Nedzirdīgajiem

Vides fakti

Nedzirdīgajiem

Divi vienā. Seriāls. 21. sērija

Atslēgas: „Daugavpils HES – brīvības slūžu atslēga”

«Atslēgas»: Daugavpils HES. Tautas dusmu slūžas

Daugavpils hidroelektrostacija (HES) bija piektā plānotā spēkstacija uz mūsu likteņupes. Pirmā, ko cēla, bet neuzcēla. Tās likteni izšķīra tauta. Šie protesti kļuva par Atmodas atslēgu, kas parāva vaļā tautas dusmu un pēc tam brīvības slūžas. 

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Projekta beigu sākums bija 1986.gada 17.oktobris. Avīze "Literatūra un Māksla" publicē rakstu "Par Daugavas likteni domājot". Autori – jaunais žurnālists Dainis Īvāns un bijušais Ķeguma HES inženieris Artūrs Snips. Ar tam laikam nedzirdētu drosmi viņi kritizē projektu – sasteigts, nelietderīgs, nāvējošs dabai. Perestroika tikai nupat ir sākusies, un presi tāpat kā visu tautu vēl žņaudz cenzūras važas. Par spīti tam, raksts izraisa milzu ažiotāžu, un gadu vēlāk Daugavpils HES būvniecība tiek atcelta.

Ne velti saka, ka ar avīzi ne tikai mušu var nosist. Šis projekts noteikti nebija muša, tolaik lielākais būvobjekts Latvijas PSR. To sāka 1979.gadā, jau bija iztērēti miljoni projektēšanai un infrastruktūrai, saceltas mājas strādniekiem.

Un te pēkšņi – viens vienīgs raksts “mākslinieku avīzē” to visu noslauka no zemes virsas!

Lavīnai pietiek ar šķaudienu, pilnu vadzi var nolauzt viens grams. Izmocītā Daugava bija tautas pacietības pilnais vadzis. Nepilnu 30 gadu laikā – ceturtā HES. Iepriekšējās jau bija appludinājušas trešdaļu Daugavas Latvijā, šī noslīcinātu vēl tikpat.

Pirmais HES pār Daugavu - vēl Ulmaņlaikā

Pirmo spēkstaciju pār Daugavu uzcēla vēl neatkarīgā valstī, no 1936. līdz 1939.gadam. Ķeguma HES bija Ulmaņlaiku vērienīgākais projekts. Sajūsma par jaunās valsts varēšanu mijās ar slavas dziesmām vadonim. Nevienam nenāca prātā to kritizēt. Daugava vēl bija skaista un gana neskarta, Ķeguma jauda bija daudz reižu mazāka nekā vēlāk tapušajām stacijām. 

Ķeguma ūdenstilpnes tagadējais milzu klajums nav vis Ulmaņa, bet padomju varas darbs. Patiesībā Ķegumā nav viena, bet divas spēkstacijas. Otru līdzās Ulmaņa turbīnām uzcēla 1970.gadu beigās, tās jauda ir trīs reizes lielāka. Tika appludināts daudz vairāk zemju, un Daugavas dabiskais izskats izzuda 22 kilometru garumā – tās ir divas trešdaļas tecējuma līdz nākamajai - Pļaviņu stacijai.

Pirmo spēkstaciju pār Daugavu uzcēla vēl neatkarīgā valstī - Ķeguma HES bija Ulmaņlaiku vērienīgākais projekts. Bet tās ūdenstilpnes tagadējais milzu klajums nav Ulmaņa, bet padomju varas darbs. Patiesībā Ķegumā nav viena, bet divas spēkstacijas. Otru līdzās Ulmaņa turbīnām uzcēla 1970. gados. Daugavas dabiskais izskats te izzudis 22 kilometru garumā.

Pļaviņu HES jau raisīja protestus

Pļaviņu HES savukārt bija pirmā, ko uzcēla padomju laikā, no 1961. līdz 1966.gadam. Un joprojām ir vislielākā. Jauda – teju četras reizes lielāka nekā abām Ķeguma stacijām kopā. Par mērogu liecina jau tas vien, ka HES vajadzībām tapa vesela pilsēta – Aizkraukle, toreiz Stučka, bija celtnieku ciemats, uzbūvēts tukšā vietā.

Pļaviņu HES bija arī pirmā, kas raisīja protestus, un jau toreiz avangardā nostājās šķietami apolitiskā "Literatūra un Māksla". Projektu apsprieda 50.gados, bija Hruščova atkusnis, cenzūras žņaugi – nedaudz vaļīgāki. Visvairāk tauta pārdzīvoja, ka zudībā ies Staburags – skaistā, teikām apvītā klints Daugavas kreisajā krastā. Ļaudis steidza vēl pēdējo reizi to apmeklēt un padzerties no svētā Liepavota.

Pļaviņu HES bija pirmā, ko uzcēla padomju laikā, 1960. gados. Un joprojām ir vislielākā. Par mērogu liecina jau tas vien, ka HES vajadzībām tapa vesela pilsēta – Aizkraukle, toreiz Stučka, bija celtnieku ciemats, uzbūvēts tukšā vietā. Ūdenskrātuves garums ir 45 kilometri, lielākais dziļums - gandrīz 50 metru, jo tur bija iespaidīgākie Daugavas senlejas stāvkrasti.

1958.gadā "Literatūra un Māksla" publicēja žurnālistes Veras Kacenas rakstu, kas atmaskoja projektu, jo tam esot arī otra, nerealizētā versija, kas Staburagu pasargātu. Arī kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš rakstīja: “Gādājot vienīgi par ceļamo objektu un enerģijas lētumu, citām tautsaimniecības nozarēm tiek nodarīti lieli zaudējumi. Projektētāji nedzird noteikto un kategorisko “Nē!” šādai būvniecībai.”

Staburagu aizstāvēja arī sociālistiskās mākslas dižgari Teodors Zaļkalns un Jānis Sudrabkalns, un pat LPSR valdības vadītājs Vilis Lācis. Velti. Pēc pāris gadiem Kalpiņu gāza no amata kā “buržuāzisko nacionālistu”. Staburags tagad atrodas dziļi kroplās Daugavas dzelmē.

Pļaviņu HES bija arī pirmā, kas raisīja protestus. Visvairāk tauta pārdzīvoja, ka zudībā ies Staburags – skaistā, teikām apvītā klints Daugavas krastā. Ļaudis steidza vēl pēdējo reizi to apmeklēt un padzerties no svētā Liepavota. Attēlā redz vienu un to pašu māju kraujas malā - agrāk zem tās bija Staburaga virsotne, šodien - ūdens klajums.

Vēl viens noslīcināts kulta objekts bija Pērses ūdenskritums pie Kokneses pilsdrupām. Tur vislabāk redz Daugavas uzpludināšanas mērogu. Šodien ūdens tek gar pašiem pils pamatiem, bet agrāk pils atradās stalta kalna galā un Daugava plūda tālu lejā. Pērse bija maza krāčaina upīte, pirms tās ietekas Daugavā vēl bija skaists tilts pār lielceļu, to īsi pirms appludināšanas uzspridzināja kādas kinofilmas filmēšanas vajadzībām. Tagad to visu sedz milzu ezers, kaut HES dambis atrodas vairāk nekā 10 kilometru attālumā.

Pļaviņu ūdenskrātuve ir garākā no visām - 45 kilometri. Un arī visdziļākā, jo tur bija iespaidīgākie Daugavas senlejas stāvkrasti.

Dzelmē parautas Kraukļu klintis, Lorelejas klints pie Pļaviņām, bet no varenā Oliņu pilskalna un Andreja klints palikusi vien lēzena sala. Uzpludinātais ūdens tuksnesis radīja 50 jaunu salu.

Visuzskatāmāk Daugavas appludināšanas mērogu redz Koknesē. Šodien ūdens tek gar pašiem pilsdrupu pamatiem, bet agrāk tās atradās stalta kalna galā. Šaipus pilsdrupām Daugavā ietek Pērse, agrāk – maza krāčaina upīte ar kulta apskates objektu Pērses ūdenskritumu un gleznainu tiltu, ko īsi pirms appludināšanas uzspridzināja kādas kinofilmas vajadzībām.

Līdz ar Rīgas HES izzuda un radās salas

Agrāk nebijušas salas radās arī Rīgas HES jūrā. Svētā Meinarda salai ar Baltijā vecākās mūra celtnes – Ikšķiles baznīcas – drupām ir knapi 40 gadu. Kādreiz pussala bija tagad kājām nesasniedzamā Nāves sala ar latviešu strēlnieku memoriālu. Toties vecās salas pazuda. Mārtiņa sala ar Salaspils pilsdrupām pavisam zem ūdens, bet no Doles palika tikai puse. Rīgas HES ūdenskrātuve ir platības ziņā vislielākā. Ja tas būtu ezers, tas būtu trešais lielākais Latvijā. Arī Pļaviņas un Ķegums būtu pirmajā desmitniekā. Šo triju mākslīgo ezeru kopgarums ir vairāk nekā 100 kilometru!

Rīgas HES bija trešā padomju triecienceltne uz Daugavas, to cēla no 1966. līdz 1975.gadam. Toreiz gan nekādus protestus nedzirdēja; relatīvo Hruščova atkušņa brīvībiņu bija nomainījuši skarbie Arvīda Pelšes latviskuma iznīdēšanas gadi.

Patiesībā visas padomju spēkstacijas tapa kā viena liela projekta secīgas sērijas,

praktiski bez pārtraukuma: Pļaviņas, Rīga, Ķegums 2, tūlīt pēc tā – Daugavpils, un plānā bija arī Jēkabpils.

Daugavpils HES plānoja kā visjaudīgāko

Daugavpils HES ūdenskrātuve būtu lielāka nekā visas trīs jau tapušās, kopā saliktas. Tā stieptos 200 kilometru garumā, arī Baltkrievijas teritorijā, un pilnībā iznīcinātu gleznainos Daugavas lokus.

Ja pēc tam uzceltu arī Jēkabpils HES, Latvijā nepaliktu teju neviena kilometra no vecās, īstās Daugavas.

Pateicoties tautas dusmām, no Daugavpils HES pāri palika vien slapja vieta, tiesa, diemžēl arī burtiskā nozīmē. Vienu “dīķi” tomēr paguva izrakt, tieši plānotā HES dambja vietā Daugavpils pilsētas teritorijas nomalē. Šodien to sauc par Ruģeļu ūdenskrātuvi, bet tautā vienkārši par Katlavānu. Jēgas no tā nekādas, ja nu vienīgi laba vieta veikparkam un neizvēlīgiem zaļumniekiem.

Celt traci par šo nāves projektu Daini Īvānu mudināja arī personisks sentiments. Viņa senču puse ir Īvānu ciems pie Pļaviņām, bet reiz izbraucienā pa Daugavas lokiem bērni viņam jautājuši: ”Kas te būs, kad uzcels HES?” Vēlāk viņš pats atzina: “Patiesībā mēs aizstāvējām sevi, nevis Daugavu.”

Rīgas HES ūdenskrātuve ir vislielākā. Ja tas būtu ezers, tas būtu trešais lielākais Latvijā. Arī Pļaviņas un Ķegums būtu pirmajā desmitniekā. Šo triju mākslīgo ezeru kopgarums ir vairāk kā 100 kilometru. Rīgas HES aprija vairākas vēsturiskās Daugavas salas, Pļaviņu HES turpretī radīja 50 jaunas.

Uzdrīkstēšanās

Ar dusmīgu rakstu kaujai bija par maz, PSRS cenzūras laikos galvenais jautājums bija – vai un kurš tavu rakstu publicēs. Par atslēgas figūru Īvāna karjerā kļuva "Literatūras un Mākslas" galvenais redaktors Jānis Škapars, viens no vēlākajiem Atmodas “motoriem”.

Viņi iepazinās gadu iepriekš. 1985.gadā "Literatūra un Māksla" bija publicējusi Īvāna sarkastisku recenziju par Lielā Tēvijas kara gadadienai veltītu TV uzvedumu. Škaparu sauca uz partijas komiteju kaunināt, pēc tam Škapars pie sevis izsauca Īvānu. “Jūsu raksts krietni sacēlis putekļus,” teicis Škapars, “tādi mums ir vajadzīgi.”

Šodien tādi raksti nešķistu nekas īpašs, bet tolaik tā bija liela uzdrīkstēšanās.

Pie partijas kauna staba Škaparu “sēja” regulāri. Viņa vadībā "Literatūra un Māksla" – avīze, no kuras vara sagaidīja vien nekaitīgu dailes apcerēšanu, – bija kļuvusi par brīvdomības flagmani. Jau 80.gadu sākumā tā par vienu no svarīgām tēmām izvirzīja ekoloģiju. Pēc rakstu sērijas par Rīgas zaļās zonas aizsardzību Škaparu gandrīz atlaida un avīzi slēdza. Noturējies viņš ķērās pie citas tabu tēmas – 1985.gadā kritizēja Dziesmu svētku maitāšanu ar padomju propagandas dziesmām. Tas nu bija par daudz. Partija lēma Škaparu gāzt. Praktiski to nokārtoja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ideologs Anatolijs Gorbunovs. Škaparam piedāvāja vadīt bērnu žurnālu "Zīlīte". Nelīdzēja arī radošo savienību iebildumi, tomēr viņam deva iespēju no "Zīlītes" paglābties cienīgā darbā Rakstnieku savienībā. 

Kad tapa Īvāna un Snipa Daugavas raksts,

Škapars jau gadu nebija "Literatūrā un Mākslā". Tomēr bija izaudzinājis jaunu, dumpīgu redakciju, kas arī bez viņa nebaidījās kāpt pāri robežām.

Daugavpils HES kampaņu 1986. gadā aizsāka raksts avīzē "Literatūra un Māksla", viens no tā autoriem - Dainis Īvāns. Celt traci viņu mudināja arī personisks sentiments. Īvāna senču puse ir Īvānu ciems pie Pļaviņām, bet reiz izbraucienā pa Daugavas lokiem bērni viņam jautājuši: ”Kas te būs, kad uzcels HES?” Vēlāk viņš pats atzina: “Patiesībā mēs aizstāvējām sevi, nevis Daugavu.”

Sprādziena efekts

Raksta sprādziena efekts bija paredzams, tāpēc autori to vēl piefrizēja ar varu iemidzinošām frāzēm par perestroikas atklātības kursu. Piektdien, raksta iznākšanas dienā, redakciju paralizēja atbalstītāju zvani. Pēc brīvdienām Īvāna dzīvoklis pārvērtās “sacelšanās štābā” – sākās spontāna parakstu vākšana pret HES celtniecību. Pāris mēnešu laikā – jau 30 000 “pret”.

Žurnālisti spēlēja gudri un nākamajos rakstos diskusijai pieslēdza profesionāļus – ģeologus, ekologus, būvniekus, ekonomistus. Kritika gāzās no visām nozarēm. Turpretī vara rīkojās ierasti stulbi – publikācijas par Daugavpils HES "Literatūrā un Mākslā" aizliedza.

Nedrīkstēja drukāt pat dzejoļus ar vārdu “Daugava”, un steigā slēdza Vēstures muzeja izstādi "Daugava senajās fotogrāfijās". Bet bija par vēlu. Vārījās visi.

Rakstnieku savienībā sapulce Daugavas aizstāvībai notika tieši dienā, kad piegrieza skrūves avīzei. LPSR valdība bija spiesta veidot ekspertu komisiju un veikt HES projekta papildu vērtēšanu.

Tavu pārsteigumu – ekspertu verdikts bija projektam negatīvs. Vēl viens trieciens – PSRS Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde Rīgā 1987.gada jūlijā. Tajā arī Maskavas zinātņu spīdekļi projektu “nospārdīja”, un vietējās valdības pārstāvis bija spiests pirmo reizi publiski atzīt, ka projektu slēgs. Pēc dažiem mēnešiem tā arī notika. 

Daugavpils HES kampaņa ir viena no lielākajām uzvarām, ko Latvijas tautai izdevies izcīnīt pret totalitāru režīmu.

To var likt līdzās vēlākajām Atmodas uzvarām, veidojot Tautas fronti un jauno parlamentu, kaut tie jau bija citi, ne tik drūmi laiki. Agrākie pretinieki Škapars un Gorbunovs nu jau startēja vienā - Īvāna vadītā - vēlēšanu listē un mītiņos Daugavmalā kopā dziedāja “Daugav’s abas malas mūžam nesadalās”.

Neiespējamo padara iespējamu cilvēki un laiks. Staburagu 50.gados neizglāba, jo laiks bija skarbs un cilvēki – vāji. Okupācijas un karš Latvijas intelektuālo eliti bija teju iznīcinājis, toties padomju vara bija jauna un agresīva. Bija jāpaiet laikam, līdz tautas gara spēks atkopjas. 80.gados pret jau sagurušo režīmu cīnījās jaunā pēckara elite. Īvāns dzimis laikā, kad sākās Staburaga nāves projekts. Nu bija laiks to atdarīt.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu plkst.21.15, 50 sērijās, līdz pat 2018.gada decembrim. Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti