Ina Strazdiņa: Gara vai kara ēra?

Saruna ar franču domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē kā allaž izvēršas daudzslāņaina – sākot ar Grieķijas „parāda krīzi”, Eiropas valstu sadarbības pieredzi pēckara periodā, situāciju Ukrainā, "Islāma valsti" un beidzot ar Tēva, Dēla un Gara ēru, nepieciešamību „dekonstruēt kristietību”, kā arī pašreizējās Sistēmas sabrukuma iemesliem, izpausmēm un iespējamiem risinājumiem.

Atgūt Eiropas pastāvēšanas jēgu un eiropeisku sadarbības metodi

Vispirms jāsaka, ka Eiropu veido valstis, kas piedzīvojušas lielas grūtības. Šķiet, esam jau aizmirsuši, ka Grieķija Eiropas Savienībā (ES) tika uzņemta vien pāris gadus pēc Pulkvežu režīma beigām[1]. Grieķijai toreiz bija vajadzīga palīdzība, un tas savā ziņā arī sakrita ar vēlmi nepieļaut komunisma izplatību Eiropā. Spānijā bija līdzīgas problēmas. Spānija Eiropas Savienībā tika uzņemta 1986. gadā pēc [ģenerāļa] Franko nāves, un arī daļēji tāpēc, lai liktu šķēršļus komunismam. Arī Portugāle līdz 1968. gadam bija diktatūra.

Vērojot Eiropā notiekošo, šķiet, ka Eiropa ir apmaldījusies un zaudējusi savas pastāvēšanas jēgu (raison d’être). Problēmu kopums Eiropā šodien tiek risināts ar starpvaldību sadarbības metodēm, lai gan būtu jāizmanto eiropeiskas, kopienas metodes. Vismaz puse Eiropas Savienības valstu joprojām atrodas sarežģītā ekonomiskā situācijā un, lai glābtu Eiropu, nepieciešama solidaritāte un valstu parādu dzēšana.

Runājot par „parādu krīzēm” Eiropas Savienības valstīs, ir vērts atskatīties uz pēckara pieredzi Eiropā un paņemt labāko no tās. Piemēram, pēc 2. pasaules kara darbojās Starptautisko norēķinu banka[2], kas raudzījās, lai valstu savstarpējā apmaiņā būtu līdzsvars, t.i., lai nebūtu valstu, kam pārmērīgi negatīva,vai pārāk pozitīva tirdzniecības bilance. Un, protams, Māršala plāns, no kura izauga Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija un vēlāk – Šūmana plāns, Ogļu un tērauda kopiena.

Uzskatu, ka arī šodien mēs varētu identificēt katras Eiropas Savienības dalībvalsts svarīgākos eksporta produktus, ko piedāvāt savstarpējai apmaiņai Eiropas Savienībā, lai tādējādi gūtu ienākumus un veicinātu valstu parādu samazināšanos. Savstarpējās tirdzniecības veicināšana kā instruments parādu dzēšanai tika izmantota, piemēram, Rietumvācijas gadījumā. Starptautiskajā Rietumvācijas parāda atlaišanas konferencē Londonā [1951. – 1952. gadā] Rietumvācijas kreditori nolēma atvērt Rietumvācijai savus noieta tirgus, vienlaikus pašiem atsakoties realizēt savas preces Rietumvācijas tirgū[3]. Saprotams, lai īstenotu šādu pieeju, Eiropai vismaz uz laiku būtu jāierobežo brīvā tirdzniecība ar pārējām pasaules valstīm, lai tādējādi pasargātu savu Iekšējo tirgu un ļautu dalībvalstu ekonomiskām atkopties.

Parādu atlaišana – tabu?

Parāda sloga samazināšana ir absolūti svarīgs priekšnoteikums, lai ES valstu ekonomikas spētu atveseļoties un augt. Mēdz uzskatīt, ka Vācijas ekonomikas „brīnums” pēc 2. pasaules kara izskaidrojams ar to, ka starptautiskajā Rietumvācijas parāda atlaišanas konferencē tika panākta vienošanās (ko parakstīja arī Grieķija) samazināt Rietumvācijas parādu par 50%; noteikt piecu gadu moratoriju atlikušo 50% parāda atmaksai; atlikt uz nenoteiktu laiku reparāciju maksāšanu; noteikt limitu, cik Rietumvācija tērēs parāda apkalpošanai (maksimums 5% no valsts kopējā eksporta apjoma) utt. Šie lēmumi, dažu ekspertu skatījumā, pēc būtības nozīmēja 90% Rietumvācijas parāda atlaišanu.

Kāpēc Eiropai ir grūti saglabāt vienotību?

Tas nav nekāds pārsteigums, ka Eiropā ir aizvien grūtāk saglabāt vienotību. Tas ir tāpēc, ka esam pārrāvuši Eiropas vēsturiskās attīstības pavedienu. Mūsu [politiskās un ekonomiskās] struktūras ir pārņēmuši oligarhi, un viņi, nevis valsts ir tie, kas mūs pārvalda. Un tas nav tikai Krievijā. Savulaik Grieķijā man bija advokāts[4], tagad viņš ir kļuvis par lielas bankas prezidentu. Kā tas iespējams? – visticamāk, strādājot Grieķijas bagātnieku labā, palīdzot viņiem „eksportēt” savus aktīvus ārpus Grieķijas tā vietā, lai maksātu nodokļus valstij.

Ukrainā vērojam tipisku cīņu pret oligarhiem. Petro Porošenko pieder uzņēmumi Ukrainā un arī Krievijā. Oligarhi uzradās no brutālās pārejas uz kapitālismu. Krievijā 90. gados oligarhi pauda gatavību palīdzēt valstij samazināt valsts parādu. Viņi teica [Borisam] Jeļcinam un [Borisam] Ņemcovam – mēs varam palīdzēt, samaksājot nodokļus avansā, taču pretim prasām pieeju privatizācijai, valsts pasūtījumam. Es to visu redzēju un man tas nebija pieņemami, jo sapratu, ka tādējādi oligarhi pārņems varu valstī. Tāda bija mana nostāja arī Ukrainā.

Eiropas egoisms un Krimas aneksija

Pēc 2. pasaules kara mēs steidzām pilnībā pārbūvēt Eiropu. Pēc Berlīnes mūra krišanas mums bija jāpalīdz ne tikai Vācijai tās apvienošanās procesā un valstīm, kas vēlējās iestāties Eiropas Savienībā, bet arī Krievijai, Ukrainai, Dienvidkaukāza valstīm, Centrālāzijai[5]... Mēs to darījām, nebūdami naivi, jo apzinājāmies problēmas šajās valstīs. Taču uzskatu, ka Eiropas palīdzība nebija pietiekama, tā tika pārāk ātri pārtraukta un šīs valstis tika pamestas novārtā. Bija jāturpina tām palīdzēt tā vietā, lai tagad vainotu tās nespējā pilnībā sasniegt [demokrātijas] briedumu. Nedz Krievijas, nedz Ukrainas problēmas nav jaunas – tās ir labi zināmas.

Skaidrs, ka Krievijas rīcībai nav attaisnojama un tā ir nepieņemama un nosodāma. Jautājums, vai ar Krimas aneksiju Krievija nav netieši norādījusi Eiropai uz tās egoismu? Vai Krievija nav vēlējusies parādīt, ka Eiropa ir pametusi Ukrainu, Grieķiju... un slīgst egoismā? Jau iepriekš esmu sacījis[6], ka Eiropai ir nepareiza attieksme pret Ukrainu, un Eiropa, tai skaitā Francija, zaudēs savu ietekmi šai valstī.

Pašreizējā Sistēma ir mirusi – no nevienlīdzības, egoisma...

