Province

Province: «Veču lietas»

Province

Province: «Baļtinovas vydsškola»

Province: «Veču lietas»

Veču lietas Baltkrievijas pierobežā. Ciemos pie smejošā latgalieša Viktora Piļščikova

Latgalietis Viktors Piļščikovs smejas nepārtraukti un par visu – arī pats par sevi. Un tas pie latviešiem nemaz tik bieži negadās. Vai tu mani vari iedomāties kā bankas klerku? – viņš kacinot nāk klajā ar pretjautājumu. Skaidrs, ka ne. Viktora vieta ir šeit – pašā Baltkrievijas pierobežā, Daugavas lokos, ņemoties ar copi, zirgiem un medībām – īstām veču lietām, kā viņš pats saka.

Mednieka gēns

Medības Viktoru saistījušas jau no bērnības – cik vien sevi atceras. Un tas esot dīvaini, viņš pats nosaka, jo ģimenē mednieku īsti nebijis. Toties kaimiņš gan bijis kārtīgs mednieks un arī liels joku plēsējs. Viņš tad arī mazo kaimiņu puiku skolojis meža lietās – mācījis šobrīd neatļauto cilpu likšanu zaķiem. Viktoram joprojām ir atmiņā spilgtie kaimiņa pastāsti un pusaugu puišeļa cauri nešana.

Paaugoties līdzi augusi arī interese par medībām. Un pirmais medījums – mājas vista, kas nomedīta ar paštaisītu loku. Tad gan esot riktīgi dabūjis pa apkakli, nosmej Viktors, bet medību garu tas tikai uzkurinājis, un likumsakarīgi, ka uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas jau kārtots eksāmens un iegūts oficiāla mednieka statuss.

“Viss ir izmainījies pa šiem daudzajiem gadiem,” aizdomājas Viktors, “medību kultūra ir ļoti augusi, tāpat attieksme pret mežu un medījamiem dzīvniekiem ir radikāli mainījusies, kļuvusi tā kā pieaugušāka.”                      

Suņu privātā dzīve

Kopā ar Viktoru un viņa uzticamajiem pavadoņiem – suņiem Argo un Altaju – dodamies apgaitā: jāapskatās zvēru barotava – vai visa kā ir gana, jāpārbauda pie barotavas uzstādītā kamera, jāizrāda pašbūvētais medību tornis.

Abi medību suņi, krievu-Eiropas laikas, nav nekādi sētas kranči, bet smalki pilnvērtīgi medību dalībnieki ar izciliem ciltsrakstiem. Tā vispār esot smalka māka – nopirkt labu un strādājošu medību suni, tāpēc nekādas paļaušanās uz veiksmi. Pirms medību suņa izvēles tiek veikts pamatīgs darbs – meklēts, monitorēts – kas ir noskatītā kucēna vecāki, vecvecāki, bez tam vecākiem noteikti jābūt “strādājošiem” un vēl visādas nianses.

Uzticamais medību partneris Argo

“Un tad tikai sākas liels paša darbs – jāiet mežā, jāmāca – kas ir labi, ko nedrīkst, visu laiku paturot atmiņā galveno – es esmu bara vadonis, es mežā esmu tāds pats suns kā viņi, un viņi klausīs galveno – tātad mani!” pieredzē dalās Viktors. “Suņi iet un dara to pašu, ko es daru – ja es vāļājos pa lapām, tad viņi arī – tā vajag.”

Meža rukšu bars pie Viktora barotavas

Tāpat kā medību procesa attīstība gājusi uz priekšu milzu soļiem, līdzīgi esot mainījušās medības ar suņiem. Viktors nosmej, ka nedz viņa suņiem, nedz arī meža zvēriem vairs nav nekādas privātās dzīves, jo abiem suņiem ir speciālas kakla siksnas, kas saimniekam ļauj nemitīgi sekot – ko suns dara, kur atrodas. Savukārt, pie barotavas uzstādītās kameras ļauj sekot medību saimniecībā notiekošajam un, ko tur slēpt, dažreiz vienkārši veldzēt dvēseli ar skaistiem video. “Paskat, te 16 rukšu bars, visiem dupši kā tādi pelmeņi –  nu, vai nav skaisti?”  par kamerās fiksēto priecājas Viktors.  

Alņu māte ar diviem alnēniem pie Viktora barotavas

Pēdējā laikā uztraucoši bieži apkaimē manīti vilki, kas ilgu laiku bijuši liels retums. Nu jau Viktors tos manījis gan savās kamerās pavīdam, gan arī kaimiņu kazu pulks, diemžēl, paretināts. 

Viktors atzīst, ka viņam pašam dikti tīk tās klusās, individuālās medības – pasēdēt, no tornīša pavērot... Un ne vienmēr pat prasās izšaut.

Mājas garša

Top pašu gatavotās, kūpinātās meža gaļas desiņas.

Kupāti, meža gaļas rullīši, cepetis visdažādākajās, pat ļoti eksperimentālās marinādēs, kūpinātas desiņas, un, protams, pēdējā laika kroņa numurs –  “slinkais šašliks” – tie visi ir Viktora kulinārie meistarstiķi, par kuriem viņš pats tikai norausta plecus, sak – kas tur īpašs.

Virtuves prasmes veidojušās jau no bērnības pa mazam, pa mazam, kā saka Viktors, jo vecāki strādājuši, bet ēst gribējies, tad nu nācies pašam darboties pa virtuvi. Bez tam šajos laikos būtiski ir zināt, ko tu ēd. Un ja vēl kāds paslavē...        

Pēdējā laikā diezgan daudz smeļoties idejas arī no “Facebook” mednieku recepšu grupas, tomēr gadu gaitā jau izveidojusies pašam sava receptūra un garšas izjūta, kas nepieviļ.

“Un, ja nu tomēr kaut kas noiet greizi, redz, kur zem galda ir mazais draugs (mājas sargs, šunelis Čipiņš), kas nesmādēs neko”, atkal gardi nosmej Viktors.

“Bet vispār – kā var nesanākt?! Gaļa nevar nesanākt. Kūka var neuzcelties vai saplakt, bet gaļa izdosies vienmēr!”

Vienmēr zirgā!

Medības, zveja, gaļas gatavošana – tās visas ir kārtīgas veču lietas, saka Viktors, un katra no tām aizņem nopietnu vietu viņa dzīvē. Taču saraksts noteikti būtu nepilnīgs, ja nepieminētu zirgus.

Viktors, šķiet, ir dzimis zirgā – tie viņam klausa bez lielām debatēm, viņš prot teju visus ar zirga kopšanu un audzināšanu (jā, es nepārteicos – audzināšanu vai pat skološanu, ja vēlaties) saistītos darbus – no kumeļa pieņemšanas līdz iejāšanai, no ķēves slaukšanas līdz iejūgšanai, no pajūga vadīšanas līdz apkalšanai.

Viktors Piļščikovs ar Leganti kovboja tēlā brīvdabas pasākumā ģimenēm ar bērniem “Kumeļu rotaļās”

Pirms dažiem gadiem pie viena no Latvijā zināmākajiem zirgu kalējiem Ivo Miķelsona izskolojies, Viktors tagad ar “Klajumu” padsmit zirgu saimes “apaviem” tiek galā pats. Un atkal jau sirsnīgi nosmej: “Redz, kā – valstī manikīrs un pedikīrs ir noliegts, mums te, stallī, viss notiek”.

Bet pats galvenais jau ir viņa jušanās zirga mugurā – redzot Viktoru lēkšos nākam pār kalnu Vērdiņa mugurā, tu saproti, ka zirgs un cilvēks patiešām var būt viens vesels – ja viņu starpā valda patiesi liela uzticēšanās un paļāvība.

Neviļus aizrunājamies par zirgu būtību, salīdzinot tos ar cilvēkiem. Jā, zirgi ir gana skarbi, attiecības bara iekšienē tie kārto ļoti nopietni un reizēm pat nežēlīgi. Tāpat diezgan strikti tiek ievērota hierarhija barā – kura grupiņa ēdīs kopā, kura pirmā nāks un arī tiks klāt pie kārumiem, vai kurš pēc kura ieies stallī. Bet ir arī medaļas otra puse. Zirgs ir ļoti uzticams, viņš nav nedz mantkārīgs, nedz skops, viens otru neaprunā un neliekuļo, ko, par nelaimi, itin bieži nevar teikt par viņu saimnieku sugu.

Pa kreisi - par pedikīra meistaru piestrādājot. Centrā - Viktors ar lietuviešu vilcēju Bertu sacenšās ar rikšotājiem. Pa labi - Viktors ar Seldu un viņa dzīvesbiedre Ilze Stabulniece ar Skandu uz Daugavpils teātra skatuves.

Vaicāts, kas ir tas, kas zirgos uzrunā un fascinē, Viktors ne mirkli nedomādams atbild, ka tas ir straujums. Visa dzīve ir viens vienīgs izaicinājums. “Es esmu gandarīts izjāt ar strauju zirgu, jo tas liek tev pašam vairāk iespringt, un tu redzi rezultātu – gan viņos, gan sevī pašā”, nosaka Viktors.

Ar Viktoru Piļščikovu Kaplavas pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Ēvalds Dukuls, operatori Armands Rudzītis un Aivars Cāns, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Andris Limbaitis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt