Biedrības "Slow Food Straupe" valdes priekšsēdētāja Astrīde Rozīte sarunā ar Latvijas Radio neslēpa gandarījumu par vairāku gadu darbu, kas dārzos atgriezis Latvijas dzelteno ābolu kāli.
"Rezultāts projektam ir ļoti liels – tas kālis ir atkal sācis dzīvot, un tas arī bija mūsu mērķis, lai kālis nepazustu," teica Rozīte. "Pagāja kādi trīs gadi, kamēr no sēkliņām zemnieki izaudzēja, pavairoja un dabūja tik daudz, ka varam beidzot sākt kaut ko domāt. Rudenī mēs jau pirmo ražu pārdevām, pieprasījums bija liels, kālis pazuda dažu stundu laikā un, jā, viņš ir sācis dzīvot mūsu dārzos."
Astoņus gadus dzeltenā ābolu kāļa sēklas bija glabājušās Pūrē, līdz radās doma pamēģināt tos sākt audzēt.
Biedrības "Slow Food Straupe" iecerei atsaucās zemniece Aija Gobiņa, kura kopā ar savu māsu bija gatavas pamēģināt.
"Astrīde piedāvāja, ka viņai ir no Pūres sēklas – vai mēs negribam pamēģināt. Es gan biju tā – ja nu mums nesanāk, ko tad, to sēklu jau nav daudz un astoņi gadi vecas, bet māšuks teica – mēģināsim, kas neriskē, tas nedzer šampanieti," atceras Gobiņa. "Tā nu mēs ar bailēm sējām, lai nu kaut kas izaugtu. Tad jau mums bija pirmie kālīši, tad pamazām, pamazām."
Dzeltenā ābolu kāļa atdzimšanā iesaistījusies arī zemnieku saimniecība "Eicēni" – tās saimniece Elita Reinharde pastāstīja, ka būs jau otrais gads, kad tos audzēs.
"Man bija iespēja dabūt sēklas, un kaut kur iekšēji nostrādāja, ka es viņu ļoti gribu, jo tā ir mana bērnības dienu garša," sacīja Reinharde. "Tādus kāļus, kā gatavoja mana mamma, tik garšīgi, kā viņa var izgatavot no šiem ābolu kāļiem, tas ir kaut kas tāds, kas ir palicis no bērnības, un ko gribas saglabāt un dalīties ar citiem."
"Slow Food Straupes" tirdziņā uz galda arī neliela grāmatiņa "Kālis ir brālis", kur lasāma gan izzinoša informācija par šo dārzeni, gan vienkāršas un pat ļoti izsmalcinātas kāļu receptes.
Līdzīgi biedrība "Slow Food Straupe" popularizēja zemnieku saimniecības "Zutiņi" lielo pupiņu kolekciju un Latvijas skābos ķiršus.
"[Skābie ķirši] arī pazūd no mūsu dārziem, jo visi nez kāpēc grib iegādāties tikai saldo ķirsi, bet, kā [pavārs] Ēriks Dreibants teica, tās ir divas dažādas atšķirīgas lietas – kā rupjmaize un baltmaize," paskaidroja Rozīte. "Tas ir tas "Slow Food" pamatuzdevums – saglabāt, raisīt interesi, lai nepazustu. Jo arī jāsaprot, ja tā šķirnīte pazūd, tad viņa aiziet, un ir ļoti grūti viņu pēc tam reanimēt."
Zemnieces Gobiņa un Reinharde vērtē, ka
darbs Latvijas seno šķirņu atdzīvināšanā un popularizēšanā ir pat ļoti būtisks.
"Pirmkārt, Eiropas daudzas šķirnes neziemo, viņas ir daudz slimību uzņēmīgākas. Latvijas vecās šķirnes ir tieši mums, viņas ir radītas mūsu apstākļiem, un mūsu selekcionāri savā laikā jau ļoti kotējās, bija atzīti," teica Gobiņa.
Savukārt Reinharde uzteica seno šķirņu glabātājus: "Latvijas sēklkopība bija ļoti spēcīga, un 30 gadu laikā tā pamatā ir zudusi. Labi, ka ir Pūre un ka ir sēklu bankas, kur ir noglabātas šīs sēklas, un ka ir cilvēki, kuri labprāt grib izvilkt šo dārgumu saulītē, atkal pavairot un laist apritē. Man ir šobrīd tomātu šķirne "Tīraine", ko es dabūju no Pūres, kas bija 15 gadus veca sēkla. Es izaudzēju, man uzdīga, man ir ļoti daudz sēklu, un es dalos. Viņa ir ļoti ražīga, jebkurš var novākt sēklas, viņa ir garšīga, ir izturīga mūsu klimatiskajā zonā. Gan aukstumizturīga, gan karstumizturīga, pateicīga, garšīga un jebkuram vienkārši izaudzējama šķirne."
Seno šķirņu atgriešanu dārzos atbalsta arī Dārzkopības institūta vadošā pētniece Līga Lepse – līdztekus dārzeņu audzēšanas tehnoloģiju pētījumiem viņas pārziņā ir arī dārzeņu ģenētiskie resursi.
"Dārzkopības institūta Pūres pētījumu centrs atrodas Pūrē un, kā jau nosaukums liecina, mēs tā kā turam to pūra lādi, Latvijas dārzeņu pūra lādi," pastāstīja Lepse. "Sanāk tāda vārdu spēle, tās sugas, kas pavairojas ar sēklām, tām sēklas ir novietotas drošībā gēnu bankā Salaspilī."
Tagad līdzīgi kā dzeltenos ābolu kāļus ir iecere atgriezt Latvijas dārzos mūsu ķiploku šķirnes un ģimenes sīpolus.
"Mums ir arī kolekcijā vēl no Ogres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas laikiem savāktie paraugi, un vienu no šiem sīpolu paraugiem, kurš ir ievākts Valmieras pusē, reģistrējām kā šķirni," sacīja Lepse. "Šie sīpoli ir ar izteiktāku garšu, galu galā viņi ir mūsējie, viņi ir vietējie."
Vēl ir daudzi dārzeņi un augi, kuri gaida atgriešanos, bet Lepse arī atzīst – viens ir tas, ka daudzu augu sēklas ir noglabātas un savā ziņā drošībā, taču klimats mainās un augiem ir nepieciešams pielāgoties.
"Mums mainās klimats, mainās laika apstākļi, mainās slimības, mainās kaitēkļi, un mums ir vajadzīga šī dzīvā tautas selekcija, bet arī profesionālā selekcija," uzsvēra Lepse. "Jo mums visu laiku ir jāiet līdzi šīm dabas izmaiņām, bet mēs to nevaram izdarīt, ja esam ielikuši gēnu bankā, un viņš tur gadu desmitus čuč. Jo pēc tam, kad mēs viņu pamodināsim, tā sēkla būs pārsteigta – kas notiek, kur es atrodos, vairs nav tie apstākļi, kuros es tiku izaudzēta. Tāpēc tas ir svarīgi, ka mēs turam šīs kolekcijas un laiku pa laikam ataudzējam."
Pašlaik visiem, kas rosās dārzos, pēc vēsā aprīļa un ziemas atgriešanās pati galvenā vēlme ir, lai būtu saule un siltums.
