Ina Strazdiņa: «Septiņi stāsti» - Fatu kurpes

Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.

Ina Strazdiņa: Fatu kurpes

Šo stāstu es uzrakstīju pēc tam, kad biju Senegālā kopā ar vēl pāris žurnālistiem, lai veidotu reportāžas par sausumu, par to kā Sahāras tuksnesis atkaro cilvēkiem auglīgo zemi un plešas lielāks. Mēs bijām ļoti tālos lauku ciematos, kur labību, ko izdodas novākt, ilgi glabā šķūnī un kur tā ir zelta vērtē apmaiņai tirgū pret citiem produktiem. Passkoto ciemā es satiku Fatu un saņēmu no viņas dāvanu.

Viss ir karsts, izsusis un teju nokaitēts. Zeme ir oranži brūna un drūp kā vakarcepts maizes rieciens. Ēnas ir sarāvušās sīkas vai izstiepušās šauras un taisnas kā zobeni. Tajās nav iespējams paslēpties.

Fatu atnāk pēkšņi. Iznirst no basu kāju un dzīvnieku nagu blīvi nomīdīta pagalma ar akas grodam līdzīgu pacēlumu vidū. Mēs varētu būt vienaudzes, bet tikpat labi arī nē. Katrā ziņā Fatu ir stiprāka, drošāka un svelmē slīd stalta un mierīga. Fatu ir puķaina kleita, un divas reizes nedēļā viņa nāk mācīties lasīt un rakstīt. Tas ir grūti, bet citādi Fatu tas patīk.  

Šķūnī būs sabērti rīsi, un kādu dienu var likt saskaitīt maisus, kurus nest uz tirgu, kurus atstāt, kamēr pāriet sausums. Viņas basās, tumšās kājas ieautas rozā gumijas sandalēs ar krāsainiem – baltiem, brūniem un ziliem bumbuļiem purngalos. Kā maziem baloniem bērnības svētkos. Glīti tās piedien raibajai kleitai. „Skaistas kurpes!” saku, „Piestāv!”. Kāds pārtulko Fatu, viņa iesmejas un velk tūliņ tās nost, dod lai ņemu. „Nē, nē!” gaiņājos. „Es tikai saku, ka tev labi piestāv.” Fatu savelk seju un uzstājīgi vēdina ar kurpēm. Viņas stiprajās rokās tās izskatās pēc divām plakanām liellopu mēlēm. „Labi,” saku, redzot, ka ap Fatu sastājas cieminieki. Pastiepju rokas pēc dāvanas, kas vēl silta no viņas pēdām.

Sīkrūtotās zoles piebirzušas ar ciemata ceļu putekļiem, pazolēs aizķērušies sīki oļi un salmu stīdziņas, varbūt no gājiena pie lopiem, uz tirgu vai labības šķūni. Ovācijas, klaigas, smiekli. „Paldies!” saku Fatu un viņa pakāpjas nostāk. Basās kājas iegrimst smiltīs. Un pēkšņi man šķiet, ka tā jau ir bijis, ka Fatu nesatieku pirmo reizi. Mēs raugāmies viena uz otru un atceramies to pašu.

Man ir laiks doties. Ar divām rozā kurpēm rokās atvados no ciemata ļaudīm.

Automašīna lēnām kārpās un atkāpjas smiltīs. Fatu stāv pagalmā, un kājās viņai ir citas, baltas sandales, bez krāsainiem bumbuļiem. Lēni pamāj un pazūd aiz vārtiņiem.

Vakarā viesnīcā nolieku savu dāvanu uz grīdas un ieslidinu tajās kājas. Trīs izmēru par lielu. Mēģinu sacerēt rozā sandaļu stāstu. Kur Fatu tās ņēmusi? Vai tirgū? Vai kāds tās dāvinājis? Kādus ceļus tās gājušas? Vai Fatu tās valkājusi godos vai ikdienā, vai gājusi pie lopiem, vai lasīt zarus, vai bezmēness naktīs tikties ar mīļoto? Izskrubinu akmentiņu no labās kurpes pazoles. Ja tas prastu runāt… Ja es atcerētos…

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti