Hamleta slepkavnieciskais, varaskārais tēvocis no Klaudija ir pārtapis par Klavdinu, kas Maļikova atveidā izskatās gluži kā Putins, kamēr Busela inteliģentajam Hamletam jātiek galā ar kara laika varas spēlītēm un savas mātes Ģertrūdes nodevību, kura uzvedas gluži kā Krievijas vingrotāja Alīna Kabajeva. Raidījumā "Teātris.zip" Busels un Maļikovs stāsta par izrādes tapšanu un vēstījumiem, kas tajā rodami.
Izrādes "Hamlets" ieraksts Replay.lv un LSM.lv skatāms līdz 4. maijam!
Ojārs Rubenis: Es domāju, ka priekš jums tas bija milzīgs izaicinājums, kad Viesturs Kairišs jums deva uzstādījumu šādai "Hamleta" interpretācijai. Hamletu nospēlēt ir katra aktiera sapnis, un es zinu, ka tad, kad tu, Maksim, dabūji zināt, ka iestudēs "Hamletu", tu pats Kairišam zvanīji un teici, ka gribi to spēlēt, un Kairišs tevi paņēma, un tas ir brīnišķīgi. Tad, kad jūs saņēmāt šo uzstādījumu un sapņu loma Hamlets pārvērtās par ārprātīgu "būt vai nebūt", kāda bija jūsu sajūta?
Maksims Busels: Paldies par jautājumu! Tā arī bija: pirmajā lasījumā mēs uzzinājām par šo uzstādījumu un pirmais, kas bija manā prātā – ja tāds traktējums, tad man bez šaubām ir ko teikt. Tas bija pirmais, bet diezgan negaidīts, jo mēs esam pieraduši... Ļoti daudz jau ir "Hamleta" interpretāciju, bet maz... Pirms pirmā lasījuma es, protams, daudz pārlasīju un sapratu, ka nebiju pamanījis, ka tur tiešām viss sākas kara dēļ. Daži skatītāji, nākot uz izrādi, domā, kāpēc bija jāmaina Šekspīra lugu, bet, nē, būtībā nekas nav mainīts, tas tur ir. Bija nosacīts šis traktējums un es sapratu, ka okei, tas ir pareizi, par to ir jārunā, un, ja tas tur ir, mēs to varam izmantot, vārda labākajā nozīmē.
Aleksandrs Maļikovs: Mums visiem bija interesanti. Pirms tam mēs nezinājām, par ko būs izrāde. Es arī esmu aktieris un es arī gribēju spēlēt Hamletu, protams. Kairišs pirms tam teica – o, tu esi labs aktieris, pastrādāsim vēl, tev būs forša loma, davaj! (smejas)
Ojārs Rubenis: Tu jau biji nobriedis uz Hamletu. (smejas)
Aleksandrs Maļikovs: Drusku. (smejas) Es zināju, ka ir Maksims. Es domāju – viņš vai es. Tieši tāda bija doma – kurš būs Hamlets, kurš spēlēs. Pirmajā mēģinājumā es uzzināju, ka [man jāspēlē] Klavdins. Sākuma šķita, kā tā, es neesmu tik vecs aktieris, man nav četrdesmit gadu. Bet, kad mēs uzzinājām ideju, tad
man sākās liels azarts, jo man bija ko pateikt, man ir ko pateikt un man ļoti sāp par to, kas notiek Ukrainā, kas notiek Krievijā.
Es uzreiz sapratu, ka tas ir labs risinājums – [šāda interpretācija].
Ojārs Rubenis: Maksims jau vienā no "Zipiem" izstāstīja, kā viņš atteicās no visiem darbiem Krievijā. Par tevi, Maksim, visi visu jau zina. Ar tevi, Aleksandr, ir vēl trakāka situācija – tu esi attecies no Krievijas pilsonības un pieņēmis Latvijas pilsonību, iemācījies latviešu valodu un tagad tev ir jāspēlē Putins. Kā?
Aleksandrs Maļikovs: Un man bija jāspēlē Putinu tad, kad es vēl biju pilsonības maiņas procesā. Godīgu sakot, man bija drusku bail, ka varbūt kāds cilvēks uzrakstīs sūdzību uz Pilsonības un...
Ojārs Rubenis: Uz migrācijas lietu pārvaldi.
Aleksandrs Maļikovs: Jā, un es nevarēšu dabūt pilsonību. Es jau nokārtoju eksāmenu tajā laikā, bet man bija nepieciešama atteikšanās no Krievijas pilsonības. Bija tā interesanti.
Ojārs Rubenis: Maksim, tavs Hamlets ir ļoti dzīvs visās izpausmēs, ko tu dari uz skatuves. Aleksandr, tavs Putins ir maska.
Aleksandrs Maļikovs: Jā.
Ojārs Rubenis: Kā jūs abi varat to notraktēt?
Maksims Busels: Man bija tā... Tā kā man šis nav pirmais darbs ar Viesturu – es priecājos, ka viņu jau saprotu, dzirdu un es vienmēr priecājos ar viņu strādāt –, man uzreiz bija svarīgi saprast spēles noteikumus, kā iepriekš, kad es biju Gerasims "Mumu", un es viņam teicu: "Viestur, pastāstiet, es nesaprotu." Viņš pastāstīja: "Man vajag tavu jūtisko dvēseli, kas tev ir un ko tu proti." Un šeit būtībā tas pats – viņš teica: "Man vajag, lai būtu tieši tu." Es godīgi saku, tas ir vēl sarežģītāk, kad tev vairāk vajag būt par sevi, ka nevajag meklēt kādu prototipu.
Viņš teica, ka viņam vajag mani, Maksimu, ar manām emocijām, domām un jūtām par šo visu. Tas ir vēl sarežģītāk, jo brīžiem tur zūd profesijas brīdis, jo nav pārvēršanās. Bet, paldies Dievam, ka ir doma – lielāka doma, lielisks teksts, ģeniāls darbs, jo tas ļoti palīdz.
Es uzreiz sapratu, ka viņš grib tā un ka tas būs grūtāk man. Tā arī bija.
Ojārs Rubenis: Savukārt tev, Aleksandr?
Aleksandrs Maļikovs: Maksima varonis kā viens normāls cilvēks bez maskas – varbūt tāda bija tā ideja.
Maksims Busels: Kurš pārdzīvo to visu.
Aleksandrs Maļikovs: Jā, bet te jau ir jautājums, [jo] Hamlets nogalināja beigās ļoti daudz cilvēku.
Maksims Busels: Par to arī stāsts. Tāpēc arī pašās beigās viņš zaudē visu ticību un cerību.
Aleksandrs Maļikovs: Man mērķis bija, kā es ar sevi runāju – no sākuma atrast un ļoti precīzi spēlēt raksturu, lai būtu briesmīgi no atpazīšanas, bet pēc tam sākas maska, ļaunums aug un aug.
Ojārs Rubenis: Jūs pat šodien abi esat apģērbušies kā gaišais tēls un tumšais. (smejas)
Aleksandrs Maļikovs: Jā, tāda bija ideja. (smejas)
Maksims Busels: Tas ir nejauši. (smejas)
Aleksandrs Maļikovs: Nē, es domāju par to, ka es esmu ļaundaris, tāpēc es melnā. (smejas)
Ojārs Rubenis: Un tev, Maksim, pat uz džempera ir rakstīts "To be, or not to be". (smejas)
Maksims Busels: Šis jau ir jauši. (smejas) Tā ir glezna, tajā ir Horācijs un Hamlets. Man šo uzdāvināja uz pirmizrādi. [Džemperim apakšā rakstīts] "I am". [Sanāk, ka] "I am Hamlet".
Ojārs Rubenis: Izrādē, protams, ka ir ļoti daudz ļaunuma, bet viena no galvenajām tēmām ir atriebība. Man jums ir jautājums, un, pirmkārt, tev, Maksim – cik tālu Hamlets un vispār cilvēks – ja tev zināmā mērā bija jāspēlē pašam sevi – var aiziet atriebībā un vai viņš pats nekļūst ļauns?
Maksims Busels: Tieši tā. Tavā jautājumā ir atbilde.
Tas vienmēr ir pārsteidzoši, kā Šekspīrs tik sen bija uzrakstīji par to, kas vienmēr atkārtojas. Tā arī ir – Hamlets, mēģinot realizēt savu atriebību tēva dēļ, tā aizraujas ar to visu – un to Saša pareizi atzīmēja–, ka viņš negribot nogalināja tik daudz cilvēkus.
Aleksandrs Maļikovs: Vairāk nekā mans varonis. (smejas)
Maksims Busels: Nu... (visi smejas) Viņš pašās beigās saprot, ka ļaunums uzvarēja šajā stāstā, tāpēc viņš zaudē gan cerību, gan ticību. Tāpēc pašās beigās visi mirsti, kas, ja no malas skatās, ir pareizi – lai kaut kas mainītos, vajag, lai visi tur mirst; teiksim tā – nepietiks, ja nomirs viens Putins, vajag, lai viņi visi tur nomirst un tad varbūt kaut kas mainīsies. Tāpēc, ka nav taču vienā Putinā viss. Putins ir seja. Protams, ka daudz kas Putina dēļ notiek, bet, ja tikai viens Putins nomirs, Krievijā nekas nemainīsies – es par to. Tāpēc arī šis stāsts, ka tur galu galā visi nomira, visa šī svīta.
Ojārs Rubenis: Mīļie draugi, tas, ko tu tagad saki un tas "būt vai nebūt", ko mēs droši vien jo vecāki kļūstam, jo biežāk ikdienā uzdodam, jo tas ir ļoti būtisks jautājums, ir ļoti bīstami. Tu, Aleksandr, atteicies no Krievijas pilsonības un pieņēmi Latvijas pilsonību. Maksim, ja tu saki, ka visiem ir jāmirst, tad kur ir turpinājums?
Aleksandrs Maļikovs: Tad man arī, ja? Jūs par to?
Ojārs Rubenis: Tad kur ir turpinājums?
Maksims Busels: Tiem, kuri ir saistīti ar šo ļaunumu, es gribēju teikt.
Ojārs Rubenis: Tad man ir jautājums, kā nodalīt?
Aleksandrs Maļikovs: Kā saprast?
Ojārs Rubenis: Kā saprast, kā nodalīt?
Maksims Busels: Tikai laiks to sadalīs. Pagaidām. Skatoties uz šo ārprātu, es brīžam zaudēju ticību. Gribas, lai tas viss ātrāk beidzas, bet pagaidām... Ir ticība laikam. Laiks pa brīžiem maina. Gribas ticēt tam.
Aleksandrs Maļikovs: Karš pasaulē nekad nebeigsies, es tā domāju.
Maksims Busels: Jā.
Aleksandrs Maļikovs: Ne tikai karš Ukrainā, bet visā pasaulē.
Ojārs Rubenis: Pēdējā laikā mums ir ļoti daudz izrādes, kas saistītas ar šo tēmu. Mēs pat meklējam katrā izrādē, ka par to tiek runāts. Šajā izrādē ir gandrīz vai acīs bakstīšana, ka šī ir par to tēmu, ka šī ir milzīga problēma, kuru mēs nevaram atrisināt. Vai šī izrāde, jūsuprāt, vieno sabiedrību vai sašķeļ? Jo pirmizrādē, man liekas, aizgāja prom kādi simts cilvēki un zālē palika ļoti daudz brīvas vietas. Un tā notiek katrā izrādē.
Maksims Busels: Bet jo tālāk, jo mazāk tā notiek, jo cilvēki beidzot iemācījušies lasīt, uz ko viņi iet un saprot, par ko ir šī izrāde. Tagad jau zāles ir pilnas, tāpēc ka nāk tie, kuri saprot, uz ko viņi iet.
Aleksandrs Maļikovs: Māksla, manuprāt, nevar mainīt tavu viedokli pa visam. Māksla var tev dot iespēju padomāt par šo un to, bet, ja cilvēks domā kaut ko citu, viņš atnāks un nodomās – kas tas ir?
Maksims Busels: Ir cilvēki, kuri ir atvērti.
Aleksandrs Maļikovs: Manuprāt, māksla ir kā spogulis. Kairišs izmanto situāciju un iestudē izrādi cilvēkiem, kuri saktās, un viņiem ir katarse, viņiem [redzams, ka] te ir tik daudz sīkumu un [izrāde] ir laba viela pārdomām. Varbūt tā.
Ojārs Rubenis: Tāpēc es teicu, ka varbūt mazliet bakstīšana ar pirkstu acī. Vai tas ir labi, ka mēs tā šobrīd darām Krievu teātrī?
Maksims Busels: Ā, tas ir cits jautājums.
Aleksandrs Maļikovs: Ir.
Maksims Busels: Tas ir labi, bet tas diemžēl tiešām neapvieno mūsu auditoriju. Tas strādā tā, ka nāk tikai tie, kas saprot, uz ko viņi nāk. Jo sākumā visi – o, tur spēlē šie aktieri, o, "Hamlets", o, forši, un pēc pirmā cēliena cilvēki gāja prom. Tagad vairs tā nav. Vienkārši ir cilvēki, kuri nav atvērti pieņemt kaut ko kā šī izrāde, un tas jau nozīmē, ka viņi tiešām mazliet dzīvo savā burbulī.
Aleksandrs Maļikovs:
Savienot sabiedrību ir ceļš, uz ko izrāde iet, jo ļoti daudz latviešu cilvēku nāk mūsu teātrī uz šo izrādi.
Ojārs Rubenis: Man liekas, ka par to jūs nevarat žēloties, latviešu auditorija uz jūsu teātri iet ļoti daudz.
Maksims Busels: Tas ir labi. Es priecājos.
Aleksandrs Maļikovs: Mēs spēlējam "Hamletu" un katrs trešais cilvēks lasa titrus. Man ir moments, kad es sēžu zem galda un varu...
Ojārs Rubenis: Tu vari paskatīties, kas zālē lasa.
Aleksandrs Maļikovs: Vou, tik daudz cilvēku lasa titrus.
Ojārs Rubenis: Man liekas, ka ļoti veiksmīgi. Kritiķe Valda Čakare raksta [daļēji citējot poļu šekspirologa Jana Kotu vārdus – red.], ka izrādē ir daudz tēmu: politika, kaut kas no morāles, varas attiecības, dzīves jēga, teorija un prakse, mīlas traģēdija, ģimenes drāma, asiņainas atriebības stāsts, nāves pļauja. Kura tēma jums šajā izrādē ir galvenā?
Maksims Busels: Mana tēma ir cilvēcība. Kā sākas izrāde – viņš ar lielām skumjām pieņem, ka tēvs nomira, bet, kad viņš saprot, ka brālis nogalināja brāli, un māte ar šo cilvēku... Viņš bija princis, viņš pirms tam bija dzīvojis brīnišķīgi, mācījies, viss bija labi, viņam bija plāni precēties ar Ofēliju un pēkšņi viņš sastopas ar dzīvi un ar karu. Tāpēc mans uzdevums bija paņemt šo sajūtu līmenī statistisko, teiksim tā, cilvēku no tautas, kurš pēkšņi mēģina aptver to visu absurdu, kā tā var būt, kas notiek, kāpēc mēs nogalinām viens otru. Tā ir mana "Hamleta" tēma.
Aleksandrs Maļikovs: Mana galvenā tēma iet drusku atsevišķi no tā, ko varbūt gribēja Kairišs, es tā domāju. Jo
mana personīgā tēma ir par drosmi – drosmi runāt par to, kas ir ļaunums, par to, ka es, aktieris Aleksandrs Maļikovs, kurš atbrauca no Krievijas, kuram ir savs viedoklis, runāju atvērti un taisni.
Ļoti daudzi mani draugi teica – kā tu to dari, tev nav baiļu? Tā ir mana tēma.
Ojārs Rubenis: Es gribēju jums pateikt, ka milzīgi ar jums lepojos! Es arī milzīgi priecājos par Krievu teātri, kurš ir iestudējis "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos", [Frīdriha] Dirrenmata "Vecās dāmas vizīti", "Hamletu" un kurš šobrīd ir pieķēries tēmai par Mariju Leiko – aktrisi, kura tika nogalināta Krievijā represijās. Mans prieks patiesībā ir arī nākamais jautājums jums. Kādu jūs paredzat Krievu teātra nākotni Latvijā?
Maksims Busels: Tāds labs jautājums. Es nezinu, kāpēc man palika mazliet skumji no šī jautājuma.
Aleksandrs Maļikovs: Skumji, ka tāds jautājums ir. Mēs strādājam, ceru, labi un labāk, mēs runājam par svarīgām tēmām ar skatītājiem, ar sabiedrību, ar krievu sabiedrību arī. Bet drusku bailes ir, jo tāds jautājums ir sabiedrībā. Mums bija viena tikšanās ar skolēniem no Juglas vidusskolas.
Maksims Busels: Pēc izrādes "Skatuve". Tas bija ļoti labi, starp citu.
Aleksandrs Maļikovs: Vienā klasē sākās runas par to, kāpēc mums vajag krievu teātri.
Maksims Busels: Pēc izrādes "Skatuve" ģenerālmēģinājuma atnāca Juglas skolas viena klase, jo skolēniem bija sarunas, priekš kam Latvijā krievu teātri, ka to vajag taisīt ciet. Skolotājs par to bija padomājis un uzrakstīja mūsu teātrim. Dana [Bjorka] sarīkoja, lai tie jaunieši atnāktu uz izrādi "Skatuve" un pēc izrādes bija saruna ar visiem aktieriem par to, vai viņiem ir mainījies viedoklis, vai viņi joprojām pēc "Skatuves" – izrādes par Mariju Leiko – tā domā. Vairākums mainīja savu viedokli. Tāpēc, ka, skatoties šādu izrādi, viņi saprata, ka, jā, vajag, lai būtu šāds teātris, kurš ar krievvalodīgo auditoriju, kura šeit, Rīgā, Latvijā, ir, runātu viņu valodā, jo viņi varbūt kaut ko vēl nezina. Teātris arī ir izglītošana.
Ojārs Rubenis: Varbūt, ka jūs atbildējāt uz šo jautājumu.
Maksims Busels: Jā.
Ojārs Rubenis: Varbūt, ka jūs atbildējāt un nelīdīsim ļoti sāpīgā tēmā tālāk. Es jums katrā ziņā gribu pateikt milzīgu paldies par to, ko jūs darāt, par jūsu drosmi un par jūsu esību, par to, ko jūs izdarījāt ar "Hamletu".
