Ina Strazdiņa: «Septiņi stāsti» – Madi

Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.

Sestdiena, tirgus diena Džurdžu pilsētā tuvu Rumānijas – Bulgārijas robežai. Daži mēneši pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Daudz runu par to gan no politiskās skatuves, gan zemnieku pagalmos. Te satiku 26 gadus veco Madi. Tagad viņai ir gandrīz 36. Toreiz viņa stāvēja aiz lielas, zaļu arbūzu kaudzes. Smidzināja lietus, un viņa pacietīgi gaidīja pircējus. Mācīta tulkotāja, Madi dievināja Elvisu Presliju, krāja plates un ierakstus. Viņa zināja, ka nekad neaizies no laukiem. Varbūt tagad viss jau ir mainījies.

Džurdžu svin kāzas. Sīks lietus rasina mākslīgos ziedus līgavu matos, mērcē mežģīņu plīvurus, lakādas kurpes, zirgu pajūgus, taures, ermoņikas un ģitāras. Viņu ir daudz, viņi ir skaļi un priecīgi. Kāzinieki. Pret akmens grīdu pagastnama goda vārtu priekšā dilst dejotāju pazoles. Līgavainim slīpi sameties samta tauriņš. Vakars ir tālu, un tam būs saldena vīna garša.

Madi zina, kas ir kāzas. Kas ir negulēta nakts, sienot pēdējos pušķīšus rīta galdam, kas ir sabrista kleitas mala, uztraukumā aprauts „jā!”, šņukstoši vecāki, prieka un vīna apskurbināts jaunais vīrs.

Tagad Madi ir citā godā. Zemnieka vedekla. Aiz lielās arbūzu kaudzes viņa stāv sīka un domīga. Ogļu melnie mati sasieti astē. Baltās kleitas vietā salātzaļa blūze, melnraibi svārki, sarkanas sandales un zils priekšauts. Madi mugurā ir tik daudz krāsu, cik viņas vīratēva laukiem, kad tie sabriedina arbūzu ražu. Tie ir milzīgi, koši zaļi, ienākušies. Madi pašai tos grūti pacelt. Kurš noskaita monētas, tas arī aizveļ. Bet te, tirgū, ir tikai daļa no viņas.

Madi sapņo par savām grāmatām un ierakstu platēm, kas glīti sarindotas gala istabā. Tur ienāk vakara saule un silti krīt uz zaļraibā paklāja. Tur ir krēsls, mazām, zemām kājām un galdiņš glāzei ar rubīnsarkanu vīnu. Tur parasti neviena nav, tikai Madi un viņas klusās un vienkāršās domas.

Lietus turpina rasināt. Arbūzi top mitri, kā grēdā sakrauti apsūnojuši laukakmeņi. Tirgus kļūst tukšāks un peļķes pilnākas. Madi noslauka rokas zilajā priekšautā. Diena ir pusē. Aiz diviem pagalmiem turpinās kāzas. Cik gan skurbinošs var būt cilvēku prieks!

Vai viņa pareizi darīja, izvēlēdamās laukus? Viņa – kam valodas līp kā salijušas lapas pie zemes. Varbūt… Madi atceras plates un vakara sauli gala istabā. Nopērku no viņas arbūzu. Mazāko. Ieceļam priekšautā, nesam. Zaļš auglis zila auduma stūros – kā Visuma kaktā aizmigusi zemeslode.

Ir pārstājis līt. Madi atvadās klusējot. Atgriežas arbūzu sardzē. Nāk pēcpusdienas saule slīpi pār zaļo grēdu. Šķērsām viens stars taisni kaudzei pa vidu. Divus pagalmus tālāk salaulāts kārtējais pāris.

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti