„Vai būs karš?” pirms nedēļas Kurzemes pusē pie tējas tasītes dzirdēju apspriežamies biologu un dārznieku, pa vidu sarunām par milzīgo sēņu ražu, aizlidojušiem stārķiem un tam, ka stirnas šogad atkal noēdušas biešu dzinumus.
„Ja būtu karš, uz kuru valsti jūs dotos,” man prasa jauna, gaišmataina sieviete, kuru satieku lidmašīnā pa ceļam uz Velsu. Viņa ar brāli dodas uz Angliju strādāt saimnieka laukos ražas novākšanā. Līdz oktobra beigām. Pēc tam atpakaļ. „Varbūt būs jāiet ābolos, tie gan smagi,” saka zilacainā, smaidīgā būtne ar mazu dzintara gredzentiņu zeltnesī.
„Zināt, es par to nemaz negribu domāt,” atbildu to, kas pirmais iešaujas prātā. „Nu, protams,” viņa pamāj, un iestājas klusums.
Atceros - kāda saime manā ciemā šovasar nolēma atlikt jumta lāpīšanu, „kamēr pāriet tas negaiss, kas otrpus robežai”.
Bailes Krievijas agresijas un Ukrainas notikumu dēļ ir dzīvas, klātesošas, nenoslēpjamas. Tā nesacītu, ja pēdējās nedēļās nebūtu dzirdējusi par to runājam baņķierus, taksometra šoferus, zinātniekus, mūziķus, skolotājus un politiķus. Ceļā uz Velsu vēlreiz pārlapoju nedēļas sākumā NATO mītnē Briselē veiktos pierakstus, ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena citātus par to, ka NATO lems par visaptverošu reaģēšanas plānu, ka būs jauns bruņots triecienspēks, kurš spēs dažās dienās nokļūt apdraudētā vietā, ka NATO spēki būs redzamāki Austrumeiropā un Baltijā, cik vien ilgi tas būs nepieciešams, ka NATO izvērtēs, kādā stāvoklī ir valstu nacionālā infrastruktūra – ostas, lidostas, bāzes, kuras būtu nepieciešamas jaunās gatavības bruņoto spēku uzņemšanai.
Par 5. pantu vairs neviens pat nerunā, jo tas taču ir pats par sevi saprotams, - ja vienai NATO valstij dara pāri, citas nāk palīgā. Punkts!
Vēlreiz izskatu, izlasu ASV prezidenta Baraka Obamas sacīto Tallinā: „Baltijas valstis nekad nebūs vienas. Apdraudējums Baltijai ir apdraudējums arī ASV.”
Dzirdot to visu no pirmavota, man tiešām negribas šaubīties, vai esam alianses aizvējā - par spīti Latvijas izmēram, iedzīvotāju skaitam, aizsardzības spējām, pieticīgajam bruņojumam; taču vēsturiskā trauma, īpaši vecākajai paaudzei, ir tik milzīga, ka visi jautājumi, bažas un šaubas ir loģiskas un saprotamas.
Uz NATO samitu Velsā dodos ar lielām cerībām, ka dokumentēšu brīdi, kurā vēlreiz cieti kā akmenī būs iecirsts lēmums Baltiju aizsargāt, lai ko tas arī maksātu, un tā būs par spīti agresora spēkam un ietekmei pasaulē; ka Latvijas valdības delegācijas par to atgādinās, to aizstāvēs, iegūs absolūti drošu apliecinājumu un spēs skaidri, pārliecinoši pateikt iedzīvotājiem.
Karu negrib neviens, izņemot morāli degradētus, garā sīkus cilvēkus, noziedzniekus, lai kas arī viņi būtu – varaskāri, kompleksu mocīti valstu līderi, teroristi vai ieroču tirgotāji. Diemžēl viņi eksistē tuvu mūsu robežām.
„Kara nebūs!” domāju pie sevis, pa lidmašīnas logu raugoties uz Baltijas jūras līci, citādāk nedrīkst domāt. Kaut kur dziļāk, vēl aiz tā līkuma, Kurzemē mīt tā saime, kura nākamvasar mājai uzliks jumtu. Ceru - pēc Velsas man būs vairāk argumentu, kāpēc tam nešaubīgi vajadzētu ticēt.
