Žurnālista Mārtiņa Ķibilda (1973 – 2019) veidotos stāstus par Latvijas vēsturi Latvijas Radio 3 "Klasika" rubrikā "Vai zini?" ieskaņojusi Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa.
Lintera pirmie mēģinājumi aizraut Latviju ar radio nebija viegli. Ne tik daudz tehnoloģiski, cik finansiāli. 1924. gadā Saeima viņa priekšlikumu piešķirt naudu radiofona izveidei noraidīja. Radio? Kas tas tāds?
Linters ķērās pie izglītošanas. Ar pašdarinātu uztvērēju ieradās Budžeta komisijā un piedāvāja deputātiem ļauties radio maģijai. Telegrāfists no raidītāja Klīversalā, otrpus Daugavai, lasīja "Valdības Vēstnesi" – deputāti uzmanīgi klausījās. Un vēl pārjautāja, vai labākai dzirdamībai nevajag atvērt logus.
Linters pārliecināja, ka uztvērējus varēs ražot tepat Latvijā, ieguldījums ātri atmaksāšoties. Tad gan deputāti teju vienbalsīgi bija par.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
1925. gada pavasarī uz Rīgu no Francijas atkuģoja raidstacijas antena, to uzstādīja kanālmalā blakus toreizējai Centrālā pasta ēkai. Lintera darbnīcas ar joni ražoja pirmos radioaparātus un ar sludinājumiem avīzēs mudināja tos iegādāties. Cena iespaidīga: 140 latu un vēl 24 lati – gada abonements. Tas arī veidoja radiofona ieņēmumus – aparātu ražošana, uzstādīšana un abonēšanas maksa. Radiostudiju ierīkoja turpat, Rīgas pasta ēkas pēdējā stāvā. Un pašu ieliņu nosauca par Radio ielu – tik liels brīnums toreiz bija radio! Nav dzirdēts, ka vēlāk kāda būtu nosaukta par Televīzijas vai Interneta ielu...
1925. gada 1. novembrī, svētdienas vakarā, pār Rīgu atskanēja pirmā radiofona pārraide. "Hallo, šeit Rīga – radiofons!" svinīgi teica diktors.
Tad deva vārdu satiksmes ministram. Pēc viņa – valsts himna. Vēl pēc brīža – pieslēgšanās Nacionālajai operai. Pilnā garumā translēja Pučīni "Madame Butterfly". Pēc izrādes – pārraides beigas. Todien radiofonam bija 331 abonements. Krietni mazāk nekā sēdvietu operas zālē.
Pirmsākumos mūzika bija teju vienīgais radio saturs. Turklāt – tikai dzīvā, ko spēlēja uz vietas studijā vai translēja no citurienes. Gramofona plates sāka atskaņot trīs gadus vēlāk. Mūziķi radio koncertēja nelabprāt – studijas šaurībā un bez klātienes klausītājiem – tā šķita kā māžošanās.
Pirmajos gados radio drīzāk bija nevis medijs, bet ierīce. Radio neveidoja savu saturu, bet nodeva tālāk jau radītu. Tā bija jauna tehnoloģija attāluma pārvarēšanai. Pamazām mūziku ēterā sāka atšķaidīt ar citu saturu. Parādījās literārie lasījumi, valodu lekcijas, rīta rosme. Tā sākās ar gaiļa dziedāšanu. Dzīvajā, protams. Radio turēja trīs gaiļus un katru rītu lika tos pie mikrofona.
Avīzes bieži knābāja radio, jo arī tām jaunais medijs bija konkurents. Sākotnēji radio ziņas drīkstēja būt tikai avīžrakstu pārstāsti – tieši tāpēc, lai nekonkurētu ar avīzēm. Pirmās patstāvīgās ziņas radiofonam ļāva veidot, sākot no 1929. gada. Togad pirmā ziņu reportāža bija no Zviedrijas karaļa vizītes Rīgā.
Divu gadu laikā radio informācijas dienests izauga līdz 14 korespondentiem jeb, kā toreiz teica, informatoriem.
Savā izaugsmes posmā radio tapa par pilnvērtīgu mediju ar jaunradītu saturu, augošu auditoriju un cienījamām sabiedriskā medija ētikas iezīmēm. Korespondentiem, stājoties darbā, bija jāapsola "nevadīties no partejiskām un personīgām ambīcijām". Kaut tiešu politisku ietekmi radio neizjuta, sociāldemokrātu valdības laikā kreisi noskaņoti vieslektori radiolekcijās mēdza iepīt sociālisma idejas. Taču, kad par radiofona šefu kļuva rakstnieks Jānis Akuraters no mērenās Demokrātiskā centra partijas, viņš šādu slēpto reklāmu izskauda – lieka polemika radiofonam kā neitrālai iestādei neesot vajadzīga…
