1993. gada 6. jūlijā jaunievēlētā Saeima pilnā apjomā atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes darbību un tajā iedibināto valsts varas triju pīlāru hierarhiju. Līdzās parlamentam un valdībai nu bija jāizvēl arī Valsts prezidents. Dienu vēlāk par to kļuva Guntis Ulmanis. Kopš viņa Latvijai bijuši jau pieci prezidenti – arī Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers, Andris Bērziņš un Raimonds Vējonis. Kā izteikti parlamentārā republikā, Latvijā prezidentam nav daudz reālas varas, amata pienākumi ir vairāk ceremoniāli. Pirmais no tiem Satversmē stāv rakstīts: “Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski”.
Kā jebkurš tautas kalps, arī prezidents ir tipisks algots darbinieks. Mēs, vēlētāji un nodokļu maksātāji, esam pieņēmuši viņu darbā un maksājam algu par konkrēta darba veikšanu. Šajā gadījumā – par cienīgu mūsu pārstāvēšanu. Kā būtu, ja šī darbā ņemšana notiktu burtiski? Mēs visi taču to esam pieredzējuši uz savas ādas – vai nu kā darbinieki, vai darba devēji, kas rokas cauri CV čupiņai cerībā atrast to vislabāko. Tieši tā arī darīsim – apskatīsim visu piecu prezidentu biogrāfijas, lai saprastu – vai mēs tādus maz ņemtu darbā? Varbūt jau tur iekodētas atslēgas, kuru dēļ mēs tik bieži esam jutušies pievilti?
Svarīgs darbinieka atbilstības kritērijs – izglītība.
Ar to arī sāksim. Augstākā izglītība ir visiem, diplomu skaits gan atšķiras. Ulmanim – ekonomista specialitāte. Bērziņam – radio inženiera specialitāte un viens gads arī rūpniecības plānošanas studijās. Zatleram – maģistrs medicīnā. Vējonim – bioloģijā. Visiem izglītība iegūta Latvijā. Visvairāk diplomu ir Vīķei-Freibergai, tie visi iegūti Kanādā: humanitāro zinātņu bakalaurs, psiholoģijas maģistrs, eksperimentālās psiholoģijas doktors.
Ja kandidāts valsts starptautiskai reprezentēšanai būtu jāizvēlas pēc izglītības un grādu skaita, acīs vairāk kristu psiholoģijas doktors nekā bioloģijas maģistrs, piekritīsiet? Taču ne mazāk svarīga ir arī darba pieredze.
Uzkrītoši, ka visi pieci savās karjerās ilgu laiku pavadījuši vienā darbavietā.
Ulmanis visilgāk, teju 20 gadus, nostrādājis padomju sadzīves pakalpojumu sfērā, bijis arī Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta direktors. Vīķe-Freiberga 33 gadus strādājusi Monreālas Universitātē – kā docente, asociētā un habilitētā profesore, un tagad ir emeritētā jeb goda profesore. Zatlers 13 gadus vadījis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Bērziņš padomju laikā gandrīz 20 gadus – uzņēmuma "Elektrons" direktors, bet 11 gadus brīvvalsts laikā – "Unibankas" prezidents. Vējonis deviņus gadus bijis vides ministrs.
Noturība ir laba zīme! Kuru izvēlēties? Bet tad es pamanu, ka Vīķes-Freibergas darbalauks bez universitātes aptver arī neskaitāmas Kanādas zinātnes organizācijas: Zinātnes padomes viceprezidente, Zinātņu akadēmijas Humanitāro zinātņu Franču valodas akadēmijas prezidente, Simpoziju komitejas prezidente, Baltu studiju veicināšanas asociācijas prezidente, Psihologu apvienības prezidente, Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidente utt., utt., kā arī septiņu zinātnisko asociāciju locekle. Citiem vārdiem – jau gadu desmitiem lielas valsts intelektuālās elites spīdeklis.
Nākamais kritērijs – svešvalodu zināšanas.
Jebkurā puslīdz nopietnā amatā – kā biznesā, tā valsts pārvaldē – vismaz viena valoda, angļu, ir bezierunu obligāta prasība. Bez tās tevi nemaz nelaiž pie tālākas vērtēšanas.
Ulmaņa CV valodas nav minētas, zināms, ka angliski viņš sarunājies ar tulka palīdzību. Vīķei-Freibergai: angļu, franču, spāņu, vācu, daļēji – arī portugāļu un itāļu. Zatleram: angļu un krievu. Bērziņam: angļu un krievu brīvi, vācu – labi. Vējonim: angļu un krievu.
