Ina Strazdiņa: «Septiņi stāsti» – Kostjas zirgi

Ciklā „Septiņi stāsti”, kas veltīts Latvijas Radio 90. gadadienai, ir septiņas radio esejas par žurnālistes Inas Strazdiņas darba ceļā sastaptiem cilvēkiem no dažādām pasaules vietām - Rumānijas, Gagauzijas, Īrijas, Kosovas, Senegālas, Ekvadoras, Afganistānas.

 

Ar sīku zāles migliņu pārsijāti svaigi, pavasarīgi lauki, ūdens pilnas peļķes izgrūstītajos zemes ceļos un stūraini koka aploki, aiz kuriem spirgtuma apskurbināti dīdās balti, ābolaini un rūsgani kumeļi.

Konstantīns jeb Kostja stāv vārtos garos zābakos, ar lielām, sastrādātām plaukstām, plecīgs, nopietns, tumšām acīm. Zirgkopis paaudžu paaudzēs. Vakar atskrējis kumeļš, bija gara nakts - Kostja nobrauka pieri. Noguris. Dziļāk sētā staļļos būkšķ aizgaldi. Platajās nāsīs kāri pavasara gaisu velk Meča, Aldajs, Promahs, Fajanss, Princis un citi. Iesim ciemos ar cukurgraudu plaukstā. Kostja stāstīs par katru, papliķēs pa sānu, pa vaigu, pabužinās krēpes.

Zirgi. Kostjas zirgi. Īstena gagauza rikšotāji – gods un lepnums. Blakus staļļiem ir nams, kur Kostja glabā seglus, piešus, cepures – visu, ar ko vien greznot zirgus un rotāties pašam. Šad tad atbrauc bērni, sasēžas rindā un rātni klausās.

Kostjam ir daudz stāstu, bet par vienu viņš klusē. Pašā stūrī, nost no segliem un gados sakrātās mantības ir kas tāds, ko rādīt Kostja ir grūti pierunājams. Ar baltu drānu piesegts uz smalkām koka kājām stāv molberts. Kautrīgs un ilgi lūgts, ar lielo zemnieka plaukstu viņš  beidzot paceļ audumu. Sidrabaini pelēkās krēpes, ogļu melnas acis, mazliet pieliektu galvu un sāniski iegriezies raugās sudrabaini pelēks rikšotājs. Kostjas draugs, viņa uzticamais Propoliss. Paša saimnieka zīmēts. Lielās mapēs un albumos ir vēl citi,  - tverti skrējienā, ganībās, rikšos, ilksīs, brīvi, stallī, pie akas, uz ceļa un pļavās. Kā dzīvi. Kā gatavi izkāpt no lapām un aizauļot ganībās. Visvairāk portretu ticis Propolisam, kurš jau astoņus gadus zem zemes. Tāpēc Kostja ir mazliet ieslīps, mazliet no kursa novirzījies, raupjš, nesaprasts. Zirgs gagauzu laukos ir tuvāks par cilvēku, stiprāks par akmeni, dziļāks par velēnu, īstāks par tikko sākušos dienu.

Kad atvados, Kostjas rokas spiediens ir spēcīgs un reizē maigs, tā ir plauksta, no kuras tikko cukuru plūkuši zirgi. Viņš uzdāvina albumu ar Propolisa portretiem un teic, ka fermu pārdos.

Vakars nav zaudējis pavasara spirgtumu. Ir Lieldienas. Pagalmos deg ugunis, vilinot sauli. Tumsa klājas lēna un bieza - kā eļļas triepieni Kostjas gleznās. Staļļos paliek pelēkais Mečs, smagvilcējs Aldajs, rudais Kovbojs, maigi zem velēnām izdziest Propoliss. „Zirgi ir visa manas dzīves jēga,” zīmējumu grāmatā ierakstījis Kostja. Debesīs slīpi iegūlies mēness. Kā tikko no Propolisa muguras nocelti segli.

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti