Kosova todien
Svētdiena, 2008. gads, 17. februāris. Stāvot pie loga un tīstoties šallē, mani pēkšņi pārņēma izjūta, ka šī būs diena, ar kuru jaudā nespēs mēroties pat 100 Priština ogļu staciju. Pāris kvartālu tālāk, uz kāda nama jumta bija uzsliets koši zils plakāts, kurš milzīgiem, dzelteniem burtiem vēstīja ”Kosova is born” („Kosova ir dzimusi”).
Prištinas viesnīcas foajē pildījās cilvēkiem. Ārvalstu žurnālisti, televīzijas komandas ar rūpīgi ietītām kamerām, lielām somām, statīviem, mikrofoniem. Stāvvietu ieejas pusē bija bloķējuši nelieli autobusi ar raidītājiem uz jumta, gatavībā ziņot jaunumus pasaulei. Viesnīcas restorānā, kurā nebija ne smakas no parastās, nesteidzīgās atpūtnieku brokastošanas, mudžēja kā skudru pūznī un troksnī jaucās angļu, vācu, albāņu, horvātu, japāņu un daudzas citas pasaules valodas. Kafija bija beigusies, bet cigarešu dūmu pieblīvētajā gaisā es varēju viegli iedomāties karājamies ne tikai dažāda lieluma cirvjus, bet arī mūsu mājas riņķzāģi ar visiem baļķiem.
Tobrīd visi runāja par pulksten trijiem. Tas bija brīdis, kad Kosovas parlamentam bija jābalso par neatkarību, pašiem uz savu roku, neviena atbalstu nesagaidot, jālaiž pasaulē jauna, bet sava valsts. Kaut kad pēc tam viesnīcas konferenču zālē būtu jāierodas premjerministram Hašimam Tači. Pienāca ziņas, ka mazā Kosovas lidosta ir pārslogota, un dienesti ar grūtībām tiek galā ar reisiem, kas no visām malām, un īpaši Amerikas, šurpu ved pasaulē izklīdušos albāņus.
Ap pusdienlaiku ar lielu troksni atsprāga viesnīcas durvis un vestibilā no ielas iegāzās ķekatām līdzīgs jandāliņš. Pieci vīri ar taurēm, ermoņikām un vijolēm dejodami un dziedādami līksmā vilcieniņā izdancoja cauri žurnālistu, ārzemnieku un no ielas sildīties sanākušo vietējo pulkam. Prištinas pilsētas centrālajās artērijas pamazām ielija karogu jūra, visvairāk Amerikas un albāņu sarkanie ar melno, divgalvaino ērgli vidū. Ap pulksten trijiem no cigarešu dūmu aizmiglotā restorāna atskanēja briesmīgs grāviens. Albāņu žurnālisti un citi, šai zemei piederīgie, kuri tobrīd atradās telpā, bija piecēlušies kājas, raudāja un skāva cits citu. Līdzīga aina atkārtojās jau pēc stundas, kad viesnīcas bija ieradies premjers Kašims Tači, lai starptautiskajai presei paziņotu Kosovas neatkarības vēsti.
Lai kā pūlētos, man grūti atcerēties preses konferenci, kas jelkad būtu sākusies un noslēgusies ar žurnālistu apskaušanos un aplausiem politiķiem.
Prištinas viesnīcā internets darbojās ar Dieva palīgu. Drudžaini, kur nu kurais vietu atraduši, ziņojām uz mājām. Mana +12 grādu siltā istaba bija pārvērtusies par Lutas tuksnesi. Svīdu no stresa, emocijām un apziņas, kādam vēstures brīdim esam līdzās.
Jau rīt gatavojāmies izbraukt ārpus Prištinas un tikties ar cilvēkiem citās pilsētās, īpaši serbu daļā. Un tur, kā izrādījās vēlāk, ar šo trakojošo prieku galvaspilsētas centrā bija maz kā kopīga.
Kosova šodien
Bijusī Serbijas province Kosova piecus gadus pēc neatkarības pasludināšanas tagad ir aci pret aci ar ikdienu un to ērkšķaino ceļu, ko iet ikviena grūtos apstākļos dzimusi valsts. Kosova cieš no nabadzības, ļoti augsta bezdarba, un īpaši smagi tas tādēļ, ka valstī dzīvo ļoti daudz jaunu, dzīvi un darbu alkstošu cilvēku, tā ir ekonomiski vāja un joprojām etnisku nemieru plosīta. Kosovas ziemeļos ik pa laikam uzliesmo sadursmes starp albāņiem un mazākumā dzīvojošajiem serbiem. Kosovu joprojām atzinusi tikai daļa Eiropas Savienības valstu. Piecas no 27 – Grieķija, Spānija, Slovākija, Kipra un Rumānija - ar šo lēmumu joprojām nesteidzas. Patlaban no 195 valstīm pasaulē Kosovas statusu atzinušas 98. Latvija bija viena no pirmajām – 11. pēc kārtas.
