par citu dzejnieku Imantu Ziedoni. Rubess viņu dievināja un citēja tautiešiem pie katras izdevības. Reiz kopā ar bagātāko Venecuēlas latvieti Vili Vītolu sprieda, ka Ziedonis būtu pelnījis Nobela prēmiju, tāpēc jāiztulko angliski. Tolaik Bruņa vecākā meita Baiba rīkoja Baltijas brīvības kuģa braucienu, tajā bija uzaicināts arī slavens kanādiešu žurnālists un dzejnieks Berijs Kalahans. Baiba arī viņu saslimdināja ar Ziedoni, un aizrautīgā Rubesu ģimenes un Kalahana kopdarbā 1987 .gadā tapa izlase "Flovers of Ice". Leduspuķes. 

Saglabāt sevī latvieti ir tas pats, kas saglabāt sevī Latviju. Tiklīdz Latvija no sirds ir izkritusi, atkrīt arī jēga būt latvietim. Mūsdienās daudzi emigrē ar sajūtu, ka Latvija viņus aplaupa, turpretī 2. Pasaules kara beigās – ka Latvija viņiem ir nolaupīta. Šie ļaudis Latviju pameta ar smagu sirdi tieši tāpēc, ka sirdī palika Latvija. Tas atšķir politisku trimdu no sadzīviskas.

1984. gada 18. novembra sarīkojumā Ņujorkā Rubess teica izcilu, gluži vai prezidenta cienīgu runu par latviešu tautas vienotību. Viņš citēja Māri Čaklo: “Mūsu ir tikai pusotrs piliens. Bet mūsu pusotram pilienam ir dziesma par sauli.” Un turpināja ar retorisku piemēru par slaveno Padomju Latvijas kori "Ave Sol": “Kas tad mums būtu jādara: šī kora ceļojumi jāveicina vai jāapkaro?” Drīz pēc tam "Ave Sol" viesojās Toronto, un par īpaši sirsnīgu, kaut komisku, uzņemšanu parūpējās vietējie latviešu zobārsti – viņi "avesoliešus" apkalpoja bez maksas. Arī tā varēja izpausties tautas vienotība!  

Tajā pašā 18. novembra runā Rubess atskatījās uz 25 trimdas darba gadiem, taču aicināja negulēt pagātnes lauros un lūkoties nākotnē: “Uz ko atskatīsies 18. novembra runātājs 2009. gadā – pēc nākamiem 25 gadiem? Un, ja viņš nerunās Rīgā, tad kas mums jādara, lai tāds runātājs vai runātāja Ņujorkā vispār būtu?” Liktenim labpatika, ka tieši pēc šiem 25 gadiem, 2009. gada Ziemassvētkos, Brunis Rubess mira. Rīgā. Brīvā Latvijā. 

Nupat 92 gadi apritēja Bruņa vienaudzim, agrākajam "Volkswagen" pasaules prezidentam Karlam Hānam. Hāns noteikti atceras Ziemassvētkus 1991. gadā, kad Bruņa atvadu ballītē no "Volkswagen" viņam dziesmiņa "O, Tannenbaum" bija jādzied latviski. Jā, tādi latvieši kā Brunis piedabūja dziedāt latviski ne tikai latviešus. Pateicoties tādiem kā Brunis, arī mēs paši joprojām varam dziedāt latviski.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada decembrim.

1 komentārs
Alegers Alegers
Un kas ir vainīgs pēdējā "humānajā deportācijā"? BODMANIS ar savu Latvijas Ceļa kliķi. Viņi 90-to gadu sākumā atvēra slūžas Latvijas izlaupīsanai !
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti