Bernārs Sordē: Impēriju laiks ir beidzies

Kā vēstīts, jau šonedēļ, 15. maijā, apgāds „Mansards” laidīs klajā franču domātāja Bernāra Sordē grāmatu „Iespējamā Eiropa”. Autors raksta par to, ka Eiropas attīstība nav iespējama pašreizējā „post-industriālās finansializācijas” laikmetā, kur valda „Finanses” jeb nauda un peļņa kā visu lietu mērs un globalizācijas pamats. Tādēļ viņš aicina kardināli mainīt domāšanu un pārskatīt mūsu pieeju Eiropas attīstībai.

Pats autors 15. maijā būs Rīgā, lai grāmatas atvēršanas svētkos tiktos ar lasītājiem un arī ar saviem ilgus gadus Latvijai veltītajā mūžā iegūtajiem draugiem.

Bernārs Sordē ir domātājs, mākslinieks, pasniedzējs, vairāku grāmatu un manuskriptu autors. Ieguvis inženiera, kibernētiķa un ekonomista izglītību un lielu daļu sava profesionālā mūža veltījis Eiropai un Latvijai. Septiņus gadus (no 1998. līdz 2005. gadam), Sordē strādāja par padomnieku Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā ekonomikas un sociālajā politikā, veicinot Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Latvijā notikušas jau divas Sordē personālizstādes – „En face” – Rīgā, Dzelzceļa vēstures muzejā, un „Introrevolūcija” – Talsu novada muzejā.

Ar Sordē tiekos Briselē, kur viņš iegriezies uz dažām dienām. Viņu kā allaž nodarbina aktuālākais, piemēram, notikumi Ukrainā, jo īpaši tādēļ, ka no 1993. līdz 1995. gadam, strādājot Francijas Ekonomikas un finanšu ministrijā, Sordē kā padomdevējs konsultēja Ukrainas Ekonomikas ministriju un Finanšu ministriju. Mūsu saruna notiek vakarā netālu no ikgadējā Briseles foruma norises vietas, uz kuru trīs dienu konferencē ieradušies viedokļu līderi no pasaules un Eiropas valstīm, kā arī Ukrainas opozīcijas pārstāvji, piemēram, Vitālijs Kļičko.

Sordē runā par pieciem, viņaprāt, svarīgiem darbības virzieniem jaunas Eiropas izveidē, kā arī atklāj savas domas par to, kādā virzienā Eiropas attīstīsies, ja pašreizējā paradigma netiks mainīta. Viņš saka, ka intuitīvi visi saprot, – kaut kas ir jādara, Eiropa ir jāmaina.

Piemēram, Ukraina, viņa skatījumā, raida Eiropai nepārprotamu signālu par to, ka Eiropai ir jātransformējas, ja vēlamies, lai šeit valdītu miers. Bernāru Sordē tik daudz nesatrauc „ienaidnieks no ārpuses”, bet gan mūsu pašu spēja mobilizēties. Viņš vēlētos vienot tos domātājus – no Eiropas, Krievijas, ASV –, kuri vēlas meklēt jaunu paradigmu.   

Ina Strazdiņa: Joprojām Eiropā ir ļoti spēcīgs fokuss uz Ukrainas notikumiem. Ko mums šajās dienās māca Ukraina? Kāds pārbaudījums Eiropai ir visa šī situācija, šī krīze?

Bernārs Sordē: Krievijas prezidents Vladimirs Putins vēlas parādīt, ka Eiropa nespēj izveidot vienotu nostāju pret Krieviju, nespēj risināt ar Ukrainu, Krieviju saistītas problēmas, un tāpēc nevar būt risinājums Ukrainai, Gruzijai, Krievijai. Viņš saka: „Palūkojieties uz Eiropu, viņi nespēj rast vienotu pozīciju pret mums.” Un tas patiešām liecina, ka Eiropa nav spējīga tikt galā ar Krievijas un citām problēmām. Taču esmu vairāk norūpējies ne tik daudz par Putinu un Krieviju, kā par Eiropu un cenšos saprast, kādai būtu jābūt Eiropai, lai tā spētu tikt galā ar šo izaicinājumu, un vēl vairāk, lai nevaldītu tādi cilvēki kā Putins, [Francijas bijušais prezidents] Sarkozī, vai [Itālijas bijušais premjerministrs] Berluskoni. Kas Eiropai būtu jādara, lai neveicinātu šādu situāciju? Manuprāt, Eiropai jāuzdod sev jautājums par to, kādas pārmaiņas tai ir nepieciešamas, lai rastu vienotu pozīciju un neveicinātu šādu problēmu rašanos. Savās profesionālajās gaitās esmu iepazinis vairākus augsta ranga ierēdņus Krievijā. Manuprāt, viņi ir spiesti pieņemt Krievijas pārvaldību tādu, kāda tā ir, taču viņi vaicā: „Ko jūs Eiropā varat darīt, lai mums tā nenotiktu?” Un tā vaicā un domā daudzi izcili cilvēki Krievijā. Viņi nožēlo to, ka Eiropa ir vāja, ka nespēj mainīt prezidenta Putina uzvedību.

Mēs, eiropieši, esam atbildīgi par savu vājumu, atkarību no Krievijas enerģijas jomā, par savu politiku attiecībās ar Ukrainu pārejas periodā, kur vairāk par pašu Ukrainu atbalstījām Starptautisko Valūtas fondu. Uzskatu, ka Eiropai trūkst ilgtermiņa redzējuma un neatkarības savā rīcībā.

Ir jābūt vīzijai un jādarbojas, balstoties uz vērtībām. Jābūt gataviem paplašināt Eiropu, uzņemot tādas tuvākās valstis kā, piemēram, Serbiju un citas bijušās Dienvidslāvijas republikas, arī Ukrainu. Jābūt gataviem kādreiz uzņemt pat Krieviju vai arī veidot patiesu partnerību ar Krieviju, bet – esot aktīvā, nevis pasīvā lomā. Ir jābūt ilgtermiņa redzējumam, lai izvairītos no fatāla pieņēmuma, ka Krievija mūžīgi būs impērija.

Šobrīd Krievijas acīs Eiropa neeksistē vispār. Tā redz Vāciju, lai gan labi apzinās, ka arī Vācija ir Eiropā, taču izceļ to pār visām citām valstīm. Taču visvairāk Krievija redz tikai ASV impēriju un grib būt līdzvērtīga partnere ASV. Šis fakts ir analīzes vērts.

Runājot par Krievijas un ASV impērijām, tās ir atšķirīgas. Ceļot impēriju Krievijā, oligarhi tiek kontrolēti un disciplinēti, jo krievu cilvēki prasa autoritāti – kādu, kurš spētu kontrolēt oligarhus, pat ja šis kāds izrādītos Pinočetam līdzīga persona. Savukārt ASV impērijā oligarhu monopols jau ir nostabilizējies un iesakņojies, viņiem jau tagad pieder vara ASV. ASV oligarhi vēlētos, lai Krievijas oligarhi kļūst tikpat spēcīgi un atbrīvojas no politiskās varas, VDK kontroles. Var sagaidīt, ka ASV oligarhi vēlēsies sapludināt savu impēriju ar Krievijas impēriju.

Taču es uzskatu, ka impēriju laiks ir beidzies un pasaule pieprasa cita veida organizāciju. Ir jāatbrīvojas no impēriju cīņām un jāpārskata kapitālisms. Tam ir jāmainās. Es pievienojos dažādu pētniecības institūtu, piemēram, NASA (Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija) analīzei par to, ka industriālajam laikmetam ir pienācis gals.

Pie šiem secinājumiem biju nonācis jau pirms vairākiem gadiem. Industriālais laikmets izsūc resursus, uzspiež vienus un to pašus standartus, rada tik lielu nevienlīdzību, ka no sociālā sprādziena nebūs iespējams izvairīties. Taču savā pētnieciskajā darbā es eju tālāk un pievēršos tam, kas tad aizstātu kapitālismu un impērijas? Lai nonāktu pie cita risinājuma, nepieciešams radikāli mainīt cilvēku izturēšanos; jāļauj cilvēkiem paskatīties uz notiekošo no pavisam cita skatu leņķa.

Eiropas un pasaules darbības modelis ir jāpārskata, un patiesībā tas nenovēršami virzās uz pārmaiņām. Eiropa un pasaule, manā skatījumā, jau šobrīd atsakās no materiālistiska organizācijas veida, lai pievērstos vairāk garīgai attīstībai. Jau tagad – paralēli industriālās pasaules norietam – parādās jauna ēra. Šodienas Eiropa jau ir cita Eiropa. Es gribu, lai to zina arī Ukrainas un Krievijas domātāji. Šodienas Eiropas sakāvē dzimst jauna Eiropa, un Ukrainas krīze gluži kā Tunisijas, Ēģiptes, Izraēlas, Brazīlijas... sociālās krīzes liek Eiropai transformēties.

Ina Strazdiņa: Kad Jūs paredzat šīs izmaiņas?

Bernārs Sordē: Manas prognozes liecina, ka industriālās ēras sabrukums iestāsies ap 2020. gadu. Es uzskatu, ka Eiropai „ES2020” stratēģijas[1] un tajā izvirzīto mērķu vietā būtu jāizstrādā redzējums par Eiropas attīstību, ņemot vērā tieši industriālās ēras beigas. Man ir žēl, ka mēs neizmantojam visus spēkus un mobilizāciju, ko šis fakts prasa.

Ina Strazdiņa: Runājot par pašreizējo Eiropas uzņemto kursu, kurp tas ved?

Bernārs Sordē: Pašreizējai Eiropas attīstību, manuprāt, raksturo piecas iezīmes. Tās liecina par Eiropas izsīkumu un nepieciešamību transformēties.

Pirmkārt, Eiropa pārvērtusies neskaitāmās iepirkumu centrālēs. Rūpnīcas Eiropā ražo tikai to, ko nevar saražot ārpusē; tās pārsvarā nodarbojas ar montāžu, piemēram, auto industrijā, samontējot no citām ražotnēm iepirkto produkciju. Es uzskatu, ka ekonomikas modelis, kas īsteno ražošanas delokalizāciju, iznīcina Eiropas sociālo standartu. Arī supermārketi darbojas kā iepirkumu centrāles – pircējiem jānorēķinās uzreiz, taču piegādātāji naudu saņem tikai pēc deviņdesmit dienām. Notiek Eiropas deindustrializācija, un Eiropa rod „patvērumu” luksusa preču ražošanā, tādējādi uzturot un kalpojot pašmāju un citvalstu „aristokrātijai”, oligarhiem. Parfimērija, automašīnas, mode... Eiropa ir nonākusi pilnīgā atkarības situācijā. Mēs visi šodien esam kā tādi ščukini un morozovi, kam ļauts tik vien kā noskatīties uz saviem kādreizējiem, tagad jau „konfiscētajiem” īpašumiem... [2]

Otrkārt, redzams, ka Eiropai rūp pārsvarā finanses. Visiem vajag bankas. Lai kaut ko pārdotu, piemēram, automašīnas, ir jāsagādā cilvēkiem iespēja ņemt kredītu. Finansēs ieslīgusī Eiropa mudina cilvēkus ņemt kredītus. Runājot par vienoto valūtu eiro, tā vairo Eiropas centra valstu turību, kamēr perifērija slīgst nabadzībā. Finansēs pārvērtusies Eiropa aizstāj valsti un politiķus.

Treškārt, Eiropu pārņem metropoles. Metropolēs koncentrējas iepirkumu centrāles, finanšu un citi pakalpojumi, nodrošinot vislabāko cenu, jo potenciālie patērētāji „sagrupēti” iespējami tuvu pakalpojumu sniegšanas vietai vai iepirkumu centrālēm. Francija diemžēl tiek saprasta tikai ar Parīzi, Anglija – ar Londonu. Līdz ar to ir mainījusies arī konkurētspējas definīcija. Konkurētspēju šodien vairs nevar attiecināt uz uzņēmumiem vai konkrētām aktivitātēm; konkurētspēju veido pakalpojumu un patēriņa centri. Parīze konkurē ar Londonu ne jau ekonomisko aktivitāšu, bet gan finanšu jomā. Konkurētspēju veido Dubajveidīgi centri. Eiropa, kas sastāv no metropolēm, iznīcina politisko Eiropu un veido Eiropu, kas līdzinās loģistikas platformai.

Ceturtkārt, es redzu to, ka notiek Eiropas disnejlendizācija. Ar „kultūras industrializāciju” Eiropa cenšas kompensēt zudušās ražotnes (iekārtojot tās bijušajās ogļraktuvēs, agrākajos rūpniecības rajonos).

Piektkārt, Eiropa federalizējas, galvenokārt jau finanšu jomā. Cilvēku identitātes tiek „sablenderētas”, viņi tiek aicināti pieņemt metropoles identitāti. Cilvēki tiek aicināti samierināties ar alternatīvu trūkumu jeb TINA (there is no alternative), nemitīgu tirgu paplašināšanu. Uzskatu, ka topošais ES – ASV (transatlantiskais) līgums saārdīs Eiropu, liekot pieņemt lielo, globalizēto valstu normas.

Ņemot vērā iepriekšminēto, nav pārsteigums, ka cilvēku attieksme pret Eiropu ir negatīva, noraidoša. Cilvēki Eiropu uztver kā industriālā norieta kompensāciju... Ja Eiropā (un pasaulē) nenotiks paradigmas maiņa, Eiropa iznīks.

Ina Strazdiņa: Jūs sacījāt, ka pašreizējās Eiropas noriets liek dzimt jaunai Eiropai. Kā rodas jaunā Eiropa? Kā Jūs to raksturotu?

Bernārs Sordē: Līdzīgi kā iepriekš es vēlētos minēt piecas raksturiezīmes.

Pirmkārt, es uzskatu, ka jauna Eiropa dzims, cilvēkiem atļaujoties pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus.

Būtībā tas notiek jau šobrīd, kaut vai, piemēram, mūzikā, radot pavisam jaunu mūziku. Kultūras vara aizpilda tukšo un noplicināto formu, ko radījusi pašreizējā paradigma. Pilsētu centri ir tukši, veikali pārdod vienu un to pašu, ja vien nav pārcēlušies uz internetu... Kultūras vara ir jaunu ideju vara; tā rāda, ka izeja pastāv. Jāteic, iepriekšējā pasaule bija „apturējusi” kultūras laiku...

Tieši kultūras vara ir tā, kas ļaus cilvēkiem pašorganizēties, tādējādi saglabājot savu kultūru. Šeit vēlos minēt Gvijānas, Gvadelupes, Martinikas rakstniekus, dzejniekus, kuri vēlas veidot savu, Klusā okeāna kultūras brīvības telpu, kas nenozīmē Parīzes vai Vašingtonas uzspiestu kultūru. Arī Latvijā esmu novērojis spēju pulcēt cilvēkus, piemēram, dzejas un citos kultūras pasākumos, tādējādi transcendējot kultūras.

Tad mēs nonākam pie kosmopolītiskas kultūras, kas ir pretmets imperiālismiem. Ja iedomājamies vizuālu attēlu, tad patiesi kosmopolītiskā Eiropā kultūras veido apļus, kas savstarpēji pārklājas, nevis ir atsevišķi stāvoši itāļu, latviešu, franču... un citu kultūru apļi ar stingri novilktām robežām.

Kosmopolītiska Eiropa nozīmē pretoties aicinājumam „vairs nekam neticēt”. Tā nozīmē pretoties ilūziju institucionalizēšanai, kas notiek, Eiropas institūcijām „piesavinoties” jēdzienus, vārdus, kas ir svarīgi cilvēkiem (nabadzības apkarošana, solidaritāte, darbavietas, utt.), radot ilūziju, ka institūcijas nodarbojas ar šīm lietām. Taču cilvēki redz, ka uzlabojumu nav; institūcijas patiesībā attālina cilvēkus no iespējamiem risinājumiem. Institūcijas rada ilūzijas cilvēkos, lai tikai saglabātu pašreizējo paradigmu, bet cilvēki šīm institūcijām vairs netic.

Otrkārt, jauna Eiropa veidosies, cilvēkiem pašorganizējoties tādā federācijā, kas pievēršas vērtību meklējumiem.

Cilvēki, kuri uzdrošinās pārkāpt pašreizējās, finansēs balstītās Sistēmas uzspiestos „evolūcijas” likumus, mobilizējas, mēģinot atgūt kādreiz zaudētās vērtības, kā arī definējot jaunas vērtības, centrā izvirzot solidaritāti, jo tā ļauj pašorganizēties un veidot tādu pasauli, kur valda unikālais, individuāli risinājumi.

Tas nozīmē ko vairāk par politiskām partijām; tas nozīmē veidot vērtību morfoloģiju, cilvēkiem apvienojoties patiesā, vērtību meklējumu federācijā. Es redzu Eiropu kā citādi domājošu cilvēku apvienību, kas pārkāpj „evolūcijas” likumus un cenšas izrauties no nacionālisma-autoritārisma-individuālisma trīsstūra.

Vērtību morfoloģija nozīmē noteiktas vērtības, kas piešķir valstij formu. Valstu vērtību morfoloģija nav identiska. Nav divu vienādu valstu, tāpat kā nav divu pilnīgi vienādu cilvēku. Piemēram, Latvija Eiropā šobrīd ir vairāk novērotāja, nekā cenšas ietekmēt. Bet es redzu Latviju ne tikai kā Eiropas procesu novērotāju (kam Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir pateicīga), bet arī kā domāšanas centru, kas, iespējams, prasa modificēt Latvijas vērtību morfoloģiju. Piemēram, runājot par pētniecību Eiropas Savienībā un centieniem noteikt procentuālu īpatsvaru no valsts IKP, kas būtu jāvelta pētniecībai. Šeit jāņem vērā, ka, piemēram, Portugālē un Francijā pētniecībai netiek piešķirta viena un tā pati vērtība. Valstis, kas likušas lielu akcentu uz lauksaimniecību, bijušas spiestas samazināt inovācijas citās jomās. Tāpat mēdz būt dažāda izpratne par inovācijām. Rumānijā, piemēram, kur tiek ražotas "Renault" automašīnas, inovācija neizpaužas tik daudz elektronikā, cik mehānikā, kas arī ļoti svarīgi un vērtīgi.

Es uzskatu, ka Eiropu var vienot tikai tādas programmas, kas spēj mainīt vērtību morfoloģiju, tāpēc, piemēram, Eiropas stratēģijās izvirzītā pētniecības finansējuma mērķa vietā būtu jārunā par to, kā attīstīt radošumu valstī. Ja gribam, lai attīstītos pētniecība, jāstrādā pie tādas vides radīšanas, kas veicina cilvēku radošumu.

Trešais darbības virziens jaunas Eiropas izveidē ir tas, ko es dēvēju par korekciju ieviešanu ar savu vai ārpusē iegūtu „cilmes šūnu” palīdzību.

Viens ukraiņu filozofs sacīja, ka Kijevas Maidans pārstāv daudz „cilmes šūnu”, kas transformēs Eiropu, ļaus koriģēt tās evolūciju. Es tam pilnībā piekrītu. Ukrainā ir cilvēki, kas saprot, kas Eiropai būtu jādara. Bieži vien tieši kāds no ārpuses palīdz mainīties. Mēs pārāk daudz klausāmies cilvēkos, kuri atbalsta esošo paradigmu. Bet būtu vērts pajautāt grieķiem – kādas izmaiņas viņi rekomendē Eiropai? Vai Tunisijai, kas dzīvo mūsu apakšuzņēmēju (ekonomikas) modelī un pārstāv ķēdes beigu posmu. Kad strādāju Eiropas Komisijā, mani interesēja cilvēki, kas nebija augstprātīgi un vēlējās patiesi saprast, kā funkcionē un ko domā Grieķija, Latvija, Krievija, Ukraina...

Cilvēkos rodas cerība – skatoties uz revolūciju Ukrainā, arābu pavasari... Viņi paši rada šo cerību un vairs nevēlas pakļauties esošajam attīstības modelim. Es redzu, ka cilvēki vēlas veidot jaunu modeli.

Piemēram, tādu, kas ļaus samazināt enerģijas rēķinus, samazinot kopējo preču un pakalpojumu patēriņu; samazināt nodokļu slogu, kas gulstas uz darbu, un pārcelt to uz kapitālu, uzkrājumiem. Starp citu, uzņēmējiem jāsaprot, ka sociālais nodoklis pieaudzis tamdēļ, ka uzņēmumi atteikušies no sociālām funkcijām. Es uzskatu, ka sociālā funkcija ir izšķiroša, lai uzņēmums spētu sekmīgi funkcionēt. Savulaik vadot lielu uzņēmumu, man izdevās tikt galā ar cilvēku nenākšanu uz darbu kādā mūsu filiālē Brazīlijā – es ierīkoju tur ēdnīcu, lai cilvēki vismaz vienreiz dienā varētu paēst! Šodien ir tā, ka cilvēkiem gandrīz vai jāpiemaksā par iespēju strādāt...

Ceturtais posms jaunas Eiropas izveidē, manā skatījumā, ir autonoma kultūru „konstitucionalizācija”.

Ikvienā valstī dzīvo vairākas kultūras, un tām pašām būtu jāvienojas par kopdzīves modeli, nevis jāgaida, ka valsts to definēs. Es uzskatu, ka „piedāvājuma” jeb „no augšas” diktētas politikas laiks ir beidzies. Tā vietā nāks cilvēku „pieprasījums” pēc (sociālas) ētikas sabiedrībā. Eiropu veidos autonoma kultūru pašorganizēšanās, un valstu, institūciju uzdevums būs atbalstīt šo sadarbību starp dažādām kopienām, tādējādi veidojot iekļaujošu, pašiniciatīvā balstītu, nevis „no augšas” diktētu sabiedrības organizācijas veidu.

Piektajam darbības virzienam jaunas Eiropas izveidē raksturīga līdzatbildība par pasauli.

Mēs nedrīkstam dzīvot atrauti no pasaules. Šajā ziņā nepiekrītu apgalvojumam, ka Eiropa nevar uzņemties rūpes par visām pasaules likstām. Es uzskatu, gluži otrādi – mums, Eiropai, ir jārūpējas par pasauli.

Migranti, kas ierodas Itālijā, Rumānijā, Bulgārija, Grieķijā... vai arī čigāni nav tikai Rumānijas vai Francijas lieta. Es uzskatu, ka mūsu laiks prasa daudz lielāku mobilizēšanos un pievēršanos pasaulei, nekā to spēj nodrošināt dažādas Eiropas vai pasaules mēroga (sadarbības vai palīdzības) programmas.

Runājot par šo darbības virzienu, es vēlos vēlreiz uzsvērt pašorganizēšanās nozīmi. Tas ir kaut kas vairāk par eksperimentālu pieeju (pamēģināsim, un tad jau redzēs, kas iznāks...); tā nozīmē kolektīvu vizionārismu. Cilvēki paši noteiks savu nākotni un attīstības ceļu, neuzņemoties Finanšu diktētās attīstības slogu, noraidot kapitālisma un imperiālisma savienību.

Uzskatu, ka mēs ejam jauna – solidaritātes un līdzatbildības – laikmeta virzienā. Es to dēvēju par intro-renesanses laikmetu. Mēs paši maināmies savā iekšējās revolūcijas procesā, atdzimst valstis, jo pievēršamies vērtībām. Iekšējā renesanse ļauj cilvēkam apzināties, ka viņš nav vergs, bet gan pētnieks un sava amata meistars, pietiekami nobriedusi personība, kas spēj definēt nepieciešamos nosacījumus savas pētniecības un amata meistarības turpināšanai. Sistēmas „evolūcijas” likumu pārkāpšana notiks katrā indivīdā, radot iekšēju renesansi. Tās būs kapitālisma un imperiālismu beigas un izpaudīsies kā solidāra Dzīves ekonomika, kur nauda un finanses vairs nebūs noteicošais.

 

[1] Eiropas Savienības izstrādātā „gudras un iekļaujošas” izaugsmes jeb „ES2020” stratēģiju nosaka virkni mērķu nodarbinātības, zinātnes, izglītības un citās jomās, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam. (red. piezīme)

[2] Sergejs Ščukins un Ivans Morozovs, ievērojamu mākslas kolekciju īpašnieki, kuru kolekcijas pēc revolūcijas tika konfiscētas (nacionalizētas), veidojot 1928. gadā atklātā Valsts jaunās rietumu mākslas muzeja pamatu. S. Ščukina meita kļuva par muzeja krājumu glabātāju. (red. piezīme)
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti