Province

Province: «Dvēseļu tēlnieks»

Province

Province: «Dzīvā zeme»

Province: «Dvēseļu tēlnieks»

Bērnu dvēseļu un koka tēlnieks – krāslavietis Vadims Bogdanovs

Tāpat kā kokam ir vajadzīga saule, tā bērnam nepieciešamas rūpes. Krāslavietis Vadims Bogdanovs  zina, ko runā, jo visa viņa dzīve paiet, darbojoties divās jomās – viņš ir gan psihologs bērnunamā, gan koktēlnieks.  Pie kam abās jomās – skolots profesionālis. Un neviens nezina, kas ir jāslīpē rūpīgāk – koka skulptūra vai cilvēka dvēsele.

Divu kungu kalps

Cilvēki, kā zināms, mēdz būt gana dažādi – cits bērndārzā definēto dzīves ceļu īsteno nešaubīgi, cits haotiski mētājas no viena piena upes ķīseļa krasta uz pretējo un atpakaļ, tā arī nespējot saprast savas vēlmes un pie sāta sajūtas netiekot. Vadimā ir no abām šīm galējībām pa druskai. Kopš bērnības viņu ir vilinājis koks un darbošanās ar šo silto, pakļāvīgo materiālu. Savukārt, jau apgūstot arodskolā tās pašas koku lietas, viņam psiholoģijas pulciņš pavēris durvis uz pavisam citu pasauli –  psiholoģijas zinību pasauli. Un tā visu dzīvi abas šīs nodarbes ieņēmušas nozīmīgu vietu viņa dzīvē, vienai vai otrai pārmaiņus izvirzoties priekšplānā.

Vadims Bogdanovs savā darbnīcā.

Vadims ir izskolojies arī par psihologu, bet Atmodas sākumā  algas šajā jomā strādājošajiem bijušas vienkārši niecīgas, un viņš pieņēmis lēmumu pievienoties kuplajai pasaulē-laimes-meklētāju saimei. Vadims vērtē savu Eiropas periodu ļoti duāli – no vienas puses ir gūta milzīga pieredze gan kā darba darītājam, gan demokrātiskas sabiedrības pilsonim – kaut vai toleranci un līdztiesību mācoties, klātienes procesos vērojot. No otras puses, tieši ārzemēs strādājot ne to apmaksātāko un prestižāko darbu, viņš labi sapratis savu viesstrādnieka mazvērtīgumu un aizvien stiprāk izjutis dzimtās puses vilinājumu.

Pēc atgriešanās dzimtenē Vadims ar pilnu krūti atdevies koka amatniecībai, ieceļot to maizes darba statusā.

Kādam tā ir malka, Vadims tajā saskata skaistumu.

Taču īstā veldze dvēselei bija un joprojām ir mākslas darbu radīšanai atvēlētais laiks. “Mani ne pārāk interesē taisnas līnijas, jo tā jau ir parasta ģeometrija, un tas vairāk der namdarim vai galdniekam. Mums, māksliniekiem, jāmeklē savas formas,” savu mākslinieka redzējumu definē Vadims. Viņa darbi ir neparasti, pat lietišķu priekšmetu formas ir negaidītas, dabiskā zīmējuma vai formu paspilgtinošas un izceļošas. Ar smaidu Vadims demonstrē publikas favorītu, ilgākā laikā tapušu mēbeli – soliņu “Stool for Kim” (Soliņš Kimai – no angļu valodas jeb “Жопа Ким Кардашян” – “Kimas Kardašjanas pēcpuse” – no krievu val.).

Vadima Bogdanova nu jau slavenais soliņš.

Tā ir gaumīga un smalka ironija par mūsdienu sabiedrības vērtību prioritātēm un interesēm, jo Vadims uzskata, ka vienkārši taisīt taisīšanas pēc nav vērts. “Māksla nav nekāda printēšana vai fotogrāfēšana, to par mums noteikti labāk izdarīs fotoaparāts. Man kā māksliniekam ir jārada kaut kas jauns, nebijis. Bet, protams, ir svarīgi, lai manu mākslu arī saprastu”.

Savdabīgi, ka Vadims visu laiku salīdzina un velk paralēles starp cilvēkiem un kokiem.  Aplūkojot robainu, greizu un zarainu koka gabalu, kam pats devis otro dzīvi skulptūras veidolā, Vadims gremdējas pārdomās: “Paskat, kāds koks – zari, plaisas, apdegumi – kā mūsu dzīve, kā mūsu dzīve...”

Vadims Bogdanovs ar saviem mākslas darbiem.

Savukārt par sev raksturīgajiem skulpturālajiem dabas formu darbiem, kuros savienojas asas un nogludinātas līnijas, autors noteic: “Man patīk tā ekletika – kopā asas un apaļas formas. Mūsu dzīvē līdzīgi – te viss ass, viss slikti, un mēs gaidām, kad beidzot būs apaļi un gludi laiki.” Vaicāju loģiski izrietošo jautājumu – varbūt tāpēc viņš visu mūžu darbojas abās jomās, jo abās viņš ierauga, slīpē un izceļ saulītē – tikai vienā gadījumā tas ir koka gabals, otrā – cilvēka dvēsele. Vadims, protams, arī ir aizdomājies par šo līdzību. Tāpēc šobrīd arī māksla atkāpusies nedaudz otrajā plānā, ļaujot psiholoģijai pārņemt gandrīz visu Vadima laiku – gan strādājot Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas centrā “Mūsmājās” par psihologu, gan uzsākot studijas maģistrantūrā.

Vadims Bogdanovs ar “Mūsmāju” bērniem.

“Kāpēc es aizgāju uz bērnunamu par psihologu? Jo es redzēju, kā cilvēki audzina savus bērnus. Tas ir ārprāts, kas notiek!” Vadima balsī ieskanās nedzirdēti skarbi toņi. “Tur jau, pirmkārt, ir jāpalīdz tiem bērnu vecākiem, lai viņi vairs nedarītu tādas kļūdas, jo tas viss pēc tam vilksies bezgalīgi un maksās ļoti dārgi.”

Bet tieši par šo darbu ar vecākiem un iespēju viņus izmainīt savu attieksmi pret pašu bērniem Vadims ir ļoti skeptisks: “Tagad daudzi bērni nonāk pie mums ļoti noslēgti, grūti kontaktējami un pat agresīvi. Viņiem ir jāspēlējas, jādauzās ar vienaudžiem, jārunā ar viņiem, jāsocializējas, nevis tikai jāsēž telefonā. Es saku vecākiem – nedāviniet saviem bērniem nekādus gadžetus, jo viņu nenoturīgajai psihei tas nav labi. Un kas notiek? Viņi sabrauc visi atpakaļ pie mums pēc svētku brīvdienām un rāda – sadāvināti tieši gadžeti. Lieku vecākiemlike” (“patīk” – atzīme, ar ko sociālajos tīklos atzīmē simpātijas – red.). Malači! Un ko jūs tagad no manis gribat – jūsu bērns  turpinās nākt pie manis kā psihologa vēl un vēl, lai nomierinātos, netrakotu un tiktu pāri tam visam”. 

''Mūsmāju'' bērni, Vadims un “Lidmašīnas”

Bērni nemāk notēlot labsajūtu – par to nu reiz es esmu pilnīgi droša. Pieaugušie var, priekšniecībai izdabājot, pašiem sevi mānot vai vienkārši mīļā miera labad vairāk vai mazāk talantīgi uzdot vēlamo par esošo. Bērni tā parasti nedara, vismaz ne ilgstoši. Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas centra jeb vienkārši bērnu namiņa “Mūsmājas” bērni, šķiet, vienkārši uzticās Vadimam un bauda bērnību, cik tas viņiem vien ir iespējams.

Vadims nemitīgi plēš jokus, ampelējas, drusku apceļ, pasmejas par sevi, bet atliek jaunākajam audzināmajam uznākt kreņķim, kad jampadracis aprimst un audzinātājs uzsāk tēvišķi cieņpilnu un ļoti ieinteresētu sarunu ar mazo puiku. Arī tā ir sajūta, ko nevar nospēlēt uz pasūtījuma ciemiņiem no Rīgas.

Vadims Bogdanovs ar saviem audzēkņiem “Mūsmāju” siltumnīcā .

Vadims ar bērniem runā kā līdzīgs ar līdzīgu – nekādu uķi-puķi. Tā vien rādās, ka bērni to patiesi novērtē un līdzdarbojas – gan piedaloties siltumnīcas aprūpēšanā un jo īpaši ienākušos gurķu smeķēšanā, gan sēņošanā pilsētvidē (ak, šīs mazās pilsētiņas, kur sēnes kāpj pa logiem iekšā un pilnu grozu var piesēņot slimnīcas parciņā!) un ne mazāk svarīgajā sēņu tīrīšanā.

Un vēl kāda lieta uzkrītoši dūrās acīs, viesojoties “Mūsmājās”. Vadims visu laiku slavē un uzteic savus aizbilstamos – tas puisis, lūk, lieliski dziedot, bet mazā Natalī cītīgi apgūst burtošanas pamatus, gatavojoties pirmajai klasei. “Jā, skaidrs, ka ar fizisko sagatavotību Natalī problēmu vispār nekādu nebūs,” nosaka Vadims, vērojot mazās meitenes neapturamo darbošanos uz vingrošanas rīkiem. “Ar šādu uztrenētību viņa varētu droši izturēt par stingros iestājpārbaudījumus Valsts robežsardzē, bet – ja nopietni – ļoti cītīga meitene.” Un tad nu mazā Natalī kopā ar saviem brāļiem arī cenšas iepriecināt sevi un skatītājus gan ar iespaidīgiem trikiem vingrošanas rīkos, gan karaokes dziedāšanu.

Vadims Bogdanovs koncertē ar “Mūsmāju” bērniem.

Šis improvizētais minikoncerts vispār izvēršas par smieklu un jautrības lavīnu, jo Vadims atkal dauzās un ampelējas –  gan piedejojot fonā, gan dziedot līdzi, gan tēlojot kvēlu mākslinieku pielūdzēju, metoties ceļos un ziedu vietā pasniedzot kaktusu no palodzes. Un atkal jau slavējot un uzlielot savus audzēkņus. Kulmināciju  koncerts sasniedz brīdī, kad, atskanot “Prāta vētras” “Lidmašīnām”, visi, skaļi dziedot un sirsnīgi smejoties, metas jestrā dejā ap novusa galdu.

Vadims Bogdanovs ar “Mūsmāju” bērniem.

Tā katrs no bērniem tiek pie savas uzslavas, izcelšanas, pamanīšanas. “Tas ir pamatu pamats – uzslavē bērnu, tiešām viņi ir ļoti talantīgi,” uzsver Vadims. Bet ne mazāk svarīgi ir veltīt bērniem laiku, dalīties savā dzīves pieredzē –  tikai tā var sagaidīt kādus rezultātus. “Ko es varu viņiem dot? Savu labo attieksmi un radīt šiem bērniem tik būtisko drošības sajūtu, ka šeit viņus neabižos, šeit nebūs vardarbības, kliegšanas, dzeršanas – visi tie trakumi, ko viņiem nācies pārdzīvot. Te nekā tāda nebūs, un visa mana uzmanība būs veltīta tikai viņiem,” stāsta Vadims. 

Savā vietā

Vadims ir latgalietis, un viņa vieta ir šeit – Latgalē, Krāslavā. Tieši ārzemēs gūtā pieredze un uzdauzītie puni ļāvuši apzināties galveno: “Te man viss ir! Viss gan labam darbam, gan labai dzīvei. Mani daudzie darbi – gan “Mūsmājās”, gan manā darbnīcā – pat ne drusciņas mani neapgrūtina. Man patīk strādāt gan ar saviem kokiem, gan ar maniem bērniem. Jo īstenībā šie bērni ir noskaņoti uz pozitīvismu, un, esot ar viņiem, arī es palieku labāks. Bērni mani ir iemācījuši priecāties par visādiem sīkumiem – vai nav jauki?”

Vadims Bogdanovs svā iemīļotajā vietā Krāslavā - Daugavas krastā.

Ar krāslavieti Vadimu Bogdanovu tikās: režisore Dace Kokle, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Andris Limbaitis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt