Atslēgas

Atslēgas: „Vācbaltieši. Dzīvojuši šeit 700 gadu, viņi pazuda vienā rudenī”

Atslēgas

Atslēgas: ”Kolhozi. Trauma uz mūžu”

Atslēgas: „Latvijas radio. Mediju pakļaušanas vēsture”

«Atslēgas»: Latvijas Radio - mediju pakļaušanas vēsture

Latvijas Radio. Rada un raida kopš 1925. Taču jau pirmajos gados tam no nevainīgas izklaides bija jātop par varas ruporu masām. Vēsture? Drīzāk brīdinājums šodienai.

Radio uzvaras gājiens pasaulē bija straujš. Vēl gadsimtu mijā zinātnieki eksperimentēja ar Morzes signāliem, bet jau 1922. gadā sāka dzimt pirmie radiofoni: Londonā, Berlīnē, Leipcigā, Romā... 1925. gadā metropolēm pievienojās arī Rīga.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Vēl pirms radiofona atklāšanas pirmās eksperimentālās pārraides te kūrēja inženieris Jānis Linters, pasta un telegrāfa departamenta darbinieks, Latvijas radiofonijas pionieris. Pārraides sākās ar vārdiem: “Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina...”

Lintera pirmie mēģinājumi aizraut Latviju ar radio nebija viegli. Ne tik daudz tehnoloģiski, cik finansiāli. 1924. gadā Saeima viņa priekšlikumu par naudas piešķiršanu radiofona izveidei noraidīja. Radio? Kas tas tāds? Linters ķērās pie izglītošanas. Ar paštaisītu uztvērēju ieradās Budžeta komisijā un piedāvāja deputātiem ļauties radio maģijai.

Telegrāfists no raidītāja Klīversalā otrpus Daugavai lasīja "Valdības Vēstnesi", deputāti, austiņām pieplakuši, uzmanīgi klausījās. Vēl pārjautāja, vai labākai dzirdamībai nevajag atvērt logus. Linters pārliecināja, ka uztvērējus varēs ražot tepat Latvijā, ieguldījums ātri atmaksāsies. Nu deputāti teju vienbalsīgi bija par.

1925. gada pavasarī uz Rīgu no Francijas atkuģoja raidstacijas antena, to uzstādīja blakus toreizējai Centrālā pasta ēkai kanālmalā. Tornis, ko tajā vietā demontēja pirms dažiem gadiem, gan bija cits, padomju laika. Pati pirmā antena bija divi ar vadiem savienoti masti.

Lintera darbnīcas ar joni ražoja pirmos radioaparātus un avīzēs sludināja tos iegādāties. Cena iespaidīga – 140 latu, un vēl 24 lati – gada abonements. Tas arī veidoja radiofona ieņēmumus – aparātu ražošana, uzstādīšana un abonēšanas maksa. Radio studiju ierīkoja pasta ēkas pēdējā stāvā. Un blakus esošo ieliņu nosauca par Radio ielu – tik liels brīnums toreiz bija radio! Nav dzirdēts, ka vēlāk kāda būtu nosaukta par Televīzijas vai Interneta ielu...

Jauka sakritība, ka tai pašā ēkā joprojām mīt daļa Latvijas Radio – ''Radio Naba''. Mazā studija ir tikpat šaura kā pirmajam Rīgas radiofonam. Tā bija viena istaba – galds diktoram, pāris krēslu un vecas klavieres. 1925. gada 1. novembrī, svētdienas vakarā, pār Rīgu atskanēja pirmā radiofona pārraide.

“Hallo, šeit Rīga – Radiofons!” svinīgi teica diktors. Tad deva vārdu satiksmes ministram. Pēc viņa – valsts himna. Vēl pēc brīža – pieslēgšanās Nacionālajai operai. Pilnā garumā translēja Pučīni operu "Madame Butterfly". Pēc izrādes – pārraides beigas. Todien radiofonam bija 331 abonements. Krietni mazāk nekā sēdvietu Operas zālē.

Pirmsākumos mūzika bija teju vienīgais radio saturs. Turklāt – tikai dzīvā, ko spēlēja uz vietas studijā vai translēja no citurienes. Gramofonu plates sāka atskaņot tikai trīs gadus vēlāk. Mūziķi radio koncertēja nelabprāt – studijas šaurībā un bez klātienes klausītājiem tā šķita kā māžošanās.

Opera un Konservatorija saviem māksliniekiem radio ļāva uzstāties tikai brīvdienās. Turklāt radiofonam bija grūti samaksāt viņu honorārus. Arī par koncertu translācijām elitārās mūzikas iestādes prasīja naudu. Tad nu radio lēma dibināt pats savu ansambli. Kad darbā uz to pārgāja divi Operas orķestranti, rūgstošā konkurence izvērtās karā – Opera radiofonam aizliedza izmantot savus māksliniekus un translēt izrādes. Taču drīz radio to vairs nevajadzēja.