Manuprāt, pašreizējā Sistēma ir mirusi, un es saskatu trīs galvenos Sistēmas bojāejas iemeslus. Pirmkārt, milzīgā nevienlīdzība pasaulē. Pētījumi liecina, ka 2016. gadā vienam procentam pasaules iedzīvotāju piederēs vairāk nekā puse no visas pasaules bagātībām. Otrkārt, pieaugošais egoisms, kam spilgtākā izpausme ir nauda kā visu lietu mērs, finansiālā ieinteresētība, spekulācijas, tieksme iedzīvoties... tā ir mūsdienu kultūras krīze, jo viss atduras pret ego (starp citu, psihologu pakalpojumu popularitāte vismaz Francijā, pieaug). Trešais iemesls, ko vēlos minēt, ir Rietumu kultūras necieņa pret apkārtējo vidi (atšķirībā no Austrumu kultūras). Nevienlīdzība, necieņa pret dabu koncentrēti izpaužas oligarhijā, kas vērsta uz egoismu, rūpēm tikai par sevi un tieksmes izvairīties no visa veida regulācijas, tai skaitā vides jomā.

Arābu „pavasari”, kari un terorismi – Sistēmas norieta izpausmes

Manuprāt, Sistēmas norietu raksturo vismaz trīs izpausmes – arābu (un citi) „pavasari”, tautas kustības Grieķijā un Spānijā, kari un terorakti.

Kariem un teroraktiem ir cieša saikne ar koloniālismu. Piemēram, uzbrukums franču laikraksta "Charlie Hebdo" redakcijai ir saistīts ar t.s. "Islāma valsti", kas atbalsta teroristus. Savukārt "Islāma valsts" saknes meklējamas Irākas karā, Rietumu nespējā atbrīvoties no koloniālā gara, par ko liecina mūsu uzvedība ne tikai Irākā, bet arī Afganistānā, Āfrikā... Mums labpatikās izvēlēties valstu vadītājus – vietvalžus. Arī Krievija nav pratusi tikt vaļā no padomju impērijas domāšanas, arī gribēja izlemt, kam būs vadīt Ukrainas valsti. Pašreizējā situācija radusies pagātnē pieļauto kļūdu rezultātā. Tāpēc ir jāizbeidz koloniālisms, un tas attiecas arī uz ASV. Mēs nevarēsim pārliecināt Krieviju, ja paši nebūsim spējuši tikt vaļā no šīs sērgas.

Būtībā terorismam ir divi iemesli – viens ir jau minētais Rietumu īstenotais koloniālisms (arābu valstīs, Āfrikā un citur), kas vērsts uz šo valstu resursu ekspluatāciju. Savukārt par otru iemeslu var uzskatīt sarežģīto ekonomisko situāciju Eiropas valstīs, kas samazinājusi pirktspēju, palielinājusi bezdarbu, atstumtību un tādējādi veicinājusi daļas Rietumeiropas jauniešu iesaisti "Islama valsts" kaujinieku rindās, kuri pēc tam atgriežas Eiropā, lai veiktu teroraktus (Francijā un citur).

Sistēmas beigas izpaužas arī kā krīze jeb nesakritība starp „piedāvājumu” un „pieprasījumu”. Eiropas valstīs vairs nav „pieprasījuma”, jo zudusi pirktspēja, par to liecina, piemēram, tautas kustības Grieķijā, Spānijā. Savukārt Tunisija un līdzīgas valstis vairs nespēj „piedāvāt” Rietumvalstīm apakšuzņēmumus, tūrisma pakalpojumus... tādējādi izjaucot koloniālisma praktizēto „līdzsvaru” starp to, ko tas prasa, un to, ko mazāk attīstītās valstis spēj piedāvāt.

Eiropa šodien nav jāveido kā Aukstā kara apstākļos

Pašreizējā Sistēma ir mirusi, un es uzskatu, ka ir pilnībā jāmaina loģika domāšanā. Ir nepieciešama jauna filosofija, jauns skatījums uz pasauli. Tas palīdzētu risināt šodienas problēmas – tās, ko minēju iepriekš un kas liecina par Sistēmas galu.

Man šķiet, ka cilvēki vairs neuzticas valstij. Viņi vēlas citu perspektīvu.

Viņi vairs netic pašreizējām [politiskajām un ekonomiskajām] struktūrām, bet gan vēlas domāt neatkarīgi no tām. Šajā ziņā interesanti, ka Romas pāvests apšauba Vatikāna struktūras, to atbilstību mūsdienu problemātikai, aicinot kūriju domāt par patiesajām problēmām, kas skar kā ticīgos, tā arī neticīgos. Šodienas struktūras patiešām nespēj risināt mūsdienās aktuālos jautājumus, tās ir neelastīgas un turklāt, kā jau iepriekš sacīju, tās pārņēmusi oligarhija.

Es arī domāju, ka cilvēki sagaida citu politiku – ne tādu, kas „domā” tikai vienas valsts robežās, bet gan tādu, kam būtu kosmiskāka dimensija. Šodienas informāciju tehnoloģijas taču mums ļauj veidot pasaules mēroga dzīves formu, jo varam atrasties vienā telpā ar domubiedriem visā pasaulē. Dzīves forma šodien ietver ne tikai tuvākos kaimiņus, bet arī tālākus līdzcilvēkus, domubiedrus, kas dzīvo citā valstī vai kontinentā. Tieši nesen pabeidzu manuskriptu par „Pasauli un tās slimajām struktūrām”, kur es apskatu šādu pasaulaptverošu, no valstu robežām brīvu dzīves formu.

Ir jādomā plašāk par Eiropas robežām un, velkot zināmas paralēles ar Parīzes komūnu, es uzskatu, ka jādomā par komūnu pasaules mērogā. Es uzskatu, ka Eiropa šodien nav jāveido kā Aukstā kara apstākļos; tai jābūt Eiropai, kas aptver pasauli un otrādāk, tiecoties pēc cilvēces vienotības, pretēji jebkādai sāncensībai. Mēs dzīvojam solidāras autonomijas vitālās enerģijas ērā, kas atbilst sava veida komūnai pasaules mērogā. Man komūna nozīmē miera nesēju, ne tik daudz – pretošanās iemiesojumu.

Nepieciešams cits skatījums uz Eiropu un pasauli. Pasaule būtu jāveido ap Universitāti, jo visi cilvēki ir uztverami kā pētnieki un sava amata meistari. Jau esmu minējis, ka redzu pasauli, kuru strukturē pašorganizācijā balstītas Universitātes, kas nodarbojas ar brīvu zināšanu un prasmju apmaiņu. Pasaules Universitātei jāmāca globāls skatījums, jāmāca savienot vietējo un globālo, jānodarbojas ar vienlīdzīgu resursu sadali pasaulē.

Solidāras autonomijas vitālās enerģijas laikmets jeb Gara ēra

Es uzskatu, ka ir pienācis indivīda atbildības laikmets – pretstatā pēdējiem diviem gadsimtiem, ko raksturojusi bezatbildības vairošana[7]. Mēs dzīvojam Gara ērā, un tas nozīmē, ka paši esam atbildīgi par visu, un mums pašiem, cik iespējams bez Dieva palīdzības, ir jātiek ar visu galā.

12. gadsimta mūks un teologs Joahims de Flore izšķir trīs ēras: Tēva ēru, Dēla ēru un Gara ēru. Vienkārši izsakoties, Tēva ērā Dievs ir tas, kurš mums visiem „dod instrukcijas”. Dēla ērā mēs imitējam Jēzu Kristu, uztveram viņu kā paraugu. Savukārt Gara ēra izpaužas kā indivīda, mūsu pašu atbildība par Radīšanas turpināšanu. Viņš uzskatīja, ka visas trīs ēras ir secīgas. Taču es – tāpat kā kardināls Anrī de Libaks[8] – uzskatu, ka Gara ēra ietver abas iepriekšējās.

Es arī pilnībā pievienojos filosofam Žanam-Likam Nansī, kurš uzskata, ka nepieciešams „dekonstruēt” kristietību, jo šodienas cilvēks nav vairs tāds kā vakar. Šodienas kristietībai ir darīšana ar cilvēku, kurš ir pabijis uz Mēness. Šodienas kristietībai ir darīšana ar cilvēku, kam rūp apkārtējā vide, kas cieš no nevienlīdzības... Cilvēks ir jāierauga šodienas kontekstā. Interesanti ir lasīt dominikāņu kardinālu Kotjē[9] (viņš bija Vatikāna galvenais teologs Jāņa Pāvila II laikā), kurš aicina no teoloģijas pāriet uz filosofiju. Tas nozīmē, nedrīkst aizmirst ticību, taču prāts šodien spēj aizvien labāk izskaidrot nezināmo, Radīšanu.

Mēs paši esam atbildīgi

Cilvēki paši ir atbildīgi par problēmu risināšanu. Nevajag to gaidīt no politiķiem. Kā Grieķijā, tā Ukrainā cilvēkiem pašiem būs jāatrod izeja. Es ticu, ka arī Latvijā cilvēki paši atradīs risinājumu.

Vēstulē saloniķiešiem Svētais Pāvils gribēja pateikt, ka Dievs eksistē un viņā ir jāieklausās, lai saprastu viņu, taču svarīgākais jautājums ir – kā mums būtu jārīkojas, lai sagatavotu [Dieva] valstības atnākšanu? Svētais Pāvils aicināja apzināties, ka spēks ir mūsos pašos.

Jāpārdomā Eiropas loma pasaulē

Visas valstis (Francija, Vācija, Krievija....) saskaras ar iekšējām problēmām. Draugi Krievijā lūdz Eiropas palīdzību, jo sagaida, ka Krievijā būs daudz iekšējo problēmu. Arī Vācijā, Frankfurtē nupat[10] redzējām jauniešus protestējam un sakām, ka trūkums skar arī viņus. Ir jāpārdomā Eiropas loma pasaulē. Sankcijas neko nerisinās. Ir nepieciešama pāreja uz jaunu laikmetu.

 

* Pateicos Kristīnei Našeniecei par atbalstu raksta tapšanā
_______

[1] Pulkvežu režīms ilga no 1967. līdz 1974. gadam. Grieķija ES iestājās 1981. gadā (I.S. piezīme).

[2] Finanšu iestāde, kuru Tautu Savienība izveidoja 1930. g. Bāzelē. Pēc Otrā pasaules kara piedalījās Eiropas atjaunošanas programmas (Māršala plāna) finansēšanā. Tā kārto Eiropas Ekonomikas asociācijas (Kopējā tirgus) dalībvalstu savstarpējās tirdzniecības norēķinus (LZA terminoloģijas vārdnīca) (I.S. piezīme).

[3] B. Sordē atsaucas uz Renaud Lambert, Dette publique, un siècle de bras de fer, Le Monde Diplomatique, mars 2015 (I.S. piezīme).

[4] No 1980. līdz 1992. gadam B. Sordē vadīja farmācijas uzņēmumu ar filiālēm Eiropā un ārpus tās (I.S. piezīme).

[5] B. Sordē 90. gadu vidū un beigās Francijas valdības uzdevumā sniedza padomus Krievijai, Ukrainai un citām bij. PSRS republikām likuma varas, sociālās politikas un ekonomikas jautājumos (I.S. piezīme).

[6] Skat. piemēram, „Vērtību federācija”, Latvju Teksti, Nr. 2, 2014; „Durvis Ukrainai vajadzēja atdarīt jau agrāk. Franču eksperta pieredze”, Latvijas Avīze, 2014. gada 28. februāris (I.S. piezīme).

[7] Skat. piemēram, interviju ar Bernāru Sordē: „Pasaulei nāksies pārdalīt kārtis citādi”, „Dienas bizness”, 2014. gada 19. decembris (I.S. piezīme).

[8] Cardinal Henri de Lubac, La postérité spirituelle de Joachim de Flore, Éd. du Cerf, sous la direction de Michael Sutton, 2014 (I.S. piezīme).

[9] Cardinal Georges Cottier, La mémoire des sources pour une philosophie de la religion, Éd. du Cerf, 2015 (I.S. piezīme).

[10] Protesta demonstrācijas pret taupības pasākumiem 2015. gada 18. martā (I.S. piezīme) 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti