Teju vienlaicīgi, ar pāris dienu atstatumu atklātas konceptuālista un viena no mūsdienu Latvijas mākslas ainā zināmākā autora – Kriša Salmaņa izstādes "Melns, balts un viss kaut kas pa vidu" un "Bezdarbības māktie ziloņi". Kuratoriālas sagadīšanās dēļ abas ekspozīcijas, lai arī tapušas pilnīgi nesaistīti, veidotas no un par arhīvu materiāliem. To māksliniecisko tilpumu piepilda vēstures liecību uzkrāšanas process, tā vēlāka pārskatīšana, un pār-izmantojums. Taču katrā no projektiem šis uzdevums izpildīts atšķirīgi. Liepājas "Dzintarā" redzamās kinohronikas ar savu saturu ilustrē un apliecina mākslinieka izvirzītos pieņēmumus. Savukārt, ieejot Salmaņa radītājā spoguļu labirintā Rīgā, skatītājs novēro kartotēkas sistēmas no ārpuses, neieslīgstot iekšējās detaļās. Jāpiemin, ka šobrīd galvaspilsētā redzama vēl viena izstāde, kuras viena no apakštēmām arī ir arhīvu veidošanas metožu izpēte – "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Tā pievēršas dažādu kolekciju un uzskaišu veidošanai un to politiskajam spēkam un pielietojumam.
Arhīva materiālu jaunatklāšana un pārvērtēšana pēdējos gados ir kļuvusi par vienu no vadošajiem laikmetīgās mākslas uzdevumiem, un tas ir cieši saistīts ar reģionā valdošo politisko nestabilitāti un kopienas jaunas identitātes meklējumiem.
"Lielā dzintara" pirmā stāva ātrijā – mākslas telpā "Civitus" atkārtojas trīs video cilpas. Tās tiek rādītas uz neitrāliem ekspozīciju vairogiem. "Dzintara" fasādi sedzošās, oranžās stikla plāksnes melnbaltajās filmās balto iekrāso viegli rūsganu, visu apvienojot savādā, viegli atsvešināta toņa filtrā. Iepretīm lielākajai projekcijai "Maršs" (14:18, 2023.) novietotas pāris sēdvietas. Tur virs vērotāja atrodas skanda kas acīm redzamo pavada ar Marka Žubuļa veidotu audio celiņu. Šo ritmisko kompozīciju "Marša" sāk un noslēdz 20. gadsimta 20.-30. gadiem raksturīga populārā mūzika. Tā dominē telpā, tīši vai netīši papildinot arī abus pārējos mākslas darbus. Tie – "Uzbrukums" (3:40, 2023.) un "Uzvara" (00:51, 2017.) – izmērā un noskaņā ir pakārtoti centrālajam video. "Maršs" kombinēts no 20. gadsimta trešās desmitgades – jau neatkarīgajā, bet vēl pirmsulmaņa apvērsuma Latvijā uzņemtiem kadriem, un tajā redzamas manifestācijās soļojošas cilvēku masas. "Uzbrukums" ir divas paralēli rādītas un palēninātas ainas ar PSRS okupācijas laika kino žurnāla "Karavīrs" fragmentiem – apmācīts suns uzbrūk vatenī tērptam instruktoram. Tam pievienots komentārs, ka "suns ir cilvēka labākais draugs". Savukārt "Uzvara" ir Salmaņa veidota leļļu animācija – bijušā "Uzvaras" pieminekļa deja, kustību iestudējums uz pašrocīgi attīstītas, graudainas un neskaidras 16mm kinofilmas. Tā attiecināma uz iepriekšējo desmitgadi – nesenām kaislībām, kas valdīja tobrīd vēl neskartā okupekļa pakājē. "Maršs" ir vadošais šajā darbu trio, tāpēc vēlos padziļināti pievērsties tā apskatam.
"Marša" anotācijā Salmanis īsi raksta, ka vēsturiskajās hronikās viņu valdzina tas, "cik dzīvi tie [cilvēki] izskatās un cik miruši viņi ir. Tā kā vairums redzamo ir politiski aktīvisti, studenti, valsts darbinieki un kareivji, varam droši pieņemt, ka liela daļa aizgāja nometnēs, karā un trimdā. Bet ir grūti iztēloties, ka jel kāds no šiem cilvēkiem par to iedomājās, dodoties filmā skatāmajos maršos, demonstrācijās un procesijās".
Patiešām, šīs kustīgās bildes, iespējams, ir vienīgā, saglabājusies liecība par simtiem te redzamo personu.
Kino arhīvs atšķirībā no tekstuālām un faktoloģiski precīzām dzimšanas-miršanas grāmatām sniedz anonīmu, subjektīvu, bet paradoksālā kārtā daudz dzīvāku un ticamāku iespaidu par kāda eksistenci. Mēs empātiski nolasām sejas izteiksmes un kustības, jau kopš pirmā uztveres mirkļa instinktīvi mēģinām secināt redzamo tēlu motīvus un raksturus, pētot to kustības un atribūtu detaļas. Kā ieinteresēti skatītāji vēlamies pēc nedaudzajām norādēm rekonstruēt viņu dzīves un nodomus. Taču viņi – neskaitāmi vīrieši un sievietes, reizēm ziņkārē pavērsušies kamerā, apņēmīgi šķērso kadru tikai uz sekundi – mūsu vienīgo, starplaika saskares punktu, lai atkal ienirtu vēstures nebūtībā. Krišs Salmanis sev raksturīgajā asprātībā (šo vārdu lietoju ne humora, bet domāšanas loģikas nozīmē) atkal ir izcēlis un iezīmējis kaut ko, kas mūs visus aizrauj, bet mēs neesam pratuši to notvert nerimtīgajā apziņas plūdumā. Viņš kino hroniku kā vēstures fiksēšanas formātu padarījis par efektīvu un filozofisku dzīvības/nāves attiecību fiksējumu.
Tas ir Salmaņa mākslai raksturīgais paradokss – šis vizuālais materiāls apliecina nāvi, jo visi visi ekrānā redzamie tagad ir miruši, bet reizē tas apliecina arī dzīvi, jo visi tur esošie ir tobrīd dzīvi.
Atlasītie kadri – tipiski, bet mūsdienās vairs nesastopama civiliedzīvotāju pulcēšanās forma – marši atkal un atkal iezīmē fizisku kustību kā politisku žestu. Saskaņota, bieži vien pašorganizēta cilvēku plūsma no punkta A un punktu B apliecina viņu kolektīvo vienprātību kādā jautājumā. Kino hronika – šķietami bezkaislīgs liecinieks (uz brīdi aizmirsīsim par propagandas iestudējumiem (un divdesmitajos gados pilsoniskā pulcēšanās bija lielā mērā demokrātiski brīvprātīga – tieši tāpēc Salmanis izvēlējies tieši šo posmu)), un laukumā ierobežots skatiens uzskatāmi fiksē elementus, kas raksturo šīs performatīvās rīcības sastāvdaļas. Tā ir ritmiskā un tempā vienlaicīga ķermeņu kustība, ienākot kadrā no vienas puses, izejot ārā otrpus. Lielākoties tā notiek horizontālā līnijā, bet reizumis diagonāli, izceļot gājiena dinamiku. Cilvēku gaišās sejas, tumšākie tērpi, namu pelēkās fasādes un gaišās fona debesis, viegli piemiedzot acis, rada sajūtu par bezgalīgu, grafisku daudzjoslu plūdumu. Salmanis komponējis kadrus un notikumus pēc to formas, ne redzamo personu politiskās pārliecības, tādā veidā parādot ķermeniski politisko kā vienotu un universālu spēku.
Filmai gan piemīt nosacīta dramaturģija – tā sākas ar ainām ar gatavošanos gājienam – nelielu minstināšanos, kopīgas gaitas saskaņošanu, līdz pāriet pārliecinošā kustībā.
"Maršs" finišē palēninātā solī – ar publiskām bērēm, un grīļīgu, smagu, ziediem noklātu katafalku pārvietošanos pūlī.
Darba anotācijā Salmanis piemin arī draudošo, bet nevienam ekrānā nenojaušamo Otrā pasaules kara traģēdiju. Mūsu zināšanas par notikumiem, kas skars absolūti lielāko kino hronikas varoņu daļu, piešķir skatītāja pieredzei papildus emocionālo smagumu. Ārpus kadra esošā, bet ar tajā notiekošo saistītā nākotnes vēsture liek vērotājam justies sāpīgi un teju kā orākulam, nespējot iejaukties determinēto notikumu gaitā. Šo sajūtu precīzi ilustrē izstādi pavadošās kartiņa. Tajā redzami kāda gājiena dalībnieki – civiliedzīvotāji mēteļos un modei atbilstošās cepurēs – taču šoreiz no mugurpuses, aizejoši.
Aplūkojot izstādi kopumā, šķiet, ka tā vairāk ir šī viena darba "Maršs" skate ar diviem papildinošiem video.
Cikla pieteikums un ambīcijas – vairāku vēstures posmu pretnostatīšana (spriežot pēc nosaukuma "Melns, balts un viss kaut kas pa vidu") neatbilst "Dzintarā" redzamajam, jo trūkst tas pa vidu – detalizētāka dažādu politisko laikmetu un noskaņu attēlošana. Taču "Maršs" hipnotizē pietiekoši iespaidīgi, lai aizmirstu par īsi ieskicēto ekspozīcijas anotācijā.
Kriša Salmaņa gaišā un iluzorā spoguļzāle "Bezdarbības māktajiem ziloņiem" Nacionālajā bibliotēkā ir gluži pretēja nomācošajai Latvijas vēstures stundai Liepājā. Izstāde ir turpinājums LNB ekspozīciju ciklam, kurā laikmetīgās mākslas autori reflektē par dažādām, ar bibliotēkas darbību saistītām tēmām ( "Mūžības perspektīva", teksta grupa "Orbīta", 2020. un "Sevišķi svinīgs vakars", Ivars Drulle, 2022.). Šajā gadījumā Salmanis radījis pasauli pasaulē. Viņš ir pievērsies bibliotēkas informācijas uzskaites sistēmai – ne pašai informācijai vai tās avotiem.
Norobežojoties no aktuālā un satraucošā mūsdienu realitātē, mākslinieks pēta mehānismu, ar kura palīdzību aukstasinīgi un lietišķi funkcionāli, ar laika distanci iespējams šī brīža notikumus un to atspulgus grāmatniecība klasificēt, sakārtot un tādējādi samierināt.
Ar UDK kodu – no malas grūti saprotamu, bet iekšēji loģisku grāmatu šķirošanas sistēmu, šķiet, var pa plauktiņiem (bibliotēkā burtiskā nozīmē) uzskaitīt teju visu, ja pieļaujot nelielas nobīdes no sākotnējās jēgas. Tieši šīs nobīdes, nelieli nozīmju pārsteigumi, informācijas teleportācija un dažāda interpretācija veido izstādes saturu. Tas tiešā veidā izpaužas arī vizuālajā iekārtojumā. Gaišā un LNB interjeram pieskaņotā scenogrāfijā – metāliskas spoguļvirsmas, plāksnes – skatītājs atspulgos un negaidītos rakursos ierauga pēkšņi iznirstošus mākslas faktus.
Tās ir nelielas, priekšmetiskas instalācijas – vizuāli paskaidrojumi dažādiem kurioziem, kāzusiem un ārpus bibliotēkas realitātes nesaprotamiem noteikumiem.
Katra šāda liecība papildināta ar nelielu tekstu un nosaukumu UDK kodā. Krišs Salmanis pētījis visdažādākos grāmatu krātuves līmeņus – gan to šķirošanu, transportēšanu, uzskaiti un citas darbības. Piemēram, sadaļā "Pēdas" viņš pievēršas lasītāja dialogam ar grāmatu pasvītrojumu un komentāru veidā, ar stilizētas banānu kastes palīdzību parāda ērtāko literatūras pārvietošanas veidu, bet Ziedoņa "Motocikla" tēlainību sistēmas loģika nespēj saprast un tā īstā plaukta atrašanā jāiesaistās cilvēkam. Bibliotēkas uzturēšanai nepieciešamā darbību telpa patiesībā ir daudz plašāka, kā varētu šķist ierindas lasītājam.
Ja iepriekš precīzi klasificēta bibliotēka šķitusi teju nevainojams pasauli skaidrojošs instruments, tad šobrīd – postmodernajā laikmetā, informatīvajā pārslodzē arhīvs sāk maldīties pats sevī, nespējot ierāmēt un sašķirot arvien jaunas parādības, nozīmes un situācijas. Tās kaitinoši pārklājas, starpdisciplināri krustojas, radot arvien jaunas subsistēmas. Mākslinieks nepiedāvā risinājumus šī jucekļa atšķetināšanai, drīzāk rotaļīgi pieskaras datu mākonim te šur, te tur, akcentējot nelielus fragmentus.
"Bezdarbības māktie ziloņi" ir vizuāli eleganta, tehniski nevainojami izpildīta prāta spēle.
Līdzīgi kā filmā "Matrikss" galvenais varonis pirms ieniršanas digitālajā, bīstamajā realitātē trenējās savdabīgā, iluzorā programmā, tā arī Krišs Salmanis uz arhīvu un kartotēku bāzes izveidojis drošu, slēgtu vidi prāta vingrinājumiem.
Noslēgumā, apkopojot abās izstādēs redzēto, var secināt, ka mākslinieks atsakās no arhīva kā konkrētas vēstures, faktu un datu glabātāja, bet gan to izmanto kā materiālu savu koncepciju kolāžām.
Salmanis veikli manipulē ar formu, arhīva primārais saturs un uzdevumi (kinohronikām – informatīvie un propagandas) kļūst otršķirīgi. Arī arhīvs, aplūkots kā shēma (LNB), tiek atbrīvots no tā pildījuma un izmantots līdzīgi inkubatoram jaunu ideju, tam pat pretēju ideju (kā dezorientēt sistēmu) attīstīšanai.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.