Par interneta hītiem kļuvuši video ieraksti ar prezidentu Bērziņa un Vējoņa uzrunām ANO Ģenerālajā asamblejā, kur abi cīnās ar teksta nolasīšanu no lapas, nevar izrunāt vārdus un salikt kopā teikumus. Ja šādi Bērziņš angliski runā “brīvi”, baisi iedomāties, kā izklausās viņa vācu “labi”. Sevi cienošs darba devējs darbinieku pēc šādas blamāžas patriektu. Mums prezidentu kroplās runas ir populārs apsmiekla temats. Man gan smiekli nenāk. Milzu kauns un dusmas. Viņi taču pārstāv mūs, mūsu valsti. Vai tiešām esam tik atpalikuši, ka pat mūsu prezidents nejēdz parunāt?
Vēl viens amata prasmes rādītājs, saistīts ar valodas veiklību, – spēja neapjukt stresa apstākļos.
Nav joka lieta – padomju radio inženieris pie Amerikas prezidenta... Baltijas prezidentu tikšanās ar Baraku Obamu Baltajā namā ir vēl viens internetā populārs “joku video”. Pēc Lietuvas un Igaunijas prezidentu uzrunām, ko abi teica no galvas bez pierakstiem, kārta bija prezidentam Bērziņam. Kaut tā bija iecerēta kā brīva saruna pie galda un starp Bērziņu un Obamu bija viens metrs attāluma, Latvijas prezidents lasīja no lapas, jau atkal nemitīgi pārteicās un bija manāmi uztraucies. Obamas mīmika šajā epizodē atgādināja iecietīgu angļu valodas pasniedzēju džungļu zemes skolā. Bet igauņu prezidents Ilvess, kas sēdēja abiem pa vidu – nevarēja saprast, vai tobrīd lepojas ar Igauniju vai grib palīst zem galda kaunā, ka ieradies kopā ar Latviju. Bērziņa sakāmais bija vien divas minūtes garš, padomnieku iepriekš sagatavots. Ja pat šādus priekšā uzrakstītus tekstus cilvēks nejēdz iemācīties, ko no viņa var sagaidīt dzīvās kuluāru sarunās?
Zināt, kā Vīķe-Freiberga pateica vienu no savas karjeras spožākajām runām?
Tas bija vēsturiskais NATO samits Prāgā 2002. gadā, kur baltieši saņēma iestāšanās uzaicinājumu. Viņa pēdējā brīdī nolika malā iepriekš slīpēto, viņasprāt, pārāk formālo tekstu, un pārsteidza visus ar izjustiem, dziļi simboliskiem vārdiem par starptautisko taisnīgumu, vēstures pārbaudījumiem un brīvības nozīmi.
Iepriekš trokšņainā zāle apklusa un pēc tam uzsprāga garos aplausos. Visas piecas minūtes prezidente runāja no galvas, ne reizi neieskatoties piezīmēs un nepārsakoties nevienā vārdā. Trenēta uzstāšanās prasme, ass prāts, kas ļauj ātri apgūt jauno (proti, psiholoģijas profesorei – lielo politiku), plus pašcieņas pilna stāja – kā cilvēkam un tautas līderim. Tas viss izrāva Latviju no pelēkās postpadomju krēslas zonas. Spožās diplomātijas panākumu virsotne bija nākamais, Rīgas, NATO samits – pirmais bijušās PSRS teritorijā.
Pietiks par svešvalodām. Citiem daudz labāk nav gājis ar savu dzimto.
Zatlers sev pieminekli uzcēla ar vienu vienīgu frāzi, dažus mēnešus pēc ievēlēšanas komentējot Aigara Kalvīša valdības uzticības problēmas: “Es esmu aicinājis ļoti stingri Ministru prezidentu rīkoties valstiski atbildīgi, es neesmu mainījis savus uzskatus, ka šī valdība ir savu resursu izsmēlusi, un es... es... Kas es esmu?”
Arī Vējonis savā pirmajā uzrunā Saeimai vēl nebija sapratis, kas viņš ir – jēlais joks par ieraušanu piedienētu tautas teātrim, nevis tautas līderim. Bet Ulmanim pat pēc prezidēšanas mēle vēl šāvās uz citu pusi nekā doma. Komentējot Saeimas atlaišanu, ko rosināja prezidents Zatlers, Ulmanis savas tautas neapmierinātību salīdzināja ar tobrīd nupat notikušo psihopāta masu slepkavību Oslo, kam nebija nekāda sakara ar norvēģu tautas noskaņojumu: “Prezidenta priekšlikums, izmantojot trīs oligarhu, tā sakot, variantu, guva lielu atsaucību, jo kaut kur šim emocionālajam lādiņam Oslo notikumu ēnā vajadzēja izpausties vienreiz. Un paldies Dievam, ka mūsu tauta ir tik saprātīga un tik, tā sakot, varbūt, apdomīga, ka viņa to izdarīja ļoti korektā, demokrātiskā veidā. Bet tai pašā laikā Oslo notikumi rāda, ka pat pie stipri augstāka labklājības līmeņa tautā neapmierinātība var uzsprāgt ar diezgan lielu un spēcīgu enerģiju.”
Latvijā pieņemts par prezidentu izvēlēties “tādu, kā mēs” un tad cerēt, ka viņš izaugs par labāku nekā mēs. Gan jau, ka visi šie mulso frāžu teicēji ir lāga vīri. Latvijā tādu ir pa pilnam, bet Satversmē nav paredzēts valsts amats “lāga vīrs”. Mums vajag prezidentu un uzreiz. Viedu autoritāti, nevis šķību izkārtni. Ja tavs darbinieks nav par tevi spējīgāks, kāda no viņa jēga?
Latvijā prezidentu vēlē nevis tauta, bet tautas priekšstāvji – parlaments. Lai tā būtu. Prezidenta amats ir vērtīga maiņas valūta partiju tirgū – arī tas demokrātiskā politikā ir normāli. Atslēgas jautājums ir – cik augstas raudzes kandidātus partijas šajā tirgū liek galdā? Un ko tieši no prezidenta cer sagaidīt – valsts un tautas vai savu pašu savtīgo interešu pārstāvēšanu?
Pirms prezidenta vēlēšanām, kurās otro termiņu zaudēja Zatlers, bet vietā ievēlēja Bērziņu, viesnīcā "Rīdzene" sarunājās divi vīri, domājams, Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs. «Tev jānozīmē prezidents,» viens teica otram. «Par kuru cilvēku tu vari, bļ..., garantēt, ka viņš nebūs otrs Zatlers, nu, pasaki?» otrs bija sašutis. Pirmais turpināja: «Saproti, tev tādas situācijas varbūt vairs nebūs – tev šoreiz ir iespēja uztaisīt prezidentu un premjeru. Es domāju, ka gan Urbanovičs, gan Andris, mēs piekritīsim. Izvēlies tikai, kurš ir premjers un kurš prezidents, Aivar!»
Prezidenta apvārsni ilustrē arī tas, ko viņš dara pēc prezidentūras. Ulmanis kļuva par Šķēles-Šlesera oligarhu listes izkārtnes priekšsēdētāju un izgāzās. Zatlers, atlaidis Saeimu, nodibināja savu partiju un izgāzās. Bērziņš startēja pašvaldību vēlēšanās kā ZZS lokomotīve un izgāzās. Vīķe-Freiberga tika nominēta uz ANO ģenerālsekretāra amatu, bet tagad jau atkārtoti ievēlēta par pasaules līderu alianses "Madrides klubs" prezidenti.
Valsts prezidenta amats vietējā politikā ir griesti. Tos sasnieguši, visi apsita galvu un atkrita turpat, no kurienes cēlušies – vietējās politikas dūkstī. Tikai Vīķe-Freiberga pacēlās nākamajā līmenī.
"Saules ziedi prezidentei" bija spontāna, tautā uzšvirkstējusi ideja. 2007. gada 1. jūlija saullēktā Turaidas Dainu kalnā sagūla milzu ziedu paklājs – divpadsmitstaru saule. Cilvēki ziedus bija sūtījuši no visas Latvijas, no teju 700 pasta nodaļām. Un klēpjiem nesa tās paši. Prezidenti ar gavilēm sagaidīja vairāk nekā 20 tūkstoši – lai pateiktu paldies.
Vai Vīķe-Freiberga bija ideāla? Ne tuvu. Vai viņa kļūdījās? Un kā vēl! Bet ne velti mēdz teikt – no izcilību kļūdām var būt vairāk labuma nekā no viduvējību panākumiem.
Vaira pierādīja galveno – ka viņa pati nav kļūda.
“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada noslēgumam.