Dažu gadu laikā radio ansamblis diriģenta Jāņa Mediņa vadībā no trio izauga par 40 mūziķu orķestri – lielāku un spēcīgāku nekā Operas orķestris. Šodien tas ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Tiesa, tolaik tā repertuārs atšķīrās. Radio klausītāji pieprasīja vieglos žanrus – opereti, varietē, deju mūziku. Operas un simfonijas – daudz mazāk. Vai šodien nav līdzīgi? Visvairāk klausās Latvijas Radio 2 šlāgerus, bet Latvijas  Radio 3 ''Klasika'' ir niša gardēžiem...

Pirmajos gados radio drīzāk bija nevis medijs, bet ierīce. Radio neveidoja savu saturu, bet padeva tālāk jau radītu. Tā bija jauna tehnoloģija attāluma pārvarēšanai. Toties ļoti sekmīga. Abonentu skaits auga.

Jau pirmajā gadā radio peļņa bija 200 000 latu, 1930. gados tā tuvojās pusmiljonam. Valdība pat plānoja apvienot radiofonu ar Operu, lai aizlāpītu tās budžeta robu.

Agrākie naidnieki bija tiktāl salabuši, ka Baltajā namā rīkoja kopīgus Operas un radio orķestra koncertus.

Pamazām mūziku ēterā sāka atšķaidīt ar citu saturu. Parādījās literārie lasījumi, valodu stundas, rīta rosme. Tā sākās ar gaiļa dziedāšanu. Dzīvajā, protams. Radio turēja trīs gaiļus un katru rītu lika pie mikrofona. Bija tematiskās lekcijas, tēmas – visdažādākās: Sapņi no psihoanalītiskā viedokļa, Vaislas ērzeļu izvēle tekošā vaislas sezonā, Karpu mazuļu bojā iešanas iemesli ziemas dīķos... Populāras kļuva raidlugas. Tiesa, šaurajā studijā tās padevās primitīvas, avīžu kritiķi bija bargi: “Ja lugas nav politiskā ziņā tendenciozas, tad visādā ziņā tās būs ar stipru pornogrāfijas piegaršu.”

Avīzes bieži knābāja radio, jo arī tām jaunais medijs bija konkurents. Sākotnēji radio ziņas drīkstēja būt tikai avīžrakstu pārstāsti – tieši tāpēc, lai nekonkurētu ar avīzēm. Pirmās patstāvīgās ziņas, kas avīzes apsteidz, radiofonam ļāva veidot 1929. gadā. Pirmā ziņu reportāža togad bija no Zviedrijas karaļa vizītes Rīgā. Divu gadu laikā radio Informācijas dienests izauga līdz 14 korespondentiem jeb, kā toreiz teica, informatoriem.

Auga arī radio muzikālā varēšana. 1930. gadu sākumā tam bija ne vairs viens, bet vairāki ansambļi. Pasta ēkai piebūvēja vēl divus stāvus, un radiofons tika pie jaunām studijām – kameransambļiem sava, diktoriem sava, raidlugām pat divas, bet vislielākā – koncertstudija ar klausītāju balkonu – bija orķestrim.

Liels lēciens satura un tehnoloģiju ziņā bija radiofona sadarbība ar pirmo Latvijas skaņuplašu rūpnīcu “Bellacord Ellectro”. Tās īpašnieks Helmārs Rudzītis piedāvāja radio studijās novietot savas ieskaņošanas ierīces, radiofonam pašam savu vēl nebija. Roka roku mazgā: radio mūziķi muzicē, “Bellacord” to ieraksta platēs un pārdod, bet radio plates drīkst paturēt un atskaņot arī turpmāk. Tā radiofonam sāka krāties pašam savs ierakstu arhīvs.

Šajā izaugsmes posmā radio tapa par pilnvērtīgu mediju ar jaunradītu saturu, augošu auditoriju un cienījamām sabiedriskā medija ētikas iezīmēm. Korespondentiem, stājoties darbā, bija jāapsola “nevadīties no partejiskām un personīgām ambīcijām”. Kaut tiešu politisku ietekmi radio neizjuta, sociāldemokrātu valdības laikā kreisi noskaņoti vieslektori radio lekcijās mēdza iepīt sociālisma idejas. Taču, kad par radiofona šefu kļuva rakstnieks Jānis Akuraters no mēreni liberālās Demokrātiskā centra partijas, viņš šādu “slēpto reklāmu” izskauda – lieka polemika radiofonam kā neitrālai iestādei neesot vajadzīga.

