Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.
Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.
Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.
Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.
Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.
Mūsu saruna bija par eksistenciālu krīzi, kas skar cilvēku - Eiropā un pasaulē, par nepieciešamību atbrīvoties no pagātnes loģikas, par transcendentālas pieejas nozīmi domāšanā. Saruna atklāj Bernāra Sordē skatījumu uz notikumiem Eiropā, kas zināmu laiku rit Grieķijas un migrācijas zīmē (saruna notika pirms 13.jūlija eirozonas samitā panāktās vienošanās par turpmāko virzību Grieķijas jautājumā). Domātājs aicina veidot Eiropu uz stabiliem filozofiskiem, ētiskiem, morāliem pamatiem, lai neatkārtotos Eiropas vēstures melnākās lappuses. Mūsu saruna palīdzēja arī ieraudzīt plašākā kontekstā gaidāmo Bernāra Sordē gleznu personālizstādi "Transcendence" un Latvijas - Francijas mākslinieku intelektuālās meditācijas projektu "Da.zA".
Izdzēru pēdējo malciņu pientējas un piezvanīju Emanuilam. Cels, necels?
Šonedēļ Rīgā norisināsies Austrumu partnerības (AP) samits. Ar katru no sešām Austrumu partnerības valstīm – Gruziju, Moldovu, Ukrainu, Azerbaidžānu, Armēniju un Baltkrieviju – sarunās tiek meklēts individuāls attiecību ceļš. Latvijas Radio Ziņu dienesta ārvalstu korespondenti apkopoja Austrumu partnerības valstīs savākto informāciju par sarunu procesu, prioritārajiem sadarbības sektoriem, problēmām un iespējamiem Rīgas samita rezultātiem.
Viņam noteikti ir jābūt skarbam un nepiekāpīgam, liela auguma, druknam, rakstainā galvassegā, ar smagu sudraba zīmoggredzenu labajā zeltnesī, no vilnas svārku ieloces jāvīd zobena maksts galam. Ar vienu kustību viņam jāspēj uzlēkt zirgā un aizjāt stepēs.
Mēdz teikt, ka dzīvot upes malā ir īpaši – stundām vari nenoguris raudzīties tās plūdumā: vērot, kā gadalaikos mainās krāsas, kā straumei līdzi ceļo lapas, zāles stiebri, piemirkuši, līdz pusei ūdenī slīpi iegrimuši koka gabali, kā aizslīd laivas un plosti; klausīties, kā rīta dzestrumā viņā krastā sasaucas putni un apaļus gredzenus kā slepenas telegrammas no dzelmes dziļumiem augšup raida zivis.
„Jums uz kuru lidostu?” vaicā taksometra šoferis, kurš piebraucis pēc labas ilgākas gaidīšanas. Esmu jau brīdināta, ka – tā kā ir Lieldienu rīts – Kišiņevā šodien neviens nesteigsies. „Uz starptautisko,” atbildu saminstinājusies, bet viņš skaļi iesmejas un uzsit ar drukno plaukstu pa stūri: „Bet mums jau tik viena ir!”.
Saruna ar franču domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē kā allaž izvēršas daudzslāņaina – sākot ar Grieķijas „parāda krīzi”, Eiropas valstu sadarbības pieredzi pēckara periodā, situāciju Ukrainā, "Islāma valsti" un beidzot ar Tēva, Dēla un Gara ēru, nepieciešamību „dekonstruēt kristietību”, kā arī pašreizējās Sistēmas sabrukuma iemesliem, izpausmēm un iespējamiem risinājumiem.
Sentnazērai piedien tas mazliet skumjais šarms, kas daždien ostas vai kūrorta pilsētām ziemas periodā: reti gājēji promenādēs, brāzmaina vēja purinātas lielas palmas koka podos, uz sezonu slēgtas saldējuma tirgotavas, vientulīgi, tukši pludmales lietu veikaliņi ar oranžiem peldriņķiem un zilstrīpainiem bikini skatlogā, pustukšas viesnīcas un zemas cenas, kas priecīgi izsprāgs pret debesīm līdz ar pirmajiem pavasara pumpuriem.
Laukā tumsā ilgstoši un neatlaidīgi taurē. Kāds šķērsām novietojis auto iepretim vārtiem. Kaimiņos svin jubileju. Starp šampaniešu glāžu šķindām un urravām uzbrāzmo smiekli un gari stieptas, priecīgas galda dziesmas. Jau stundu kā internetā dzīvo ziņa, kuras smagumam tobrīd nav līdzīgas.
„Nu, vai tas nav šausmīgi,” saka Hamza, sniega baltā papīra loksnē tīstīdams bagetes galu. Nevarētu teikt, ka es viņu pazīstu, bet pāris gados, kopš esmu atklājusi Hamzas ceptuvi, starp rozīņmaižu, medus un piena pirkumiem esam pamanījušies pārmīt kādu vārdu arī par sportu, rokzvaigznēm un politiku.
Divus centimetrus bieza pūdera kārta, kas zem zoda neglābjami kontrastē ar balto, smalkam Ķīnas porcelāna tējkarotītes kātam līdzīgo kaklu, smilšu krāsas somiņa - kreisajā, mutautiņš – labajā rokā, viegls, rudenīgs trencis, nedaudz uz sānu piešķiebtās krēmkrāsas laiviņās ieautas miniatūras pēdas.
Vēlēšanas Zviedrijā, kurās uzvaru guvuši sociāldemokrāti, radījušas spēcīgu atvilni visā Eiropā. Izrādās, ka mierīgā, salīdzinoši stabilā, bagātā ziemeļvalsts ar aizejošo centriski labējo Frēdrika Reinfelta valdību ir bijis izšķirošs spēlētājs dažādos svarīgos lēmumos ne tikai pašā Eiropā, bet arī ārpus tās robežām.
"Tad nu gan nobaidījāt!" - tā Kremlis, pagriezies taisni ar seju pret Rietumiem, ironiski nosmējās, saņemot ziņu par jauno sankciju vilni, ko Eiropas Savienība (ES) noteikusi pret kārtējiem, šoreiz diviem dučiem Kremlim tuvu stāvošu amatpersonu un teroristu vadoņu, virkni enerģijas gigantu, ieroču ražotāju un banku.
„Esmu vienkāršs puisis, nevis diktators,” tā ar sev raksturīgo smīniņu, pie kura gadiem jau pieradusi Briseles mediju sabiedrība, jaunās Eiropas Komisijas (EK) struktūru mediju pārpildītajā Komisijas preses zālē sevi raksturoja nākamais EK prezidents Žans Klods Junkers.
„Vai tev ir sajūta, ka būs karš?” ir jautājums, ko saņemu īsi pirms došanās uz NATO valstu vadītāju sanāksmi Velsā. Ir vakars, Ziņu dienesta gaiteņos kluss, fonā dudina televizors, pārlapoju pēdējās jaunākās ziņas no Lielbritānijas un sarunājos ar savu pieredzējušo kolēģi par to, kas notiek pasaulē, kādi vēji pūš otrpus slieksnim, kur esam mēs lielās politikas un lēmumu krustcelēs.
„Kādēļ mēs uzvarējām komunismu, kad neviens neticēja, ka to spēsim? Tādēļ, ka mums piemīt spēja paredzēt. Mēs zinājām, ka ir iespēja. Mēs pat paredzējām Otro pasaules karu, brīdinājām pasauli, tikai tā neklausījās,” šādi analītiskā izdevuma „New Eastern Europe” jaunākajā numurā intervijā saka Polijas neatkarības simbols, strādnieku kustības „Solidaritāte” līderis Lehs Valensa.
Kā vēstīts, jau šonedēļ, 15. maijā, apgāds „Mansards” laidīs klajā franču domātāja Bernāra Sordē grāmatu „Iespējamā Eiropa”. Autors raksta par to, ka Eiropas attīstība nav iespējama pašreizējā „post-industriālās finansializācijas” laikmetā, kur valda „Finanses” jeb nauda un peļņa kā visu lietu mērs un globalizācijas pamats. Tādēļ viņš aicina kardināli mainīt domāšanu un pārskatīt mūsu pieeju Eiropas attīstībai.
Vašingtona ir tveicīga un mitra. Vilinošākais, ko tagad darīt, būtu visā augumā nostāties zem ledusaukstas dušas, bet tomēr nē, tā kā pēc dažām minūtēm būsim pie Baltā nama vārtiem.
Parīzē bija tikko nolijis spirdzinošs lietus. Elizejas pils pagalma bruģis vēl rasoja mitrumā. Zem baltas nojumes, kas uzslieta kreisajā laukuma malā, tuvāk platajām ieejas kāpnēm pieklājīgā bariņā, mazliet drebinoties vēsajā Parīzes aprīļa vējā, es un vēl ducis francūžu – lielākās televīzijas, aģentūras, fotogrāfi - gaidījām ziņu.
Ja laikapstākļi būtu kritērijs, Latvijai eirozonā būtu jāiestājas jau rīt. Dienā, kad finanšu ministrs Andris Vilks ieradās Briselē ar Latvijas pieteikumu somā, nedēļām pelēcībā un mākoņos grimušo pilsētu pēkšņi aplaimoja liela, sprigana pavasara saule.
Tik stindzinoši aukstu rītu Priština nebija piedzīvojusi ilgi. Pār sala pārņemtās pilsētas pakalniem ausa liela, dūmakaina ziemas saule. Klabinot zobus, ar pūlēm izrausos no gultas un taisnā ceļa metos pēc katram gadījumam somā līdzi iemestā dubultā adījuma svītera. Mūžu nokalpojusī Prištinas ogļu siltumstacija, pūzdama, elsdama un melnus dūmus debesīs laizdama, tā arī nespēja saražot pienācīgu apkures līmeni, un vecā, Kosovas karus pārdzīvojusī viesnīca Mātes Terēzes ielā ar gana majestātisko vārdu „Grand Hotel Pristina” tā arī palika auksta un nesasildīta.
Iespējams, Eiropas Savienības Padome (ESP), kur ikdienā satiekas ES valstu diplomāti un vismaz četras reizes gadā uz sanāksmēm sabrauc dalībvalstu vadītāji, ir leģendām apvītākā celtne visā Briseles eiro kvartālā.
