Ar krievu karavīru pasēm kā sarkaniem vēdekļiem abās rokās Minhenes drošības konferencē prominentas auditorijas priekšā stāv Ukrainas prezidents Petro Porošenko un ar slēptu izmisumu acīs retoriski vaicā: „Cik vēl pierādījumu pasaulei vajadzēs, lai apstiprinātu acīm redzamo – Krievijas karaspēka klātbūtni Ukrainas teritorijā?” Pases atņemtas Krievijas karavīriem, kuri - kā Porošenko, ironiski gaisā nokustinot divus pirkstus, norāda, - ar tankiem un munīciju apmaldījušies simts kilometru no robežas Ukrainas teritorijā, „nogalinot manus ukraiņu karavīrus un civiliedzīvotājus – desmitiem, simtiem, tūkstošiem, un tā jau vairāk nekā astoņus mēnešus. Šī ir kļuvusi par nebeidzamu traģēdiju manai tautai.”
Minhenes drošības konferencē nokaitēto paneļu vidū nerimstoši liesmo Ukraina, taču jau īsi pēc Porošenko emocionālās uzrunas Krievijas medijos parādās ziņa, ka Ukrainas prezidents atklāti melojis. Pases karavīriem, pirms doties kaujās, esot jāatdod, un pēc Kremļa pieprasījuma Kijeva neesot varējusi piegādāt pasu kopijas, lai pierādītu karavīru identitāti.
Tajā pašā panelī, kurā ar zeltērgļainajiem dokumentiem stāv Porošenko, kāpj arī Krievijas ārlietu ministrs Sergeja Lavrovs, metot kritikas burmerangu Baltā nama logos par to, ka tas mūždien vaino tikai Krieviju un atbalsta Ukrainas armiju, kas uzbrūkot miermīlīgajiem iedzīvotājiem.
Kamēr vārdi kā zirņi lido pret Kremļa sienu, Ukrainā turpinās nemitīgas bēres, nemitīgas atvadas, 5300 bojā gājušo, vairāk nekā miljons pametis mājas.
Doņeckas laukos, pie Grabovas ciemata izplēn pēdējās notriektās Malaizijas lidmašīnas atliekas, satrūd pēdējie pierādījumu pavedieni.
Ziņu lentes un diplomātiskais gaiss ir sabiezējis kā piķis. Zvani, sarunas, zvani – Maskava, Brisele, Parīze, Kijeva, Berlīne, Vašingtona.
Tagad atslēgas vārdi ir Minska, trešdiena, 2015.gada 11.februāris. Neitrālajos ūdeņos Baltkrievijas galvaspilsētā tiksies Krievijas, Ukrainas, Vācijas, Francijas līderi. ASV ir gatava dot ieročus Ukrainas armijai, uzskatot, ka tas iebiedēs Krieviju. Vācijas kanclere Angela Merkele: „Tas būs sākums ilgstošam karam.”
Tajā pašā vakarā, kad ārpusē beidzis taurēt auto un visas pasaules priekšā ar asins sarkanām pasēm stāv Porošenko, manā elektroniskajā pastā iekrīt vēstule. Raksta bijušais diplomāts, tagad uzņēmējs, divus gadus vecas meitenītes tētis, Pēteris. „Būšu iestājies Zemessardzē laikus. Ja mēs neesam gatavi cīnīties (un arī dažkārt mirt) par savu valsti, tad neesam to pelnījuši. Tad atnāks ikviens, kaut eskimosi, un savāks to no mums. Es saku, drosmīgi un gudri gatavojoties, mēs varēsim atsist jebkuru pretinieku, jo patiesībā esam daudz kolosālāki, nekā ikdienas burzmā mums tas liekas. Latvijai ir gaiša nākotne, Ina.”