1931. gads Latvijā bija trauksmains – valdības krīze, Saeimas vēlēšanas un vēl pasaules Lielā depresija. Pēc valdības maiņas amatus Satiksmes ministrijā un radiofonā sāka pārņemt Kārļa Ulmaņa Zemnieku savienības ļaudis. Kaut Akuraters krēslā vēl turējās, par radiofona literārās daļas vadītāju kļuva viņa spalvasbrālis, latviskuma apoloģēts Edvarts Virza. Drīz arī presē sāka skanēt mājieni par radio politizāciju. Izdevums "Radio Abonents" (patiesībā – kaismīgs radio kritizētājs) sludināja: “Latviskāku seju radiofonā! Vairāk nacionālisma un patriotisma!”

Radio aparātus jau no pirmsākumiem ražoja tepat Latvijā. Vispirms Jāņa Lintera darbnīcās, bet 1932. gadā uz to bāzes izveidoja VEF – Valsts elektrotehnisko fabriku. Jau pirmajos gados VEF saražoja vairākus desmitus radio modeļu; daļu no tiem šodien var apskatīt RTU Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes muzejā Ķīpsalā.

Radio saturs tiešām bija stipri kosmopolītisks. Vēl 1934. gadā pirms Ulmaņa apvērsuma tikai 6% no atskaņotās mūzikas bija latviešu, pārējā – ārzemju autoru. Pirmkārt, tāpēc ka vietējiem bija jāmaksā daudz lielāki autortiesību honorāri. Bet galvenais – radio tolaik uzskatīja par logu uz pasauli, kas atklāj jaunus apvāršņus, nevis baro ar vietējo kultūru, kas ir pieejama tāpat.

Valsts apvērsums apvērsa kājām gaisā arī radiofonu. Tieši radio Ulmanis izmantoja, lai 16. maija agrā rītā tauta uzzinātu par nakts varoņdarbiem – radio kļuva par pirmo, visefektīvāko mediju jaunās varas pasludināšanai. Akurateru direktora krēslā nomainīja Ulmaņa draugs Arvīds Smilga. Viņa rīkojumi darbiniekiem izklausījās kā vagara pātagas cirtieni:

“Radiofonam jāpalīdz ideoloģiski sadrumstalotām masām apvienoties, pievērst mūsu valdības mērķiem. Radiofons ir vispiemērotākais ierocis, lai paziņotu valdības gribu. Mūsu autoritatīvā valstī jāuzklausa viena – Lielā Griba. Dažādu viedokļu un gribu, mūsu pienākumus pildot, nevar un arī nevarēs būt.”

To pašu sludināja Ulmaņa tieslietu ministrs Hermanis Apsītis: “Radiofonam nav un nevar būt cita ceļa kā vienīgi tas, pa kuru iet vadonis.” Vadonis gāja latviskuma uzvaras ceļu. Jau drīz radiofona iestudējumos 90% bija latviešu darbi. Vadonis gāja propagandas uzvaras ceļu. Radiofons kļuva par centrālo iestādi jaunajā Sabiedrisko lietu jeb propagandas ministrijā.

“Radio ir viens no modernākajiem līdzekļiem tautas vadīšanai. Šo radio izcilo nozīmi vispirms izpratām mēs, nacionālsociālisti,” - tā teicis Jozefs Gebelss, Trešā reiha propagandas ministrs.

Nākamie Latvijas vadoņi to pašu ceļu turpināja. 1940. gada 17. jūnijā Latvijas radiofons bija starp pirmajiem, ko ieņēma Staļina armija. Kad 1941. gadā Rīgai uzbruka Hitlers, iznīcināja lielāko daļu radiofona arhīva, kas glabājās Melngalvju namā. 1944. gadā, no Rīgas bēgot, nacisti uzspridzināja radiofona antenu, izlaupīja tehniku un nodedzināja ēku. Agrāk nevainīgais operešu atskaņotājs nu visiem bija kļuvis par neatdodamu laupījumu.

Pēc kara Staļina režīms radiofonu iemitināja ēkā, ko savām parāžu vajadzībām bija izmantojis Ulmanis. 15. maija laukumu pārdēvēja par 17. jūnija laukumu. Un iznīcināja vēl palikušos ideoloģiski kaitīgos arhīvus. Dažu gadu laikā radio no loga uz pasauli bija padarīts par klapēm uz acīm.

No izklaidētāja un izglītotāja – par zombētāju. Vai tas pats nenotiek šodien ar jaunajiem medijiem soctīkliem? Tos taču radīja nevainīgai cilvēku draudzībai. Bet tagad tur uzbāžas autiņbikses, klaigā politiķi un galvas cērt teroristi.  Līdzīgas kroplas pārvērtības pasaules vēsturē piedzīvojis katrs jauns medijs. Bet pasaule vēl nav sabrukusi. Nesabruks tikmēr, kamēr klausītājs, lasītājs, skatītājs būs arī domātājs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti