„Eju pusdienās!” Izabella staro Princeses ielas vidū, kuru kā tikko tukšotu viskija glāzi nemitīgi skalo auto un pilsētnieku straume. Izabella sešas stundas pēc Skotijas neatkarības referenduma rezultātu paziņošanas ir laimīga, ka savos septiņdesmit četros gados nepiedzīvos jaunu valsti un neviens viņai neatņems Lielbritānijas sociālās sistēmas garantēto pensiju. Edinburgas miglai sijājoties sīkajos matu vilnīšos, viņa nogriežas ap stūri, kur vēl vakar pie kroga ar nosaukumu „Nekaunīgais pērtiķis” sirsnīgi dzīroja Skotijas jaunatne – neatkarības atbalstītāji,
ik pa brīdim sparīgās puišu balsīs uzraujot meldiņu „Mēs jūs mīlam pat tad, ja jūs esat „pret””.
Kamēr Izabella ieturēs maltīti draudzeņu lokā vai, cerams, tikpat retro šarmanta kunga sabiedrībā, modīsies arī dzīvespriecīgie dziedātāji ar īdīgu dunoņu pakausī.
Daudzi Skotijā domā, ka neatkarības referendums daļēji bija paaudžu interešu cīņa, kamēr vecākā vēlējās mieru un stabilitāti, baidījās no pārmaiņām, tikmēr jaunākā spēkā pilna kumeļa enerģijā bija gatava riskēt un sākt jaunu, skaistu dzīvi.
Iemesli Skotijas referenduma iznākumam ir vairāki, taču tagad gan mediji, gan eksperti, gan paši politiķi raugās un analizē, kas notiks tālāk.
Pat tad, ja balsojuma iznākums galu galā ir pret neatkarību, joprojām teju 45% cilvēku Skotijā to joprojām vēlas, kā arī ievērojama daļa no tiem, kuri balsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes sastāvā, paļāvās uz Londonas emociju un baiļu karstumā izteiktajiem solījumiem dāvāt lielākas tiesības, nekā Skotija baudījusi līdz šim.
Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons savas valdības ekspertiem līdz novembrim uzdevis izstrādāt Skotijai solīto tiesību plānu, kas skartu nodokļus, sociālo jomu, lielāku teikšanu par tēriņiem. Likumprojekta formā viss varētu parādīties janvārī, taču pagaidām nevienam nav skaidrs un arī Lielbritānijas galva to neizpauž, kā precīzi šīs priekšrocības izpaudīsies.
Īsi pēc septiņiem rītā, tūlīt pēc referenduma rezultātu paziņošanas, pie savas rezidences durvīm Daunigstrītā Kamerons uzstājās ar runu, kurā, britu kolēģu vārdiem runājot, izbēra trauku ar makšķertārpiem, kas tagad varētu radīt milzīgas konstitucionālas sekas visas Lielbritānijas mērogos.
Kamerons teica: „Tā kā Skotijas iedzīvotājiem būs vairāk varas, tā pienākas arī Anglijā, Velsā un Lielbritānijā dzīvojošajiem.”
Šie vārdi ir trāpījuši jūtīgā mērķī.
„Lielbritānijas politiskā sistēma acīmredzami vairs neatbilst 21. gadsimtam,” šādu viedokli pauž virkne britu laikrakstu sleju. „Skotija ir runājusi. Tagad paklausīsimies, ko teiks Anglija,” tā komentārā „The Sunday Times” vēsta Kamerona partijas biedrs, parlamentārietis Deivids Deiviss, aicinot uz pilnīgi jaunu konstitucionālu vienošanos ar visām Lielbritānijā pārstāvētajām četrām ģeogrāfiskajām un vēsturiskajām zemēm – Skotiju, Velsu, Ziemeļīriju un Angliju. Pēc Deivisa domām, būs jāveido pilnīgi jauns Anglijas parlaments, ar pirmo ministru un kabinetu, gluži kā Skotijā, kas nozīmē, ka Lielbritānijā joprojām būtu vienota valdība, taču tās uzmanība vairāk būtu pievērsta Apvienotās Karalistes ārpolitikas un aizsardzības jautājumu risināšanai, kamēr pašmāju lietas kārtotu visu četru nāciju neatkarīgie parlamenti.
Šis ir viens no britu politiķu redzējumiem, taču sagaidāms, ka tuvākie mēneši aizritēs karstās diskusijās par Apvienotās Karalistes politisko nākotni.
Savukārt skoti, kuri ar savu neatkarības ideju ir izraisījuši pamatīgu viļņošanos gan Britu salās, gan Eiropā un pasaulē, turpinās atjaunot savu nu jau kritušo valdību, veidos koalīciju sarunām ar Londonu un būs iemantojuši, ja ne uzreiz lielāku pašnoteikšanos, tad vismaz tūlītēju žurnālistu sabiedrības cieņu un respektu gan.
Referendumi, vēlēšanas un tamlīdzīgas plašas akcijas ir laba vieta, kur atkal sastapties ar pasaules ceļos klīstošiem kolēģiem. Šoreiz visi kā viens nospriedām, ka
esam skotos mazliet iemīlējušies par to, cik laipni viņi atbild uz ielas, cik draudzīgi ir sabiedriskajā transportā, veikalos un krodziņos,
ar kādu profesionālu vieglumu un bez pārspīlētiem birokrātijas šķēršļiem pratuši sarīkot mediju darba zonu gan pašā parlamentā, gan ārpus tā, un galu galā par to, cik toleranti un gudri uztver pretēju viedokli - bez apvainojumiem, kaušanās, grautiņiem (izņemot lokālus nemierus Glāzgovā, par ko šokā bija pat vietējā prese), ļaujot pēc garas dienas atgriezties viesnīcā bez asaru gāzes smārda drēbēs.
„Mēs jūs mīlam pat tad, ja jūs esat „pret””.
